Tip:
Highlight text to annotate it
X
ogādājot saredzēt spēju tālu aiz mūsu senču iztēles robežām,
šie brīnišķie instrumenti, teleskopi, paver ceļu
uz dziļāku un pilnīgāku izpratni par dabu. - Renē Dekarts, 1637
Tūkstošiem gadu cilvēce raudzījās valdzinošajās nakts debesīs,
nezinot, ka citas Mūsu Galaktikas zvaigznes ir tādas pašas kā Saule
ne to, ka pārējo Visumu veido miljardi citu galaktiku,
ne to, ka mēs esam tikai neliels punkts Visuma
13,7 miljardu gadu ilgajā vēsturē.
Kamēr vienīgi acis bija mūsu novērojumu instrumenti, mums nebija iespējas
ne atrast planētu sistēmas ap citām zvaigznēm, ne noteikt,
vai citur Visumā eksistē dzīvība.
Šodien mēs esam nogājuši tālu ceļu, lai atklātu daudzus
Visuma noslēpumus, dzīvojot, iespējams, visnozīmīgākajā
astronomisko atklājumu laikmetā.
Es esmu Doktors Džei un es būšu jūsu gids stāstā par teleskopu -
apbrīnojamu instrumentu, kas atvēris cilvēcei
durvis uz Visumu.
SKATIENI VISUMÂ Teleskopam - 400
1. Jauni debesu apvāršņi
Pirms četriem gadsimtiem, 1609.gadā, kāds cilvēks devās
uz laukiem netālu no savas mājas.
Viņš pavērsa sevis paša izgatavoto teleskopu uz Mēnesi, planētām un zvaigznēm.
Viņu sauca Galileo Galilejs.
Astronomija vairs nebija tāda kā agrāk.
Šodien, 400 gadus pēc tam, kad G.Galilejs pirmo reizi pavērsa teleskopu pret debesīm,
astronomi debess izpētei izmanto milzīgus spoguļus attālās kalnu virsotnēs.
Radio teleskopi uztver vājus čukstus no Visuma.
Zinātnieki pat ir palaiduši teleskopus kosmosā
augstu virs mūsu atmosfēras, kas rada traucējošus efektus.
Un skats ir elpu aizraujošs!
Patiesībā G.Galilejs neizgudroja teleskopu.
Šis panā*** pieder Hansam Liperšejam, mazāk pazīstamam
holandiešu-vācu izcelsmes briļļu meistaram.
Tomēr Hanss Liperšejs ne reizi neizmantoja teleskopu, lai paraudzītos zvaigznēs.
Tā vietā viņš uzskatīja, ka viņa jaunais izgudrojums galvenokārt būs noderīgs
jūras braucējiem un kareivjiem.
Liperšejs nāca no Midelburgas, tājā laikā lielas tirdzniecības pilsētas
jaunajā Holandes Republikā.
1608.gadā Liperšejs atklāja, ka skatoties uz attālu objektu
caur izliektām un ieliektām lēcām, šis objekts izskatās palielināts, ja
divas lēcas tiek novietotas pareizajā attālumā viena no otras.
Tā piedzima teleskops!
1608.gada septembrī Liperšejs savu jauno izgudrojumu parādīja
Nīderlandes princim Morisam.
Vēl piemērotāku brīdi viņš nevarētu vēlēties, jo
tajā laikā Nīderlande bija iesaistījusies
80 gadu karā ar Spāniju.
Jaunais tālskatis varēja palielināt objektus un tādējādi atklāt
ienaidnieka kuģus un karaspēkus, kas atradās pārāk tālu, lai tos saskatītu
ar neapbruņotu aci.
Patiesi, ļoti noderīgs izgudrojums!
Tomēr Holandes valdība nepiešķīra Liperšejam teleskopa patentu.
Iemesls bija tāds, ka arī citi tirgotāji pieprasīja izgudrotāju tiesības,
it sevišķi Liperšeja sāncensis Zaharija Jansens.
Strīds tā arī netika atrisināts.
Līdz pat mūsdienām patiesā teleskopa izcelsme ir noslēpumu klāta.
Itāļu astronoms Galileo Galilejs, modernās fizikas tēvs,
izdzirdēja par teleskopu un nolēma uzbūvēt tādu pats.
Aptuveni pirms desmit mēnešiem mani sasniedza ziņas, ka kāds
flāms ir izveidojis tālskati, ar kura palīdzību objekti,
kas atrodas ļoti tālu no novērotāja, kļūst skaidri saskatāmi,
it kā tie atrastos pavisam tuvu.
G.Galilejs bija sava laika lielākais zinātnieks.
Viņš arī ļoti atbalstīja jauno pasaules uzskatu, ko pārstāvēja
poļu astronoms Nikolajs Koperniks, kurš uzskatīja, ka
Zeme riņķo ap Sauli, nevis otrādi.
Balstoties uz dzirdēto par holandiešu teleskopu, Galilejs
izveidoja pats savus instrumentus.
Tiem bija daudz labāka kvalitāte.
Beidzot, netaupot ne darbu, ne izmaksas, es guvu panākumus
un uzbūvēju sev tik lielisku instrumentu, ka
ar to novērotie objekti izskatījās gandrīz tūkstošs
reižu lielāki, nekā novērojot ar dabas doto redzi.
Bija pienācis laiks izmēģināt savu teleskopu debesīs.
Esmu nonācis pie uzskatiem un pārliecības, ka Mēness
virsma nav gluda, viendabīga un precīzi sfēriska.
Pretēji daudzu filosofu uzskatiem,
tā ir nelīdzena, rupja un dobumu un izciļņu klāta,
līdzinoties Zemes virsmai.
Krāteru, kalnu un ieleju veidota ainava.
Gluži, kā mūsu pasaule!
Dažas nedēļas vēlāk, 1610.gada janvārī, G.Galilejs paskatījās uz Jupiteru.
Netālu no planētas viņš pamanīja četrus ***šus punktus, kuri mainīja
savu atrašanos debesīs ik nakti kopā ar Jupiteru.
Tas līdzinājās ap planētu riņķojošu pavadoņu lēnam kosmiskam baletam.
Šie četri gaismas punkti tika nosaukti par
Jupitera Galileja pavadoņiem.
Ko vēl ir atklājis Galilejs?
Venēras fāzes!
Gluži kā Mēness Venēra aug un dilst no sirpja
līdz pilnai un atpakaļ.
Savādi piedēkļi abās Saturna pusēs.
Tumši plankumi uz Saules virsmas.
Un, protams, zvaigznes.
Tūkstošiem, varbūt pat miljoniem.
Ikviena pārāk vāja, lai to saskatītu ar neapbruņotu aci.
Likās it kā cilvēcei pēkšņi būtu noņemts acu aizsegs.
Tur ārā bija vesels Visums, ko atklāt.
Eiropā jaunumi par teleskopu izplatījās zibens ātrumā.
Prāgā, imperatora Rūdolfa II galmā Johans Keplers
uzlaboja instrumenta konstrukciju.
Antverpenē holandiešu kartogrāfs Mihails van Langrens izveidoja
pirmās ticamās Mēness kartes, kas attēloja to, ko viņš uzskatīja
par kontinentiem un okeāniem.
Johans Hevelijs, turīgs Polijas aldaris, būvēja milzīgus
teleskopus savai observatorijai Dancigā.
Observatorija bija tik liela, ka tā stiepās pāri trīs jumtiem!
Tomēr labākos tā laika instrumentus droši vien būvēja
Kristians Haigenss Nīderlandē.
1655.gadā Haigenss atklāja Saturna lielāko pavadoni ***ānu.
Pēc dažiem gadiem viņa novērojumi atklāja Saturna gredzenu sistēmu,
kaut ko, ko Galilejs tā arī nesaprata.
Beidzamais, bet tik pat svarīgs ir tas, ka Haigenss redzēja tumšas vietas un ***šas
polārās cepures uz Marsa.
Vai uz šīs tālās un svešās pasaules varētu pastāvēt dzīvība?
Jautājums, kas nodarbina astronomus līdz pat šodienai.
Pirmie teleskopi visi bija refraktori, kuri izmantoja
lēcas, kas sakopoja zvaigžņu gaismu.
Vēlāk lēcas aizvietoja ar spoguļiem.
Šo reflektora tipa teleskopu pirmais uzbūvēja Nikolo Zuči.
Vēlāk to pilnveidoja Īzaks Ņūtons.
18.gadsimta beigās pasaulē lielākos spoguļus
izveidoja Viljams Heršels, ērģelnieks, kurš kļuva par astronomu
un strādāja kopā ar savu māsu Karolīnu.
Savā mājā Bātā, Anglijā Heršeli ielēja karstu
šķidru metālu formā un, kad tas atdzisa,
viņi nopulēja virsmu tā, lai tā atstarotu zvaigžņu gaismu.
Savas dzīves laikā Heršels uzbūvēja vairāk nekā 400 teleskopus.
Lielākais bija tik milzīgs, ka vajadzēja četrus kalpus, kas
darbināja visas virves, riteņus un trīšus, ar kuru
palīdzību varēja izsekot zvaigžņu kustībai nakts debesīs,
ko patiesībā rada Zemes rotācija.
Tagad Heršels bija kā topogrāfs, kurš skenēja debesis un
kataloģizēja simtiem jaunu miglāju un dubultzvaigžņu.
Viņš arī atklāja, ka Piena Ceļam ir jābūt kā plakanam diskam.
Viņš pat noteica Saules sistēmas pārvietošanos šajā diskā,
novērojot zvaigžņu un planētu relatīvo kustību.
Un tad, 1781.gada 13.martā, viņš atklāja jaunu planētu - Urānu.
Tas notika vairāk nekā 200 gadus pirms NASA kosmiskais aparāts Voyager 2
deva iespēju astronomiem palūkoties tuvumā uz šo tālo pasauli.
Leknajos un auglīgajos Īrijas laukos trešais Roses grāfs
Viljams Pārsons uzbūvēja 19.gadsimta lielāko teleskopu.
Ar savu milzīgo 1.8 metru diametra metāla spoguli
tas kļuva pazīstams kā "Pārsontaunas Milzenis".
Skaidrās bezmēness naktīs grāfs apsēdās pie okulāra
un uzsāka ceļojumu cauri Visumam.
Uz Oriona miglāju - kā tagad zināms, zvaigžņu inkubatoru.
Uz noslēpumaino Krabja miglāju - pārnovas sprādziena atliekām.
Un Atvara miglājs?
Lords Rose bija pirmais, kurš pamanīja tā majestātisko spirālveida formu.
Galaktika, gluži kā mūsējā, ar sarežģītiem tumšu putekļu un mirdzošas gāzes mākoņiem,
miljardiem zvaigžņu un varbūt
pat ar planētām līdzīgām Zemei.
Teleskops bija kļuvis par mūsu kuģi Visuma izpētei.