Tip:
Highlight text to annotate it
X
Šodien runāšu par zinātnes un cilvēcisko vērtību
attiecībām.
Parasti tiek uzskatīts, ka
morāles jautājumi --
jautājumi par labo un ļauno, pareizo un nepareizo --
ir jautājumi, par kuriem zinātnei nav oficiāla viedokļa.
Ļaudis domā, ka zinātne var mums palīdzēt
iegūt to, ko augstu vērtējam,
taču tā nekad nespētu pateikt, kas mums būtu jāvērtē.
Un līdz ar to vairums cilvēku - domāju, arī vairums
klātesošo -- domā, ka zinātne nekad neatbildēs
uz cilvēka dzīves svarīgākajiem jautājumiem,
tādiem kā: "Kādēļ ir vērts dzīvot?"
"Kādēļ ir vērts mirt?"
"Kāda ir laba dzīve?"
Tā nu vēlos iebilst,
ka tā ir ilūzija -- ka nošķirtība starp
zinātni un cilvēciskajām vērtībām ir ilūzija --
un patiesībā pašreiz cilvēces vēsturē
visai bīstama.
Nereti tiek apgalvots, ka zinātne
nespēj piedāvāt morāles un cilvēcisko vērtību pamatus,
jo zinātne darbojas ar faktiem
bet fakti un vērtības šķietami pieder atšķirīgām jomām.
Nereti tiek uzskatīts, ka nepastāv tāds
pasaules apraksts,
kas varētu mums pavēstīt, kādai tai būtu jābūt.
Taču, manuprāt, tā ir visai skaidra nepatiesība.
Vērtības ir sava veida fakts.
Tās ir fakti par apzinīgo būtņu labklājību.
Kādēļ mums nav ētisku pienākumu pret akmeņiem?
Kādēļ mēs pret akmeņiem neesam līdzjūtīgi?
Tādēļ, ka, pēc mūsu domām, akmeņi necieš. Un, ja mums
vairāk rūp primāti
nekā kukaiņi, kā tas patiešām ir,
tas ir tādēļ, ka, mūsuprāt, tie izjūt lielāku
iespējamās laimes un ciešanu spektru.
Būtiski ievērot to,
ka tas ir faktisks apgalvojums.
Kaut kas, kurā mums var būt vai nebūt taisnība. Un, ja mēs esam
kļūdaini konstruējuši attiecības starp bioloģisku sarežģītību
un pieredzes iespējām,
nu tad mēs varētu kļūdīties arī par kukaiņu iekšējo dzīvi.
Un nav tāda virziena,
tādas cilvēces morāles un vērtību
versijas, ar ko es būtu saskāries,
kas kādā mērā nevar tikt reducētas
uz rūpēm par apzinīgo pieredzi
un tās iespējamām izmaiņām.
Pat ja jūsu vērtības ir iegūtas no reliģijas,
pat ja uzskatāt, ka labais un ļaunais visbeidzot
ir saistīti ar pēcnāves stāvokli --
vai nu mūžīga laime pie Dieva
vai mūžīgas ciešanas peklē --
jums joprojām rūp apziņa un tās izmaiņas.
Izteikums, ka šādas izmaiņas var pastāvēt pēc nāves,
pats par sevi ir faktisks apgalvojums,
kas, protams, var būt vai nebūt patiess.
Runājot par labklājības noteikumiem
cilvēkiem šajā dzīvē,
mēs zinām, ka pastāv šādu faktu plūsma.
Zinām, ka ir iespējams dzīvot nelādzīgi,
pieredzot visas iespējamās neveiksmes --
mātēm nespējot pabarot bērnus,
svešiniekiem nerodot pamatu miermīlī*** sadarbībai,
cilvēkiem tiekot nogalinātiem bez izšķirības.
Un mēs zinām, ka ir iespējams virzīties pa šo plūsmu
iepretim kaut kam nedaudz bezrūpīgākam,
līdz pat punktam, kurā iespējams iedomāties šāda veida sanāksmi.
Un mēs zinām -- mēs zinām --
ka pastāv pareizas un nepareizas atbildes
uz jautājumu, kā pārvietoties šajā telpā.
Vai holeras pievienošana ūdenim būtu laba doma?
Visticamāk ne.
Vai būtu labi, ja visi ticētu ļaunajai acij
un tad, kad ar viņiem notiktu kas slikts,
acumirklī vainotu savus kaimiņus? Droši vien ne.
Ir patiesības, kas jāzina
par to, kā zeļ cilvēku sabiedrības,
vienalga, vai mēs šīs patiesības izprotam vai nē.
Un morāle ar šīm patiesībām ir saistīta.
Tātad, runājot par vērtībām, mēs runājam par faktiem.
Mūsu situāciju pasaulē iespējams izprast dažādos līmeņos --
sākot ar genoma līmeni
līdz pat ekonomisko sistēmu un politisko
veidojumu līmenim.
Taču, ja mēs gatavojamies runāt par cilvēku labklājību,
mēs nepieciešami runāsim par cilvēka smadzenēm.
Jo mēs zinām, ka mūsu pasaules un sevis pieredze pasaulē
risinās smadzenēs --
lai kas arī notiktu pēc nāves.
Pat ja pašnāvnieks spridzinātājs pēcnāves dzīvē iegūst 72 jaunavas,
šajā dzīvē viņa personība --
viņa visai neveiksmīgā personība --
ir viņa smadzeņu produkts.
Tātad - mūsu kultūras devums --
ja kultūra mūs maina, un tā patiešām notiek,
tā mūs maina, izmainot mūsu smadzenes.
Un tādēļ, lai kādā kultūras variācijā
uzplauktu cilvēki,
tā var vismaz principiāli tikt izprasta
saprāta pilnveidojošās zinātnes kontekstā --
neirozinātnes, psiholoģijas u.c.
Tātad es vēlos apgalvot, ka
vērtība ir reducējama uz faktiem --
faktiem par apzināto pieredzi --
par saprātīgām būtnēm.
Un tādēļ mēs varam iztēloties iespējamo
pārmaiņu telpu šo būtņu pieredzē.
Un es to uztveru kā sava veida morālo ainavu
ar smailēm un ielejām, kas atbilst
labklājības atšķirībām starp apzinīgām būtnēm,
gan personiskām, gan kopējām.
Viena lieta, ko ievērot, ir tāda, ka, iespējams,
pastāv tādi cilvēces labklājības stāvokļi,
ko reti sasniedzam, ko sasniedz daži cilvēki.
Un tie gaida mūsu atklājumus.
Varbūt dažus no šiem stāvokļiem būtu piemēroti dēvēt
par mistiskiem vai garīgiem.
Varbūt ir vēl citi stāvokļi, ko nevaram sasniegt
mūsu saprāta uzbūves dēļ,
taču citi prāti tos, iespējams, varētu sasniegt.
Vēlos skaidri norādīt, ko es neapgalvoju. Es neapgalvoju,
ka zinātne noteikti sastādīs šīs telpas karti
vai ka mums būs zinātniskas atbildes uz visiem
iedomājamajiem morāles jautājumiem.
Nedomāju, piemēram, ka jūs kādu dienu vaicāsiet
superdatoram, vai jums vajadzētu otru bērnu,
vai mums derētu bombardēt Irānas kodolbāzes,
vai iespējams norakstīt visas TED izmaksas kā biznesa izdevumus.
(Smiekli)
Taču, ja jautājumi saistīti ar cilvēku labklājību,
zinātnēm ir atbildes, vai nu mēs tās spējam, vai nespējam atrast.
Un tikai atzīstot --
tikai atzīstot, ka pastāv pareizās un nepareizās atbildes
jautājumos par to, kad cilvēki uzplaukst --
mainīsim veidu, kādā apspriežam morāli,
kā arī izmainīsim to, ko mēs sagaidām
no cilvēku sadarbības nākotnē.
Piemēram, mūsu valstī ir 21 štats,
kur likumīgi atļauts miesassods klasē:
kur skolotājam likumīgi ļauts sist bērnu ar koka plātni, spēcīgi,
radot lielus nobrāzumus un tulznas, pat pārplēšot ādu.
Un to, starp citu, ik gadu pacieš
simtiem tūkstoši bērnu.
Nedomāju, ka jūs pārsteigs šo apgaismoto apgabalu izvietojums.
Runa nav par Konektikutu.
Un šādas uzvedības pamatojums ir acīmredzami reliģisks.
Pats visuma Radītājs
mūs aicinājis nežēlot rīkstes,
citādi izlutināsim bērnus.
Tas lasāms Zālamana pamācībās 13, 20 un, man šķiet, 23.
Taču mēs varam uzdot pašsaprotamu jautājumu:
vai tā, vispārīgi runājot, ir laba doma -
pakļaut bērnu sāpēm,
vardarbībai un publiskam pazemojumam,
lai tādējādi veicinātu veselīgu emocionālu attīstību
un labu uzvedību?
(Smiekli)
Vai pastāv kādas šaubas,
ka uz šo jautājumu ir atbilde
un ka tā ir nozīmīga?
Daudzi varētu satraukties,
ka labklājības ideja patiesībā nav kārtīgi definēta
un šķietami vienmēr atvērta rekonstruēšanai.
Un tā - kā tādējādi var pastāvēt
objektīva labklājības ideja?
Līdzīgi iedomājieties fiziskās veselības konceptu.
Fiziskās veselības koncepts nav definēts.
Kā tikko dzirdējām no Maikla Spektera, tas gadu gaitā ir mainījies.
Kad tika veidota šī statuja,
vidējais dzīves ilgums, iespējams, bija 30.
Tagad attīstītajā pasaulē tas ir ap 80.
Var pienākt laiks, kad iejauksimies genomu struktūrā
tādējādi, ka nespēja noskriet maratonu
200 gadu vecumā tiks uzskatīta par nopietnu traucējumu.
Ja būsiet tādā stāvoklī, ļaudis jums sūtīs ziedojumus.
(Smiekli)
Ievērojiet, fakts, ka veselības koncepts
ir atvērts, patiesi atvērts revīzijai,
nepadara to bezsaturīgu.
Atšķirība starp veselīgu cilvēku
un mironi
ir tikpat skaidra un secīga kā jebkurā zinātnē.
Vēl iespējams ievērot to, ka morāles ainavā var būt daudz smaiļu:
var būt līdzvērtīgi veidi, kā gūt pilnību,
var būt līdzvērtīgi veidi, kā organizēt cilvēku sabiedrību,
lai veicinātu cilvēces uzplaukumu.
Kādēļ lai tas neiedragātu
objektīvu morāli?
Apdomājiet to līdzīgi, kā domājam par ēdienu:
es nekad nejustu kārdinājumu mēģināt ar jums strīdēties,
ka jābūt vienam pareizajam ēdienam.
Acīmredzami veselīgu pārtiku
sastāda vairākas izejvielas.
Taču tik un tā pastāv skaidra atšķirība
starp ēdienu un indi.
Fakts, ka pastāv daudzas pareizās atbildes
uz jautājumu: "Kas ir ēdiens?"
mūs nemudina
apgalvot, ka nav tādu patiesību, ko zinām par cilvēces ēdināšanu.
Daudzi cilvēki satraucas,
ka universāla morāle prasītu
morālus priekšrakstus, kas nepieļautu izņēmumus.
Tā, piemēram, melot ir tiešām nepareizi,
meliem vienmēr jābūt nepareiziem,
ja jūs atrodat kādu izņēmumu,
tad nu nav tādas lietas kā morāla patiesība.
Kāpēc lai mēs tā domātu?
Līdzīgi apsveriet šaha spēli:
ja jūs gatavojaties izspēlēt labu partiju,
tāds princips kā "nezaudē savu karalieni"
ir vērtīgs, lai tam sekotu.
Taču tas acīmredzami pieļauj izņēmumus.
Ir brīži, kad karalienes zaudēšana ir prātīga doma.
Ir brīži, kad tā ir vienīgā prātīgā doma.
Taču šahs pieder ideālas objektivitātes jomai.
Fakts, ka tajā pastāv izņēmumi,
to nebūt neizmaina.
Tas mūs noved pie dažādām darbībām,
ko ļaudis sliecas veikt morālajā jomā.
Padomājiet par sieviešu ķermeņu lielo problēmu -
ko ar tiem iesākt?
Lūk, viena lieta, ko iespējams iesākt,
tos var aizklāt.
Mūsu intelektuālās sabiedrības nostāja, vispārīgi runājot,
ir tāda, kaut arī mums tas nepatīk,
mēs to varbūt uzskatām par ko "nepareizu"
Bostonā vai Palo Alto,
kas gan mēs esam, lai teiktu,
ka senas kultūras lepnajiem pārstāvjiem
neklājas piespiest savas sievas un meitas
dzīvot auduma maisos?
Un kas mēs esam, lai pat apgalvotu, ka viņi kļūdās,
sitot viņas ar gariem tērauda kabeļiem
vai lejot viņām sejā bateriju skābi,
ja viņas atsakās no privilēģijas tādējādi tik smacētas?
Kas mēs tādi esam, lai to neapgalvotu?
Kas mēs esam, lai izliktos,
ka mums tik maz zināms par cilvēku labklājību,
ka mēs nedrīkstam izteikt spriedumu šādos jautājumos?
Es nerunāju par brīvprātīgu aizsega valkāšanu --
ciktāl tas attiecas uz mani, sievietes var nēsāt, ko vien vēlas.
Taču ko brīvprātība nozīmē
sabiedrībā, kurā
izvarotas meitenes
tēva pirmā reakcija
visai bieži ir viņu kauna dēļ noslepkavot?
Vienkārši ļaujiet šim faktam brīdi uzliesmot jūsu smadzenēs:
jūsu meita tiek izvarota
un jūs vēlaties viņu nogalināt.
Cik liela ir iespēja, ka šis gadījums liecina
par cilvēku uzplaukuma virsotni?
Šis apgalvojums nenozīmē, ka mūsu sabiedrībā
ir rasts ideālais risinājums.
Piemēram,
šādi izskatās avīžu kioski gandrīz visur
civilizētajā pasaulē.
Esmu drošs, ka daudziem
nepieciešams grāds filosofijā, lai šajos attēlos saskatītu ko nepareizu.
(Smiekli)
Taču, ja esam noskaņoti uz pārdomām,
varam pajautāt:
"Vai šis ir ideāls psiholoģiskā
līdzsvara attainojums
attiecībā pret tādiem lielumiem kā jaunība, skaistums un sieviešu ķermeņi?"
Proti, vai tā ir optimālā vide,
kādā audzināt mūsu bērnus?
Visdrīzāk ne. Labi, tātad, iespējams, visā spektrā
starp šīm divām galējībām
pastāv kāds punkts, kas
uzrāda labāku līdzsvaru.
(Aplausi)
Iespējams, šādu punktu ir vairāki --
jau atkal, ņemot vērā citas pārmaiņas cilvēku kultūrā,
morāles ainavā var būt vairākas virsotnes.
Taču nepieciešams ievērot, ka būs daudz
vairāk veidu, kas neuzrāda virsotnes.
No mana skatpunkta, ironiski,
ka vienīgie cilvēki, kuri, šķiet, man vispārīgi piekrīt
un kuri domā, ka uz morāles jautājumiem pastāv pareizas un nepareizas atbildes,
ir dažāda veida reliģiskie demagogi.
Un viņi, protams, uzskata, ka ir raduši pareizās atbildes uz morāles jautājumiem,
jo ir tās saņēmuši no balss viesulī,
nevis saprātīgi izanalizējuši cilvēku un dzīvnieku labklājības
cēloņus un priekšnoteikumus.
Patiesībā reliģijas kā lēcas,
caur kuru vairums cilvēku skata morāles jautājumus, noturība
nodalījusi lielāko daļu morāles diskusiju
no patiesajiem cilvēces un dzīvnieku ciešanu jautājumiem.
Tādēļ mēs pavadām laiku,
apspriežot tādus jautājumus kā geju laulības,
nevis genocīdu vai kodolieroču izgatavošanu,
nabadzību vai jebkuru citu būtisku tēmu.
Taču vienā jomā demagogiem ir taisnība, mums nepieciešama
universāla cilvēcisko vērtību koncepcija.
Kas gan mūs kavē tādu izveidot?
Būtu jāievēro tas, ka mēs
rīkojamies atšķirīgi, runājot par morāli --
īpaši, laicīgie, akadēmiskie, zinātnieka tipi.
Runājot par morāli, mēs novērtējam viedokļu atšķirības
kā nevienā citā mūsu dzīves jomā.
Piemēram, Dalailama ik rītu mostas,
meditējot par līdzjūtību,
un domā, ka palīdzība citiem cilvēkiem ir neatņemama cilvēciskās
laimes sastāvdaļa.
No otras puses, ir tādi ļaudis kā Teds Bandijs -
Tedam Bandijam ārkārtīgi patika nolaupīt, izvarot,
spīdzināt un nogalināt jaunas sievietes.
Tā nu mums, šķiet, ir patiesa viedokļu nesakritība par to,
kā veiksmīgāk pavadīt savu laiku.
(Smiekli)
Vairums rietumu intelektuāļu
šo situāciju uzlūko
un saka: "Nav jau nekā tāda, par ko Dalailamam
varētu būt pilnīga taisnība -- pilnīga taisnība --
un kur Teds Bandijs absolūti kļūdītos,
kas pieļautu patiesu diskusiju,
kas potenciāli iekļautos zinātnes laukā.
Kādam patīk šokolāde, citam - vaniļa.
Nav nekā tāda, ko vienam būtu otram iespējams pateikt,
kas varētu otru pārliecināt."
Ievērojiet, ka zinātnē tā nenotiek.
No vienas puses, jums ir Edvards Vitens.
Viņš ir stīgu teorētiķis.
Ja jūs pavaicājat gudrākajiem fiziķiem,
kurš ir visgudrākais fiziķis,
esmu pieredzējis, ka puse no viņiem minēs Edu Vitenu.
Otra puse sacīs, ka viņiem nepatīkot jautājums.
(Smiekli)
Tātad, kas notiktu, ja es parādītos fiziķu konferencē
un teiktu: "Stīgu teorija ir muļķības.
Tā ar mani nesaskan. Es tādējādi neizvēlos
aplūkot visumu mazā mērogā.
Man tā nepatīk."
(Smiekli)
Nu, nekas jau nenotiktu, jo neesmu fiziķis,
es nesaprotu stīgu teoriju.
Esmu stīgu teorijas Teds Bandijs.
(Smiekli)
Negribētu piederēt tādam stīgu teorijas klubam, kas mani pieņemtu kā dalībnieku.
Taču tā ir ideja kā tāda.
Kad vien mēs runājam par faktiem,
noteiktus viedokļus jāizslēdz.
Tieši to nozīmē ekspertīzes lauks.
Tādā veidā zināšanas skaitās.
Kā mēs esam sevi pārliecinājuši,
ka morāles jomā nav tādas lietas kā morālā ekspertīze,
morāla talanta vai pat morāla ģēnija?
Kā mēs esam sevi pārliecinājuši,
ka pieņemams ir ikviens viedoklis?
Kā mēs esam sevi pārliecinājuši,
ka ikvienai kultūrai ir savs skatpunkts
šajos jautājumos, ko vērts ņemt vērā?
Vai talibiem
ir savs skatījums fizikā,
ko vērts ņemt vērā? Nē.
(Smiekli)
Kā gan viņu neziņa var būt nemanāmāka
cilvēciskās labklājības jautājumos?
(Aplausi)
Tātad, manuprāt, pasaulei tas ir jāzina.
Tai nepieciešami tādi cilvēki kā mēs,
kas atzīst, ka pastāv pareizas un nepareizas atbildes
uz cilvēces uzplaukuma jautājumiem,
un morāle ir saistīta
ar faktiem.
Indivīdi
un pat veselas kultūras var
rūpēties par nepareizām lietām.
Tas nozīmē, viņi var
ticēt un vēlēties kaut ko, kas noteikti novedīs
pie veltīgām cilvēku ciešanām.
Šāds atzinums vien izmainīs mūsu morāles diskursu.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā
robežas starp nācijām nozīmē aizvien mazāk un mazāk,
un kādu dienu tās nenozīmēs neko.
Mēs dzīvojam pasaulē, kas pārpilna iznīcinošu tehnoloģiju,
un nevar izlikties, ka tās nepastāv,
vienmēr vieglāk
lietas salauzt, nekā salabot.
Tādēļ man šķiet visai acīmredzami,
ka mēs nevaram turpināt
cienīt un paciest
milzu atšķirības atzinumos par cilvēces labklājību,
līdzīgi kā nevaram cienīt un pieļaut lielas atšķirības
atzinumos par slimību izplatību
vai ēku un lidmašīnu drošības standartiem.
Mums vienkārši jāvienojas
par atbildēm uz cilvēka dzīves visbūtiskākajiem jautājumiem.
Lai to spētu, mums jāatzīst, ka uz šiem jautājumiem ir atbildes.
Paldies jums.
(Aplausi)
Kriss Andersons: Kāds viegli uzliesmojošs materiāls.
Klātesošie vai cilvēki plašajā pasaulē,
to dzirdot, iespējams,
kliedz niknumā pēc dažām no šīm atziņām.
Šķiet, šeit liela nozīme ir valodai.
Runājot par aizsegu,
jūs runājat par sievietēm, tērptām auduma maisos,
esmu dzīvojis musulmaņu pasaulē, sarunājies ar daudzām musulmaņu sievietēm.
Dažas no viņām teiktu ko pavisam citu. Viņas sacītu:
"Nē, zināt, tās ir sievietes īpašās dabas
svinības,
tas palīdz veidot to un to un izriet no fakta, ka..."
un par to var strīdēties kā par attīstītu psiholoģijas uzskatu,
"ka vīriešu iekārei nevar uzticēties."
Proti, vai jūs varat iesaistīties sarunā
ar šādu sievieti, nešķietot kā sava veida kultūras imperiālists.
Sems Hariss: Jā, nu, manuprāt, es centos to ietilpināt teikumā,
vērojot pulksteni tikšķam,
taču jautājums ir par to,
kas ir brīvprātība tādā kontekstā,
kurā vīriešiem ir noteiktas gaidas
un pret tevi noteikti izturēsies noteiktā veidā,
ja izvēlēsies neaizklāties?
Un tā, ja kāds šajā telpā
vēlētos valkāt aizsegu,
ārkārtīgi smieklīgu cepuri vai aptetovēt seju --
manuprāt, mūsu brīvā izvēle ļauj rīkoties pēc saviem ieskatiem,
taču mums jābūt godīgiem
pret ierobežojumiem, kādi šīs sievietes skar.
Un tāpēc es domāju, ka mums nevajadzētu vienmēr
tik dedzīgi viņām piekrist,
īpaši, ja aiz loga ir 120 grādi
un viņas nēsā pilnu burku.
K.A.: Daudzi cilvēki vēlas ticēt
morālā progresa konceptam.
Bet vai jūs varat tam piekrist?
Manuprāt, es saprotu jūsu sacīto tā, ka jūs
varētu samierināties ar pasauli, kas nekļūst
viendimensionāla, kurā visiem jādomā viens un tas pats.
Iezīmējiet savu skatījumu,
kā, pagriežot pulksteni 50 gadus,
100 gadus uz priekšu, jums patiktu domāt par
pasauli bagātīgā morāla progresa
līdzvarā.
S.H.: Manuprāt, ja reiz jūs atzīstat,
ka mēs esam uz savu prātu, smadzeņu līmenī,
izpratnes takas,
jums jāatzīst,
ka mēs daudz labāk izpratīsim visas
mūsu pozitīvās
un negatīvās īpašības.
Tā nu mēs izpratīsim tādas pozitīvas sociālās emocijas
kā empātiju un līdzjūtību
un sapratīsim faktorus,
kas tās veicina -- vai nu tie ir ģenētiski,
vai saistīti ar cilvēku savstarpējo saziņu,
vai tās būtu ekonomiskās sistēmas.
Pagaidām mēs sākam izgaismot to,
ka neizbēgami radīsim kopsaucējus
šajā faktu laukā.
Viss, kas iegadās pa ķērienam, nederēs.
Nebūs tā, ka
meitas aizklāšana kopš dzimšanas
ir tikpat vērtīga kā iemācīšana viņai
būt par sevi pārliecinātai un izglītotai
sievietes iekārojošu vīriešu kontekstā.
Proti, nedomāju, ka nepieciešama "NSF" stipendija, lai aptvertu,
ka piespiedu aizklāšana nav laba doma --
taču zināmā brīdī
mēs spēsim skenēt visu iesaistīto cilvēku smadzenes
un patiešām viņus nopratināt.
Vai cilvēki šādās sistēmās
mīl savas meitas tikpat stipri?
Un, manuprāt, uz to pastāv skaidras atbildes.
K.A.: Un ja izrādās, ka patiesībā viņi mīl gan,
vai jūs esat gatavs mainīt savu pašreizējo instinktīvo vērtējumu
dažos no šiem jautājumiem?
S.H: Nu jā, vai nu, vai nu acīmredzams fakts,
ka iespējams kādu mīlēt
patiesi izkropļotu pārliecību sistēmas kontekstā.
Tad nu jūs varat sacīt: "Tā kā es zināju, ka mans dēls gejs
nokļūs ellē, ja atradīs sev partneri,
es nocirtu viņa galvu. Un tā bija iejūtīgākā lieta, ko varēju paveikt."
Ja jūs savirknējat visas šīs daļas,
jā, domāju, jūs, iespējams, varētu izjust mīlestību.
Taču tad mums atkal jārunā
par labklājību plašākā kontekstā.
Mēs tajā visi esam iesaistīti,
nevis viens ekstāzes pārņemts vīrs,
kurš uzspridzina sevi autobusā.
K.A.: Šī ir saruna, ko es patiesībā labprāt
turpinātu stundām ilgi.
Tik daudz laika mums šoreiz nav. Paldies, ka viesojaties TED.
S.H.: Patiess gods. Paldies.
(Aplausi)