Saskaņā ar Vēdu civilizāciju, ir četras nodaļas biedrības - Prabhupādas 0230

Tātad tā bija saruna starp Ardžunu un Krišnu Kurukšetras laukā. Sarunas temats bija, ka lai gan cīņa bija pieteikta, Ardžuna, kad viņš patiesi sāka aptvert, ka pretinieku pusē ir mani radinieki, domāja, kā gan viņš jebkad spētu tos nogalināt. Krišna deva padomu, ka "Ikvienam jāveic viņam noteiktais pienā*** bez nekādiem savtīgiem ieguvuma vai zaudējuma apsvērumiem." Saskaņā ar vēdisko civilizāciju sabiedrība iedalīta četrās daļās. Visur pasaulē ir tādi paši iedalījumi. Tas ir tik dabiski. Tāpat kā mēs mācāmies no sava pašu ķermeņa, ka ir galva, vēders un kājas. Tāpat arī sabiedrībā ir jābūt cilvēku kārtai, kuras funkcionētu kā smadzenes, citai cilvēku kārtai, kas aizsargātu sabiedrību no briesmām, vēl citai cilvēku kārtai, kas lietpratīgi spēj izaudzēt graudaugus ēdienam, kā arī aizsargāt govis un nodarboties ar tirdzniecību. Tā... Un atlikusī cilvēku kārta, tas ir, tie, kuri nespēj strādāt kā smadzenes vai kā pasargātāji briesmās, ne arī viņi spēj izaudzēt graudaugus vai pasargāt govis, viņus sauc par šūdrām. Jūs nevarat izvairīties; lai padarītu savu ķermeni pilnīgu, jābūt smadzeņu nodaļai, roku nodaļai, vēdera nodaļai un staigāšanas un darbības nodaļām. Ardžuna piederēja pie tās cilvēku kārtas, kam bija jāaizsargā sabiedrība. Tātad tad, kad Ardžuna atteicās cīnīties, Krišna viņam deva padomu, ka "tavs pienā*** ir cīnīties". Tātad galvenokārt nogalināšana nav laba itin nemaz, bet, tad kad ir ienaidnieks, agresors, tad nogalināt agresoru nav grēks. Tātad cita puse Kurukšetras kaujas laukā kļuva par agresoriem pret Ardžunas pusi. Tāds ir iekārtojums Bhagavad-gītai. Īstais iemesls ir dot norādījums Ardžunam par garīgo sapratni. Tātad garīgā sapratne vispirms jau nozīmē zināt, kas ir gars. Ja jūs nezināt, kas ir gars, kur gan ir jūsu garīgā sapratne? Cilvēki ir tik ļoti iegrimuši ķermeniskajā. To sauc par materiālismu. Bet tad, kad saprotat, kas ir gars, un rīkojaties atbilstoši, to sauc par garīgumu. Tātad Ardžuna vilcinājās cīnīties ar pretinieku pusi, jo viņam ar tiem bija ķermeniskas attiecības. Tātad starp Ardžunu un Krišnu bija saruna, bet tā bija draudzīga saruna. Tādēļ tad, kad Ardžuna saprata, ka vienkārši draudzīga saruna problēmu neatrisinās, viņš kļuva par Krišnas mācekli. Ardžuna uzticēja sevi Krišnam, śiṣyas te 'ham śādhi māṁ prapannam: (BG 2.7.) "Mans dārgais Krišna, tik ilgi mēs esam runājuši kā draugi. Nu es kļūstu Tev par parastu mācekli. Esi tik laipns un glāb mani ar norādījumiem. Kas man jādara? Tādēļ tad, kad bija pienācis šāds posms, Krišna dod Ardžunam padomus šādi: śrī-bhagavān uvāca. Tur ir teikts... Kurš saka Ardžunam? Bhagavad-gītas autors un atskaņotājs... Bhagavad-gītu pavēstīja Krišna. Tā bija saruna starp Krišnu un Ardžunu, un to ierakstīja Vjāsadēva, bet vēlāk tā ieguva grāmatas veidolu. Tāpat kā mūsu runātais tiek ierakstīts un vēlāk to publicē kā grāmatu. Tādēļ šajā grāmatā ir teikts "bhagavān uvāca". Vjāsadēva ir sarakstītājs. Viņš nesaka, ka "es runāju". Viņš saka, ka "bhagavān uvāca" - "Un Dieva Augstākā Personība teica".