Tip:
Highlight text to annotate it
X
XIV NODAĻA 2.daļa RELEASE
Miriam nodrebēja. Viņa uzvilka viņu uz viņas, viņa piespiež viņu līdz viņs
krūtis, viņa noskūpstīja viņu un noskūpstīja viņu. Viņš apgalvoja, bet tas bija mocības.
Viņa nevarēja skūpstīt viņa mokas.
Kas palika vieni un intervālu. Viņa skūpstīja viņa sejas, un roused Viņa asinis,
bet viņa dvēsele bija bez izlocīšanās ar mokas nāvi.
Un viņa skūpstīja viņu, un pirkstiem viņa ķermeņa, līdz beidzot, sajūta, ka viņš iet mad, viņš
got prom no viņas. Tas nebija tas, ko viņš gribēja, vienkārši, tad - nav
kas.
Un viņa domāja, ka viņai mierināja viņu, un darīt viņam labu.
Decembris nāca, un daži sniega. Viņš palika mājās visu, bet tagad.
Viņi nevar atļauties medmāsa.
Annie bija rūpēties par savu māti, pagasta medmāsa, ko viņi mīlēja, nāca
no rīta un vakarā. Paul kopīgi baro ar Annie.
Bieži vakaros, kad draugi bija virtuve ar viņiem, viņi visi smējās
kopā un drebēja smiekliem. Tā bija reakcija.
Paul bija tik komiski, Annie bija tik dīvaini.
Visa puse smējās līdz viņi kliedza, mēģinot klusināt skaņu.
Un kundze Morel, kas atrodas viens pats tumsā dzirdēju viņus, un starp viņas rūgtums bija
sajūta atbrīvojumu.
Tad Pāvils varētu kāpt augšā pa kāpnēm uzmanīgi, guiltily, lai redzētu, vai viņa bija dzirdējusi.
"Vai man sniegt jums kādu pienu?" Viņš jautāja. "Maz," viņa atbildēja žēlabaini.
Un viņš liktu nedaudz ūdens ar to, tāpēc, ka to nevajadzētu barot viņas.
Bet viņš to mīlēja vairāk nekā viņa paša dzīvē. Viņa bija morfijs katru nakti, un viņas sirds
got saraustīts.
Annie gulēja viņai blakus. Paul varētu iet agri no rīta, kad
viņa māsa piecēlās. Viņa māte bija izšķērdēta un gandrīz pelnu in
rīta ar morfija.
Tumšāks un tumšāks kļuva viņas acis, visu skolēnu, ar spīdzināšanu.
No rītiem nogurumu un sāpes bija pārāk daudz jāmaksā.
Bet viņa nevarēja - nebūtu - raudāt, vai pat sūdzas daudz.
"Tu gulēja nedaudz vēlāk šorīt, mazuli," viņš mēdza teikt viņai.
"Vai es?" Viņa atbildēja, ar nemiera pilnajam nogurumu.
"Jā,. Tas ir gandrīz 08:00" Viņš stāvēja meklē pa logu ārā.
Visa valsts bija drūms un bāls zem sniega.
Tad viņš juta impulsu. Tur bija spēcīgs insulta un vāja,
piemēram, skaņu un tā atbalss.
Tas bija vajadzēja vēstīt beigām. Viņa ļauj viņam sajust viņas rokas, zinot to, ko viņš
vēlējās. Dažreiz viņi ieskatījās viens otram acīs.
Tad viņi gandrīz likās, lai padarītu vienošanās.
Tas bija gandrīz kā viņš piekrītot mirt arī.
Bet viņa nepiekrita die; viņa nebūtu.
Viņas ķermenis tika izšķērdēta ar fragmentu pelnu. Viņas acis bija tumši un pilna ar spīdzināšanu.
"Vai tad tu viņai kaut ko, lai izbeigtu to?" Viņš jautāja ārsts beidzot.
Bet ārsts kratīja galvu. "Viņa nevar turpināties vairākas dienas tagad, Mr Morel"
viņš teica.
Pāvils aizgāja telpās. "Es nevaru paciest daudz ilgāks, mēs visi
jukt, "teica Annija. Abi apsēdās pie brokastīm.
"Ej un sēdēt ar viņu, kamēr mums ir brokastis, Minnie," teica Annija.
Bet meitene bija nobijusies. Pāvils gāja cauri valstij, caur
meži, virs sniega.
Viņš redzēja zīmes, trušu un putnu baltā sniega.
Viņš klejoja jūdzēm. Dūmu sarkans saulriets ieradās lēni,
sāpīgi, ielaistu.
Viņam likās, ka viņa mirs šajā dienā. Tur bija ēzelis, kas nāca pie viņa vairāk
ar koka malu sniegs, un nodot savu galvu pret viņu, un gāja kopā ar viņu
līdzās.
Viņš aplika roku ap ēzeļa kaklu, un glaudīja viņa vaigiem pret ausīm.
Viņa māte, kluss, vēl bija dzīvs, ar viņas grūti muti satver grimly, viņas acis
tumši spīdzināšana tikai dzīvo.
Tas tuvojās Ziemassvētki, tur bija vairāk sniega.
Annie un viņš jutās tā, it kā viņi var doties ne vairāk.
Joprojām viņas tumšās acis bija dzīvi.
Morel, klusa un nobijušies, iznīcinātas pats.
Reizēm viņš varētu iedziļināties slimības istabā un ieraudzīt.
Tad viņš atkāpies, apmulsis.
Viņa tur viņas tur uz dzīvi joprojām. Kalnračiem bija gājis uz streiku, un
atpakaļ divas nedēļas vai tik pirms Ziemassvētkiem.
Minnie devās augšā ar krūti-cup.
Tas bija divas dienas pēc tam, kad vīri bija iekšā "Vai vīrieši teicis viņu rokās ir
iekaisis, Minnie "viņa? jautāts, ģībonis, īdzīgs balss, kas nedos collas
Minnie bija pārsteigts.
"Ne kā es zinu, kundze Morel," viņa atbildēja.
"Bet es jums bet tie ir iekaisis," sacīja mirst sieviete, kā viņa pārcēlās galvu ar
nopūta nogurumu.
"Bet, jebkurā gadījumā, tur būs kaut ko pirkt šīs nedēļas laikā."
Ne lieta viņai let slīdēšanas.
"Tavs tēvs ir bedre lietas gribēs arī vēdināšanas, Annie," viņa teica, kad vīrieši bija
dodas atpakaļ uz darbu. "Vai jūs raizēties par to, mīļā,"
teica Annija.
Kādu nakti Annie un Pola bija vieni. Māsa bija augšā.
"Viņai dzīvot Ziemassvētku," sacīja Annija. Viņi abi bija pilna ar šausmās.
"Viņa nebūs," viņš atbildēja grimly.
"Es s'll viņai morfijs." "Which?" Teica Annie.
"Visi, kas nāca no Sheffield," teica Pāvils. "Ay - darīt!" Teica Annie.
Nākamajā dienā viņš bija glezna guļamistabā.
Viņai šķita aizmidzis. Viņš piegāja klusi atpakaļ un uz priekšu pie
viņa glezniecību.
Pēkšņi viņas balsī žēlojās: "Vai nav staigāt apkārt, Pols."
Viņš izskatījās kārtā. Viņas acis, tāpat kā tumši burbuļi sejā,
Tika meklē viņu.
"Nē, mīļā," viņš teica maigi. Vēl viens šķiedras šķita snap viņa sirdī.
Tajā vakarā viņš dabūja visu morfija tabletes tur bija, un ņēma tos lejā.
Uzmanīgi viņš saspiesti tie pulveri.
"Ko jūs darāt?" Teica Annie. "Es s'll likts 'em savā nakts pienu."
Tad viņi abi smējās kopā kā divi conspiring bērni.
Virsū visu to šausmu flicked šo maz veselo saprātu.
Māsa nenāca, ka naktī, lai nokārtotu kundze Morel leju.
Paul devās ar karstu pienu barības čempionātā.
Tas bija 09:00.
Viņa bija audzēti gultā, un viņš laiž barības kauss starp viņas lūpām, ka viņš
ir miruši, lai saglabātu no kaitēt.
Viņa iedzēra malku, tad ielieciet izteka no kausa prom un skatījās uz viņu ar savu tumšo,
jautājums acis. Viņš paskatījās uz viņu.
"Ak, tas ir rūgts, Paul!" Viņa teica, padarot nedaudz grimase.
"It'sa jaunās miegazāles ārsts man iedeva jums," viņš teica.
"Viņš domāja, ka tas varētu atstāt jūs tādā stāvoklī, no rīta."
"Un es ceru, ka tā nebūs," viņa teica, kā bērns.
Viņa dzēra dažas vairāk piena.
"Bet tas ir šausmīgs!" Viņa teica. Viņš redzēja viņas slimīgo pirksti pār kauss, viņas
lūpas padarīt nedaudz pārvietoties. "Es zinu, - es tasted to," viņš teica.
"Bet es jums došu kādu tīru pienu pēc tam."
"Es tā domāju," viņa teica, un viņa devās uz ar projektu.
Viņa bija paklausīgs viņam kā bērns.
Viņš domāja, ja viņa zināja. Viņš redzēja viņas sliktā izšķērdēta kaklu pārvietojas kā viņa
dzēra ar grūtībām. Tad viņš skrēja lejup pa kāpnēm vairāk piena.
Nebija kas apakšā kausa graudu.
"Vai viņa ir?" Čukstēja Annie. "Jā - un viņa teica, tas bija rūgta."
"Oh!" Smējās Annie, liekot viņai zem lūpas starp viņas zobiem.
"Un es sacīju, tas uzskatāms par jaunu projektu. Ja ir, ka pienu? "
Viņi abi gāja augšā.
"Es brīnos, kāpēc māsas nenāca, lai norēķinātos mani?" Sūdzējās māte, piemēram,
bērns, wistfully. "Viņa teica, ka viņa dodas uz koncertu, mana
mīlestība, "atbildēja Annie.
"Vai viņa?" Viņi klusēja minūti.
Kundze Morel gulped maz tīru pienu. "Annie, ka likumprojekts nepatīkams!" Viņa teica
žēlabaini.
"Vai tas bija, mana mīlestība? Nu, nekad prātā. "
Māte nopūtās vēlreiz ar verdzību. Viņas pulss bija ļoti neregulāra.
"LET US apmesties jums uz leju," teica Annija.
". Iespējams, medicīnas māsa būs tik vēlu", "Ay," māte teica - "mēģināt".
Viņi pagriezās drēbes atpakaļ. Pāvils ieraudzīja māti kā meitene krokainajām up
viņas flaneļa naktskreklu.
Ātri viņi pusi no gultas, pārcēlās viņas, kas izgatavoti no otras puses, sakārtoja savu
naktskrekls pār viņas mazās kājiņas, un uz viņas augšu.
"Tur," teica Pāvils, glāstīja viņas klusi.
"Tur -.! Tagad jums miega" "Jā," viņa teica.
"Es nedomāju, ka jūs varētu darīt gultā tik labi," viņa piebilda, gandrīz jautri.
Tad viņa krokainajām up, ar savu vaigu uz viņas rokas, viņas galvu snugged starp viņas
pleciem. Paul nodot garu, tievu pīne pelēko matu
pār plecu un noskūpstīja.
"Tu gulēt, mana mīlestība," viņš teica. "Jā," viņa atbildēja trustfully.
"Labu nakti." Tās izbāzt gaismas, un vēl bija.
Morel bija gultā.
Māsa nenāca. Annie un Pāvils ieradās aplūkot viņu at aptuveni
vienpadsmit. Viņa, šķiet, ir miega kā parasti pēc
iegrimi.
Viņas mute bija ieradušies nedaudz atvērtas. "Vai mēs sēdēt?" Teica Pāvils.
"Es s'll gulēt ar viņu, jo es vienmēr daru," sacīja Annija.
"Viņa varētu pamosties."
"Labi. Un mani, ja jūs redzat kādu atšķirību. "
"Jā."
Tie kavējās pirms guļamistaba uguns, slikta nakts liels un melns un sniega
ārpuses, viņu divi paši viens pasaulē.
Beidzot viņš iegāja blakus istabā un aizgāja gulēt.
Viņš gulēja gandrīz uzreiz, bet tur pamošanās katru tagad un atkal.
Tad viņš devās skaņas aizmigu.
Viņš sāka nomodā Annie s čukstēja, "Paul, Paul!"
Viņš redzēja savu māsu viņas balto naktskreklu, ar savu ilgi pīne matu leju viņas atpakaļ,
stāv tumsā.
"Jā?" Viņš čukstēja, sēdētu. "Nāc un ieraudzīt."
Viņš paslīdēja no gultas. Gāzes pumpuru dega slimības
kamerā.
Viņa māte gulēja vaigu uz viņas rokas, krokainajām up kā viņa bija aizmigusi.
Bet viņas mute bija krituši atvērt, un viņa elpoja ar lielu, aizsmakušā breaths, piemēram,
krākšana, un tur bija garas intervālus starp.
"Viņa iet!" Viņš čukstēja.
"Jā," teica Annija. "Cik sen viņa bija tas patīk?"
"Es tikai tikko pamodos." Annie huddled uz rītasvārki, Paul
ietin sevi Brūna sedziņa.
Tas bija 03:00. Viņš tiek rekomendēta uguns.
Tad divi Se gaida. Liels, krākšana elpa bija pieņemts - notika
awhile - tad jāatdod.
Bija telpā - garš atstarpi. Tad viņi sāka.
Liels, krākšana elpa tika pieņemts vēlreiz. Viņš noliecās slēgšanu un paskatījās uz viņu.
"Vai nav tā šausmīgs!" Čukstēja Annie.
Viņš pamāja ar galvu. Viņi apsēdās atkal nevarīgi.
Atkal bija liels, krākšana elpa. Atkal viņi karājās apturēta.
Atkal tika dota atpakaļ, ilgi un skarbi.
Skaņu, lai neregulāra, tik plata intervāliem, skanēja pa māju.
Morel, savā istabā, gulēja tālāk. Paul un Annie Se crouched, huddled,
nekustīgs.
Lielā krākšana skaņu sākās no jauna - bija sāpīgi pauzētu elpa bija
tur - atpakaļ nāca rasping elpu. Minūti pēc minūtes pagājis.
Paul paskatījās uz viņu vēlreiz, locīšana zemu pār viņu.
"Viņa var ilgt kā šis," viņš teica. Viņi bija abi klusēja.
Viņš skatījās pa logu ārā, un varētu blāvi saskatīt sniegu uz dārzu.
"Tu ej uz manu gultu," viņš teica Annija. "Es iešu sēdēt uz augšu."
"Nē," viņa teica, "es jums pārtraukt ar jums."
"Es labprātāk jums nav," viņš teica. Beidzot Annie izlīda ārā no istabas, un viņš
biju viena. Viņš apskāva pats savā Brūna sedziņa,
crouched priekšā viņa māte, skatoties.
Viņa izskatījās briesmīgi, ar apakšējo žokļa kritušo atpakaļ.
Viņš noskatījās. Reizēm viņš domāja lielā elpa būtu
nekad sākt no jauna.
Viņš nevarēja paciest - gaida. Tad pēkšņi pārsteidz viņu, ieradās
liels skarbi skaņu. Viņš tiek rekomendēta uguns atkal, bez trokšņa.
Viņa nedrīkst izjaukt.
Minūtes pagāja. Nakts bija iet, elpu pēc elpas.
Katru reizi, kad skaņa ieradās, viņš juta, ka spiest viņu, līdz beidzot viņš nevarēja justies tik
daudz.
Viņa tēvs piecēlās. Pāvils to dzirdēja kalnraču pievēršot viņa zeķes
gada, žāvas. Tad Morel, ar kreklu un zeķes,
ievadīti.
"Kuš!" Teica Pāvils. Morel stāvēja skatoties.
Tad viņš paskatījās uz savu dēlu, bezpalīdzīgi, un šausmās.
"Ja es būtu labāk stop-whoam?" Viņš čukstēja.
"Nē. Iet uz darbu. Viņa būs pēdējais līdz rītam. "
"Es tā nedomāju." "Jā.
Iet uz darbu. "
Mīnētājs paskatījās uz viņu vēlreiz, bailes un izgāja paklausīgi no istabas.
Pāvils redzēja lentu viņa prievītes swinging pret viņa kājām.
Pēc vēl pusstundu Paul devās lejā un dzēra tēju, pēc tam
atpakaļ. Morel, kas sagatavots bedres, nāca augšā
vēlreiz.
"Vai es esmu iet?" Viņš teica. "Jā."
Un pēc dažām minūtēm Pāvils to dzirdēja sava tēva smagiem soļiem iet thudding pār
deadening sniegu.
Kalnrači sauc ielās, jo tās tramped ar bandām uz darbu.
Briesmīgi, ilgstošs breaths turpināja--dusulis - dusulis - dusulis, pēc tam ilgu pauzi -
Pēc tam - ah-hhhh! kā tas bija atpakaļ.
Tālu prom vairāk nekā sniega skanēja *** no čuguna lietuve.
Viens pēc otra viņi dziedāja un uzplauka, dažas nelielas un tālu prom, daži netālu,
pūtēji no ogļraktuvēs un citi darbi.
Tad tur bija klusums.
Viņš tiek rekomendēta uguns. Liels breaths pārtrauca klusumu, - viņa
izskatījās tāpat. Viņš nodot atpakaļ neredzīgajiem un paskatījās ārā.
Joprojām bija tumšs.
Varbūt tur bija vieglāks nokrāsu. Varbūt sniegs bija zilākas.
Viņš izstrādāja neredzīgajiem un got dressed. Tad shuddering, viņš dzēra brendiju no
pudeli uz mazgāšanas stand.
Sniegs bija aug zilā krāsā. Viņš dzirdēja grozā clanking pa ielu.
Jā, tas bija 07:00, un tas nāk mazliet gaismas.
Viņš dzirdēja, daži cilvēki zvana.
Pasaule bija waking. Pelēks, nāvīgi dawn izlīda pa sniegu.
Jā, viņš varēja redzēt mājas. Viņš izbāzt gāzi.
Likās ļoti tumšs.
Elpošana bija vēl, bet viņš bija gandrīz pie tā pieradis.
Viņš varēja redzēt viņas. Viņa bija tāpat.
Viņš prātoja, vai viņš piled smagās drēbes virs viņas tas apstājās.
Viņš paskatījās uz viņu. Tas nebija viņas - ne viņas mazliet.
Ja viņš sakrauj segu un smagā mēteļi no viņas -
Pēkšņi atvērās durvis, un Annie ievadīts.
Viņa paskatījās viņam questioningly.
"Tieši to pašu," viņš sacīja mierīgi. Tās čukstēja kopā minūti, tad viņš
devās lejā, lai saņemtu brokastis. Tas bija 07:40.
Drīz Annija nāca uz leju.
"Vai nav šausmīgi! Vai nav viņa izskatās šausmīgi! "Viņa čukstēja,
Dazed ar šausmām. Viņš pamāja ar galvu.
"Ja viņa izskatās tāpat!" Teica Annie.
"Drink tēju," viņš teica. Viņi gāja augšā vēlreiz.
Drīz kaimiņi nāca ar savu biedēja jautājumu:
"Kā ir?"
Tā gāja par tieši to pašu. Viņa gulēja ar viņas vaigu viņas roku, viņa
mute kritušo atvērt, un liels, bāls kā līķis snores nāca un gāja.
Pie 10:00 māsa nāca.
Viņa izskatījās dīvaini un ***ēdājies. "Māsa," iesaucās Pāvils, "viņa būs pēdējais, kā šis
dienām "?" Viņa nevar, Mr Morel, "teica māsa.
"Viņa nevar."
Tur bija klusums. "Vai nav tā briesmīgs!" Žēlojās medmāsa.
"Kurš varēja iedomāties, viņa var to izturēt? Iet uz leju, tagad kungs Morel, iet uz leju. "
Beidzot, ap 11:00, aizgāja lejā un apsēdās kaimiņa
māja. Annie bija lejā arī.
Nurse un Arthur bija augšā.
Pols sēdēja galvu rokā. Pēkšņi Annie nāca peld pāri pagalmam
raudāšana, half traks: "! Paul - Paul - viņa ir aizgājusi"
Otrajā viņš bija atpakaļ savā namā, un augšā.
Viņa gulēja un krokainajām up, un vēl, ar seju uz viņas roku, un māsa bija noslaukot viņai
mutē.
Viņi visi stāvēja atpakaļ. Viņš kneeled uz leju, un izteikt savu seju, lai viņas
un rokas ap viņu: "Mana mīlestība - mana mīlestība - ak, mana mīlestība!" viņš
čukstēja atkal un atkal.
"Mana mīlestība - Ak, mana mīlestība" Tad viņš dzirdēja māsa aiz viņa, raudāšana,
sakot: "Viņa ir labāk, Mr Morel, viņa ir labāk."
Kad viņš ieņēma savu seju no viņa silto, mirušo māti viņš devās taisni lejā un
sāka apavu krēms zābakus. Bija diezgan daudz darīt, vēstules
rakstīt, un tā tālāk.
Ārsts nāca un paskatījās uz viņu, un nopūtās.
"Ay -! Slikta lieta," viņš teica, tad pagriezās prom.
"Nu, zvanīt operācijas aptuveni seši par sertifikātu."
Tēvs nāca mājās no darba ap 04:00.
Viņš vilka klusi mājā un apsēdās.
Minnie bustled dot viņam vakariņas. Noguris, viņš uzlika savu melno roku uz galda.
Tur bija zviedriete rāceņi viņa vakariņas, kas viņam patika.
Paul prātoja, vai viņš zina. Tas bija kādu laiku, un neviens nebija runājis.
Beidzot dēls teica:
"Tu pamanīju žalūzijas bija uz leju?" Morel paskatījās uz augšu.
"Nē," viņš teica. "Kāpēc - ir viņa aizgājusi?"
"Jā."
"Kad wor, ka?" "Apmēram divpadsmit šorīt."
"H'm!" Miner Se vēl kādu brīdi, tad
sāka savas vakariņas.
Tas bija it kā nekas nebūtu noticis. Viņš ēda viņa rāceņi klusumā.
Pēc tam viņš nomazgāja un devās augšā uz kleita.
Viņas istabas durvis aizslēdza.
"Vai tu esi redzējis?" Annie jautāja par viņu, kad viņš atnāca uz leju.
"Nē," viņš teica. In nedaudz, bet viņš izgāja ārā.
Annie gāja projām, un Pāvils aicināja uzņēmējs, garīdznieks, ārsts,
reģistrators. Tas bija garš bizness.
Viņš dabūja atpakaļ gandrīz 08:00.
Uzņēmējs nāca drīz pasā*** zārku.
Māja bija tukša, izņemot viņu. Viņš paņēma sveci un gāja augšā.
Istaba bija auksta, ka bija silts, tik ilgi.
Ziedi, pudeles, šķīvji, visi slimie-istabu metiens tika aizvests, viss bija skarba
un askētisks.
Viņa gulēja izvirzīts uz gultas, no lapas no izvirzītajiem kājām sweep bija kā tīrs
līkne sniega, tik kluss. Viņa gulēja kā jaunava aizmigusi.
Ar savu sveci rokā, viņš noliecās pār viņu.
Viņa gulēja kā meitene guļ un sapņo par viņas mīlestību.
Mute bija nedaudz atvērts it kā jautājums, no ciešanām, bet viņas seja bija jauna,
viņas pieri skaidri un balti, it kā dzīve nekad nav pieskāries.
Viņš vēlreiz paskatījās uz uzacīm, pie maza, apburošs degunu mazliet vienā pusē.
Viņa bija jauna vēlreiz.
Tikai matus, kā tas izliekts tik skaisti no viņas deniņiem tika sajaukts ar sudrabu, un
divus vienkāršus pīnes, ka gulēja uz viņas pleciem bija filigrāns sudraba un
brūns.
Viņa varētu pamosties. Viņa pacēla savu acu plakstiņiem.
Viņa bija ar viņu vēl. Viņš noliecās un noskūpstīja kaislīgi.
Bet tur bija vēsums pret muti.
Viņš mazliet viņa lūpas ar šausmām. Skatoties uz viņu, viņš juta viņš varētu nekad,
nekad ļaut viņai iet. Nē!
Viņš noglaudīja matus no viņas tempļi.
Tas arī bija auksts. Viņš redzēja muti tik mēms, un jautājums par
ievainots. Tad viņš crouched uz grīdas, čukstot
viņai:
"Māte, māte!" Viņš vēl bija ar viņu, kad uzņēmēji
nāca, jauni vīrieši, kas bija skolā ar viņu.
Tie viņai pieskārās godbijīgi un klusā, lietišķa modes.
Viņi neskatījās uz viņu. Viņš noskatījās greizsirdīgi.
Viņš un Annie apsargāta viņai nikni.
Tie nebūtu let kāds nāk pie viņas, un kaimiņi bija aizskāruši.
Pēc kāda laika Paul izgāja no mājas, un spēlēja kārtis pie drauga.
Tas bija pusnakts, kad viņš dabūja atpakaļ.
Viņa tēvs piecēlās no dīvāna, jo viņš iegāja, sakot ar žēlabainu veidā:
"Es domāju tha wor niver Comin", zēns. "" Es nedomāju, ka jūs sēdēt, "teica Pāvils.
Viņa tēvs izskatījās tik vientuļš.
Morel bija cilvēks bez bailēm - vienkārši nekas biedēja viņu.
Paul realizēta ar sākuma, ka viņš bija bail iet gulēt viena pati mājā
ar savu mirušo.
Viņš bija žēl. "Es aizmirsu, ka tu būsi viens, tēvs," viņš teica.
"Jebšu vēlamies owt ēst?" Jautāja Morel. "Nē"
"Sithee - Es tevi nomest o" karstu pienu.
Get it leju tevis ir auksti pietiekami owt ".
Paul dzēra to. Pēc kāda laika Morel aizgāja gulēt.
Viņš steidzās garām aizvērtajām durvīm un atstāja savas durvis atvērtas.
Drīz dēls nāca augšā arī. Viņš iegāja pie skūpstīt viņas ar labu nakti, jo
parasti.
Tas bija auksts un tumšs. Viņš vēlēja viņiem turēja uguns.
Still viņa sapņoja savu jauno sapni. Bet viņa būtu auksti.
«Mans dārgais!" Viņš čukstēja.
«Mans dārgais!" Un viņš nav noskūpstīt viņu, baidoties viņa
būtu auksts, un dīvaini viņam. Tas atviegloja viņam viņa gulēja tik skaisti.
Viņš aizvēra viņas durvīm klusi, ne iziet viņu, un aizgāja gulēt.
No rīta Morel izsauc viņa drosmi, dzirdes Annie lejā un Paul klepus
istabā pāri nosēšanās.
Viņš atvēra durvis un iegāja aptumšotā istabā.
Viņš redzēja balto augšup veidlapu krēslā, bet viņas viņš neuzdrošinājās redzēt.
Samulsis, pārāk nobijusies, lai piemīt kāda no viņa spējas, viņš izkāpa no istabas
atkal un atstāja. Viņš nekad paskatījās uz viņu vēlreiz.
Viņš nebija redzējis viņu jau vairākus mēnešus, jo viņš nebija uzdrošinājies izskatu.
Un viņa izskatījās, piemēram, savu jauno sievu vēlreiz. "Vai tu esi redzējis?"
Annie lūdza no viņa krasi pēc brokastīm.
"Jā," viņš teica. "Un vai tev neliekas, ka viņa izskatās jauki?"
"Jā." Viņš izgāja no mājas drīz pēc tam.
Un visu laiku viņš, šķiet, ir Ložņu malā, lai izvairītos no tā.
Paul staigāja no vietas uz vietu, veic uzņēmējdarbību nāves.
Viņš tikās Clara in Nottingham, un tie bija tēju kopā kafejnīca, kad tie tika
diezgan jautri vēlreiz. Viņa bija bezgala atvieglots, lai atrastu viņš
neņem to traģiski.
Vēlāk, kad radinieki sāka nākt uz bērēm, lieta kļuva publiski, un
bērni kļuva sociālas būtnes. Tās pakļaut viņus malā.
Viņi apglabāja viņu negants vētras lietus un vēja.
Slapjš māls mirdzēja, visi balti ziedi tika mērcēti.
Annie satver viņa roku un paliecās uz priekšu.
Zemāk viņa ieraudzīja tumšu stūri William zārku.
Ozola kaste nogrima vienmērīgi. Viņa bija aizgājusi.
Lietus izlej kapā.
Melno gājiens ar savu lietussargu glistening, novērsās.
Kapsēta bija pametis zem mērcēšana auksts lietus.
Paul gāja mājās un busied sevi apgādā viesi ar dzērienu.
Viņa tēvs sēdēja virtuvē ar kundzi Morel tuviniekiem, "superior" cilvēki, un
raudāja un teica, cik laba meitene viņa lūdzu ir, un kā viņš gribētu mēģināja darīt visu, ko viņš
varētu viņai - viss.
Viņš bija cīnījies visu mūžu darīt to, ko viņš varētu par viņu, un viņš gribētu nav ko pārmest
pats ar. Viņa bija prom, bet viņš gribētu darīt savu labāko
viņas.
Viņš noslaucīja acis ar savu baltu mutautiņu.
Viņš, lūdzu neko pārmest sevi, viņš atkārtoja.
Visu savu dzīvi, viņš gribētu darīt savu labāko viņai.
Un tas bija, kā viņš mēģināja atlaist viņu. Viņš nekad domāja par viņu personīgi.
Viss dziļi viņā viņš noliedza. Pāvils ienīda viņa tēvs sēdēšanai
sentimentalising pār viņu.
Viņš zināja, ka viņš varētu darīt to sabiedrības mājas.
Attiecībā īstā traģēdija devās uz in Morel, neskatoties uz sevi.
Dažreiz, vēlāk viņš nokāpa no sava pēcpusdienas miega, balts un cowering.
"Man ir bijis dreaming savu māti," viņš teica balsī.
"Vai tu, mans tēvs?
Kad es sapņoju par savu, tas vienmēr ir tikai kā viņa bija, kad viņa bija labi.
Es sapni par viņas bieži, bet šķiet diezgan jauki un dabiski, it kā nekas nebūtu
mainīt. "
Bet Morel crouched priekšā uguns teroru.
Nedēļas pagājis pusi reālas, nevis daudz sāpju, ne daudz ko, iespējams, nedaudz
reljefs, pārsvarā Nuit Blanche.
Pāvils aizgāja nemierīgs no vietas uz vietu. Attiecībā uz dažiem mēnešiem, jo viņa māte bija
vēl ļaunāk, viņš nav veicis mīlestību Klāru. Viņa bija, kā tas bija mēms viņam, nevis
tālu.
Dawes redzēja viņas ļoti reti, bet divi nevarēja iegūt collas pāri liels
attālums starp tiem. Trīs no tām bija dreifēšanu priekšu.
Dawes rekomendēta ļoti lēni.
Viņš bija atveseļošanās mājās Skegness Ziemassvētkos, gandrīz labi.
Pāvils devās uz jūrmalu uz pāris dienām. Viņa tēvs bija ar Annija in Sheffield.
Dawes ieradās Pola naktsmītnes.
Viņa laiks mājās bija līdz. Divi vīri, starp kuriem bija tik liels
rezervi, šķita uzticīgi viens otram. Dawes atkarīgs Morel tagad.
Viņš zināja, Paul un Clara praktiski bija šķirti.
Divas dienas pēc Ziemassvētkiem Pāvils bija doties atpakaļ uz Nottingham.
Vakarā pirms viņš sēdēja ar Dawes smēķēšanu pirms uguns.
"Jūs zināt, Clara ir nokāpjam dienu rīt?" Viņš teica.
Otrs cilvēks paskatījās uz viņu.
"Jā, tu man," viņš atbildēja. Paul izdzēra atlikušo viņa glāzē
viskijs. "Es teicu saimniece jūsu sieva nāca,"
viņš teica.
"Vai tu esi?" Teica Dawes, sarūk, bet gandrīz atstājot sevi otra
rokām. Viņš piecēlās diezgan stiffly, un sasniegts
Morel ir stikls.
"Ļaujiet man aizpildīt jums uz augšu," viņš teica. Paul jumped up.
"Tu mierīgi nosēdēt," viņš teica. Bet Dawes ar diezgan trīcošo roku,
turpināja sajauc dzert.
"Saki, kad," viņš teica. "Paldies!" Atteica.
"Bet jūs esat ne bizness, lai piecelties." "Tas man labu, zēns," atbildēja Dawes.
"Es sāku domāt, es esmu pa labi atkal, tad."
"Jūs tūlīt pa labi, jūs zināt." "Es, protams, es esmu," teica Dawes, pavirša
viņam. "Un Len saka, ka var iegūt jums par in
Sheffield. "
Dawes paskatījās viņam atkal, tumšas acis, kas vienojās ar visu pārējo būtu
teiksim, varbūt drusku dominē viņu. "Tas ir smieklīgi," teica Pāvils, "sākas no jauna.
Es jūtu, kas ir daudz lielāks haoss nekā jūs. "
"Kādā veidā puika?" "Es nezinu.
Es nezinu.
Tas ir kā tad, ja man bija tangled veida caurumu, diezgan tumšs un drūms, un neviens ceļa
jebkur "" Es zinu - es to saprotu, ". Dawes teica,
pavirša.
"Bet jūs atradīsiet to būsim labi." Viņš runāja caressingly.
"Es domāju, jā," teica Pāvils. Dawes pieklauvēja viņa cauruļu bezcerīgs
modes.
"Jūs esat nedara sevi, piemēram, es esmu," viņš teica.
Morel redzēja plaukstas locītavu un balto roku vīru satveršanai kātu caurules
un knocking out osis, it kā viņš būtu atteicies.
"Cik tev gadu?"
Paul jautāja. "Trīsdesmit deviņi," atbildēja Dawes, glancing
viņu.
Šie brūnas acis, pilnas apziņas neveiksmes, gandrīz uzstāja uz
mierinājumu, kāds atjaunot cilvēks pats, silts viņam, kas viņam
uz augšu firma atkal satraukumu Paul.
"Jums vienkārši būs jūsu prime," teica Morel. "Jums nav izskatās, it kā daudz dzīvības bija devies
no jums "brūnas acis, no otras puses. kārtiņu
pēkšņi.
"Tā nav," viņš teica. "Go ir tur."
Paul paskatījās uz augšu un smējās. "Mēs abi ieguva daudz dzīves mums vēl
padarītu lietas lido, "viņš teica.
Abu cilvēku acis met. Viņi apmainījās vienu skatienu.
Atzīstot stress kaislību katra no otras puses, viņi abi dzēra savu
viskijs.
"Jā, begod!" Teica Dawes, elpas. Tur bija pauze.
"Un es neredzu," teica Pāvils, "kāpēc Jums nevajadzētu iet par to, kur jūs left off."
"Kas -" sacīja Dawes, suggestively.
"Jā, -. Fit jūsu vecajās mājās kopā vēlreiz" Dawes paslēpa savu seju un purināja galvu.
"Nevar izdarīt," viņš teica, un paskatījās ar ironisku smaidu.
"Kāpēc?
Jo jūs negribu "?" Varbūt ".
Viņi smēķējām klusēdami. Dawes parādīja zobus, jo viņš mazliet pīpi
kāta.
"Tu domā jūs nevēlaties, lai viņu?" Jautāja Paul. Dawes skatījās augšā attēlu ar
kodīga izteiksmi sejā. "Es tikko zināt," viņš teica.
Dūmi peldēja klusi augšu.
"Es uzskatu, ka viņa vēlas, lai jūs," teica Pāvils. "Vai tu esi?" Atbildēja citu, mīksta,
satīrisks, abstrakcija. "Jā.
Viņa nekad uzrāpās uz mani, - jūs vienmēr tur fonā.
Tieši tāpēc viņa nebūs laulības šķiršanu. "
Dawes turpināja skatiens kas satīrisks modes attēla pa
kamīna. "Tas, kā sievietes ir ar mani," teica Pāvils.
"Viņi vēlas mani kā traks, bet viņi negrib pieder man.
Un viņa piederēja pie jums visu laiku. Es zināju. "
Triumfējošs vīriešu uznāca Dawes.
Viņš parādīja savu zobus vairāk izteikti. "Varbūt es biju muļķis," viņš teica.
"Tu biji liels muļķis," sacīja Morel. "Bet varbūt pat tad jūs bija lielāks
muļķis, "sacīja Dawes.
Bija triumfa un ļaunprātība to touch.
"Vai jūs domājat?" Teica Pāvils. Viņi klusēja kādu laiku.
"Katrā ziņā, es esmu mijieskaita rīt," teica Morel.
"Es saprotu," atbildēja Dawes. Tad viņi nerunāja vairāk.
Instinkts nogalināt viens otru bija atgriezies.
Tie gandrīz izvairīties otru. Tās ir vienādas guļamistaba.
Kad viņi aiziet pensijā Dawes šķita abstrakta, domājot par kaut ko.
Viņš sēdēja uz pusi gultas viņa krekls, skatoties uz viņa kājām.
"Vai jums kļūst auksti?" Jautāja Morel.
"Es biju izskatās šajās kājas," atteica.
"Kas ar 'em? Tie izskatās labi, "atbildēja Pāvils, no
viņa gultas.
"Viņi izskatās labi. Bet tur ir dažas ūdens 'em vēl. "
"Un kas par to?" "Nāc un izskatu."
Paul negribīgi piecēlās no gultas un devās apskatīt diezgan skaists kājas
citu cilvēku, kas bija klātas ar glistening, tumši zelta matiem.
"Skaties šeit," teica Dawes, norādot uz viņa apakšstilba.
"Paskaties ūdeni zem šeit." "Kur?" Teica Pāvils.
Vīrietis nospiests viņa pirkstu gali.
Viņi atstāja maz iespiedumi, kas piepildīja lēnām.
"Tas nekas," teica Pāvils. "Tu jūties," teica Dawes.
Pāvils centās ar saviem pirkstiem.
Tas maz iespiedumiem. "H'm!" Viņš teica.
"Rotten, vai ne?" Sacīja Dawes. "Kāpēc?
Tas nekas daudz. "
"Tu neesi daudz cilvēku ar ūdeni kājās."
"Es nevaru redzēt, jo tas padara jebkuru atšķirību," teica Morel.
"Man ir vāja krūtīs."
Viņš atgriezās savā gultā. "Es domāju, man pārējo viss ir taisnība,"
teica Dawes, un viņš izbāzt gaismu. No rīta lija.
Morel iepakotas savas somas.
Jūra bija pelēka un pinkains un drūms. Viņam likās, ka griešanas pats off no
dzīve vairāk un vairāk. Tas deva viņam nelabs prieks to darīt.
Abi vīri bija pie stacijas.
Clara izkāpa no vilciena, un nāca gar platformu, ļoti uzcelt un vēsi
šādā sastāvā. Viņa valkāja garu mēteli un tvīds cepuri.
Gan vīriešiem, ienīda, viņai par viņas nosvērtību.
Paul sarokojās ar viņu pie barjeras. Dawes biju atspiedies pret grāmatu stends,
skatoties. Viņa melns mētelis bija pogām līdz
zoda dēļ lietus.
Viņš bija bāls, ar gandrīz pieskārienu muižniecība savu klusumu.
Viņš nāca klajā, klibo nedaudz. "Jums vajadzētu izskatīties labāk nekā šis," viņa
"Ak, es esmu visu jau tagad." Trīs stāvēja pie zaudējumiem.
Viņa tur divi vīrieši kavējas pie viņas. "Vai mēs ejam uz iesniegšanas taisni off,"
teica Pāvils, "vai kaut kur citur?"
"Mēs varam arī doties mājās," sacīja Dawes. Paul gāja ārpusē bruģi,
tad Dawes, tad Clara. Viņi pieklājīgs saruna.
Sēdes-istabu saskaras jūras, kuras plūdmaiņas, pelēks un pinkains, hissed nav tālu off.
Morel pagriezta lielākus krēsls. "Apsēdies, Jack," viņš teica.
"Es negribu, ka krēsls," teica Dawes.
"Apsēdies!" Morel atkārtoti.
Clara novilka savas lietas, un kas tos uz dīvāna.
Viņa bija nedaudz gaisa aizvainojuma.
Pacelšanas matus ar saviem pirkstiem, viņa apsēdās, bet savrup un sastāv.
Paul skrēja lejā runāt ar saimnieci.
"Es domāju, ka jūs auksti," teica Dawes ar sievu.
"Nāciet tuvāk ugunij." "Paldies, es esmu diezgan silts," viņa atbildēja.
Viņa paskatījās pa logu ārā pie lietus un pie jūras.
"Kad tu atgriezīsies?" Viņa jautāja. "Nu, telpas tiek veikti līdz brīdim, kad rīt,
tāpēc viņš grib mani pārtraukt.
Viņš dodas atpakaļ uz nakti "". Un tad jūs domājat, kas dodas uz
Sheffield "?" Jā. "
"Vai tu spēj uzsākt darbu?"
"Es esmu gatavojas sākt." "Tu esi tiešām got vietā?"
"Jā - sākas pirmdien." "Jums nav meklēt fit".
"Kāpēc ne es?"
Viņa paskatījās atkal ārā pa logu, nevis atbildētu.
"Un vai tev naktsmājas Sheffield?" "Jā."
Atkal viņa paskatījās prom no loga.
Rūtis bija izplūdis ar straumēšanas lietus. "Un vai jūs varat vadīt labi?" Viņa jautāja.
"Es s'd tā domā. Man s'll ir! "
Viņi klusēja, kad Morel atpakaļ.
"Es došos ar 4-20," viņš teica, kā viņš ieradies.
Neviens neatbildēja. "Es vēlos jūs veikt jūsu zābaki off," viņš teica
līdz Clara.
"Tur ir pāri čības raktuvju." "Paldies," viņa teica.
"Tie nav slapjš." Viņš nodot čības pie viņas kājām.
Viņa atstāja tos tur.
Morel apsēdās. Gan vīriešiem, likās bezpalīdzīgi, un katra no
viņiem bija diezgan nomedīti izskatu.
Bet Dawes tagad notiek pats mierīgi, šķita raža sevi, bet Paul šķita
pieskrūvēt sev līdz. Clara domāja, ka viņai nekad nebija redzējis viņu izskatu
tik mazi un vidēji.
Viņš it kā cenšas panākt, lai viņu uz mazāko iespējamo kompasu.
Un kā viņš gāja, organizēšana, un kamēr viņš sēdēja runā, likās kaut kas nepatiess
par viņu, un no melodija.
Skatoties viņam zināms, viņa sev teica nebija par viņu stabilitāti.
Viņš bija naudas sodu savā veidā, kaislīga, un spēj dot savu dzērienu tīru dzīvi, ja
Viņš bija vienā noskaņojumu.
Un tagad viņš izskatījās niecīgs un nenozīmīgs. Tur nebija nekā stabila par viņu.
Viņas vīrs bija vairāk vīrišķīgs cieņu. Katrā ziņā viņš nav mājiens par jebkuru
vējš.
Tur bija kaut kas gaistošs par Morel, viņa domāja, kaut kas mainās un viltus.
Viņš nekad pārliecinieties pamatu jebkura sieviete nostāties uz.
Viņa nicināja viņam diezgan par viņa sarūk kopā, kļūst mazāks.
Viņas vīrs vismaz bija vīrišķīgs, un kad viņš tika uzvarēts deva iekšā
Taču šo citu nekad pašu, lai tiek uzvarēts.
Viņš pāreju apaļas un apaļas, klaiņošana, ir mazāki.
Viņa nicināja viņu.
Un tomēr viņa redzēju, kā viņš, nevis Dawes, un likās, ka viņu trīs likteņi noteikt
viņa rokās. Viņa ienīda par to.
Viņa šķita, lai labāk izprastu tagad par vīriešiem, un ko viņi var vai varētu darīt.
Viņa bija tik bail no tām, vairāk pārliecināti par sevi.
Ka tie nav mazs egoists viņa bija iedomājusies tos padarīja viņu vēl
ērti. Viņa bija iemācījusies diezgan daudz - gandrīz tikpat daudz,
kā viņa gribēja mācīties.
Viņas kauss bija pilns. Tas vēl bija kā pilna, kā viņa varētu veikt.
Par visu, viņai nebūtu žēl, kad viņš bija miris.
Viņiem bija vakariņas un apsēdās ēst riekstus un dzeršana pie ugunskura.
Nav nopietns vārds bija runājis.
Tomēr Klāra saprata, ka Morel atsauc no apļa, atstājot viņu
Izvēle palikt kopā ar savu vīru. Tas sadusmoja viņas.
Viņš bija vidēji puisis, galu galā, lai ko viņš gribēja, un tad dot viņai atpakaļ.
Viņa neatcerējās, ka viņa pati bija, ko viņa gribēja, un tiešām, pēc
apakšā viņas sirds, vēlējās dot atpakaļ.
Paul jutās saburzīja augšu un vientuļa.
Viņa māte bija patiešām atbalstīja viņa dzīvi. Viņš mīlēja viņu, tie divi bija, faktiski,
saskaras pasaule kopā.
Tagad viņa bija aizgājusi, un mūžīgi aiz viņa bija plaisa dzīvē, asaru plīvuru,
caur kurām savu dzīvi, šķiet, drift lēni, it kā viņš tika sagatavoti uz nāvi.
Viņš vēlējās, lai kāds pēc savas brīvas iniciatīvas, lai palīdzētu viņam.
Mazāk lietas, viņš sāka ļaut aiziet no viņa, baidoties no šī lielā lieta, zaudē spēku
pret nāvi, sekojot Pēc viņa mīļoto.
Clara nevarēja stāvēt viņam turēt uz.
Viņa gribēja viņu, bet nevar saprast viņu. Viņš juta viņa gribēja cilvēks uz augšu, nevis
reālā viņam, ka bija nepatikšanas.
Tas būtu pārāk daudz nepatikšanas pie viņas, viņš neuzdrošinājās arī tā viņai.
Viņa nevarēja tikt galā ar viņu. Tas padarīja viņu kauns.
Tātad, slepeni kauns, jo viņš bija tik putru, jo viņa tur uz dzīvi, bija tik
pārliecināts, jo neviens tur viņu, sajūta nereāls, ēnas, jo ja viņš nav
ieskaitīta daudz šajā betona pasaulē, viņš vērsa pats kopā mazākas un mazākas.
Viņš negribēja mirt, viņš negribēja padoties
Bet viņš nebija bail no nāves.
Ja neviens palīdzētu, viņš varētu doties uz vien. Dawes bija aizveda uz galapunktu
dzīvi, kamēr viņš bija nobijies. Viņš varēja iet uz sliekšņa nāves, viņš varēja
atrodas uz malu un izskatās iekšā
Tad, cowed, bail, viņam bija rāpošana atpakaļ, un kā ubags ņem to, kas piedāvāts.
Bija dažas muižniecība tajā. Kā Clara redzēja, viņam piederēja pašam uzvarēts, un
Viņš gribēja, ņemt atpakaļ vai ne.
Ka viņa varētu darīt viņam. Tas bija 03:00.
"Es esmu gatavojas ar 4-20," teica Pāvils atkal Clara.
"Vai jums nāk pēc tam vai vēlāk?"
"Es nezinu," viņa teica. "Es esmu sanāksme tēvam Nottingham laikā
7-15, "viņš teica. "Tad," viņa atbildēja: "Es atnākšu vēlāk."
Dawes *** pēkšņi, it kā viņš tika turēts apcietinājumā par celmu.
Viņš skatījās uz jūru, bet viņš neredzēja nekā.
"Ir viena vai divas grāmatas stūra," sacīja Morel.
"Es esmu darījusi ar 'em." Ap 04:00 viņš gāja.
"Es tevi redzēt gan vēlāk," viņš teica, kā viņš shook rokās.
"Es domāju, jā," teica Dawes. "" Varbūt - viena diena - I s'll varētu
jāmaksā jums atpakaļ naudu, kā - "
"Es nāks par to, redzēsiet," smējās Paul.
"Es s'll ir par ieži pirms es esmu ļoti daudz vecāka."
"Ay - labi -" sacīja Dawes.
"Ardievu," viņš teica Clara. "Ardievu," viņa teica, dodot viņam roku.
Tad viņa paskatījās uz viņu pēdējo reizi, mēms un pazemīgs.
Viņš bija pagājis.
Dawes un viņa sieva atkal apsēdās. "It'sa slikts laiks ceļošanai," teica
man. "Jā," viņa atbildēja.
Viņi runāja saraustīts veidā līdz tā satumsa.
Saimniece ienesa tēju. Dawes sagatavoja viņa krēsls pie galda
bez aicināti, kā vīrs.
Tad viņš apsēdās pazemīgi gaidot savu tasi. Viņa kalpoja viņam kā viņa, tāpat kā sieva,
nav apspriedusies viņa vēlas. Pēc tējas, kā tas tuvojās pulksten sešiem,
Viņš piegāja pie loga.
Viss bija tumšs. Jūra bija rūkšana.
"Līst vēl," viņš teica. "Vai tā ir?" Viņa atbildēja.
"Jūs neko uz nakti, tad jūs?" Viņš teica, kavējas.
Viņa neatbildēja. Viņš gaidīja.
"Man nevajadzētu iet šajā lietū," viņš teica.
"Vai tu gribi palikt?" Viņa jautāja. Viņa rokas, jo viņš tur tumšs aizkars
trīcēja. "Jā," viņš teica.
Viņš palika ar muguru pret viņu.
Viņa piecēlās un gāja lēnām, lai viņu. Viņš let go aizkars, pagriezās, kavējas,
pret viņu.
Viņa stāvēja ar rokām, aiz viņas atpakaļ, skatoties uz viņu, kas smags, neizdibināms
modes. "Vai tu gribi mani, Baxter?" Viņa jautāja.
Viņa balss bija aizsmakusi, kad viņš atbildēja:
"Vai tu gribi nākt pie manis?" Viņa vaimanāja troksnis, pacēla rokas,
un likt tiem kaklā, izmantojot viņa pie viņas.
Viņš paslēpa savu seju uz viņas pleca, kam viņas salicis.
"Ņem mani atpakaļ!" Viņa čukstēja, ekstāzes. "Ņem mani atpakaļ, ņem mani atpakaļ!"
Un viņa nodot viņas pirkstus caur viņa naudas sodu, plānas tumši mati, it kā viņa bija tikai daļēji
apzinās. Viņš stingrāki viņa izpratni par viņu.
"Vai tu gribi mani atkal?" Viņš čukstēja, sadalīti.