Tip:
Highlight text to annotate it
X
Homēra „Odiseja”,
viens no vecākajiem Rietumu literatūras darbiem,
stāsta par grieķu varoņa Odiseja piedzīvojumiem
viņa desmit gadu ilgajā mājupceļā no Trojas kara.
Kaut arī atsevišķu daļu pamatā varētu būt patiesi notikumi,
sastapšanās ar dīvainajiem briesmoņiem,
šausminošajiem milžiem un varenajiem burvjiem
tiek uzskatīta par pilnīgu izdomājumu.
Bet vai šajos mītos varētu būt kas vairāk, nekā pirmajā acu uzmetienā šķiet?
Aplūkosim slavenu epizodi no šīs poēmas.
Sava garā ceļojuma laikā
Odisejs un viņa apkalpe nonāk uz noslēpumainas salas — Aijajas.
Izbadējušies un pārguruši daļa vīru uzduras greznai mājai,
kurā satriecoša sieviete aicina viņus iekšā uz bagātīgu mielastu.
Protams, tas izrādās pārāk labi, lai būtu patiesība.
Sieviete patiesībā izrādās nekrietnā burve Kirke,
un, tiklīdz kareivji ir pieēduši pilnus vēderus,
viņa ar sava zižļa mājienu tos visus pārvērš dzīvniekos.
Par laimi viens no vīriem aizbēg,
atrod Odiseju un pastāsta viņam par apkalpes nelaimi.
Odisejam steidzoties glābt savus vīrus,
viņš sastop dievu vēstnesi Hermeju,
kurš viņam iesaka vispirms apēst burvju augu.
Odisejs paklausa viņa padomam,
un, kad viņš beidzot Kirki sastop, viņas burvestības uz to neiedarbojas,
ļaujot viņam to sakaut un izglābt savu apkalpi.
Protams, ka šis stāsts par raganībām un pārvēršanu par dzīvniekiem
gadsimtiem ilgi tika noraidīts kā nekas vairāk kā izdomājums.
Taču daudzie fragmentā minētie augi un zālītes pēdējos gadus
ir rosinājuši zinātnieku interesi,
liekot dažiem izteikt pieņēmumus,
ka mīti varētu būt bijuši patiesu notikumu izdomāti apraksti.
Homēra teksta agrīnākajās versijās rakstīts,
ka Kirke ēdienā iejauca indīgas zāles,
lai apkalpe pilnībā aizmirstu savu dzimto zemi.
Izrādās, ka Vidusjūras apgabalā ir kāds augs ar draudīgu nosaukumu —
dzeloņainais velnābols,
kurš citā starpā izraisa spēcīgu amnēziju.
Šis augs ir arī pilns ar savienojumiem,
kas kavē dzīvībai nozīmīga neiromediatora — acetilholīna — darbību.
Šādi traucējumi var izraisīt spilgtas halucinācijas,
savādu uzvedību
un vispārējas grūtības atšķirt fantāziju no īstenības —
tieši tādas izpausmes,
kas varētu likt cilvēkiem uzskatīt, ka viņi ir pārvērsti dzīvniekos.
Tas liek arī domāt, ka Kirke nebija nekāda burve,
bet gan ķīmiķe, kas ļoti veikli prata izmantot vietējos augus.
Taču dzeloņainais velnābols ir vien puse no stāsta.
Atšķirībā no vairuma materiālu „Odisejā”
teksts par augu, ko Hermejs iedod Odisejam, ir neparasti konkrēts.
Dievu vidū saukta par molliju,
tā aprakstīta kā meža gravās atrodama,
melna saknē un ar ziedu, kas balts kā piens.
Gluži kā pārējo Kirkas epizodi
arī molliju gadsimtiem ilgi noraidīja kā izdomājumu.
Taču 1951. gadā krievu farmaceits Mihails Maškovskis atklāja,
ka ciematnieki Urālu kalnos izmanto augu ar pienbaltu ziedu un melnu sakni,
lai novērstu paralīzi ar bērnu trieku slimojošiem bērniem.
Izrādās, šajā augā — sniegpulkstenītē —
ir kāds savienojums — galantamīns,
kas novērsa neiromediatora acetilholīna traucējumus,
padarot to iedarbīgu ne vien bērnu triekas,
bet arī citu slimību, piemēram, Alcheimera slimības ārstēšanā.
12. Pasaules neiroloģijas kongresā
ārsti Andreass Platakis un Rodžers Duvozins
pirmie izteica pieņēmumu, ka Hermejs Odisejam iedeva tieši sniegpulkstenīti.
Kaut arī nav daudz tiešu pierādījumu,
ka cilvēki Homēra laikā būtu zinājuši par tās prethalucigēno iedarbību,
mums ir 4. gadsimta grieķu rakstnieka Teofrasta teksta fragments,
kurā apgalvots, ka molliju izmanto kā pretindi.
Vai tas nozīmē,
ka Odisejs, Kirke un citi Odisejas tēli bija īsti?
Ne obligāti.
Taču tas liek domāt, ka senos stāstos varētu būt vairāk patiesības,
nekā mums iepriekš šķitis.
Uzzinot vairāk par apkārtējo pasauli,
mēs varētu atklāt daļu no zināšanām,
kas paslēptas aizgājušo laikmetu mītos un leģendās.