Tip:
Highlight text to annotate it
X
Trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus Senās Divupes valdnieki
pierakstīja un tulkoja savus sapņus uz vaska plāksnītēm.
Tūkstoš gadu vēlāk
senie ēģiptieši uzrakstīja sapņu grāmatu,
uzskaitot vairāk nekā simts bieži sastopamu sapņu un to nozīmju.
Kopš tā laika
mēs joprojām cenšamies saprast, kāpēc sapņojam.
Pēc vesela lēruma zinātnisku pētījumu,
tehnoloģiskās attīstības
un neatlaidības
mums joprojām nav konkrētu atbilžu, taču ir dažas interesantas teorijas.
Mēs sapņojam, lai piepildītu savas vēlmes.
1900. gadu sā***ā
Zigmunds Freids ierosināja, ka, lai gan visi mūsu sapņi, arī murgi,
ir tēlu kopums no mūsu apzinātās ikdienas dzīves,
tiem piemīt arī simboliskas nozīmes,
kas saistītas ar mūsu zemapziņā esošo vēlmju piepildīšanu.
Freids teoretizēja, ka viss, ko, pamostoties no sapņa, atceramies,
ir mūsu neapzināto, primitīvo domu, dziņu un vēlmju simbolisks atainojums.
Freids uzskatīja, ka, analizējot elementus, ko atceramies,
neapzinātais saturs atklāsies mūsu apzinātajam prātam
un varēs pievērsties un atrisināt
ar tā apspiešanu saistītās psiholoģiskās problēmas.
Mēs sapņojam, lai atcerētos.
Lai uzlabotu prāta spējas tikt galā ar uzdevumiem,
miegs ir labs,
taču sapņošana ir vēl labāka.
2010. gadā zinātnieki atklāja,
ka pētījuma dalībniekiem daudz labāk izdevās iziet sarežģītu 3D labirintu,
ja tie bija nosnaudušies un sapņojuši par labirintu pirms otrā mēģinājuma.
Patiesībā viņiem tas izdevās desmit reizes labāk
nekā tiem, kas starp mēģinājumiem par labirintu domāja nomodā,
un tiem, kas nosnaudās, taču par labirintu nesapņoja.
Pētnieki teoretizē,
ka zināmi atmiņas procesi var notikt, tikai mums miegā esot,
un mūsu sapņi signalizē, ka šie procesi notiek.
Mēs sapņojam, lai aizmirstu.
Mūsu smadzeņu arhitektūrā ir ap 10 000 triljoniem neironu savienojumu.
Tos veido it viss, ko domājam un darām.
1983. gada neirobioloģiskā sapņošanas teorija,
ko dēvē par apgriezto mācīšanos,
apgalvo, ka, esot miegā un galvenokārt dziļā miega fāzēs,
mūsu smadzeņu garoza pārskata šos neironu savienojumus
un nevajadzīgos atmet.
Bez šī „atmācīšanās” procesa,
kas rada mūsu sapņus,
smadzenes varētu pārpludināt nelietderīgi savienojumi
un parazītiskas domas varētu traucēt domāšanas procesiem,
kas mums nomodā vajadzīgi.
Mēs sapņojam, lai mūsu smadzenes turpinātu strādāt.
Nemitīgās aktivitātes teorija ierosina,
ka sapņi rodas no smadzeņu vajadzības
nepārtraukti nostiprināt un veidot ilgtermiņa atmiņas normālai darbībai.
Tāpēc, kad ārējo stimulu daudzums nokrītas zem zināma līmeņa,
piemēram, esot miegā,
smadzenes automātiski aizsāk
datu ģenerēšanu no savām atmiņu krātuvēm,
kas mums parādās
kā sapņos piedzīvotās domas un sajūtas.
Citiem vārdiem,
mūsu sapņi varētu būt nejaušs ekrānsaudzētājs,
ko smadzenes ieslēdz, lai neizslēgtos pavisam.
Mēs sapņojam, lai izmēģinātu.
Sapņi, kuros piedzīvojam bīstamas un draudīgas situācijas, ir visai bieži,
un primitīvo instinktu izmēģinājumu teorija pauž,
ka sapņa saturs ir būtisks tā mērķim.
Vienalga, vai tā ir trauksmes pilna nakts, kurā tev mežā pakaļ dzenas lācis,
vai cīniņš ar nindzju tumšā sānieliņā –
šie sapņi ļauj ievingrināt cīņas un bēgšanas instinktus
un uzturēt tos modrus un uzticamus gadījumā, jo tos savajadzēsies dzīvē.
Taču tiem nav vienmēr jābūt nepatīkamiem.
Piemēram, sapņi par pievilcīgo kaimiņieni,
ļauj ievingrināt arī vairošanās instinktus.
Mēs sapņojam, lai izdziedinātos.
Stresa neiromediatori smadzenēs ir ievērojami mazāk aktīvi
dziļā miega fāzē,
pat tad ja sapņojam par traumatisku pieredzi,
liekot daļai zinātnieku teoretizēt,
ka viens no sapņošanas mērķiem ir padarīt sāpīgo pieredzi mazāk asu
un psiholoģisku dziedināšanos – iespējamu.
Traumatisku notikumu pārskatīšana sapņos
var ļaut uz tiem paskatīties skaidrāk
un uzlabot spēju tos pārstrādāt psiholoģiski veselīgākos veidos.
Cilvēkiem, kas cieš no garīgām kaitēm un pēctraumas stresa sindroma,
bieži ir miega traucējumi.
Tas liek daļai zinātnieku uzskatīt,
ka sapņu trū*** varētu būt viņu slimību veicinošs faktors.
Mēs sapņojam, lai atrisinātu problēmas.
Sapņos, īstenības un ierastās loģiskas nesaistīts,
tavs prāts var radīt neierobežotus scenārijus,
lai palīdzētu tev aptvert problēmas
un atrast risinājumus, ko tu, iespējams, neapsvērtu, esot nomodā.
Džons Stainbeks to dēvēja par miega komiteju,
un pētījumi ir pierādījuši,
ka problēmu risināšana sapņos ir efektīva.
Tieši tā plaši pazīstamais ķīmiķis Augusts Kekule atklāja
benzola molekulas uzbūvi,
un tas ir iemesls, kāpēc reizēm, risinot problēmas,
rīts ir gudrāks par vakaru.
Un tās ir tikai dažas no pazīstamākajām teorijām.
Tā kā tehnoloģija arvien palielina mūsu spēju saprast smadzenes,
iespējams, ka kādu dienu mēs atklāsim sapņu patieso iemeslu.
Taču līdz tam laikam mums vienkārši būs jāturpina sapņot.