Tip:
Highlight text to annotate it
X
1940. gada 14. novembra naktī
notika bombardēšana;
tas bija Otrā pasaules kara laikā,
ugunsgrēku izraisošas bumbas tika nomestas,
un katedrāle, kā arī Koventri pilsēta dega
visu nakti.
Katedrāle, kurā mēs esam,
tika nopostīta.
Koventri atrodas Anglijas vidienes rietumos,
netālu no Birmingemas.
Otrā pasaules kara sā***ā
tā bija viena no svarīgākajiem
valsts rūpniecības centriem
ar vairākām ieroču rūpnīcām,
un šī iemesla dēļ nacisti nolemj
savā psiholoģiskajā karā pret Angliju,
tur veikt vairākus gaisa uzbrukumus.
1940. gada 14. novembra uzlidojums
nopostīja būtiskāko pilsētas centrā,
ieskaitot Svētā Miķeļa katedrāli
un radīja daudz upuru.
Bet nākamjā rītā dekāns Hovards,
katedrāles rektors ieradās šajās drupās
un izteica divus vārdus:
“Tēvs, piedod!”
Viņš atzina, ka mums visiem ir vajadzīga Dieva piedošana,
gan upuriem, gan uzbrucējiem.
Viņš neteica: “Tēvs, piedod viņiem!”,
viņš neteica: “Piedod vāciešiem, kas mūs bombardēja”,
viņš teica: “Tēvs, piedod mums visiem!”
Un tā bija būtiska vēsts,
tādā veidā miera un izlīguma darbs
darbs iesākās šajā vietā!
Tēvs, piedod!
Viņi atklāja divus jumta baļķus, kas bija nokrituši,
veidojot krustu,
viņi tos savienoja, lai izveidotu krustu,
ko redzat aiz jums, katedrāles drupu svētnīcā.
Viņi novietoja altāri, veidotu no drupām.
Tika atrastas arī naglas no viduslaiku jumta,
un tās tika savienotas, lai izveidotu
naglu krustu.
Nākamjā dienā pēc bombardēšanas
tika nolemts atjaunot katedrāli
kā ticības, paļāvības un cerības zīmi
cilvēces nākotnei.
Katedrāles drupas paliek zem atklātas debess,
un jauna katedrāle, kas uzcelta kā iepriekšējās piebūve,
tika kosakrēta 1962. gadā.
Šis ēku kopums veido svētceļojumu vietu,
ko katru gadu apmeklē tūkstošiem cilvēku,
meklējot mieru un izlīgumu.
Esmu ienākusi izlīguma kalpošanā,
kā daudzi citi cilvēki,
kas strādā pie izlīguma, kas cenšas būt par izlīgumu,
to veido vai dzīvo, apmetoties konfliktu vietās.
Sāra Hilsa ir “izlīguma kanoniķe”,
tas ir īpašs kalpojums saistībā ar Koventri katedrāli.
Viņa ir anglikāņu mācītāja līdzīgi kā 5000 sievietes šodienas Anglijas Baznīcā.
Šī Baznīca, kura izvēlējās ordinēt sievietes mācītāju un bīskapu kārtā.
Anglijas Baznīca ir daļa no Anglikāņu Komūnijas.
Viņa ir no Dienvidāfrikas,
viņas vecāki bija iesaistījušies cīņā pret aparteīdu.
Viņi ieradās Īrijā 1971. gadā,
pašā konflikta karstumā starp republikāņiem un unionistiem.
Šajā vidē viņa aug,
vēlāk pievēršoties medicīnas studijām Anglijā
un kļūstot par psihiatru.
Kad strādāju ar saviem pacientiem,
no kuriem daži cietuši no nopietnām traumām,
psihiskiem ievainojumiem,
es sāku uzdot jautājumus par piedošanas ideju.
Likās, ka dažiem cilvēkiem paliek labāk,
kad viņi ir piedevuši saviem pāridarītājiem, vai piedeva kādam noziedzniekam,
kamēr citiem cilvēkiem nepalika labāk, pat ja tie piedeva.
Es sāku tiešām pārdomāt
šos jautājumus par piedošanu, izlīgumu,
taisnību un gandarīšanu, tajā laikā vēl kā mediķis.
Tad es saņēmu aicinājumu tikt iesvētītai,
es sāku aizvien vairāk domāt
teoloģiski par šiem jautājumiem.
Kā Izlīguma kanoniķe Koventri katedrālē
es izpildu kalpojumu kopā ar saviem kolēģiem,
Dekānu un citiem katedrālēs kalpotājiem.
Mēs šeit stingri ticam,
a izlīgums ir katedrāles būtība.
Tā ir būtība tam, uz ko esam aicināti kā kristieši,
tas ir mūs uzdevums, kas izteikts
2. Vēstulē korintiešiem 5, 18:
“mēs esam aicināti,
esam saņēmuši izlīguma vēsti un kalpošanu.”
Tie ir mūsu darba pamati katedrālē.
Koventri naglu krusts
ir kļuvis par piedošanas un izlīguma simbolu,
vispirms Eiropā, īpaši Vācijā,
tad arī visā pasaulē. Džastins Velbijs, Keterberijas arhibīskaps un
Anglikāņu sadraudzības vadītājs,
to izvēlējās kā savu bīskapa krustu,
un tieši šo krustu viņš pasniedza pāvestam Franciskam
2016. gada 5. oktobrī, kad Romā
svinēja 50 gadus,
kopš anglikāņu un katoliskās baznīcas tuvināšanās.
“Naglu krusta kopiena” (The Community of the Cross of Nails),
kas tika dibināta 1974. gadā,
apvieno tos, kas kopā iesaistās
izlīguma un miera labā,
šodien tai ir 200 partneri 35 valstīs.
Naglu krusta kopienai ir trīs prioritātes:
pagātne, tagadne un nākotne;
mēs dziedinam pagātnes vēstures ievainojumus,
tagadnē mēs mācamies dīvot ar atšķirībam un svinēt dažādību,
un nākotnei mēs cenšamies būvēt miera kultūru.
Svētā Miķeļa māja ir mūsu vispasaules centrs izlīgumam.
Šajā ēkā mēs ievedam cilvēkus,
kam ir nepieciešama palīdzība, lai izlīgtu,
cilvēkus no dažādām vietām, kas ir konfliktā,
gan no baznīcas, gan no pasaules puses,
gan kristiešu starpā, gan starp kristiešiem
un citām ticībām, vai neticīgo starpā
Mūsu mērķis šeit ir radīt drošu vietu,
vietu, kur, kā mēs sakām, uzplauks cerība,
jo izlīgums ir balstīts cerībā,
cerībā uz konflikta izbeigšanos,
cerībā uz labākām attiecībam ar cilvēci,kas mums ir apkārt.
Jo es tiešām interesējos par veidu,
kādā šīs vēstures tiek pasniegtas, un konstatējot,
ka mēs varam atcerēties kādu konfliktu
tādā veidā, kas ir drīzāk iespēju pilns nekā kaitējošs,
man patīk Koventrī stāsts. Viņi paņēma kādu briesmīgu notikumu,
katedrāles izpostīšanu, bombardēšanu,
lai to pārvērstu par kaut ko skaistu,
caur ko mēs varam atcerēties vēsturi un sapulcināt cilvēkus.
Vēl 50, 60, 70 gadu pēc šī koflikta
viņi sapulcējas,
izlīgst, pārstāstot vēsturi tādā veidā,
lai tā nestu izlīgumu un veidotu mieru.
Izlīgums ir garš ceļš.
Tas ir grūti un riskanti.
Te nav runa par satikšanos
un būšanu jaukam ar visiem.
Tas ir ceļojums, kurā nedodamies vieglprātīgi,
bet mūsu uzdevums ir tajā doties,
jo ja mēs to nedarām, kas tad notiks?
Pasaulei neiet labi, vai ne?
Tas nozīmē, ka mums vēl ir jāstrādā
un jāstrādā izlīguma labā!
Mācītājs Šeins Pārkers
ir anglikāņu katedrāles rektors Otavā, Kanādā.
Viņš ierodas Koventri dažus mēnešus, pēc Kanādas komisijas
“Patiesība un izlīgums” gala ziņojuma
par “indiāņu pansionātiem”.
Šīs reliģiskās skolas, ko finansē valsts,
lai asimilētu iezemiešu bērnus,
aizsākās Kanādā 1830. gados līdz pat 1969. gadam,
pēdējais pansionāts tika slēgts 1996. gadā.
150 000 iezemiešu bērnu
bet arī metisi un citi,
tajos bērni tika ievietoti
visbiežāk bez vecāku piekrišanas,
ar daudziem priekšlaicīgas nāves, fiziskas, psiholoģiskas
un seksuālas vardarbības gadījumiem.
Tiklīdz viņi ieradās šajās skolās,
viņiem aizliedz runāt savā valodā
un valkāt viņu drēbes.
Visiem tika vienādi apgriezti mati
un viņiem tika mācīts izturēties
pēc eiropiešu dzīvesveida parauga, gan apģērba,
gan kultūras, gan reliģijas ziņā.
Kanādas anglikāņu baznīca bija viena no četrām baznīcām,
kas vadīja Indiāņu pansionātus valdības vārdā,
un, kad tika atklāta patiesība,
kad mēs kā baznīca sev atļāvām atklāt ievainojumus
un nenoliegt šīs pieredzes,
mēs sākām uzklausīt šos vardarbības,
sāpju, ciešanu
un viņu pašu kultūras šķelšanās stāstus...
Tas sagādāja rūpes visai baznīcai,
jo mēs atzinām sadarbošanos
ar sliktu valdības politiku.
1992. gadā Kanādas arhibīskaps Makls Pīrss
oficiāli lūdz piedošanu
Kanādas iezemiešu tautām
un mēs bijām otrā baznīca, kas to darīja.
Es nevaru izteikt to, cik ļoti es nožēloju to,
ka mēs mēģinājām jūs pārveidot pēc mūsu ieskatiem,
jums atņemot jūsu valodu
un jūsu identitātes pamatus.
Es nevaru izteikt to, cik ļoti es to nožēloju.
Daudzi cilvēki skeptiski raugās
uz komisiju Patiesība un izlīgums,
viņi domā, ka indiāņu pansionāti
nav pilnībā slikti vai pilni kļūdu.
Mēs šajā ceļā esam dažādos posmos.
Manuprāt, svarīgi ir saprast,
ka izlīgums ir process
un ka tas ir arī rezultāts,
un es teiktu, ka mēs tiešām esam ceļā.
Un šī procesa svarīga daļa
ir pieņemt,
ka ir vietu, kur nav izlīguma,
ir jāsaprot atšķirības,
jābūt spējīgiem palikt kopā,
paužot dažādus viedokļus,
jo tā ir mūsu realitāte.
Kad komisija Patiesība un izlīgums publicēja savu gala ziņojumu,
kanādiešu sirdsapziņā pēkšņi notika it kā atmošanās,
apzinoties iezemiešu tautas,
un tas ir labi.
Vairumu kanādiešu sāpināja vai kaitināja
Indiāņu pansionātu pagātne.
Tagad tā vairs netiek slēpta,
mēs to labāk apzināmies, un es domāju,
ka Kanādas iezemiešu tautas to novērtē.
Tās vairs necenšas izskaidrot savu patiesību,
tādu cilvēku priekšā, kas neko negrib dzirdēt
Mums ir sajūta, ka vēsture ir pastāstīta,
ka tas nav diskutējams.
Taisnība, ka pansionāti
ir skumjš stāsts,
bet mums, kuri izdzīvoja to visu,
iespēja runāt par to, nāk par labu.
Starp pirmatnējām tautām es nepazīstu nevienu,
kurš būtu piedevis Kanādas valdībai,
bet es zinu, ka daži cilvēki ir piedevuši tiem, kas pret viņiem
slikti izturējās pansionātos.
Tas ir process, kas ilgs vienu vai divas paaudzes
lai sadzīvotu ar šo Indiāņu pansionātu mantojumu.
Es nedomāju, ka izlīgšana ir vienīgi prioritāte,
bet izlīgšana ir Evaņģēlijs.
Izlīgšana ir Dieva misija uz zemes:
“Dievs ir izlīdzis visas lietas Kristū.”
Kristieši ir vienmēr atbildējuši sakot:
“mīliet savu tuvāko” konflikta situācijās,
bet Jēzus radikālisms izpaužas sakot : “mīliet savus ienaidniekus”.
Un tas nav tikai mūsu politiskais ienaidnieks vai mūsu ienaidnieks
fiziskā konfliktā, tas izpaužas arī mūsu teoloģiskajā ienaidniekā.
Dzimis Belfāstā, Deivids Porters visā savas dzīves laikā
ir iesaistījies izlīguma un miera darbā Ziemeļīrijā,
īpaši organizācijā
“Evaņģēliskais ieguldījums Ziemeļīrijā”,
un bija tās pirmais līdzdibinātājs un direktors.
Nācis no evaņģēlistu baptistu draudzes,
viņš uzņemās atbildību par izlīguma kalpošanu
Koventri katedrālē, vēlāk pie Kenterberijas
arhibīskapa Lambetas pilī, Londonā,
kur šodien viņš ir atbildīgais par personālu.
Mana iecienītākā izlīgšanas definīcija ir tā,
ko ir teicis Stenlijs Hauervas,
sakot, ka izlīgšana ir brīdis, kad mans ienaidnieks
man izstāstā manu vēsturi tādā veidā,
ka es varu atbildēt: “jā, lūk, tā ir mana vēsture”.
Tas ir Evaņģēlijs,
tā nav tikai viena no prioritātēm vai arhibīskapa
Džastina Velbija prioritāte; tā ir prioritāte un Baznīcas misija.
Es pavadīju lielāko mūža daļu,
strādājot izlīguma labā politikā.
Lūk, ko es ar to domāju, kad runāju par karu un konfliktiem :
Tai vienmēr ir politisks aspekts
jo manā skatījumā politika ir attiecību vešanas māksla.
No tā izriet, ka mēs vienmēr atrodamies stāvoklī,
kurā veidojam attiecības ar cilvēkiem: gan ģimenēs, gan kopienās,
gan mūsu Baznīcās, tautās vai starp tautām.
Šajā procesā ir aktuāls varas un identitātes jautājums.
Mēs varam vai nu veidot attiecības ar citiem,
mēģinot dominēt pār viņiem,
jo esam pārliecināti, ka mūsu identitāte ir svarīgāka par viņējo.
Viņus izslēgt, lai apliecinātu, ka viņi nav mūsējie.
Un mēs viņus satiekam tādos apstākļos, kas kļūst par barjeru:
otram raksturīgajām lietām ir jātiek iznīcinātām vai pārmāktām.
Vai arī mēs varam uzlūkot šos apstākļus mūsu starpā kā tādus,
kam ir jātiek saprastiem un svinētiem,
un tad mūsu ieguldījums kļūst abpusējs.
Izsakoties Miroslava Volfa vārdiem, tā ir izslēgšana vai apskāviens.
Tā ir izvēle, ar kuru sastopamies katru reizi,
kad satiekam kādu, kas ir atšķirīgs no mums.
Otrā lieta ir tā,
ka ļaunajai reliģijai ir pārsvars pār labo.
Mums, kristīgiem cilvēkiem, nepatīk to dzirdēt.
Ļoti bieži reliģijā pareizā atbilde ir sarežģīta.
Mēs dzīvojam pasaulē,
kas nevēlas ieklausīties sarežģītajā,
pasaulē, kas reaģē uz saukļiem. Vienkārša atbilde
jūs paceļat karogu, un viņi solidarizējas ar to
pasaulē, kas pieņemt tādu reliģisko retoriku,
kas saka: „Viņi ir sliktie, mēs esam labie!”
Tā nu mēs domājam, ka vienā vai otrā veidā
mūsu valsts ir īpaša, īpašāka nekā jūsējā.
Tātad esam Dieva izvēlētā tauta:
protestanti no Ulsteres, Īrijas katoļi, kā jums labāk tīk...
Es domāju, ka šis reliģiskais nacionālisms ir liela kopīga elkdievība.
Ja kristiešu kā indivīdu cīņa
ir stāvēt pretī pasaulei, miesai un ļaunajam,
tad kristīgo kopienu cīņa
ir stāties pretī reliģiskajam nacionālismam:
„Dievs, valsts un tauta.”
Trešais punkts: pagātnei ir nozīme.
Mūsdienu modernajā pasaulē mēs aizmirstam pagātni.
Šie vēstures ievainojumi
nekad nav kaut kur tālu paslēpušies.
Līdz ar to pagātnei
ir lielas spējas iejaukties tagadnē
un iznīcināt mūsu nākotni.
Tā ir nasta un ķēdes.
Vienīgā ķēde, kas tiek sarauta,
ir žēlsirdība un piedošana.
Cilvēki saka, ka pagātni nav iespējams mainīt.
Un tomēr tas ir iespējams.
1987. gadā Terijs Vaits
kā Kenterberijas arhibīskapa sūtnis, atradās misijā Libānā,
lai atbrīvotu ķīlniekus, bet Beirūtā pats tika saņemts gūstā.
Viņš pavadīs gandrīz 5 gadus gūstā,
lielāko daļu laika esot, pilnīgi izolēts,
ar saķēdētām rokām un kājām.
2012. gadā viņš izlemj atgriezties Libānā, tajās vietās, kur viņš
bija turēts gūstā, lai spertu izlīguma soli attiecībā uz saviem sagūstītājie
Es atgriezos tajā vietā, kur tiku sagūstīts,
un devos satikt grupu, kas, ak vai, iespējams,
bija atbildīgi par manu sagūstīšanu.
Viņi bija nedaudz pārsteigti mani redzēt!
Bija pagājuši daudzi gadi.
Es domāju, ka viņi bija nervozāki nekā es!
Protams, gadiem ejot, viņi bija mainījušies,
attīstījušies un auguši... Es teicu:
„Es vēlētos nolikt šo nelaimīgo vēstures epizodi pagātnē
un veidot no tās kaut ko radošu.”
Un viņi teica: „Labi, kas tas būtu?”
Tad es teicu: „Es nupat esmu atgriezies no robežas
un redzēju bēgļus, kas šķērso robežu.
Viņiem salst, viņi ir izsalkuši, viņi ir visu zaudējuši.
Vai jūs varētu man vismaz ļaut paņemt
kurināmo šiem cilvēkiem?
Viņi teica: „Jā, to mēs izdarīsim.”
Es nedomāju,
ka šis pavisam vienkāršais žests
tagad radīs politiskas izmaiņas lielās ļaužu masās.
Es neticu
Bet, ja 10 000 cilvēku Izraēlā
un 10 000 cilvēku Palestīnas okupētajās teritorijās
būtu spējīgi tā apsēsties kopā,
tad mums būtu pamats politiskam risinājumam.
Tāpēc es iedrošinu ikvienu cilvēku
nopietni pārdomāt,
kā viņi var būt par izlīguma nesējiem un samierināt atšķirības,
kas pastāv starp viņiem un tiem cilvēkiem,
ar kuriem viņiem, iespējams, pastāv nesaprašanās.
Pirms 10 gadiem
atriks Blaits, amerikāņu skulptors,, kas nāk no Īrijas,
Koventri katedrāles drupās piedzīvoja iekšēji izšķirošu pieredzi,
kas viņam deva iedvesmu vienam
no saviem darbiem.
Darba nosaukums ir “Izlīgums” Tas sastāv no divām figūrām,
kas tuvojas viena otrai pēc kāda attālināšanās perioda.
Man tas simbolizē izlīguma būtību.
Simbolisms ir personīgs,
mēs ar meitu ilgāku laiku bijām atsvešinājušies,
un arī piedzīvojām brīnišķīgu atkalsatikšanos.
Savā ziņā es uzlūkoju ***šo figūru
kā savu meitu
un tumšo – kā sevi:
tā izskatās vecāka, ne tik skaista.
Tāpēc es domāju, ka šis ir ļoti personisks stāsts,
bet tam ir arī plašāka nozīme.
Man patīk, ka balta figūrā izskatās jauna un enerģiska.
Domāju, ka kontrasti ir ļoti svarīgi,
un parasti izlīguma gadījumā ir ar tiem jāsaskaras:
kontrasts viedokļos
vai skatījumā uz problēmām.
Man patīk, ka darbs raisa sarunas;
kad cilvēki ierodas manā studijā un to aplūko,
viņi bieži dalās savā personiskajā izlīguma stāstā. Daži no stāstiem,
ko esmu dzirdējis, ir bijuši tik aizkustinoši, tik ievērības cienīgi,
ka savā ziņā man pat netīk redzēt, ka šis darbs pamet manu studiju,
jo tas ir bijis tik svarīgs sarunu ierosinātājs.
Atceros kādu dāmu gados, kas uzlūkoja statuju.
Viņai bija ap astoņdesmit gadu.
Uzlūkojot statuju,
viņa stāstīja par savām attiecībām ar meitu,
kā viņas nav runājušas jau vairāk nekā trīsdesmit gadus.
Kad viņa pameta manu studiju, viņa noteica:
„Es tūlīt piezvanīšu savai meitai.”...
Man šķiet, ka katram ir kāds izlīguma stāsts.
Neviens no maniem vectēviem neatgriezās no kara,
abi tajā krita.
Arī divi mani onkuļi:
mana tēva brālis un mātes brālis.
Viņi tur tika nogalināti ļoti jauni, 16 gadu vecumā.
Kā maza meitene es jautāju vecmammai:
„Kur ir mans vectēvs? Kur ir mani vectēvi?”
Viņa atbildēja: „Viņi tika nogalināti karā.”
Pieaugot es uzdevu citu jautājumu:
„Vecomāt, vai tu nedusmojies?
Vai tevī nav naida?
Vai tu negribi atriebties?”
Un vecāsmātes man vienmēr atbildēja: „Tev jālūdzas!”
un „Tev jātic,” un „Dievs ir ar mums un mums palīdz!”...
Pirms desmit gadiem mans pašas dēls nomira no vēža,
kopš tā laika es patiesi apzinos,
ko nozīmē zaudēt bērnu
Šie pagājušie desmit gadi man bija kā miruši.
Es vienkārši tajos īsti nedzīvoju.
Un šis ceļojums uz Koventri
man ir kā atgriešanās dzīvē.
Tas ir apbrīnojami. Tā ir kā dāvana no Debesīm.
Rektors Ričards Hovards ir uzrakstījis šādus vārdus:
„Tēvs, piedod,”
uz mūra aiz krusta, kas izveidots
no katedrāles gruvešos atrastajām sijām.
Šie vārdi ir uzrunājuši daudzas paaudzes,
un ar tiem tiek lūgts izlīguma litānijā,
kas katru dienu pusdienlaikā notiek jaunajā katedrālē
un piektdienās - drupās
un daudzās vietās visā pasaulē.
Šī izlīguma litānija, kas izveidota, izejot no septiņiem nāves grēkiem,
sākas ar vārdiem no vēstules romiešiem:
„visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.”
Tā ir universāla un mūžīga cilvēces neveiksmju grēksūdze,
bet šie grēki un šīs vājības tiek uzlūkotas
Dieva piedodošās mīlestības gaismā.
Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.
Naids, kas nošķir tautu no tautas, rasi no rases, klasi un klases,
Tēvs, piedod.
Mantkārīgās cilvēku un tautu vēlmes iegūt to, kas nav viņu,
Tēvs, piedod.
Alkatība, kas izmanto cilvēku roku darbu un zemei atstāj vien atkritumus,
Tēvs, piedod.
Skaudība uz citu labklājību un laimi,
Tēvs, piedod.
Mūsu vienaldzība pret ieslodzīto, bezpajumtnieku un bēgļu ciešanām,
Tēvs, piedod.
Iekāre, kura nonicina vīriešu, sieviešu un bērnu ķermeņus,
Tēvs, piedod.
Lepnība, kas noved pie paļāvības uz sevi, nevis Dievu,
Tēvs, piedod.
Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam,
kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.
Tātad, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums;
vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns.
Bet viss no Dieva, kas mūs samierināja ar sevi caur Kristu
un deva mums samierināšanās kalpošanu.
Jo Dievs caur Kristu samierināja pasauli ar sevi,
nepieskaitīdams tiem viņu grēkus
un ielikdams mūsos
samierināšanās vārdu.