Tip:
Highlight text to annotate it
X
Tam nav ne garšas, ne krāsas, ne smaržas, un visbiežāk mēs redzam tam cauri.
Tas klāj vairāk nekā 70% zemeslodes,
ceļojot no okeāniem un upēm uz mākoņiem un atpakaļ.
Tas veido pat ap 60% mūsu ķermeņa.
Ar visu šo ūdeni visapkārt un mūsos iekšā
ir viegli uztvert tā klātbūtni kā pašsaprotamu.
Tomēr citviet Saules sistēmā ūdeni ir gandrīz neiespējami atrast.
Kā tad nākas, ka mūsu planētai ticis tik daudz šīs vielas
un no kurienes tā radās?
Kā tu, iespējams, zini,
ūdens molekulu veido divas pamatsastāvdaļas.
Ūdeņradis, visvienkāršākais no visiem elementiem,
ir pastāvējis jau gandrīz kopš Visuma pirmsākumiem.
Skābeklis parādījās uz skatuves vairākus simtus miljonu gadu vēlāk,
pēc tam, kad sāka veidoties zvaigznes.
Milzīgais spiediens šo kvēlojošo pekļu dzīlēs bija tik spēcīgs,
ka, ūdeņraža atomiem apvienojoties, veidojās hēlijs.
Savukārt, hēlijam apvienojoties, veidojās smagākie ķīmiskie elementi,
piemēram, berilijs, ogleklis, skābeklis — šo procesu mēs pazīstam kā kodolsintēzi.
Kad galu galā zvaigznes sabruka un uzsprāga kā pārnovas
šie jaunie elementi tika izmesti Visumā
un apvienojās jaunos savienojumos, kā piemēram, tagad tik pierastajā ūdenī.
Šīs ūdens molekulas bija atrodamas putekļu mākonī,
kas veidoja mūsu Saules sistēmu,
un vēl citas sadūrās ar mūsu planētu pēc tās izveidošanās.
Taču ir kāds liels jautājums, uz kuru mums nav atbildes:
cik daudz ūdens nonāca uz Zemes un kad?
Ja, kā vēsta viena no teorijām,
salīdzinošo neliels ūdens daudzums bija atrodams uz Zemes, kad veidojās ieži,
augstās temperatūras un Zemi aptverošas atmosfēras trū***
būtu licis tam iztvaikot atpakaļ izplatījumā.
Ūdens nebūtu spējis palikt uz šīs planētas,
līdz vairākus miljonus gadu vēlāk
tā dēvētajā atgāzēšanās procesā izveidojās mūsu pirmā atmosfēra.
Tas notika, kad izkusušie ieži Zemes kodolā
izmeta vulkāniskās gāzes,
radot slāni, kas nu varēja aizturēt bēgošo ūdeni.
Kā tad ūdens nokļuva atpakaļ uz planētas?
Zinātniekiem jau ilgu laiku ir aizdomas,
ka lielu daļu šurp atgādāja ledu nesošas komētas
vai drīzāk asteroīdi, kas miljoniem gadu bombardēja Zemi.
Nesen veikti pētījumi šo teoriju apstrīd.
Pārbaudot oglekļa hondrītu meteorītus,
kas veidojušies īsi pēc mūsu Saules sistēmas dzimšanas,
zinātnieki atklājuši, ka tajos ne vien ir ūdens,
bet arī to minerālu-ķīmiskā uzbūve ir tāda pati kā Zemes iežiem
un asteroīdu paraugiem, kas veidojušies vienlaikus ar mūsu planētu.
Tas norāda uz to, ka uz Zemes
jau visai agri varēja būt uzkrājies ievērojams daudzums ūdens,
kas spēja tur palikt par spīti atmosfēras neesamībai,
lai gan asteroīdi varētu būt atnesuši vēl miljardiem gadu laikā.
Ja tā izrādītos patiesība,
dzīvība uz Zemes varētu būt parādījusies daudz agrāk, nekā līdz šim uzskatīts.
Tātad mēs joprojām skaidri nezinām, vai ūdens uz Zemes parādījās
tās veidošanās laikā,
vēlāko ietekmju rezultātā,
vai arī to radīja šo abu faktoru kombinācija.
Lai vai kā, ūdens, kas tek mūsu dušās, strūklakās un krānos
nav nekas tāds, kas nāk vienkārši no tuvējā ezera vai upes.
Lai nokļūtu te, tam visupirms bija jādodas kosmiskā un haotiskā ceļojumā.