Tip:
Highlight text to annotate it
X
Šo pieredzi es novēlētu daudziem:
kādu dienu atrasties prom no mājām.
Tas nenozīmē prom no savas zemes,
bet ārpus savas ģimenes loka, ierastās vides,
lai iegrimtu pilnīgi citādā pasaulē.
Un šajā pasaulē izbaudīt svešinieka stāvokli.
Šādā situācijā arī mēs paši savādāk uztveram svešinieku.
Monsiņjors Pjērs Klaverī mūs uzrunā ar savu ziņu.
Viņa dzīve un nāve izgaismo
būtisko jautājumu par “otra” satikšanu, kurš ir savādāks.
Viņš raksta: “Aaizvien vairāk un visur
visu rasu, kultūru
un reliģiju pārstāvji tiek aicināti dzīvot kopā.
Un tur, kur cilvēku grupas dzīvo kopā bez komunikācijas,
vardarbība ir tuvu:
nesaskaņas attīstās auglīgā nezināšanas
un otra nicināšanas zemē.
Tāpēc ir svarīgi strādāt, lai satikšanos padarītu iespējamu,
respektējot paļāvību.”
Pjērs Klaverī ir dzimis 1938. gada 8. maijā Alžīrā,
Babelkedas kvartālā,
ģimenē, kas dzīvo Alžīrījā jau četras paaudzes.
Viņa ģiemenes vienotība sniedz viņam cilvēcisku un garīgu līdzsvaru.
Viņš manto savas mātes dzīvespriecīgo raksturu
un sava tēāva neatlaidību.
Gandrīz 40 gadus ar apbrīnojamu regularitāti un,
neskatoties uz daudzajiem pienākumiem,
viņš bieži sarakstās ar savu ģimeni,
daloties savas dzīves ikdienā,
pārrunājot notikumus,
bet arī savu ticību, lūgšanu, reliģisko dzīvi.
Kļuvis par dominikāni, iesvētīts par Orānas bīskapu,
viņš tika nogalināts atentātā 1996. gadā.
Muhameds Bušiki, jauns musulmaņu draugs,
kas atbraucis pretī uz lidostu, mirst reizē ar viņu.
Šīs draudzības iedvesmots
dominikāņu brālis Adrians Kandārs
uzrakstīja lugu “Pjērs un Muhameds”,
tas ir monologs, kur viens aktieris spēlē abus varoņus.
Izmantojot monsiņjora Klaverī tekstus vai sprediķus,
savienojot tos ar Muhameda vārdiem,
šī izrāde, kas tika uzvesta vairāk nekā 800 reižu, vēlas parādīt godu
Pjēra Klaverī draudzībai ar musulmaņiem, ar alžīriešiem.
Draudzība, kas gāja līdz galam.
Viņš uzauga šajā Alžīrījā, mazais francūzis,
un es nesaprotu, kā viņš to varēja mīlēt.
Es nesaprotu, kā to var mīlēt,
kad to redzam tādu, šodien.
Kā viņš var to mīlēt tik ļoti, lai mūs nepamestu,
lai neatgrieztos Francijā?
Kā var mīlēt slimu valsti,
kas cieš un pati sevi saplosa?
Man tas ir Pjēra noslēpums.
Varbūt tāpēc, ka es nepazinu otru
vai izlikos to neredzam,
kādu dienu tas man iznāca pretī
un apstiprināja savu eksistenci.
Otra parādīšanās,
otra atziņa,
pielāgošanās otram
man kļuva par ikdienu.
Visticamāk tas ir mana reliģiskā aicinājuma pamatā.
Otra pieņemšana ir viņa dzīves lielais jautājums,
jo savus pirmos 17 gadus
viņš dzīvoja otram blakus, bet to neredzot:
otram musulmanim, otram alžīrietim.
Viņš attīstījās, kad 18 gadu vecumā
viņš atstāj Alžīriju, lai studētu universitātē Francijā, Grenoblē.
Šī došanās prom no Alžīrijas ir kā ievainojums,
viņš zaudē savu ierasto vidi,
silto Vidusjūras gaisotni.
Viņš ierodas Grenoblē un saka :
« Šeit visu laiku līst ».
Un tad viņš atklāj diezgan politisku universitāti,
kur citi studenti iedragā viņa koloniālisma realitātes nezināšanu,
pat profesoriem ir politiskā nostāja.
Tas viņam liks iet iekšējo ceļu,
kur vienlaikus veidojas reliģiskais aicinājums
un personīgā cilvēcīgā izaugsme.
Iestājoties dominikāņu ordenī,
viņš tiek ordinēts par priesteri un viņš piekrīt atgriezties Alžīrijā,
lai gan vairumam eiropiešu,
kas tur dzīvoja kopš 150 gadiem,
nākas to atstāt.
Vairāk nekā miljons to, ko tagad saucam “melnās kājas”
šķērsos Vidusjūru grūtos apstākļos.
Alžīrija ieguva neatkarību 1962. Gadā
pēc 4 gadu cīņas starp Nacionālo Atbrīvošanas armiju
un Francijas armiju.
Cīņa, aiz sevis atstājot daudz mirušo
un neskaitāmus atentātus, spīdzināšanas un slepkavošanas
gan Alžīrijā, gan Francijā.
Alžīrijas baznīca piedzīvo pārmaiņas:
baznīcas iztukšojas gandrīz vienas dienas laikā.
Pjērs Klaverī ir Alžīrijā
un piedzīvo šo lielo pārmaiņu periodu.
Viņš sadarbojas ar monsiņjoru Teisjē, kas jau ir Orānas bīskaps.
Un ar Anrī Teisjē un citiem
viņš pilda savu teologa darbu,
domājot par Baznīcu,
kam jāatrod savas klātbūtnes jēga tautā,
kas ir pārsvarā musulmaņi.
Ja mēs neuzsākam problēmu ar nostāju:
“esmu šeit, lai tevi mainītu”, ko tad mēs teiksim?
Ir daudz ko domāt
par draudzību, liecību un būšanu kopā.
Viņš pilnībā iesaistījās mūsu baznīcas projektā,
šajā periodā ar kardinālu Divālu, kas mums norādīja virzienu,
ar Vatikāna II koncilu,
lai mēs būtu Baznīca, kas ir kā zīme sabiedrībā.
Es domāju, ka Alžīrijas baznīcu
raksturo šis mazākuma stāvoklis.
Kopā katoļi, protestanti, pareizticīgie,
mēs esam 30 000 starp 40 miljoniem iedzīvotāju, tas arī viss.
Pjērs Klaverī mācās arābu valodu ar libāniešu māsām no Svētās Sirds.
Viņš studē islāmu
un veido draudzības saites ar daudziem alžīriešu musulmaņiem.
Kad viņš tiek iecelts par Glisīnu diecēzes studiju centra direktoru 1973. gadā Alžīrā,
viņš pats mācīs arābu valodu alžīriešiem.
Viņu ordinē par Orānas bīskapu 1981.
gadā kā monsiņjora Teisjē pēcteci.
Ar visiem pienākumiem
viņš vēlas palikt mūks
un neatsakās no dominikāņu sludināšanas kalpojuma.
Viņš pavada brīvdienas, vadot rekolekcijas
un katru mēnesi veido rakstu Orānas diecēzes laikrakstā,
aktīvi iesaistoties Alžīrijas sociālajā un politiskajā dzīvē.
Tur, kur viņš būs ļoti radošs,
ir tas, ka tā kā mūsu baznīcas bija tukšas,
tad vairs nevajadzēja baznīcas telpas,
un viņš teica: “Tas ir lieliski!
Mēs varam veidot vietas kalpošanai un lai satiktos”.
Tā bija viņa formula: kalpošanas un satikšanās platformas.
Tā vietā lai čīkstētu par to, ka vairs neesam daudzi,
mēs visu pagriežam otrādi un mēģinām atrast pozitīvo.
Viņš mums vienmēr teica:
visdārgāk maksā spert pirmo soli.
Un vārdi, ko es atceros: iziet ārpus sevis.
Viņš sacīja: iziet, vajag iziet
no sevis paša.
Vārdi, ko viņš izrunāja, tūlīt bija ka zīme
Orānas intelektuāļiem,
jo bija runa ne tikai
par bīskapu, kas atbild par kristiešu kopienu Alžīrijas rietumos,
bet par cilvēku, kas domāja par Ažīrijas sabiedrību,
par pasaules attīstību.
Ticīgais, kas bija spējīgs izskaidrot šīs pārdomas
ne tikai ar savu kristieša identitāti,
bet caur to, ko piedzīvoja arī arābu musulmaņu pasaule.
Ar šo pieredzi, ko veidoja noslēgtība,
tad indivīda atklāšanās krīze,
es iegūstu personīgu pārliecību,
ka cilvēce ir daudzskaitļa vārds.
Tiklīdz mēs izliekamies, ka mums pieder patiesība
vai runājam cilvēces vārdā
katoliskajā Baznīcā esam guvuši skumju pieredzi vēstures gaitā
mēs iekrītam totalitārismā un izslēgšanā.
Patiesība nevienam nepieder.
Katrs un katra to meklē.
Dievs mums nepieder.
Un man ir vajadzīga arī citu patiesība.
vajadzīga
citu patiesība.
Viņš stingri stāv uz zemes, viņš ir kristietis,
viņš ir bīskaps, teologs,
viņš tic, ka Kristus viņam dod pilnīgu piekļuvi Dievam.
Bet viņš grib pateikt, ka izpratne, kas mums ir,
vienmēr ir ceļā,
un kamēr mēs esam ceļā,
varbūt ir vērts paskatīties arī uz citu noieto ceļu.
Interesanti ir tas, ka viņš parāda,
ka kāds musulmanis, kas iet ceļu viņam blakus,
arī parāda lietas par Dieva pazīšanu.
Kad es apskatu pestīšanas vēsturi,
kad redzu Dieva pedagoģiju pie savas tautas,
nekad nav situācija - visu vai neko.
Nekad nav jā vai nē.
Loģika nekad nav bināra.
Vienmēr ir pavadīšana,
vienmēr ir ceļš,
arī Kristum kopā ejot ar saviem mācekļiem.
Viņš nejautāja jau pašā sā***ā :
“vai jūs mani atzīstat par Mesiju?
Tad jūs esat mani mācekļi.”
Viņš tos aicināja pamazām
un tad prasīja atzīšanu.
Viņš lika tiem sevi atpazīt kā Mesiju.
Šī pavadīšana var tikt izteikta ar draudzību,
brālību, abpusēju uzrunāšanu,
liekot arī man kā kristietim apskatīt,
kā es varu padziļināt savu iesakņošanos Kristū.
Manuprāt, kristiešu pienā***
ir padarīt dzirdamu viņu ticību
vienlaikus ieklausoties jautājumos, ko uzdod islāms un musulmaņi,
no jauna uzceļot saņemtās idejas
un radot iespējamu kopīgu telpu,
vismaz cilvēciskā līmenī, šai atvērtībai uz Dievu.
Dialoga brīdis vēl nevar sākties,
viņš man teica;
jo pirms dialoga brīža
ir vajadzīgs draudzības brīdis.
Draudzība.
Draudzība, kas pieļauj patiesus vārdus,
vārdus, kas klausās,
vārdus, kas otru nenoniecina, cenšoties to pārliecināt,
lūk, to viņš bija ieradies izdzīvot Alžīrijā.
Tas ir brīdis un nepieciešamība.
Tādā nozīmē, ka visu laiku
attiecības starp kristiešiem un īpaši musulmaņiem ir naidīgas,
jau kopš viņu vēstures iesākuma.
Es domāju, ka vēsturei jāskatās tieši sejā
un jāapzinās mūsu izpratnes, saprašanās
un kopā dzīvošanas grūtības.
Un tomēr,
tā kā šīs grūtības pastiprinās pēdējos gados,
ir steidzami, lai labas gribas vīrieši un sievietes sevi veltītu
varbūt ne gluži islāma un kristiešu dialogam
tajā nozīmē, kad dialogs vispirms skartu doktrīnu
un ticības satura izpratnes tekstus
vieniem un otriem – bet veltītu sevi,
lai no jauna satiktos,
mēģinātu satikties mierīgā ceļā.
To mēs mēģinām tur dzīvot,
tā ir mūsu Baznīcas misija.
Pjēram Klaverijam nebija idealizēts skatījuma uz islāmu,
pretstatā islamologiem, kas to uzlūko no tālienes.
Viņam patika teikt, līdzīgi kā man un citiem:
„mēs nesatiekam Islāmu, mēs satiekam musulmaņus.”
Tas ir ļoti svarīgi.
Islāms ir abstrakts, bet tajā ir musulmaņi.
Turklāt Vatikāna II koncils
savā deklarācijā „Nostra Aetate”
nerunā par islāmu, tas runā par musulmaņiem.
Ja mēs patiesi ticam, ka Dievs ir Sevi devis,
Sevi atklājis, runājis, bijis attiecībās ar cilvēcisko realitāti,
ar pasaules realitāti,
tad tas nozīmē, ka Viņš aicina Savu Baznīcu darīt to pašu.
Pāvils VI savā enciklikā „Ecclesiam Suam”
nav runājis citādāk
par šo realitāti. Viņš saka, ka „Baznīca ir saruna ar pasauli”.
Tāda ir Tās daba, Tās aicinājums
Tā ir aicināta būt par sarunu,
tas nozīmē – stāties dialogā.
Tieši tas nosaka kristīgo realitāti,
jo mūsos mājo Dieva Vārds.
Dieva Vārds nav nekas cits kā šis intīmais dialogs Dievā,
kas caur Garu un dvesmu ir kļuvis iespējams.
No 1991. līdz 2002. Gadam Alžīrija izdzīvoja „melno desmitgadi”.
Militāristi bija nobloķējuši vēlēšanu procesu,
lai aizkavētu islāmistu stāšanos pie varas,
kas jau tāpat bija ieguvuši lielu vairākumu.
Pēdējie izlēma iesaistīties bruņotā cīņā.
Iesākās slepkavību un vardarbības periods,
kas galvenokārt bija mērķēts uz civilās sabiedrības pārstāvjiem:
policistiem, tiesnešiem, mēreniem imāmiem, politiķiem,
pasniedzējiem, žurnālistiem, mūziķiem
un otrajā posmā arī uz ārzemniekiem.
Alžīrijas tradicionālais islāms ir brālīguma un veltīšanās islāms.
Bet arābizācija, kas sākās pēc neatkarības iegūšanas,
caur profesoriem, kas ieradās no Vidējiem Austrumiem,
izplatīja radikālā islāma idejas.
Šīs idejas atrada labvēlīgu augsni,
pateicoties politiķu korupcijai un nabadzībai.
Islāmisms rada savu ceļu mošejās un ļaužu sirdīs.
Tā ir ģeopolitiska krīze, identitātes krīze,
reliģiska krīze, reģiona krīze
un musulmaņu reliģijas krīze, kas sastopas ar modernismu citā formā.
Kā visas krīzes,
tā var novest pie mutācijas, pie pārveidošanās,
kā pusaudžu krīze, kas ļauj kļūt par pieaugušo,
vai arī tā var novest pie spriedzes:
mēs skatāmies atpakaļ, jo ir bail no pārveidošanās,
pastāv bailes no atvērtības.
Sākot no 1991.-1992. gadam,
runājot par islāmistu vardarbības attīstību,
uzsvars bija nedaudz cits.
Tas bija: „Otram ir identitāte, kas mani pārsniedz,
un man ir jāmāk atrast savu vietu šīs otra pretošanās priekšā.”
Es nevaru piedāvāt musulmaņu kopienai
iet iekšējās un garīgās atjaunošanās ceļu,
ko kristīgā kopiena ir uzsākusi kopš Vatikāna II koncila
un īsteno jau 50 gadus.
Šai reliģiskajai tradīcijai ir savs ritms.
Kopš Alžīrijas drāmas sākuma
man bieži jautāja:
„Ko Jūs tur darāt?
Kāpēc Jūs paliekat?
Nokratiet putekļus no savām sandalēm!
Atgriezieties pie sevis!”
Pie sevis?
Kur mēs esam pie sevis?
Mēs tur esam šī krustā sistā Mesijas dēļ.
Nav cita iemesla un citas personas!
Mēs tur esam
kā pie slimnieka gultas,
kā pie slima drauga,
klusumā,
saspiežot viņa roku,
noslaukot viņa pieri.
Jēzus dēļ, jo Viņš cieš šajā situācijā,
šajā vardarbībā,
kas nepasargā nevienu.
No jauna krustā sists miesā caur tūkstošiem nevainīgo.
Kur būtu Jēzus Kristus Baznīca,
ja Tā vispirms nebūtu tur?
Es domāju, ka Tā mirst no tā,
ka nav pietiekami tuvu
sava Kunga krustam.
Es domāju, ka Jēzus nāca tieši šajās cilvēcības lūzuma vietās.
Tur, kur bija atmešana, tolerances trū*** vai kāds pārrāvums.
Vai tās būtu lūzuma vietas cilvēkos iekšā:
slimības, izmisums, vientulība, atmestība,
vai arī lūzumi starp cilvēku grupām,
piemēram, starp farizejiem un muitniekiem
vai starp jūdiem un pārējiem,
ticīgajiem un neticīgajiem.
Jēzus devās turp.
Viņš neko daudz nedarīja, Viņš vienkārši bija tur.
Tas ir pēdējais attēls, ko Jēzus dod savā dzīvē,
attēls par cilvēku, kurš tiek rauts uz pusēm.
Ar vienu roku iekšā, ar otru atstāts ārpusē.
Savus mācekļus viņš novieto uz šīm pašām lūzuma vietām
ar to pašu dziedināšanas un izlīguma misiju.
Baznīca īsteno savu aicinājumu un savu misiju tad,
kad ir klātesoša lūzumu punktos,
kas sit krustā cilvēci tās miesā un vienotībā.
Kāpēc palikt šeit?
Pjērs atbildēja:
„Pat vienas dzīvības dēļ kādam kā Muhameds
ir vērts riskēt ar savu dzīvi.”
Mēs labi zinām, ka viņš mirs.
Kā uguns vētra, kas nāk pār Alžīriju
un nepasargā pat tos mūkus, kas patvērušies kalnos,
kā gan lai tā neaiznestu sev līdzi šo spēcīgo balsi,
kas runā radio
un pat televīzijā?
Ja Pjēram ir jāmirst,
ļauj man būt kopā ar viņu tajā brīdī.
Tas būtu pārāk skumji, ja Pjēram,
kas tik ļoti mīl draudzību,
līdzās nebūtu drauga,
kas viņu pavadītu
nāves stundā.
Monsinjora Klaverija
un mana dēla Muhameda nāve
bija miera zīme,
miera un draudzības zīme.
Viņu asinis, viņu miesas
bija sajauktas un sasmalcinātas.
Viņi bija sajaukti kopā,
kopā apglabāti.
Tā ir Dieva zīme, ka mēs visi esam Dieva bērni
kristieši un musulmaņi.
Tā ir miera un draudzības zīme.
1996.gada 1.augustā
Muhameds Bučikhi pavada savu draugu
līdz pat bīskapijas telpām.
Viņus tur sagaidīja bumba.
Monsinjora Pjēra Klaverija bērēs
ieradās daudzi musulmaņi atdot viņam godu.
Viņš ir pēdējais
no 19 konsekrētajiem cilvēkiem, kas nogalināti Alžīrijā,
starp 150 000 mirušajiem, kas ir šīs melnās desmitgades upuri.
Baznīca, kas šķērsoja šo drāmu kopā ar alžīriešiem,
šajā brīdī ir kļuvusi par
„Alžīrijas Baznīcu”.
Lūk, vārdi no šīs arābu dziesmas:
Mēs liecinām, ka nav citas eksistences, kā vien aiz mīlestības,
Mēs liecinām, ka nav citas dzīves, kā vien mīlestībā,
Mēs liecinām, ka nav cita cilvēka, kā vien mīlestībai,
Mēs liecinām, ka nav cita Dieva, kā vien Mīlestība.
Viņi tika nogalināti.
Tas bija briesmīgi.
Viņam vēlējās aiztaisīt muti,
bet šobrīd viņš runā vēl jo vairāk.
Man šķiet būtiski,
ka Francijā un visur, kur vien tas ir iespējams,
kristieši un musulmaņi, kas veido uzticības un draudzības attiecības,
cenšas viens otru saprast.
Tādējādi tur, kur tas vairs nav iespējams,
mēs varētu vismaz skatīties uz ārpusi,
cerot, ka nākotne starp kristiešiem un musulmaņiem
būs atvērta.
mums pastāstīja kāds draugs Oum el Kheir
lūk, par ko Baznīcas klātbūtni ar citiem ticīgajiem:
„Esiet mazs akmens,
kas neļauj islāma durvīm aizvērties pašām uz sevi.”
Es ļoti ticu satikšanās nozīmei.
Domāju, ka tieši caur cilvēkiem
mēs saprotam lietas.
Varam lasīt grāmatas, bet vissvarīgākā
ir tikšanās mājās vai citur.
Eiropai jāiet šai virzienā,
un domāju, ka, ja tā nepaliks atvērta, Eiropa,
kam ir vērtības,
arī tā būs spiesta noslēgties savos mūros.
Tieši to tā pašlaik dara.
Un tas, protams, izraisa vardarbību.
Vienīgā alternatīva vardarbībai ir satikšanās.
Visiem vajadzētu vismaz vienu musulmaņu draugu.
Kad jums ir musulmaņu draugs,
jums ir maza atslēga, lai ieietu
tādā realitātē, ko jūs nesaprotat,
kas jums šķiet dīvaina, varbūt pat bīstama.
Tāpēc es domāju, ka nevajag baidīties un ir jāveido draudzības.
No Isaja grāmats 50., 4-5:
“Dievs Tas Kungs
man ir devis gudru mēli,
ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos;
Viņš uzmodina mani ik rītu,
Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis.
Tas Kungs atvēra man ausis,
un es neatteicos un neatkāpos.”
Kungs, Tu biji tas, kurš pirmais izgāji uz mūsu tikšanos, kad mēs bijām tālu no Tevis.
Dāvā mums žēlastību satikties ar otru, kas ir atšķirīgs no mums
un kas mūsos var raisīt bailes.
Nāc, atbrīvo mūs un otru no visas vardarbības, noslēgtības, aizspriedumiem un naida.
Mēs Tevi lūdzam par Alžīrijas Baznīcu,
lai tā spēj turpināt būt par zīmi Tavai mīlestībai uz mums.
Mēs Tev uzticam kopienu Chemin Neuf
un tās klātbūtni Tibirīnas klosterī.