Tip:
Highlight text to annotate it
X
Translator: Kristaps Kadiķis Reviewer: Liene Spruzeniece
Kad man piedāvāja iespēju uzstāties, es izlēmu,
ka tas par, ko tiešām vēlos runāt,
ir mans draugs Ričards Fainmens.
Es biju viens no dažiem laimīgajiem,
kuriem patiešām izdevās viņu iepazīt
un baudīt viņa klātbūtni.
Es jums pastāstīšu par Ričardu Fainmenu, ko pazinu es.
Esmu drošs, ka šeit ir arī citi cilvēki,
kas varētu pastāstīt par Ričardu Fainmenu, tā kā to atceras viņi,
un tas iespējams būtu citādāks Ričards Fainmens.
Ričards Fainmens bija ļoti sarežģīts cilvēks.
Viņš bija ļoti, ļoti daudzpusīgs cilvēks.
Viņš bija, protams, galvenokārt,
ļoti, ļoti, ļoti liels zinātnieks.
Viņš bija aktieris. Jūs redzējāt viņu darbībā.
Arī man palaimējās atrasties šajās lekcijās,
augšā, balkonā.
Tās bija fantastiskas.
Viņš bija filozofs;
viņš spēlēja bungas;
viņš bija skolotājs ar izcilības standartu.
Ričards Fainmens bija arī šovmenis,
milzīgs šovmenis.
Viņš bija nekaunīgs,
viņš bija īsts mačo,
tāds mačo, kas vienmēr uzvarēja.
Viņam patika intelektuālas sadursmes.
Viņam piemita milzonīgs ego.
Tomēr šim vīram kaut kā
atradās vieta arī citiem.
Ar to es domāju,
vietu, kas manā gadījumā,
es nevaru runāt par nevienu citu,
taču manā gadījumā
pietiekami daudz vietas vēl vienam lielam ego.
Labi, ne tik lielam, kā viņa,
bet diezgan lielam.
Es vienmēr jutos labi kopā ar Diku Fainmenu.
Ar viņu būt kopā vienmēr bija jautri.
Viņš man vienmēr lika justies gudram.
Kā gan kāds var likt tev justies gudram?
Kaut kā viņš to spēja.
Viņš lika man justies gudram. Viņš lika man just, ka viņš ir gudrs.
Viņš lika man just, ka mēs esam gudri,
un abi kopā varam atrisināt jebkuru problēmu.
Patiesībā, mēs dažreiz kopā strādājām pie fizikas.
Mēs nekad nenopublicējām kopīgu zinātnisku rakstu,
bet mums gāja ļoti jautri.
Viņam patika uzvarēt.
Ar šīm mačo spēlītēm, ko mēs dažreiz spēlējām,
viņš to nedarīja tikai ar mani, viņš tās spēlēja ar visu veidu cilvēkiem,
viņš gandrīz vienmēr uzvarēja.
Bet kad viņš neuzvarēja, kad viņš zaudēja,
viņš smējās un izskatījās to izbaudām tik pat ļoti
kā uzvaras.
Es atceros, ka reiz viņš man stāstīja
par joku, ko studenti ar viņu izspēlēja.
Viņi viņu aizveda, šķiet, tā bija viņa dzimšanas diena,
viņi viņu aizveda pusdienās.
Pusdienās uz
sviestmaižu tirgotavu Pasadīnā.
Tā varbūt vēl joprojām strādā; es nezinu.
Tās lepnums bija slavenību sviestmaizes.
Bija iespējams dabūt Merilinas Monro sviestmaizi.
Varēja arī paņemt Hamfrija Bogarta sviestmaizi.
Studenti tur ieradās iepriekš
un sarunāja, ka visi pasūtīs Fainmena sviestmaizes.
Viens pēc otra viņi nāca un pasūtīja Fainmena sviestmaizes.
Fainmenam patika šis stāsts.
Viņš man to stāstīja un bija ļoti laimīgs un smējās.
Kad viņš pabeidza stāstu, es viņam teicu:
„Dik, interesanti, kāda būtu atšķirība
starp Fainmena un Saskainda sviestmaizi.”
Bez nekādas vilcināšanās
viņš atbildēja: „Tās abas būtu vienādas.
Vienīgā atšķirība, ka Saskainda sviestmaizē būtu daudz vairāk šķiņķa”.
ar „šķiņķi” domājot sliktu aktiermākslu.
(Smiekli)
Labi, gadījās, ka es tajā dienā biju ļoti asprātīgs,
un es teicu: „Jā, bet daudz mazāk desas.”
(Smiekli)
Patiesība ir tā,
ka Fainmena sviestmaizē
bija pa pilnam „šķiņķa”,
bet ne kripatiņas desas.
Tas, ko Fainmens vairāk par visu neieredzēja
bija intelektuāla augstprātība —
samākslotība,
viltus izsmalcinātība, žargons.
Es atceros, kādu reizi 80-tajos,
80-to gadu vidū,
Diks, es un Sidnijs Kolemens
Sanfrancisko dažas reizes
satikāmies kāda ļoti bagāta vīra mājā
uz pusdienām.
Pēdējā reizē, kad bagātais vīrs mūs uzaicināja,
viņš uzaicināja arī pāris filozofu.
Šie puiši bija prāta filozofi.
Viņu specialitāte bija apziņas filozofija.
Viņi mētājās ar visa veida žargonu.
Es cenšos atcerēties vārdus —
„monisms”, „duālisms”, kategorijas cik uziet.
Es nezināju, ko visas šīs lietas nozīmē, un Diks arī nē,
tāpat arī Sidnijs.
Par ko tad mēs runājām?
Nu, par ko var runāt, kad jūs runājat par prātu?
Viena lieta, ir viena acīmredzama lieta par ko runāt,
vai mašīnai var piemist saprāts?
Vai iespējams uzbūvēt mašīnu,
kas domā, kā cilvēks,
kas ir saprātīga?
Mēs sēdējām aplī un runājām par šo jautājumu, mēs, protams, uz to tā arī neatbildējām.
Bet probēma ar filozfiem
ir tā, ka viņi filozofē,
kad viņiem vajadzētu zinātņofēt.
Tas galu galā ir zinātnisks jautājums.
Dika Fainmena klātbūtnē šāda rīcība
bija ļoti, ļoti bīstama.
Fainmens viņiem to ļāva izbaudīt, abas lodes, tieši starp acīm.
Tas bija brutāli; tas bija smieklīgi, ak, tik smieklīgi.
Bet tas bija ļoti brutāli.
Viņš viņus patiešām nolika pie vietas.
Taču apbrīnojamais bija, ka
Fainmenam bija jādodas projām mazliet agrāk.
Viņš nejutās īpaši labi, tāpēc viņš mūs atstāja mazliet agrāk,
Un mēs ar Sidniju palikām ar šiem diviem filozofiem.
Apbrīnojamā kārtā, šie puiši pacēlās spārnos.
Viņi bija tik laimīgi.
Viņi bija satikuši diženu vīru;
viņi bija saņēmuši diženā vīra norādes;
viņiem bija gājis ļoti jautri
viņu sejām tiekot iegrūstām dubļos,
un tas bija kaut kas īpašs.
Es sapratu, tur ir kaut kas neparasts saistībā ar Fainmenu,
pat tad kad viņš darīja to, ko viņš darīja.
Diks, viņš bija mans draugs, es viņu saucu par Diku.
Starp Diku un mani pavisam noteikti bija saikne.
Es domāju starp mums pastāvēja īpaša saikne.
Mēs patikām viens otram; mums patika līdzīgas lietas.
Man arī patika tādas pašas intelektuālas mačo spēles.
Dažreiz uzvarēju es, lielākoties uzvarēja viņš,
bet mēs abi tās izbaudījām.
Diks kādā brīdī sāka uzskatīt,
ka mūsu personības ir savā ziņā līdzīgas.
Nedomāju, ka viņam bija taisnība.
Domāju, vienīgā līdzība starp mums
ir tā, ka mums abiem patika runāt par sevi.
Bet viņš par šo bija pārliecināts.
Viņš bija ziņkārīgs.
Šis vīrs bija neticami ziņkārīgs.
Viņš vēlējās saprast kas tas bija un kāpēc tā bija,
ka mums ir šī jocīgā saikne.
Kādu dienu mēs pastaigājāmies. Mēs bijām Francijā.
Mēs atradāmies La Zouche.
Tas bija kalnos, 1976. gadā.
Mēs bijām kalnos un Fainmens man teica:
„Leonardo”
Iemesls, kāpēc viņš sauca mani par Leonardo
bija tas, ka mēs bijām Eiropā
un viņš praktizēja savu franču valodu.
Tātad viņš teica: „Leonardo,
vai tu biji tuvāks ar savu māti vai ar savu tēvu
kad biji bērns?”
Es atbildēju: „Nu, mans patiesais varonis bija mans tēvs.
Viņš bija strādnieks
ar piecu klašu izglītību.
Viņš bija meistars mehānikā un viņš man iemācīja strādāt ar darbarīkiem.
Viņš man iemācīja daudz ko par mehānismiem.
Viņš pat man iemācīja Pitagora teorēmu.
Viņš to nesauca par hipotenūzu,
Viņš to sauca par „īsāko attālumu.”
Fainmena acis iepletās.
Viņš iedegās kā lampiņa.
Viņš teica, ka viņam
būtībā bija bijušas tādas pašas attiecības
ar savu tēvu.
Faktiski, kādā brīdī viņš sāka uzskatīt,
ka, lai būtu labs fiziķis,
ir ļoti svarīgi
būt šāda veida attiecībās ar tēvu.
Es atvainojos par šo seksistisko sarunu,
bet tā tas patiesībā notika.
Viņš teica, ka ir pilnībā pārliecināts, ka šis ir
svarīgs priekšnoteikums jauna fiziķa uzaugšanau.
Kā jau Diks, viņš protams to gribēja pārbaudīt.
Viņš gribēja to pārbaudīt eksperimentāli.
Un, tā arī izdarīja.
Savā eksperimentā
viņš visiem saviem draugiem, kas bija labi fiziķi, uzdeva jautājumu:
„Uz jums lielāku iespaidu atstāja mamma vai paps?”
Un viņi visi, viņi visi bija vīrieši,
ikviens no viņiem
atbildēja: „Māte.”
(Smiekli)
Tā nu šī teorija tika izmesta vēstures miskastē.
Tomēr viņš bija ļoti iepriecināts, ka beidzot saticis kādu,
kam bijusi līdzīga pieredze ar tēvu,
tāpat kā viņam ar savu tēvu.
Un kādu laiku viņš bija pārliecināts,
ka šis bija iemesls, kāpēc mēs tik labi satikām.
Es nezinu. Varbūt. Kas to lai zina?
Bet ļaujiet man pastāstīt vēl nedaudz
par Fainmenu, fiziķi.
Fainmena stils,
nē, stils nav īstais vārds.
Stils liek jums domāt par tauriņu, ko viņš varētu būt nēsājis
vai par uzvalku, ko viņš nēsāja.
Tomēr ir kas daudz dziļāks par to,
bet es nespēju nākt klajā ar citu vārdu.
Fainmena zinātniskais stils
bija vienmēr meklēt vienkāršāko,
pašu elementārāko problēmas risinājumu, kāds vien bija iespējams.
Ja tas nebija iespējams, tad nācās izmantot kaut ko sarežģītāku.
Bet, bez šaubām, daļa no šī
bija viņa iepriecinājums
parādīt citiem, ka viņš spēja domāt vēl vienkāršāk nekā viņi.
Bet viņš arī ļoti ticēja, viņš patiesi ticēja,
ka, ja jūs kaut ko nespējat izskaidrot vienkārši,
tad jūs to nesaprotat.
1950-ajos gados cilvēki centās izprast
šķidro hēliju.
Pastāvēja teorija,
tās radītājs bija krievu matemātiķis-fiziķis
un tā bija sarežģīta teorija.
Es jums drīz par to pastāstīšu.
Tā bija ārkārtīgi sarežģīta teorija
pilna ar ļoti sarežģītiem integrāļiem un formulām
un matemātiku, un tā tālāk.
Šī teorija kaut kādā ziņā darbojās, bet ne īpaši veiksmīgi.
Vienīgais gadījums, kad tā strādāja
bija, kad hēlija atomi atradās ļoti, ļoti tālu viens no otra.
Hēlija atomiem bija jābūt tālu vienam no otra,
bet diemžēl hēlija atomi šķidrajā hēlijā
atrodas tieši viens otram virsū.
Fainmens izlēma, kā, kaut kādā ziņā, hēlija fiziķis-amatieris,
ka viņš mēģinās atrisināt šo problēmu.
Viņam bija ideja, ļoti skaidra ideja.
Viņš mēģinās izprast,
kā izskatās kvantu viļņa funkcija
šim milzīgajam daudzumam atomu.
Viņš to centās vizualizēt
vadoties pēc dažiem vienkāršiem principiem.
Šie nedaudzie vienkāršie principi bija pavisam, pavisam vienkārši.
Pirmais bija:
hēlija atomiem saskaroties, tie atgrūžas.
No tā izrietēja, ka viļņa funkcijai jākļūst par nulli,
tai jāpazūd, kad hēlija atomi saskaras viens ar otru.
Nākamais fakts:
sazemētā stāvoklī, kvantu sistēmas mazākās enerģijas stāvoklī,
viļņa funkcija vienmēr ir ļoti līdzena,
tai ir vismazākais skaits svārstību.
Tā, nu viņš apsēdās -
un es iedomājos, viņam nebija nekā vairāk
kā vienkārša papīra lapa un zīmulis -
un viņš centās uzrakstīt, un uzrakstīja,
visvienkāršāko funkciju, kādu vien varēja iedomāties,
ar robežnosacījumiem,
ka viļņa funkcija pazūd, kad atomi saskaras
un ir līdzena pārējā laikā.
Viņš uzrakstīja vienkāršu lietu.
Īstenībā, tā bija tik vienkārša,
ka, manuprāt, ļoti gudrs vidusskolas audzēknis,
pat neapguvis aprēķinus,
varētu saprast, ko viņš uzrakstīja.
Lieta tāda, ka šī vienkāršā viņa uzrakstīta lieta
izskaidroja visu, kas līdz tam bija zināms par šķidro hēliju
un vēl drusku.
Es vienmēr brīnījos,
vai profesionāļi, īstie profesionālie hēlija fiziķi,
par šo nejutās nedaudz apkaunoti.
Viņiem bija viņu super-spēcīgā tehnika,
tomēr viņi to nespēja izdarīt.
Starp citu, es pateikšu, kas šī super-spēcīgā tehnika bija.
Tās bija Fainmena diagrammas.
(Smiekli)
Viņš to pašu izdarīja atkal 1968. gadā.
1968. gadā manā universitātē,
toreiz tur es nebiju, bet 1968. gadā
viņi pētīja protona uzbūvi.
Protonu veido
no milzuma mazu daļiņu.
Tas jau bija vairāk vai mazāk zināms.
Veids, kā to analizēt, protams, bija Fainmena diagrammas.
Tāpēc Fainmena diagrammas bija radītas,
lai izprastu daļiņas.
Eksperimenti, kas tika veikti, bija ļoti vienkārši.
Jūs vienkārši paņemiet protonu
un precīzi pa to šaujat ar elektronu.
Šis bija Fainmena diagrammu mērķis.
Vienīgā problēma bija,
ka Fainmena diagrammas ir ļoti sarežģītas.
Tie ir sarežģīti integrāļi.
Ja jūs varētu tās visas izpildīt, jums būtu ļoti precīza teorija.
Bet tas nebija iespējams, tās vienkārši bija pārāk sarežģītas.
Cilvēki mēģināja tās izpildīt.
Jūs varat iziet viena cikla diagrammu. Neraizējieties par vienu ciklu.
Viens cikls, divi cikli, varbūt jūs varat iziet trīs ciklu diagrammu,
bet pēc tam, jūs nevarētu izdarīt neko vairāk.
Fainmens teica: „Aizmirstiet par to visu.
Vienkārši domājiet par protonu
kā mazu daļiņu kopumu —
mazu daļiņu spietu.”
Viņš tās sauca par partoniem.
Viņš teica: „Vienkārši skatieties uz to kā partonu spietu,
kas pārvietojas ļoti ātri.”
Tāpēc, ka tie pārvietojas tik ātri,
relativitāte nosaka, ka iekšējās kustības ir ļoti lēnas.
Pa to pēkšņi trāpa elektrons.
Tas ir kā iegūt ļoti pēkšņu protona momentuzņēmumu.
Ko jūs redzat?
Jūs redzat pāris sastingušus partonus.
Tie nepārvietojas, un tāpēc, ka tie nepārvietojas,
eksperimenta laikā,
jums nav jāuztraucas par to, kā tie pārvietojas.
Jums nav jāuztraucas par spēkiem, kas tos saista.
Jums vienkārši par to jādomā
kā par
sastingušu daļiņu kopumu.
Tā bija atslēga šādu eksperimentu ***īzei.
Ārkārtīgi efektīva, tā patiešām bija -
kāds teicis, ka vārds „revolūcija” ir slikts vārds.
Es pieņemu, ka tā ir, tāpēc es neteikšu „revolūcija”,
bet tā pavisam noteikti atklāja pašus pamatus
mūsu izpratnē par protonu,
un daļiņām, kas stāv aiz tā.
Labi, man bija vēl kas, ko es gribēju jums pastāstīt
par manām attiecībām ar Fainmenu,
kāds viņš bija,
bet es redzu, ka man palikusi tieši pusminūte.
Tāpēc es vienkārši pabeigšu,
sakot, es īstenībā nedomāju, ka Fainmenam būtu paticis šis pasā***.
Es domāju, viņš būtu teicis:
„Man tas nav vajadzīgs.”
Bet kā, lai mēs godājam Fainmenu?
Kā, lai mēs patiešām godājam Fainmenu?
Uzskatu, atbilde ir, mums vajadzētu pieminēt Fainmenu
tiekot vaļā no tik daudz desas
mūsu sviestmaizēs, cik vien iespējams.
Paldies.
(Aplausi)