Tip:
Highlight text to annotate it
X
Translator: Kristaps Kadiķis Reviewer: Ēriks Buivids
Ko jūs redzat, skatoties uz mani?
Ticīgu sievieti? Eksperti?
Varbūt pat māsu.
Vai apspiesto,
apstrādāto,
teroristi.
Vai vienkārši lidostu drošības rindu aizkavētāju.
Tas gan ir tiesa.
(Smiekli)
Ja jūsu uztvere ir daļēji negatīva, es jūs pie tā nevainoju.
Tā vienkārši mediji ir atainojuši cilvēkus,
kuri izskatās kā es.
Vienā pētījumā atklāts,
ka 80 procenti ziņu reportāžu par islāmu un musulmaņiem ir negatīvas.
Pētījumi atklāj, ka vairums amerikāņu apgalvo, ka nepazīst nevienu musulmani.
Laikam cilvēki nerunā ar saviem Uber šoferiem.
(Smiekli)
Ar tiem no jums, kuri nekad nav satikuši musulmani,
prieks iepazīties.
Ļaujiet pastāstīt, kas es esmu.
Es esmu mamma, kafijas mīļotāja –
divkāršais espresso, ar krējumu malā.
Esmu introverts.
Esmu topoša vingruma fanātiķe
un esmu piekopjoša, garīga musulmane.
Bet ne kā saka Lady Gaga, jo, mazais, es tāda nepiedzimu.
Tā bija izvēle.
17 gadu vecumā es nolēmu iznākt no skapja.
Nē, ne kā lezbiete, kā dažas manas draudzenes,
bet gan kā musulmane,
un nolēmu sākt nēsāt hidžābu, savu galvassegu.
Mani feministu draugi bija šausmās:
„Kāpēc tu sevi apspied?”
Smieklīgākais,
ka tolaik bija feministu neatkarības pasludinājums
no spiediena, ko es kā septiņpadmitgadniece izjutu,
atbilst ideālajam un nesasniedzamajam skaistuma standartam.
Es vienkārši pasīvi nepieņēmu savu vecāku ticību.
Es cīnījos ar Korānu.
Es lasīju, pārdomāju, apstrīdēju un apšaubīju,
un, galu galā, noticēju.
Manas attiecības ar Dievu nebija mīlestība no pirmā acu skatiena.
Tā bija uzticīga un lēna padošanās,
ko padziļināja ikviena Korāna izlasīšanas reize.
Tā ritmiskā daile dažkārt mani aizkustina līdz asarām.
Es sevi tajā saredzu. Es jūtu, ka Dievs mani pazīst.
Vai esat kādreiz jutušies tā, ka kāds tevi redz, pilnībā saprot
un tomēr mīl šā vai tā?
Tāda ir sajūta.
Un tā nu es vēlāk apprecējos
un kā jau visi labie ēģiptieši
uzsāku savu inženieres karjeru.
(Smiekli)
Pēc apprecēšanās man vēlāk piedzima bērns,
un es būtībā dzīvoju ēģiptiešu‒amerikāņu sapni.
Un tad pienāca tas briesmīgais 2001. gada septembra rīts.
Daudzi no jums noteikti atceras, kur tieši torīt atradāties.
Es sēdēju savā virtuvē, pabeidzot ēst brokastis,
un pacēlu acis uz ekrānu un ieraugu vārdus: „Jaunākās ziņas.”
Kūpēja dūmi, celtnēs triecās iekšā lidmašīnas,
cilvēki lēca ārā no celtnēm.
Kas bija noticis?
Negadījums?
Kļūme?
Mans šoks drīz vien pārauga saniknojumā.
Kurš ko tādu darītu?
Es pārslēdzu kanālu un dzirdu:
„... musulmaņu terorists ...,”
„... islāma vārdā ...,”
„... Tuvo Austrumu izcelsmes ...,”
„... džihāds ...,”
„... vajadzētu nobombardēt Meku.”
Ak, Dievs.
Kāds ne vien bija uzbrucis manai valstij,
bet acumirklī
kāda cita rīcība bija pārvērtusi mani no pilsones
aizdomās turētajā.
Tajā pašā dienā mums bija jābrauc pāri Vidusamerikai,
lai pārceltos uz jaunu pilsētu un uzsāktu mācības augstskolā.
Es atceros sevi sēžam pasažiera sēdeklī,
braucot klusumā,
cik vien zemu varēju, piespiedusies pie sava sēdekļa,
pirmo reizi mūžā baidoties, ka kāds uzzinās, ka esmu musulmane.
Tovakar mēs ievācāmies jaunā dzīvoklī citā pilsētā,
kas šķita kā pilnīgi citādāka pasaule.
Un tad es dzirdēju, redzēju un lasīju
brīdinājumus no valsts musulmaņu organizācijām,
kuros teikts: „Esiet piesardzīgi,” „Esiet uzmanīgi,”
„Neejiet tumšas vietās,” „Nepulcējieties.”
Es visu nedēļu paliku mājās.
Un tad pienāca tās pašas nedēļas piektdiena,
diena, kad musulmaņi pulcējās, lai lūgtos.
Un atkal izskanēja brīdinājumi: „Neejiet šajā pirmajā piektdienā,
tas varētu būt mērķis.”
Es skatījos ziņas, visaptverošu reportāžu.
Emocijas, saprotams, bija ārkārtīgi neviltotas.
Es arī dzirdēju par uzbrukumiem musulmaņiem
vai cilvēkiem, kurus noturēja par musulmaņiem,
izvilka uz ielas un piekāva.
Mošejas pat apmētāja ar degbumbām.
Es domāju, mums vienkārši jāpaliek mājās.
Un tomēr kaut kas nešķita kā nākas.
Jo šie cilvēki, kuri uzbruka mūsu valstij,
uzbruka mūsu valstij.
Es saprotu, ka cilvēki bija nikni uz teroristiem.
Ziniet ko? Es arī.
Nemitīga skaidrošanās nav viegla.
Es neiebilstu pret jautājumiem. Es dievinu jautājumus.
Grūtāk ir ar apsūdzībām.
Mūsdienās mēs pat dzirdam cilvēkus sakām:
„Šajā valstī ir problēma, un tā ir musulmaņi.
Kad mēs no viņiem atbrīvosimies?”
Tā nu daži cilvēki vēlas izraidīt musulmaņus un slēgt mošejas.
Viņi par manu kopienu runā tā, it kā mēs būtu audzējs
Amerikas ķermenī.
Un vienīgais jautājumus būtu, vai mēs esam ļaundabīgi vai labdabīgi?
Ļaundabīgu audzēju izoperē pavisam,
bet labdabīgu audzēju atstāj novērošanai.
Izvēles nešķiet loģiskas, jo nepareizs ir pats jautājums.
Musulmaņi, gluži kā pārējie amerikāņi, nav audzējs Amerikas ķermenī,
mēs esam dzīvībai svarīgs orgāns.
(Aplausi)
Paldies.
(Aplausi)
Musulmaņi ir izgudrotāji un skolotāji,
pirmie glābēji un Olimpiskie atlēti.
Vai mošeju slēgšana padarīs Ameriku drošāku?
Tā varētu atbrīvot dažas autostāvvietas,
bet terorisms netiks izbeigts.
Pastāvīga mošejas apmeklēšana patiesībā ir saistīta
ar iecietīgākiem uzskatiem pret citu ticību piederīgajiem
un lielāku pilsonisko līdzdalību.
Un kā viens Vašingtonas apgabala policijas priekšnieks
man nesen teica,
cilvēki patiesībā neradikalizējas mošejās.
Viņi radikalizējas savos pagrabos vai guļamistabā pie datora.
Par radikalizēšanos atklājas tas,
ka tā sākas tiešsaistē,
taču vispirms
cilvēks tiek nošķirts no savas kopienas,
pat no savas ģimenes,
lai ekstrēmistu grupa varētu viņiem izskalot smadzenes
un iestāstīt, ka viņi, teroristi, ir īstenie musulmaņi
un ikviens, kam derdzas viņu rīcība un ideoloģija,
ir nodevējs vai apustulis.
Ja vēlamies novērst radikalizēšanos,
mums jāļauj cilvēkiem iet uz mošejām.
Daži tomēr turpinās apgalvot, ka islāms ir vardarbīga reliģija.
Galu galu, tādas grupas kā ISIS balsta savu nežēlību uz Korāna.
Kā musulmane, kā māte, kā cilvēks,
es uzskatu, ka mums jādara viss iespējamais,
lai apturētu tādu grupu kā ISIS.
Taču, ieceļot viņus par pārstāvjiem 1,6 miljardiem cilvēku,
mēs pakļautos viņu stāstījumam par islāma reliģiju.
(Aplausi)
Paldies.
ISIS ir tikpat daudz kopīga ar islāmu
kā Kukluksklanam ar kristietību.
(Aplausi)
Abas grupas apgalvo, ka balsta savu ideoloģiju uz savu svēto grāmatu.
Taču, paraugoties uz viņiem, viņus nepamudina tas,
ko viņi izlasa savā svētajā grāmatā.
Viņu nežēlība liek to pašu salasīt arī svētajos rakstos.
Nesen kāds ietekmīgs imāms man pastāstīja stāstu,
kas mani aizveda pagātnē.
Viņš teica, ka pie viņa atnāca meitene,
jo viņa domāja par pievienošanos ISIS.
Es biju patiesi pārsteigta un pajautāju,
vai viņa bija nonākusi saskarē ar kādu radikālu reliģisko vadītāju?
Viņš atbildēja, ka pie vainas bija pretējais,
ka ikviens garīdznieks, ar kuru viņa bija runājusi, viņu pārtrauca
un teica, ka viņas saniknojums un pasaules netaisnīguma sajūta
sagādās viņai tikai nepatikšanas.
Nekur nevarot novirzīt vai izprast šo saniknojumu,
viņa bija viegls mērķis ekstrēmistiem,
kas solīja viņai risinājumu.
Tā vietā imāms saveda viņu atpakaļ ar Dievu un viņas kopienu.
Viņš nekaunināju meiteni par saniknojumu, tā vietā viņš sniedza konstruktīvu veidu,
kā pasaulē mainīt kaut ko pa īstam.
Mošejā apgūtais novērsa viņas pievienošanos ISIS.
Es nedaudz pastāstīju par to,
kā islāmofobija skar mani un manu ģimeni.
Bet kā tā ietekmē parastos amerikāņus?
Kā tā ietekmē visus pārējos?
Kā nospiedošas bailes 24 stundas dienā ietekmē mūsu demokrātijas veselību,
mūsu domu brīvības veselību?
Kāds pētījums ‒ patiesībā vairāki neirozinātnes pētījumi ‒
parāda, ka baidoties notiek vismaz trīs lietas.
Mēs sākam vairāk atzīt autoritārismu,
pakļaušanos un aizspriedumus.
Vienā pētījumā atklājās, ka dalībnieki, skatoties ziņu reportāžas,
kas par musulmaņiem bija negatīvas,
sāka vairāk atbalstīt militārus uzbrukumus musulmaņu valstīm
un politiku, kas samazina amerikāņu musulmaņu tiesības.
Šie nav tikai zinātniski pētījumi.
Paskatoties, kad uzlēca pretmusulmaņu noskaņojums
no 2001. līdz 2013. gadam,
tas notika trīs reizes,
taču tas nenotika teroristu uzbrukumu laikā.
Tas notika pietuvojoties Irākas karam un divu vēlēšanas ciklu laikā.
Tā kā islāmofobija nav tikai dabiska reakcija pret musulmaņu terorismu,
kā es būtu sagaidījusi.
Tā patiesībā var būt rīks sabiedrības iespaidošanai,
saēdot brīvas sabiedrības pašus pamatus,
kas ir racionāli un labi informēti pilsoņi.
Musulmaņi ir kā kanārijputniņi raktuvēs.
Mēs varbūt esam pirmie, kas to jūt,
taču indīgais baiļu gaiss kaitē mums visiem.
(Aplausi)
Kopējās vainas piešķiršanā
runa nav tikai par vajadzību nemitīgi skaidroties.
Diā un viņa sieva Jusa bija jauns precēts pāris,
kas dzīvoja Čapelhilā, Ziemeļkarolīnā,
kur viņi abi mācījās skolā.
Diā bija sportists.
Viņš mācījās zobārstu skolā, bija talantīgs, daudzsološs.
Viņa māsa mēdza man stāstīt, ka viņš bija visjaukākais,
visdāsnākais cilvēks, kuru viņa pazina.
Viņa ciemojās pie Diā, un viņš parādīja māsai savu CV
un viņa bija pārsteigta.
Viņa prasīja: „Pa kuru laiku mans mazais brālītis
kļuva par tik panākumiem bagātu jaunieti?”
Vien dažas nedēļas pēc Suzannas ciemošanās pie viņas brāļa un viņa sievas,
viņu kaimiņš,
Kregs Stīvens Hikss
noslepkavoja viņus,
kā arī Juso māsu Rezānu, kura tajā pēcpudienā ciemojās
viņu dzīvoklī,
nāvessoda stilā,
pēc tam, kad savā Facebook lapā bija publicējis pretmusulmaņu ziņojumus.
Viņš Diā sašāva astoņas reizes.
Fanātisms ir ne vien amorāls, tas var būt pat nāvējošs.
Atgriežoties pie mana stāsta.
Kas notika pēc 11. septembra?
Vai mēs devāmies uz mošeju, vai tomēr neriskējām un palikām mājās?
Nu, mēs to pārrunājām.
Tas varētu šķist kā mazs lēmums,
taču mums runa bija par to, kādu Ameriku vēlējāmies atstāt saviem bērniem:
tādu, kura mūs vada ar bailēm
vai tādu, kurā mēs brīvi piekopām savu reliģiju.
Tā nu mēs nolēmām doties uz mošeju.
Es ieliku dēlu viņa auto sēdeklītī,
piesprādzēju viņu, un klusumā, saspringumā, braucām uz mošeju.
Es izņēmu viņu ārā, es novilku kurpes, es iegāju lūgšanu zālē,
un redzētais man lika apstāties.
Telpa bija pavisam pilna.
Tad imāms sniedza paziņojumu,
pateicoties un sveicot mūsu viesus,
jo puse no klātesošajiem
bija kristieši, ebreji, budisti, ateisti,
ticīgie un neticīgie,
kas nebija atnākuši mums uzbrukt, bet gan solidāri būt ar mums kopā.
(Aplausi)
Es tobrīd salūzu.
Šie cilvēki bija tur, jo izvēlējās drosmi un līdzcietību
panikas un aizspriedumu vietā.
Ko izvēlēsieties jūs?
Ko izvēlēsieties jūs šajā baiļu un fanātisma laikā?
Vai jūs neriskēsiet?
Vai varbūt pievienosieties tiem,
kuri saka, ka stāv tam pāri?
Paldies.
(Aplausi)
Milzīgs paldies.
(Aplausi)
Helena Voltersa: Dalij, tu, šķiet, esi aizsķērusi mūsu dvēseles stīgu.
Bet es tā domāju,
ko tu teiktu tiem, kuri iebilstu,
ka tu sniedz TED runu,
skaidrs, ka esi dziļdomīga,
tu strādā glaunā domnīcā,
tu esi izņēmums, tu neesi norma.
Ko tu teiktu šiem cilvēkiem?
Dalija Mogaheda: Neļaujiet šai skatuvei novērst jūsu uzmanību.
Es esmu pavisam parasta.
Es neesmu izņēmums.
Mans stāsts nav neparasts.
Es esmu tikai parasts cilvēks.
Paraugoties uz musulmaņiem visā pasaulē, ‒
esmu veikusi lielāko jebkad veikto pētījumu
par musulmaņiem pasaulē ‒
cilvēki vēlas parastas lietas.
Viņi vēlas savas ģimenes labklājību,
viņi vēlas darbu
un viņi vēlas dzīvot mierā.
Tāpēc es nekādā ziņā neesmu izņēmums.
Satiekot cilvēkus, kuri šķiet kā kāda likuma izņēmumi,
bieži vien pats likums ir tas, kas nedarbojas,
un cilvēki nebūt nav nekādi izņēmumi.
H.V. Milzīgs paldies. Dalija Mogaheda.
(Aplausi)