Tip:
Highlight text to annotate it
X
Mēdz teikt, ka ziloņi nekad neaizmirst,
taču šie brīnišķīgie dzīvnieki ir vairāk nekā tikai staigājoši cietie diski.
Jo vairāk mēs uzzinām par ziloņiem,
jo vairāk šķiet, ka to iespaidīgā atmiņa
ir tikai daļa no to pārsteidzošā saprāta,
kas tos padara par vienu no sabiedriskākajām, radošākajām
un labsirdīgākajām radībām uz Zemes.
Atšķirībā no daudzām citām, paruna par ziloņu atmiņu
ir zinātniski pareiza.
Ziloņi pazīst ikvienu sava bara locekli
un spēj pēc redzes un smaržas atpazīt līdz pat 30 no saviem biedriem.
Tas ir ļoti noderīgi, migrējot
un sastopot citus, potenciāli naidīgus ziloņus.
Ziloņi arī atceras un atšķir norādes, kas liecina par briesmām,
un atminas svarīgas vietas vēl ilgi pēc tam, kad pēdējoreiz tur bijuši.
Taču vispārsteidzošākās ir atmiņas, kas nav saistītas ar izdzīvošanu.
Ziloņi atceras ne vien savus bara biedrus,
bet arī citas radības, kas uz tiem atstājušas spēcīgu iespaidu.
Piemēram, divi cirka ziloņi, kas neilgu laiku bija uzstājušies kopā,
ļoti priecājās, kad pēc 23 gadiem to ceļi krustojās.
Ziloņi atpazīst ne tikai savas sugas pārstāvjus.
Tie atpazīst arī tuvus cilvēkus, no kuriem gadu desmitiem bijuši šķirti.
Tas viss pierāda,
ka ziloņu atmiņa ir kas vairāk nekā atbildes reakcijas uz stimuliem.
Ieskatoties to galvās, mēs saprotam, kāpēc tā.
No visiem sauszemes zīdītājiem ziloņiem ir vislielākās smadzenes,
kā arī iespaidīgs encefalizācijas koeficients.
Tā ir smadzeņu izmēra attiecība
pret kopējo ķermeņa masu,
un ziloņiem šis koeficients ir gandrīz tikpat liels kā šimpanzēm.
Neskatoties uz visai attālo radniecību,
konverģentā evolūcija tās ir izveidojusi ļoti līdzīgas cilvēka smadzenēm —
tajās ir tikpat daudz neironu un sinapšu,
kā arī augsti attīstīts hipokamps un smadzeņu garoza.
Tieši ar emocijām saistītais hipokamps palīdz atmiņu veidošanā,
pārvēršot svarīgu pieredzi ilgtermiņa atmiņās.
Šī spēja atšķirt nozīmīgo no nenozīmīgā padara ziloņu atmiņu
par sarežgītu un elastīgu spēju, kas ir vairāk nekā vienkārša iegaumēšana.
Pateicoties tai, ziloņi, kuri jaunībā piedzīvojuši sausumu,
pieaugušā vecumā atpazīst zīmes, kas liecina par tā tuvošanos.
Tieši tāpēc bariem, kurus vada vecākas mātītes,
ir lielāka iespēja izdzīvot.
Diemžēl tas ziloņus padara arī par vienu no retajiem dzīvniekiem,
kas cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma.
No otras puses smadzeņu garoza padara iespējamu problēmu risināšanu,
ko ziloņi parāda daudz un dažādos radošos veidos.
Problēmas tie risina arī sadarbojoties,
reizēm gudrībā pārspējot pat pētniekus un veikli manipulējot ar saviem partneriem.
Tiem izdodas apgūt arī vienkāršu aritmētiku,
paturot prātā augļu relatīvo daudzumu divos grozos pēc vairākkārtējām izmaiņām.
Šī retā atmiņas un problēmu risināšanas prasmes kombinācija
var izskaidrot daļu no ziloņu saprātīgākajām darbībām,
taču tā nespēj pilnībā izskaidrot to, ko tikai tagad uzzinām
par ziloņu garīgo pasauli.
Ziloņi savā starpā sazinās gan ar ķermeņa signāliem un balsi,
gan infraskaņas, kas sadzirdamas kilometriem tālu.
Spēja saprast sintaksi norāda uz to,
ka tiem ir pašiem sava valoda un gramatika.
Šī valodas izjūta, iespējams, ir pat kas vairāk nekā vienkārša saziņa.
Ziloņi ir mākslinieki — tie rūpīgi izvēlas un kombinē
dažādas krāsas un elementus.
Tie spēj atpazīt arī 12 dažādus muzikālos toņus un atveidot melodijas.
Un, jā, tāda ziloņu mūzikas grupa patiešām pastāv.
Taču, iespējams, vispārsteidzošākais par ziloņiem
— pat vēl svarīgāk par gudrību —
ir to empātijas spēja, altruisms un taisnīguma izjūta.
Ziloņi ir vienīgie dzīvnieki, kas sēro par saviem mirušajiem,
izpilda apbedīšanas rituālus un atgriežas kapus apraudzīt.
Tie mēdz izrādīt rūpes arī par citām sugām.
Reiz kāds darba zilonis atteicās likt baļķi bedrē,
kurā gulēja suns,
un, atrodot ievainotus cilvēkus, ziloņi reizēm ir stāvējuši sardzē
un ar snuķi maigi mierinājuši ievainotos.
No otras puses ziloņu uzbrukumi ciemiem
bieži vien notiek tūlīt pēc plašām malu medībām vai izšaušanas,
norādot uz tīšu atriebību.
Ņemot vērā visus šos pierādījumus,
kā arī to, ka ziloņi ir viena no retajām sugām,
kas spēj atpazīt sevi spogulī,
ir grūti izvairīties no secinājuma,
ka tie ir apzinīgas, saprātīgas un emocionālas būtnes.
Diemžēl cilvēku izturēšanās pret ziloņiem par to neliecina.
Āzijā joprojām tiek iznīcinātas to dzīvotnes,
ziloņkaula dēļ Āfrikā notiek malu medības,
un nebrīvē tie piedzīvo cietsirdīgu izturēšanos visā pasaulē.
Ņemot vērā to, ko tagad zinām par ziloņiem
un ko tie mums var atklāt par dzīvnieku prātu,
ir svarīgāk nekā jebkad agrāk nodrošināt,
ka tas, ko angļu dzejnieks Džons Donns nosauca par „dabas lielisko meistardarbu”
neizzūd no mūsu pasaules audekla.