Tip:
Highlight text to annotate it
X
Translator: Ilze Garda Reviewer: Kristaps Kadiķis
Ikvienā mūsu dzīves posmā
mēs pieņemam lēmumus, kas būtiski ietekmēs
to cilvēku dzīves, par kuriem mēs kļūsim.
Mums kļūstot par šiem cilvēkiem,
mēs ne vienmēr esam sajūsmā par lēmumiem, kurus pieņēmām.
Jauni cilvēki maksā lielu naudu,
lai atbrīvotos no tetovējumiem,
kurus pusaudži, maksājot labu naudu, ieguva.
Cilvēki pusmūžā steidzas šķirties no cilvēkiem,
kurus jaunībā steidzās apprecēt.
Vecāki cilvēki smagi strādā, lai atbrīvotos no tā,
ko cilvēki pusmūžā, smagi strādājot, ieguva.
Un tā tālāk un tālāk.
Jautājums, kas mani kā psihologu fascinē —
kādēļ mēs pieņemam lēmumus,
kurus mūsu nākotnes „es” tik bieži nožēlo?
Manuprāt, viens no iemesliem —
es mēģināšu jūs šodien pārliecināt —
ir tas, ka mums ir nepareizs priekšstats
par laika spēku.
Jūs visi zināt, ka pārmaiņu temps
dzīves laikā samazinās,
ka jūsu bērni, šķiet, mainās pa minūtēm,
bet jūsu vecāki mainās pa gadiem.
Bet kā sauc šo maģisko punktu dzīvē,
kad pārmaiņas pēkšņi
pārstāj auļot un sāk rāpot?
Vai tas notiek pusaudža gados? Pusmūžā? Vecumdienās?
Izrādās, ka atbilde
lielākajai daļai cilvēku ir — tagad,
lai kad dzīvē tas arī nebūtu.
Šodien es vēlos jūs pārliecināt,
ka mēs visi staigājam apkārt ar ilūziju,
ar ilūziju, ka vēsturei, mūsu personīgajai vēsturei,
ir pienācis gals,
ka mēs tik tikko esam kļuvuši
par tiem cilvēkiem, par kādiem mums vienmēr bijis lemts kļūt
un kādi būsim visu atlikušo dzīvi.
Padalīšos ar datiem, kas pamato šo apgalvojumu.
Lūk, pētījums par cilvēku personīgo vērtību maiņu laika gaitā.
Lūk, trīs vērtības.
Tās ir ikvienam no mums,
bet jūs droši vien zināt, ka pieaugot,
kļūstot vecākam, to relatīvā nozīme mainās.
Kā tad tas notiek?
Mēs aptaujājām tūkstošiem cilvēku.
Pusei no tiem mēs jautājām,
cik lielā mērā viņu vērtības mainīsies nākamo 10 gadu laikā,
un pārējiem to,
cik lielā mērā viņu vērtības ir mainījušās pēdējo 10 gadu laikā.
Tas mums ļāva veikt ļoti interesantu ***īzi,
jo mēs varējām salīdzināt,
piemēram, 18 gadus vecu cilvēku paredzējumus
ar to, ko ziņoja 28 gadus vecie,
un veikt šāda veida ***īzi visas dzīves garumā.
Lūk, ko mēs atklājām.
Pirmkārt, jums taisnība,
mums novecojot, pārmaiņas tiešām notiek lēnāk,
bet par otro jūs kļūdījāties,
jo tās ne tuvu nesamazinās tik ļoti, kā mēs domājam.
Visās vecuma grupās, no 18—68 gadiem mūsu pētījumā,
cilvēki novērtē daudz par zemu to, cik daudz pārmaiņu
tie piedzīvos nākamo 10 gadu laikā.
Mēs to saucam par „vēstures beigu ilūziju”.
Lai saprastu, cik šis efekts ir nozīmīgs,
savienojiet šīs divas līnijas,
un šeit jūs redzat, ka 18-gadnieki
uzskata, ka mainīsies tikai tik daudz,
cik patiesībā mainās 50-gadnieki.
Tas neattiecas tikai uz vērtībām, bet arī daudz ko citu,
piemēram, personību.
Daudzi no jums zina, ka tagad psihologi apgalvo,
ka pastāv piecas personības pamatdimensijas:
neirotisms, atvērtība pieredzei,
labvēlīgums, ekstraversija un apzinīgums.
Mēs atkal jautājām, cik lielā mērā cilvēki plāno
mainīties nākamo 10 gadu laikā
un cik lielā mērā viņi ir mainījušies pēdējo 10 gadu laikā,
un noskaidrojām, ka...
nu, jūs pieradīsiet redzēt šo diagrammu vēl un vēl,
jo jau atkal pārmaiņu temps
samazinās, mums novecojot,
bet visās vecuma grupās, cilvēki par zemu novērtē to,
cik ļoti viņu personības mainīsies
nākamās desmitgades laikā.
Tās nav tikai tādas gaisīgas lietas
kā vērtības un personība.
Mēs varam jautāt cilvēkiem,
kas viņiem ikdienā patīk un nepatīk.
Piemēram, nosauciet savu labāko draugu,
iemīļotāko atvaļinājuma veidu,
savu lielāko aizraušanos,
iemīļotāko mūzikas veidu.
Cilvēki var nosaukt šīs lietas.
Pusei no viņiem mēs jautājam:
„Vai jūs domājat, ka tas mainīsies nākamo 10 gadu laikā?”
Un otrai pusei:
„Vai pēdējo 10 gadu laikā tas ir mainījies?”
Kā izrādās, to jūs jau divreiz esat redzējuši,
un te nu tas ir atkal:
cilvēki domā, ka draugs, kurš viņiem ir tagad,
ir tas pats, kas būs pēc 10 gadiem,
atvaļinājumu pēc 10 gadiem viņi gribēs pavadīt
tieši tāpat, kā to dara tagad,
tomēr 10 gadus vecāki cilvēki atzīst:
„Ziniet, tas tomēr ir mainījies.”
Vai tas vispār ir svarīgi?
Vai tas ir tikai kļūdains paredzējums, kuram nav nekādu seku?
Nē, tam ir diezgan liela nozīme, un es paskaidrošu, kāpēc.
Tas mūs būtiski maldina, pieņemot lēmumus.
Iedomājieties savu iemīļotāko mūziķi tagad
un savu iemīļotāko mūziķi pirms 10 gadiem.
Lai jums palīdzētu, uz ekrāna ir manējie.
Mēs lūdzām cilvēkiem
paredzēt, pateikt mums,
cik daudz naudas viņi šobrīd maksātu,
lai redzētu savu šā brīža iemīļotāko mūziķi
uzstājamies koncertā pēc 10 gadiem.
Cilvēki ir gatavi maksāt vidēji
129 dolārus par šādu biļeti.
Tomēr uz jautājumu, cik daudz viņi maksātu tagad,
lai redzētu to cilvēku, kas bija viņu favorīts
pirms 10 gadiem,
viņi atbild, ka tikai 80 dolārus.
Pavisam racionālā pasaulē,
šiem skaitļiem būtu jābūt vienādiem,
bet mēs pārmaksājam par iespēju
baudīt to, kam šobrīd dodam priekšroku,
jo mēs pārvērtējam šo izvēļu stabilitāti.
Kāpēc tā notiek? Mēs neesam pilnīgi pārliecināti,
taču tas, iespējams, ir saistīts
ar atcerēšanās vieglumu
salīdzinājumā ar iztēlošanās grūtumu.
Lielākā daļa no mums atceras, kādi bijām pirms 10 gadiem,
bet iztēloties, kādi mēs būsim, mums ir grūti,
tāpēc mēs kļūdaini domājam, ka, ja reiz to ir grūti iztēloties,
tas droši vien nenotiks.
Atvainojiet, kad cilvēki saka, ka nevar kaut ko iztēloties,
viņi parasti runā par paša iztēles trūkumu,
nevis par attiecīgā notikuma neiespējamību.
Viens ir skaidrs — laiks ir varens spēks.
Tas maina to, kam dodam priekšroku.
Tas pārveido mūsu vērtības.
Tas izmaina mūsu personības.
Mēs, šķiet, apzināmies šo faktu,
taču tikai retrospektīvi.
Tikai atskatoties pagātnē, mēs saprotam,
cik daudz pārmaiņu notiek vienā desmitgadē.
Šķiet, lielākajai daļai no mums
tagadne ir maģisks laiks.
Tas ir pavērsiena punkts dzīvē.
Tas ir brīdis, kurā mēs beidzot
kļūstam mēs paši.
Cilvēki ir nepabeigti,
bet kļūdaini uzskata, ka ir pabeigti.
Šie cilvēki, kas esam tagad,
ir tieši tikpat mainīgi, gaistoši un pārejoši
kā visas mūsu agrākās personības.
Vienīgais nemainīgais lielums mūsu dzīvē ir pārmaiņas.
Paldies.
(Aplausi)