Tip:
Highlight text to annotate it
X
Mūsu Zeme ir puzles gabaliņu kopums, kas veido Visumu.
Bezgalīgajā kosmosa tumsā
Visumu izgaismo zvaigznes,
kuras kādudien varētu kļūt par pārnovām
un radīt visus tos puzles gabaliņus, kurus šodien pazīstam
kā ķīmiskos elementus.
Visus elementus radīja un kosmosā izsvieda
sprāgstošas zvaigznes.
Gadsimtiem ilgi cilvēki ir centušies atklāt,
kas veido viņu apkārtējo pasauli.
Viņi pat nenojauta, ka atbilde
bija turpat degungalā.
Šo gabaliņu atklāšana pilnībā mainīja
mūsu izpratni par pasauli
un ļāva radīt, iespējams,
visu laiku lieliskāko dāvanu zinātnei:
periodisko tabulu.
Kur tad ir šie elementi,
un pēc kāda principa mēs tos sakārtojam?
Ticiet vai nē,
senās civilizācijas zināja
par daudziem apkārt esošajiem elementiem,
bet viņi tos neuztvēra kā mūsu Visuma gabaliņus.
Senās kultūras ātri vien ievēroja tādus elementus
kā zelts, sudrabs un varš
un izmantoja tos dažādiem mērķiem, piemēram, dārglietām un darbarīkiem.
Kādēļ gan šos elementus bija tik viegli ievērot?
Iedomājieties periodisko tabulu kā puzli.
Gabaliņi stūros ir puzles malas,
un tos parasti ir visvieglāk atrast un novietot,
jo tie ir izceļas savu gludo malu dēļ
un acīmredzami nav savietojami ar citiem puzles gabaliņiem.
Tāpat kā puzles gabaliņi arī elementi var būt izvēlīgi tajā, ar ko tie reaģē.
Dažiem patīk reaģēt ar vieniem elementiem,
citiem ne.
Elementus, kuri nereaģē ar citiem elementiem, ir viegli konstatēt,
kamēr tos, kuriem patīk reaģēt ar citiem elementiem, atrast ir grūtāk.
Zelts, sudrabs un varš ir daži no izvēlīgākajiem elementiem,
tādēļ tie ir vieglāk atrodami.
Pārlēksim uz 1600. gadu beigām,
kad Henigs Brands, vācu alķīmiķis,
cītīgi strādāja savā laboratorijā.
Tāpat kā daudzi citi tā laika alķīmiķi
Brands centās iegūt zeltu no cilvēka ķermeņa.
Brands nonāca līdz tam, kas viņam šķita visloģiskākais problēmas risinājums:
urīns.
Urīns bija zeltainā krāsā, un varbūt tā sastāvā bija zelts.
Tā nu Brands savāca tik daudz urīna, cik vien varēja,
— lielākoties savu paša —
un nolēma to vārīt cerībā iegūt zeltu.
Tā nu viņš vārīja savu... khm, urīnu,
līdz ieguva pastu,
un tālāk karsēja to ļoti augstā temperatūrā.
Galu galā parādījās dūmi
un materiāls aizdegās ar spēcīgu un spilgtu liesmu.
Brands nezinot bija no sava urīna izdalījis fosforu.
Tā bija pirmā reize, kad kāds bija atklājis elementu,
taču viņš tā pa īstam neapzinājās, ko bija paveicis.
Branda laikā elementa jēdziens vēl nebija atklāts.
Tā vietā valdīja seno grieķu uzskati, ka lietas veido
zeme,
ūdens,
gaiss
un uguns.
Tikai Antuāna Lavuazjē laikā,
kurš nu ir pazīstams kā ķīmijas tēvs,
zinātne nodefinēja, kas ir elements.
Lavuazjē definēja elementu kā vielu,
kuru nevar sadalīt sīkāk ar esošajiem ķīmijas līdzekļiem.
Lavuazjē izveidoja savā laikā zināmo elementu sarakstu
un mēģināja elementus sakārtot kaut kādā secībā,
pēc kuras tos varētu klasificēt,
piemēram, kā gāzes vai metālus.
Viņš bija pirmais, kurš centās salikt šo puzli.
Tas bija tikai sā*** iecerei
sakārtot tajā laikā zināmos elementus.
Laikā gaitā daudzi citi ķīmiķi pielika roku pie šīs puzles salikšanas.
Viens no tiem, Džons Daltons, nosvēra elementus
un sakārtoja puzli pēc to svara.
Vēlāk vācu ķīmiķis Volfgangs Dēbereiners kombinēja elementus,
lai redzētu, kā tie viens ar otru reaģē.
Viņš atklāja, ka noteiktiem elementiem bija līdzīgas īpašības un reakcijas.
Piemēram, tīram litijam, nātrijam un kālijam
nonākot saskarē ar ūdeni,
tie reaģē agresīvi
un slīd pa ūdens virsmu, dzirkstelēm šķīstot.
Tad zinātnieki saprata, ka šīs līdzības
nav nejaušība —
elementi pieder dzimtām, kurām ir kopīgas īpašības.
Tomēr ķīmiķis, kurš puzli beidzot salika, bija Dmitrijs Mendeļejevs.
Viņš izveidoja kartītes ar katru zināmo elementu un centās tās sakārtot pēc
atoma masas un to zināmajām īpašībām.
Runā, ka viņš pavadījis nomodā 3 dienas un 3 naktis,
līdz beidzot iegrimis dziļā miegā
un sapnī redzējis tabulu, kurā elementi sakārtoti.
Mendeļejevam izdevās ne tikai izveidot periodisko tabulu,
bet arī paredzēt elementus, kas tobrīd vēl nebija atklāti.
Ķīmisko elementu puzle bija salikta.