Tip:
Highlight text to annotate it
X
Translator: Laura Taurina Reviewer: Kristaps Kadiķis
Mans vārds ir Džošua Volterss.
Esmu mākslinieks.
(Bītbokss)
(Smiekli)
(Aplausi)
Bet es esmu ne tikai mākslinieks,
man ir arī diagnosticēta
bipolārisms.
Es to uzskatu par pozitīvu lietu,
tāpēc, jo trakāks es kļūstu uz skatuves,
jo es kļūstu uzjautrinošāks.
Sanfrancisko, kad man bija 16 gadi,
man bija pirmā maniakālās depresijas lēkme,
kad es domāju, ka esmu Jēzus Kristus.
Iespējams, jums tas šķiet biedējoši,
bet patiesībā nav tāda narkotiku daudzuma,
ko jūs varētu uzņemt, kas jūs pacelt tik augstu,
kā tad, kad domājat, ka esat Jēzus Kristus.
(Smiekli)
Mani nosūtīja uz vienu vietiņu,
psihiatrisko slimnīcu,
un psihiatriskajā slimnīcā
katrs piedalās savā viena aktiera izrādē.
(Smiekli)
Tur nav tāda publika kā šeit,
kas attaisnotu viņu mēģinājumu laiku.
Viņi tikai trenējas.
Kādu dienu viņi šeit nonāks.
Izklūstot no turienes,
psihiatrs man
uzstādīja diagnozi
un izrakstīja zāles.
„Labi, Džoš, kādēļ gan mums jums neiedot,
kādēļ gan mums neiedot jums Zyprexa.
Labi? Mmhmm?
Vismaz tā ir rakstīts uz manas pildspalvas.”
(Smiekli)
Daži no jums ir ārā, es redzu.
Es jūtu jūsu skaņu.
Vidusskolas pirmā puse
bija cīņa ar maniakālās depresijas lēkmēm,
un otrā puse
bija šo zāļu pārdozēšana,
kad es visu vidusskolas laiku nogulēju.
Otrā puse lielākoties bija viena liela snauda klasē.
Tiekot ārā,
man bija izvēle.
Es varēju vai nu noliegt
savu garīgo slimību
vai pieņemt
savu garīgo meistarību.
(Taures skaņa)
Šobrīd ir sākusies kāda kustība,
lai atzītu garīgu slimību kā pozitīvu,
vismaz tās hipomānisko daļu.
Ja nezināt, kas ir hipomānija,
tas ir kā dzinējs, ko nevar kontrolēt,
varbūt Ferrari dzinējs, bez bremzēm.
Daudziem no runātājiem, daudziem no jums publikā
ir šī radošais ķēriens,
ja saprotat, ko ar to domāju.
Jūs gribat izdarīt kaut ko,
par ko visi ir jums teikuši, ka tas nav iespējams.
Ir grāmata... Džons Gārdners.
Džons Gārdners uzrakstīja grāmatu „Hipomāniskais ķēriens”,
kurā Kristoferam Kolumbam, Tedam Tērneram, Stīvam Džobsam,
un visiem šiem uzņēmējiem
ir tieksme sacensties.
Ne pārāk sen, 90. gadu vidū,
tika uzrakstīta cita grāmata.
Keja Redfīlda Džeimisona „Ar uguni skarts”,
kurā to aplūkoja radošajā ziņā,
kurā gan Mocartam, gan Bēthovenam, gan Van Gogam
bijusi maniakālā depresija, ar ko viņi slimojuši.
Daži no viņiem izdarīja pašnāvību.
Tātad, šai slimībai
nav tikai labā puse.
Nesen
šajā lauciņā bijusi attīstība.
2010. gada septembrī New York Times
bija raksts,
kur teica:
„Pietiekami maniakāls.”
Esi pietiekami maniakāls,
kurā investori meklē uzņēmējus,
kuriem ir šāda veida spektrs,
jūs saprotiet, par ko es runāju,
varbūt ne pilnīgi bipolārus,
bet viņi ir bipolārajā spektrā,
kur no vienas puses,
tu varbūt domā, ka esi Jēzus,
bet no otras puses,
viņi varbūt tev vienkārši nopelna daudz naudas.
(Smiekli)
Jūsu izvēle. Jūsu izvēle.
Visi ir kaut kur pa vidu.
Ikviens ir kaut kur pa vidu.
Tad, ziniet, varbūt
nav tādas lietas
kā trakums,
un diagnosticēta garīga slimība,
nenozīmē, ka esi traks.
Varbūt tas vienkārši nozīmē,
ka esi daudz jūtīgāks
pret to, ko vairums cilvēku nemana
vai nejūt.
Varbūt neviens nav patiešām traks.
Visi ir tikai nedaudz ķerti.
Cik ļoti,
atkarīgs no tā, kur atrodies spektrā.
Cik ļoti,
atkarīgs no tā, cik ļoti tev paveicas.
Paldies.
(Aplausi)