Tip:
Highlight text to annotate it
X
UVERTĪRA
Mārgaretas Mičelas
stāsts par Vecajiem Dienvidiem
VĒJIEM LĪDZI
Bija reiz brīvu jātnieku un kokvilnas lauku
zeme, ko dēvēja par Vecajiem Dienvidiem.
Šī brīnišķīgā zeme bija
pēdējais drošsirdības miteklis.
Šeit beidzamo reizi varēja redzēt
bruņiniekus un viņu dāmas,
kā arī viņu vergus.
Nu to meklējiet vairs tikai grāmatās,
jo tagad par to atceras vien sapņos.
Civilizācija, kas aizgāja vējiem līdzi...
Kāda vairs nozīme,
vai mūs izslēgs no skolas.
Kuru katru dienu sāksies karš,
mēs tik un tā vairs neietu skolā.
Vai nav satraucoši, Skārleta?
- Tie nabaga jeņķi patiesi grib karu...
- Mēs viņiem parādīsim!
Tu-tu-ru-tu-tū...
Karš, karš, karš.
Tās runas par karu samaitā
vai katru šī pavasara ballīti.
Man ir tik garlaicīgi, ka varētu kliegt!
Bez tam, nekāda kara nebūs.
- Kā tā, nebūs kara?
- Manu draudziņ, protams, ka karš būs!
Ja kāds no jums, zēni,
vēl reizi pateiks "karš",
es iešu uz māju un aizcirtīšu druvis!
- Bet mīļā Skārleta...
- Vai tu negribi, lai mēs karotu?
- Skārleta, pagaidi...
- Lūdzu, nē! Mēs darīsim visu, ko teiksi...
Labi...
Bet atcerieties - es jūs brīdināju.
Vai zināt, ko!
Parunāsim par pikniku, ko Vilksi
rīko rīt pie 1 2 ozoliem!
Laba doma!
Tu taču pievienosies mums, Skārleta?
Es vēl neesmu par to domājusi.
Es... es padomāšu par to rīt.
Un mēs ar tevi griezīsim valsi.
Vispirms Brents, tad es,
tad Brents, tad atkal es, tad Sols.
- Apsoli?
- Ar lielāko prieku!
Ja vien... Ja vien man visas dejas
jau nebūtu aizņemtas.
- Mīļā, tu nedrīksti mums to nodarīt.
- Bet ja mēs tev izpaudīsim noslēpumu?
Noslēpumu? Par ko?
Tu taču zini
Melāniju Hamiltoni no Atlantas?
Vai Ešlija Vilksa māsīcu? Viņa ciemojas
pie Vilksiem 1 2 ozolos.
Melānija Hamiltone, tas saldumiņš...
Kurš gan vēlas par viņu zināt visu?
Lai nu kā, bet mēs dzirdējām...
Pareizāk sakot, tā runā...
Ka Ešlijs Vilkss taisās viņu precēt.
- Vilksi vienmēr apprec savas māsīcas.
- Vai tagad tu ar mums valsēsi?
Protams.
Tas nevar būt tiesa... Ešlijs mīl mani.
- Skārleta! Nez, kas viņai notika?
- Ja nu pateicām ko aizvainojošu...
Skārletas jaunkundz, atpakaļ uz māju!
Kāpēc jūs neuzaicinājāt
kungus uz vakariņām?
Kādas jums manieres!
Pēc visa, ko esmu jūsu labā darījusi!
Nāciet atpakaļ, pirms saaukstējaties!
Nē! Es gribu parkā paelpot svaigu gaisu!
Nāciet atpakaļ, vai arī klāsies plāni!
Tūlīt atpakaļ!
Laiks beigt!
- Kurš to teica?
- Es teicu - laiks beigt!
Es te esmu galvenais,
kurš noteiks, ir laiks beigt vai nē.
Laiks beigt!
Neviens šai valstī un šai štatā
nedrīkst tev pieskarties!
Tēt?
Kā tu ar sevi lepojies...
Tā, tā, Skārleta O'Hara.
Tu mani izspiego!
Un, gluži kā tava māsa Sjū Ellena
nosūdzēsi mātei, ka es atkal biju sedlos.
Tēt, tu taču zini, es neesmu
tāda pļāpa kā Sjū Ellena.
Bet man nešķiet, ka pēc tam, kad pirms
gada salauzi kāju pie šī paša žoga...
Mana paša meita jau man nenoteiks,
lēkt man vai nē!
Tas ir manis paša kakls, vai skaidrs?
Labs ir, tēt, dari, kā gribi.
- Kā klājas 1 2 ozolos?
- Vai Vilksiem?
Un kā tu domā, ja rīt būs pikniks,
vai visi runās tikai par karu?
Pie velna karu....
Vai tur... bija kāds ciemiņš?
Jā, māsīca Melānija Hamiltone
no Atlantas. Un viņas brālis Čārlzs.
Melānija Hamiltone. Šī bālģīme,
šī stulbā miltu lodīte? Es viņu ienīstu!
Ešlijs Vilkss tā nedomā.
Ešlijam Vilksam nu tāda gan nevar patikt.
Kas tev par daļu gar Ešliju un Melāniju?
Nekas... īpašs. Iesim uz māju, tēt.
Vai viņš tev sita kanti?
Vai viņš tevi bildināja?
- Nē.
- Un arī nebildinās.
Pavisam pa kluso, tieši no Džona Vilksa,
es dzirdēju, ka Ešlijs precēs Melāniju.
Par to paziņos rītdienas ballē.
Es tam neticu!
Nu jau, Skārleta! Kas tev prātā?
Skārleta!
Kas tev prātā?
Vai tu padarīji sevi par apsmieklu un
skrēji pakaļ vīrietim, kurš tevi nemīl?
Tu, kas var dabūt jebkuru puisi šai valstī?
Es neskrēju viņam pakaļ, es...
Es tikai esmu izbrīnīta.
Tu man te nemānies!
Ja Ešlijs gribētu tevi precēt, ja
būtu par to kaut nojauta, es teiktu "Jā".
Es gribu, lai mana meita ir laimīga.
Bet tu nebūtu laimīga kopā ar viņu.
Būtu gan, būtu!
Kāda starpība, ar ko tu precēsies! Lai tik
tas būtu dienvidnieks, kas domā kā tu.
Un, kad manis vairs nebūs,
es atstāšu Taru tev.
Man nevajag Taru,
plantācijām nav nozīmes, ja...
Vai gribi teikt, Ketija Skārleta O'Hara,
ka Tara, ka šī zeme tev neko nenozīmē?
Bet zeme ir vienīgais visā pasaulē,
par ko ir vērts strādāt.
Par ko vērts cīnīties un mirt.
- Jo tikai tā paliks vienmēr.
- Bet tēti, tu runā kā īrs.
Es lepojos, ka esmu īrs.
Un neaizmirsti, jaunkundzīt,
ka arī tu esi pusīriete.
Un katram, kurā rit kaut lāse īru asiņu,
viņu dzimtā zeme ir kā māte.
Bet tu jau vēl esi tikai bērns.
Gan zemes mīlestība pie tevis vēl atnāks.
Ja esi īrs, no tā neizbēgt.
Tur jau viņi brauc! Kungs ar
jaunkundzi, viss, kā nākas.
It kā nezinātu, kas jādara,
kad kungi brauc.
Veikli visus putekļus un šļirces malā!
Te taču nevienam nevar uzticēties...
- Bū?
- Lai lievenis būtu kārtībā!
Un kamīni arī!
Ellenas kundze ir mājās!
Nevienam nevar uzticēties.
Un ko tu te rej! Kāda mājā riešana...
Celies, ko tu te sēdi!
Celies un palīdzi!
Mēs jau uztraucāmies,
Ellenas jaunkundz.
Viss kārtībā, esmu mājās.
O'Haras kundze, mēs
šodien beidzām tīrīt dīķi.
Kas būtu jādara rīt?
Vilkersona kungs! Es nāku no
Emmijas Sleterijas gultas.
Tur tikko piedzima tavs bērns.
Mans bērns, kundze?
Es patiesi nesaprotu.
Tas piedzima un, par laimi, nomira.
Ar labu nakti, Vilkersona kungs.
Ceru, nebūsiet sev ko nodarījusi...
- Paņemiet manu lakatu...
- Jā, kundze.
O'Haras kungs, ir jāatlaiž
Vilkersona kungs.
Te būs kāds pārpratums, O'Haras kundze.
Viņš ir labākais uzraugs apgabalā.
Jau rīt no rīta ar pirmo vilcienu!
Jeņķis Vilkersons pavedis mūsu meiču?
- Tas nav apspriežams, O'Haras kungs.
- Jā, O'Haras kundze.
Māt, lūdzu, palīdzi!
Es gribu uzvilkt Skārletas zaļo kleitu!
Man nepatīk tavs tonis, Sjū Ellena.
Un tev piestāv rozā.
- Māt...
- Un tev vēl jāpaaugas.
Kāpēc es nevarēšu iet uz balli?
Skārleta, dārgā, tu izskaties nogurusi.
Mēs par tevi runājām.
Tagad jau viss kārtībā.
Kāpēc nevaru rīt palikt uz balli?
Man jau ir 1 3.
Tu drīksti piedalīties piknikā līdz vakariņām.
Es tik un tā vilkšu tavu zaļo kleitu,
skopule!
- Apklusti!
- Meitenes!
Un piedod man visus manus parādus,
kā arī to, ko esmu grēkojusi.
Tā ir tikai mana vaina, mana vaina,
tikai mana vaina.
Lai svētīta jaunava Marija...
Ešlijs nezina, ka es mīlu viņu.
Ja es to pateikšu,
viņš nekādi neprecēsies!
Es lūdzu piedošanu par visu,
ko esmu grēkojusi...
Turieties un ievelciet vēderu!
Mammīt, Skārletas jaunkundz,
atnesu brokastis.
Nes lejā, negribas ne kumosa!
Nekā nebij! Ēdīsiet, un kā vēl!
Tur ir jūsu mīļie pīrādziņi.
Nē!
Noliec uz gultas! Mēs jau kavējam.
- Kur palika apmetnis?
- Tur!
Kā tad! Jūs nestaigāsiet
apkārt ar plikiem pupiem!
Godīgas meitenes tā nedara!
Vēl viens vārds, Mammīt,
un es neko neēdīšu!
Nu labi...
Aplieciet ap pleciem un
turiet apmetni tā,
lai kāds bezkauņa nemielo
acis ap jūsu kauliem!
Bet Skārletas jaunkundz,
esiet taču beidzot laba meitene!
Nē! Šodien es priecāšos!
Un man nav vajadzīga pieskatīšana.
Ja jūs neuztrauc, ko runā
par šo ģimeni, tad mani gan!
Vai neesmu jums teikusi, ka lēdiju pazīst
pēc tā, kā viņa izturas vīriešu priekšā.
Es jums neļaušu iet ļaudīs
un uzvesties kā palaistuvei!
Tu-tu-ru-tu-tū...
Ešlijam Vilksam nemaz nepatīk
meitenes ar lielu apetīti.
Tas, ko kungi runā un domā,
ir divas dažādas lietas.
Un es zinu, ka Ešlija kungs
jūs gan neprecēs.
Nerijiet tik ātri!
Atkal sanāks kāda klizma!
Ja negribas ēst, cik muļķīgi to darīt!
Skārleta O'Hara, tūlīt zirgs
man norausies, ja ne...
Es jau nāku, tēt!
Ak, kungs, tik cieši sažņaugts,
ka gandrīz iekodu savā ribā!
1 2 ozoli,
Ešlija Vilksa īpašums.
Katrs, kurš tajā ielauzīsies,
tiks sodīts.
Tā, tā, Džon Vilkss.
- Cik lieliska diena jūsu piknikam.
- Tā izskatās, Džerald.
Kāpēc O'Haras kundze
neatbrauca jums līdzi?
Viņa kārto lietas ar uzraugu,
bet vakarā uz balli būs klāt.
- Laipni lūgts 1 2 ozolos, O'Haras kungs.
- Mīļš paldies, Indija.
Jūsu meita jo diena, jo skaistāka, Džon.
Indija, O'Haru meitenes atbraukušas,
iesim tās sveicināt.
Nespēju to Skārletu ciest.
Kā viņa karas kaklā Ešlijam!
Nu jau, nu jau, lai tavs
brālis tiek ar to galā.
Neaizmirsti, ka tu esi namamāte.
Labrīt, meitenes!
Cik lieliski izskatāties!
Labrīt, Skārleta!
Indija Vilksa. Cik jauka kleita!
Nespēju no tās novērst skatienu.
Labrīt, Skārletas jaunkundze!
Šorīt jūs izskatāties grandiozi,
Skārletas jaunkundze.
Prieks jūs redzēt, Skārletas jaunkundze.
Ešlij!
Skārleta, dārgā!
Es tevi visur izmeklējos.
Man tev kas jāsaka.
Vai varam atrast kādu klusāku vietiņu?
Jā, es ar prieku, bet...
Man arī tev kas jāsaka.
Kaut kas...
Es ceru, ka tas tevi iepriecinās.
Nāc, sasveicinies ar manu
māsīcu Melāniju Vilksu.
Vai tas ir obligāti?
Viņa gribēja tevi atkal satikt.
Melānija!
- Redz, kur Skārleta!
- Skārleta!
Kāds prieks jūs atkal satikt!
Melānija Hamiltone,
kāds pārsteigums jūs šeit redzēt!
Ceru, ka paliksiet pie mums
vismaz pāris dienas...
Ceru, ka palikšu gana ilgi,
lai mēs patiesi sadraudzētos, Skārleta.
- Es tik ļoti to vēlos.
- Mēs taču paturēsim viņu šeit, vai ne?
Jā, mēs par to parūpēsimies,
vai ne, Ešlij?
Ja vien pasaulē kāds prot pa īstam
izklaidēt meiteni, tad tas ir Ešlijs.
Kaut mūsu izklaides var likties jums
muļķīgas, jo jūs esat tik nopietna.
Ak, Skārleta. Jūsos ir
tik daudz dzīvesprieka.
Vienmēr esmu jūs apbrīnojusi,
kaut varētu jums līdzināties!
Nevajag man glaimot, Melānija,
un teikt to, ko nedomājat.
Neviens nevar pārmest Melānijai
izlikšanos. Vai ne tā, mana dārgā?
Tas labi, viņa nelīdzinās tev.
Vai tiesa, Ešlij?
Ešlijs nekad nevienai
meitenei neko nesaka nopietni.
Skat tik, Čārlzs Hamiltons,
šis izskatīgais puisis!
- Bet, O'Haras jaunkundze...
Vai atvedāt šurp savu brāli, lai salauztu
manu nabaga lauku meitenes sirdi?
Skat, Skārleta līdz šim pat nemanīja
Čārlzu, bet nu ieķērusies tajā kā dadzis.
Čārlz Hamilton, es vēlos
paēst ar jums pusdienas.
Un neuzdrošinieties koķetēt ar citām
meitenēm, jo esmu neganti greizsirdīga.
Kā gan es varētu, O'Haras jaunkundze!
Es oficiāli paziņoju: šī jaunā
vaigubārda jums ļoti piestāv!
Pateicos, pateicos, Skārletas jaunkundze.
Vai zināt, Čārlzs un Rejs aicināja mani
kompānijā, bet es atteicu jūsu dēļ.
Nemaz tā nepriecājies. Paskaties,
viņa lenc tavu jauno draugu!
Cik glaimojoši no jums,
Skārletas jaunkundze.
Redzēsim, redzēsim,
Skārletas jaunkundze.
Par ko tava māsa tik nikna, Skārleta?
Par to, ka tu aizvilini viņas mīļāko?
It kā es nevarētu dabūt labāku
puisi par to vecmeitu biksēs!
Brent un Stjū, runājiet taču,
jūs, skaistuļi.
Nē, tādi jūs neesat!
Es jau nu neteikšu, ka niknojos uz jums!
Bet, Skārleta, kāpēc?
Es neesmu jūs redzējusi visu dienu, un
es uzvilku šo veco kleitu jūsu dēļ.
Es cerēju ar jums kopā papusdienot.
- Vai tad tā nenotiek, Skārleta?
- Protams, Skārleta.
Nekādi nespēju izlemt,
kurš no jums izskatīgāks.
Negulēju visu pagājušo nakti,
par to domājot.
- Ketlīna, kas tas tāds?
- Kur?
Tas vīrietis, kurš skatās
uz mums un smaida.
Negantnieks.
Dārgā, vai tad tu nezini?
Tas ir Rets Batlers no Čārlstonas.
Viņam ir briesmīga reputācija.
Viņš skatās tā, it kā zinātu,
kā es izskatos bez krekla.
Ko? Dārgā,
viņu nekur īsti nepieņem.
Viņam nācās uzturēties ziemeļos,
jo pat radi Čārlstonā ar viņu nerunā.
Viņu izmeta no Vestpointas,
tik traks viņš ir.
Un tad vēl tā lieta ar meiteni,
kuru viņš negrib precēt...
Stāsti nu!
Nu... viņš to izveda kādā vēlā
pēcpusdienā braukāties bez pavadoņa,
un pēc tam... atteicās viņu precēt!
Nē, bet viņas dzīve tomēr ir sabeigta.
Ešlij...
Esi laimīga?
Ļoti laimīga.
Tu šeit iederies.
It kā viss būtu radīts tieši tev.
Man patīk būt piederī*** tam, ko tu mīli.
- Tu mīli 1 2 ozolus tikpat cik es.
- Jā, Ešlij.
Es to mīlu... vairāk kā tikai māju.
Visa pasaule sapņo tikai
par pievilcīgo un skaisto.
Un neapzinās, ka tā nevar būt mūžīgi.
Tu laikam baidies par to,
kas notiks, ja sāksies karš?
Bet mums nav jābaidās. Par sevi.
Mūsu pasaulē nevar ielauzties
nekāds karš, Ešlij.
Lai kas arī būtu, es tevi mīlēšu...
tāpat kā tagad.
Līdz nāvei.
Tiklīdz galds kaut kur pazūd,
tā meitenē mostas apetīte.
- Iešu atnest desertu.
- Viņa lūdza man!
Lūdzu, O'Haras jaunkundz.
Manuprāt...
Manuprāt...
Hamiltona kungs to spētu.
Liels paldies, O'Haras jaunkundz, paldies.
Ejiet taču! Laimīgais...
O'Haras jaunkundz...
Es jūs mīlu.
Man nemaz tā negribas ēst, kā domāju.
Kāpēc jāiet gulēt, es neesmu nogurusi!
Labas jaunkundzes guļ launagu.
Jums sen laiks uzvesties godīgi,
kā jaunai meitenei pienākas.
Kur gan tas dzirdēts, ka jaunu meiteni
nosaka pēc tā, vai viņa guļ dienvidu.
Kā tad! Jums jau gan zināt
par godīgām meitenēm...
Tā esi tu, Skārlet?
Ešlijs gan šodien tev
nepievērsa daudz uzmanības.
Nebāz degunu, kur nevajag!
Skaties, ka nezaudē veco
bārdasģīmi Kenediju!
Met kaktā savus sapņus par Ešliju!
Par viņa saderināšanos paziņos šovakar!
Kas gan tev par to zināms...
Skārletas j-kdz, Sjūi Elenas j-kdz,
uzvedieties, kā balto atvasēm pienākas.
Ja nevēlaties sastrīdēties ar mani,
uzvedieties kā lēdijas!
Kuru gan tas uztrauc...
Nešķiediet velti laiku,
no tā sastāv dzīve
Gana esam cietuši aizvainojuma
no jeņķu nemiera cēlājiem!
Laiks likt tiem saprast, ka mēs paturēsim
savus vergus, vai viņi tam piekrīt, vai nē.
Kurš gan var traucēt Džordžijas štatam
atdalīties no Savienības?
Mums, Dienvidiem, jāaizstāv
pašiem sevi ar ieročiem.
Kopš šāvām uz jeņķu neliešiem pie
Samtera forta, mums ir jācīnās.
- Cita ceļa nav.
- Jācīnās, pareizi, jācīnās!
Lai jeņķi lūdz pēc miera!
Viss ir ļoti vienkārši.
Jeņķi nemāk karot, bet mēs mākam.
Tā es domāju! Viņi vienmēr
tikai pagriežas un mūk!
- Viens dienvidnieks var pieveikt 20 jeņķus.
- Mēs viņiem kaujā padarīsim galu.
Džentelmeņi vienmēr cīnās
labāk par salašņām.
Jā, džentelmeņi vienmēr
cīnās labāk par salašņām.
Un ko teiks mūsu spēku vadonis?
Kungi... Ja Džordžija cīnīsies,
es būšu ar to!
Bet, gluži kā mans tēvs es ceru, ka jeņķi
ļaus mums nesagraut Savienību.
Ešlij, viņi mūs aizvainoja!
Nevar būt, ka jūs negribat karu.
Tieši kari radījuši lielākās
pasaules nelaimes.
Un, kad kari beigušies, neviens
vairs neatceras, kāpēc tie sākās.
Bet, kungi, es dzirdēju,
ka Batlera kungs ir bijis Ziemeļos.
Vai jūs mums piekrītat, Batlera kungs?
Manuprāt, ar vārdiem
karā grūti uzvarēt, kungi.
Ko jūs gribat teikt?
To, Hamiltona kungs, ka visos Dienvidos
nav pat vienas lielgabalu rūpnīcas.
Bet, kungs, ko tas maina
īstam džentelmenim?
Diemžēl tas daudz ko mainīs
ļoti daudziem, kungs.
Vai gribat teikt, Batlera kungs,
ka jeņķi var mūs pieveikt?
Nē, es negribu tā teikt.
Es tikai apgalvoju, ka jeņķi
ir labāk bruņoti kā mēs.
Viņiem ir rūpnīcas, kuģu būvētavas,
ogļu šahtas...
un flote, ar ko aplenkt mūsu ostas un
nomērdēt mūs badā.
Mums ir tikai kokvilna, vergi...
un augstprātība.
- Tā ir nodevība!
- Es atsakos klausīties atkritēju runās!
- Atvainojiet, ja patiesība jūs aizskar.
- Ar atvainošanos vien nepietiks.
Dzirdēju, ka jūs padzina no Vestpointas,
Ret Batlera kungs.
Un ka jūs nepieņem godīgās
Čārlstonas ģimenēs.
Pat ne paša ģimenē.
Vēlreiz atvainojos par saviem trūkumiem.
Vilksa kungs, ceru, jūs neiebildīsiet,
ja iešu aplūkot jūsu īpašumu.
Es, šķiet, maitāju visiem
brendija un cigāru pauzi...
un sapņus par uzvaru.
Ko gan vēl varēja gaidīt
no tāda kā Rets Batlers.
Kāpēc jūs viņu neizsaucāt uz dueli?
- Viņš atteicās cīnīties.
- Ne gluži tā, Čārlz.
- Viņš tikai atteicās cīnīties ar tevi.
- Cīnīties ar mani?
Viņš ir viens no labākajiem šāvējiem valstī,
viņš to ir vairākkārt pierādījis.
Es viņam parādīšu...
Nē, nē, nē, lūdzu, nekacini viņu.
Tu būsi vajadzīgāks
nopietnākām cīņām, Čārlz.
Bet tagad, ja atvainosiet,
Batlera kungs ir mūsu viesis. ..
Es viņam parādīšu īpašumu.
Skārleta... No kā tu šeit slēpies?
Kas tev padomā?
Kāpēc neatpūties augšā
pie pārējām meitenēm?
Kas par lietu, Skārleta?
Kāds noslēpums?
- Ak, Ešlij! Es mīlu tevi.
- Skārleta...
Es tevi mīlu, patiesi!
Vai nebūs gana šodien
salauzto vīriešu siržu?
Mana sirds vienmēr bija pie tevis.
Bet tu tajā iecirti zobus.
Nesmejies par mani nu!
Vai man ir bijusi tava sirds?
Es mīlu tevi, es mīlu tevi...
Nerunā tā!
Tu ienīdīsi mani par to,
ka esmu to dzirdējis.
Es nespētu tevi ienīst un...
es zinu, tu kaut ko jūti pret mani.
Tu taču neesi pret mani vienaldzīgs?
Nē, neesmu.
Labāk beigsim un aizmirsīsim šīs runas!
Bet kā gan?
- Vai tad tu negribi mani precēt?
- Es precēšu Melāniju.
Bet tu tā nevari,
ja neesi pret mani vienaldzīgs.
Mana dārgā, kāpēc tu liec man
teikt to, kas tevi sāpinās?
Kā lai piespiežu tevi saprast?
Tu esi tik jauna un man šķiet,
ka nezini, ko nozīmē laulības.
Es zinu, ka mīlu tevi un
gribu būt tava sieva.
Tu nemīli Melāniju.
Viņa ir līdzīga man, Skārleta.
Viņa ir asins no manas asins,
mēs viens otru saprotam.
Bet tu mīli mani!
Kā gan es varētu tevi mīlēt?
Tu dzīvo tik kaislīgi, kas man nav dots.
Bet ar to nepietiek, lai taptu veiksmīga
laulība tik dažādiem cilvēkiem kā mēs.
Kāpēc tu nesaki, kā ir, gļēvuli?
Tu baidies mani precēt.
Tu drīzāk dzīvosi ar to mazo muļķīti,
kas spēj tikai pārspļaut
"jā" vai "nē" pār lūpu, vai uzaudzināt pilnu
māju ar prasošām mutēm, tādām kā viņa!
Nerunā tā par Melāniju!
Kas tu esi, lai spētu man aizliegt?
Tu mani mānīji.
- Tu liki man ticēt, ka gribi mani precēt!
- Skārleta, būsim godīgi!
- Es ne reizi, nekādi...
- Nemaz ne, tā bija!
Es tevi ienīdīšu līdz pat nāvei!
Nespēju iedomāties tik sliktu vārdu,
kā tevi nosaukt!
Vai karš jau sācies?
Kungs... Jums vajadzēja likt manīt,
ka esat šeit.
Pa vidu šai glītajai mīlas ainai?
Tas gan nebūti īsti taktiski...
Bet esiet mierīga.
Es glabāšu jūsu noslēpumu.
- Kungs, jūs neesat džentelmenis.
- Bet jūs, jaunkundz, neesat lēdija.
Bet es to nedomāju slikti.
Man lēdijas nekad nav patikušas.
Vispirms jūs pazemojat mani,
tad aizvainojat!
Es to domāju kā komplimentu.
Un ceru jūs vēl satikt, kad vairs nebūsiet
elegantā Vilksa kunga pārņemta.
Viņš man nešķiet pat uz pusi
tik labs kāds derētu...
Kā tur bija par to jūsu dzīves kaisli?
Kā jūs uzdrošināties!
Jūs neesat viņa pazoļu cienīgs!
Un jūs grasījāties viņu ienīst visu mūžu.
Viņa padarīja sevi par muļķi,
aizmūkot no piknika.
Tas nav tiesa.
Viņa ir glīta, un vīrieši skrien viņai pakaļ.
Melānija, tu esi pārāk laba.
- Vai neredzēji viņu luncināmies ap Čārlzu?
- Un tu zini, ka Čārlzs ir mans!
Tev nav taisnība, Indija.
Skārleta tikai viegli aizraujas
un ir tik gaisīga.
Vīriešiem jau tādas patīk,
bet viņi tās neprec.
Tu esi netaisna pret viņu.
O'Haras jaunkundz!
Linkolna kungs aicināja kareivjus un
brīvprātīgos cīnīties pret mums.
Tu-tu-ru-tu-tū... Vai jūs vīrieši jebkad
domājat par ko svarīgu?
Bet tas ir karš, O'Haras jaunkundz! Un
visi ies brīvprātīgajos tūlīt pat! Es arī iešu!
Visi?
O'Haras jaunkundz, vai jums būs žēl?
Žēl, ka mēs iesim karā?
Es raudāšu spilvenā katru nakti.
Ak, O'Haras jaunkundz,
es jau teicu, ka mīlu jūs.
Esat visskaistākā meitene visā pasaulē.
Visjaukākā un vismīļākā.
Es zinu, ka nevaru
cerēt uz jūsu mīlestību.
Esmu tāds dumjš lempis,
un neesmu jums gana labs.
Bet es lūdzu, ja jūs piekristu mani precēt,
es jūsu dēļ darītu jebko, jebko, es apsolu!
Ko jūs teicāt?
O'Haras jaunkundz, es vaicāju,
vai kļūsiet mana sieva?
Jā, Hamiltona kungs, jā.
Jūs - jūs mani precēsiet?
Jūs mani gaidīsiet?
- Nu, diez vai man patiktos gaidīt.
- Vai nāksiet pie manis vēl pirms kara?
Ak, jaunkundz... Skārleta...
Kad drīkstu uzrunāt jūsu tēvu?
Jo ātrāk, jo labāk.
Iešu tūlīt, nespēju vairs gaidīt.
Vai atvainosiet?
Dārgā?
- Paies kāda nedēļa, kamēr viņus sakausim.
- Kā gan kāds var tevi man atņemt...
Skārleta. Vakar mūsu kāzās
es domāju par jums.
Es cerēju, ka jūsu kāzas
būs tikpat skaistas.
- Un tā arī bija.
- Vai tiešām?
Tagad mēs pa īstam esam
kļuvušas par māsām.
Neraudi, dārgā.
Karš būs galā pēc dažām nedēļām,
un es atgriezīšos pie tevis.
Kaut kapteini Hamiltonu nesagaidīja
varoņa nāve kaujas laukā,
viņš tomēr bija varonis,
jo mira ar plaušu karsoni,
kas sekoja masalām. Izsaku līdzjūtību,
Jūsu seržants Veids Hemptons.
Skārletas jaunkundz!
Man vienalga. Esmu par jaunu,
lai būtu atraitne.
Es taču nevaru biedēt cilvēkus,
valkājot tās lupatas!
Jums jāstaigā melnā, jo jums ir sēras!
Par ko? Es neko nejūtu.
Par ko gan man tā jācieš?
Kas te notiek?
Mīļā...
Kas noticis?
Manai dzīvei ir beigas!
- Man nekad vairs nekā nebūs!
- Nomierinies!
Ak, māt! Es zinu, ka es
tev šķietu briesmīga,
bet es vairs nespēju staigāt melnā!
Jau tā man nekā nav,
un tad vēl man tā jāizskatās...
Es nemaz nedomāju, ka esi briesmīga...
Ir tikai dabiski justies, izskatīties un
būt jaunai, kad tu esi jauna.
Bet tagad, mīļā...
Kā būtu ar ciemošanos Savannā?
Ko gan es iesākšu Savannā?
Nu tad Atlantā.
Tur daudz kas notiek.
Tu varētu palikt pie Melānijas
un viņas krustmātes Pitijas.
Jā...
Kāpēc gan ne?
Māt, tu esi tik mīļa!
Mīļāka par visiem pasaulē.
Kā tad, bērns.
Bet tagad beidz raudāt!
Pasmaidi!
Tu vari ņemt līdzi Prisiju.
Sāc pakot Skārletas lietas, Mammīt!
Iešu uzrakstīt nepieciešamās vēstules.
Atlanta...
Savannā būtu drošāk.
Tur jūs iekulsities nepatikšanās.
Kādās vēl nepatikšanās?
Jūs labi zināt, kādās.
Es runāju par Ešliju Vilksa kungu.
Jūs sēdēsiet Atlantā un gaidīsiet kā tāds
zirneklis, kamēr viņš atgriezīsies!
- Viņš pieder Melānijas jaunkundzei!
- Ej un pako manas lietas!
Labdarības tirdziņš Atlantas
kara hospitāļa atbalstam
Tur vīrieši spieto,
un centrā noteikti ir viņa!
Un kas tur liels?
Kamēs Skārleta dzīvo zem mana jumta,
esmu atbildīga par viņu!
Kāds kauns - atraitnei tā parādīties
saviesīgā vakarā!
Cik par to domāju, tā gribas paģībt...
Tu taču zini, ka Skārleta atnāca tikai
tāpēc, lai savāktu naudu cēlam mērķim.
Tas bija cēls upuris no viņas puses.
Kurš gan vēl uz to būtu spējīgs.
Dāmas un kungi, man ir svarīgas,
brīnišķīgas ziņas.
Kārtējo reizi triumfējuši
mūsu lieliskie karotāji.
Ģenerālis Lī ir pilnībā sakāvis ienaidnieku
un patriecis jeņķus
uz ziemeļiem no Virdžīnijas!
Un tagad patīkams
pārsteigums mums visiem!
Šovakar šeit atrodas drosmīgākais
no ielenkuma pārrāvējiem,
kura ašie šoneri tika garām
jeņķu lielgabaliem
un atveda mums šos audumus un
mežģīnes, ko šovakar valkājam.
Es runāju, dāmas un kungi,
par drošo un nelokāmo - mūsu vienīgo -
draugu no Čārlstonas,
kapteini Retu Batleru!
Kapteini Batler, kāds prieks
jūs atkal satikt!
Pagājušoreiz tikāmies mana vīra mājās.
Jauki, ka atceraties, Vilksa kundze.
Skārleta, vai 1 2 ozolos tu
iepazinies ar kapteini Batleru?
Jā, laikam gan.
Redzējāmies tik īsu mirkli bibliotēkā,
Hamiltona kundze.
Jums bija kas saplīsis.
Jā, kapteini Batler, es jūs atceros.
Dāmas, Konfederācija lūdz jūs
ziedot savas rotaslietas cēlam mērķim.
Mēs tādas nenēsājam, mēs sērojam.
Pagaidiet!
Vilksa kundzes un Hamiltona
kundzes vārdā.
Pateicos, kapteini Batler.
Lūdzu uzgaidiet.
Bet kundze, tas ir jūsu laulības gredzens.
Nost no pirksta tas manam
vīram līdzēs vairāk.
Pateicos.
Cik tas bija jauki no jums, Vilksa kundze.
Lūdzu ņemiet arī manējo.
Cēlajam mērķim.
Jūs arī, Hamiltona kundze.
Es zinu, cik daudz tas jums nozīmē.
- Melānija!
- Man vajadzīgs jūsu kā komitejas locekles
atbalsts kādam diezgan šokējošam plānam.
Vai atvainosiet mūs?
Teikšu tik vienu - karš rada
visdīvainākās atraitnes.
Kaut jūs ietu projām!
Būtu jums veselais saprāts,
zinātu, ka nevēlos nekad vairs jūs redzēt.
Kāpēc tāda muļķošanās?
Jums nav iemesla mani ienīst.
Es paturēšu jūsu noslēpumu
pie sevis līdz nāvei.
Laikam nebūtu patriotiski
ienīst vienu no kara lielajiem varoņiem.
Man jāatzīst, ka pārsteidzāt
mani ar tik cēlu rīcību.
Es nespēju likt jums maldīties,
O'Haras jaunkundz.
Es neesmu ne cēls, ne varonīgs.
- Bet jūs pārrāvāt ielenkumu.
- Peļņas nolūkā. Tikai peļņas nolūkā.
Vai gribat teikt, ka
neticat cēlajam mērķim?
Es ticu Retam Batleram. Viņš ir mans
vienīgais mērķis. Pārējais daudz nenozīmē.
Bet tagad, dāmas un kungi,
man ir pārsteigums mūsu
slimnīcas sakarā.
Kungi, ja vēlaties izvēlēties dāmu
pirmajai dejai,
ir īstais brīdis jūsu likmēm!
Kerolaina Mīda, kā jūs varējāt atļaut
savam vīram uzsākt šo vergu tirgu?
Dārgā Merija Vezera,
kā jūs uzdrošināties mani kritizēt?
Melānija Vilksa to atļāva,
ja vien viss notiek cēlā mērķa vārdā.
Tiešām?
Ak vai, ak, vai, kur mana ožamā sāls?
- Es laikam ģībstu.
- Nemaz neuzdrīksties, Beta Hamiltone!
Ja Melānija atļāva, viss kārtībā.
Kungi, kur ir jūsu likmes! Izdariet tās!
Kungi, nekautrējieties!
20 dolāri! 20 dolāri par
Meibelu Merīvezeras jaunkundzi.
25 dolāri par Feniju Osingas jaunkundzi.
Man ir tikai 25 dolāri.
- 1 50 dolāri zeltā.
- Par kuru lēdiju, kungs?
Par Čārlza Hamiltona kundzi.
- Par kuru?
- Par Čārlza Hamiltona kundzi.
Hamiltona kundzei ir sēras,
kapteini Batler.
Bet esmu pārliecināts, ka jebkura
no Atlantas daiļavām ar lielāko prieku...
Vai jūs mani dzirdat?
Es teicu - par Čārlza Hamiltona kundzi.
Viņa nepiekritīs, kungs.
Piekritīšu gan.
Izvēlieties sev partnerus
Virdžīnijas riņķa dancim!
Mēs esam šokējuši visu
Konfederāciju, Skārleta.
Vai tas līdzinās aplenkuma pārraušanai?
Vēl sliktāk. Bet es no tā gaidu
jūtamu labumu.
Man nospļauties, ko jūs gaidāt, vai
ko viņi domā, es tikai dejošu un dejošu.
Šovakar es neiebilstu pret
deju ar pašu Linkolnu.
Es būšu galīgi samaitājusi
savu reputāciju!
Jums taču nav reputācijas.
Tas gan būtu skandāls.
Jūs gan labi griežat valsi, kapteini Batler!
Nesāciet vīt tīklus ap mani,
es neesmu no tiem plantāciju puišiem.
Man no jums vajag ko vairāk kā flirtu.
Ko tad jums vajag?
Es jums pateikšu, ja novāksiet
to sēru izteiksmi no sejas.
Es gribu, lai kādu dienu jūs teiktu man
tos vārdus, ko teicāt Ešlijam Vilksam.
"Es jūs mīlu!"
To nu gan jūs no manis
nesagaidīsiet līdz mūža beigām.
Dārgā Vilksa kundze! Kaut Konfederācijai
ir vajadzīgas asinis, tās nav asinis,
ko slacītu tās sievietes. Es izpirku jūsu
gredzenu un atgriežu to jums.
Kad atgriezīšos no Parīzes, atļaušos pie
jums iegriezties, lai izteiktu atzinību
par jūsu drosmi un ziedošanos,
jūs - izcilākā no sievietēm.
Rets Batlers.
Cik jauki! Cik mīļi!
Cik iejūtīgs džentelmenis!
Tu-tu-ru-tu-tū...
Kas viņam sakāms par manu upuri?
Klāt pielieku arī Hamiltona
kundzes gredzenu.
Ak vai, kāds skaistums!
Ret, cik jauki, cik jauki!
Jūs taču to nevedāt šurp
no pašas Parīzes tieši man!
Jā. Manuprāt, bija pienācis laiks
atpestīt jūs no tām viltus sērām.
Nākamreiz es jums atvedīšu tai
pieskaņotu zaļu zīdu kleitai.
Mans pienā*** ir
apgādāt fronti ar ieročiem,
bet meitenes mājās - ar glītām drēbēm.
Cik sen man nav bijis nekas jauns!
Kā es izskatos?
Briesmīgi, pavisam briesmīgi.
Kāpēc, kas par lietu?
Šis karš vairs nav nekāds joks, ja meitene
neprot valkāt jaunākās modes lietas.
Bet, Ret, atļaujiet man!
Ret, es nezinu, kā to var atļauties valkāt!
Drīz zināsiet.
Un vēl kas. Tie pantaloni.
Parīzē vairs nezinu nevienu sievieti,
kura tādus valkā.
Ko viņas... Jūs nedrīkstat
par tādām lietām runāt!
Ak, mazā liekule, jūs neiebilstat, ka es par
tām zinu, bet gan ka runāju par tām!
Ret, es nevaru turpmāk pieņemt šādas
dāvanas. Kaut jūs esat tik ļoti laipns.
Es neesmu laipns, es tikai kārdinu jūs.
Es neko nedodu, ja nevaru dabūt ko pretī.
Man vienmēr atmaksā.
Ja domājat, ka precēšos ar jums
kā samaksu par cepuri, tā nebūs!
Neglaimojiet pati sev,
es nemēdzu precēties.
Skūpstīt es jūs arī neskūpstīšu.
Atveriet acis un paskatieties uz mani!
Nē, diez vai es jūs skūpstīšu.
Kaut jums tā ļoti pietrūkst.
Tā ir jūsu nelaime.
Jūs jāskūpsta, un bieži.
Un tam, kas jūs pazīst.
Jūs laikam domājat, ka esat
piemērota persona.
Tā varētu būt, ja pienāks īstais brīdis.
Jūs esat lielīgs palaidnis
ar ļaunu sirdi, Ret Batler!
Un es nezinu, kāpēc ļauju
jums tikties ar sevi.
Es pateikšu, kāpēc.
Tāpēc, ka esmu vienīgais vīrietis vecumā
no 1 6 līdz 60, kurš var jūs izklaidēt.
Bet galvu augšā, karš vairs nebūs ilgi.
Tiešām, Ret? Kā tad tā?
Patlaban risinās kauja,
kas varētu visu noskaidrot.
Vienam vai otram par labu.
Vai Ešlijs arī tur ir?
Tātad vēl neesat izmetusi no prāta to
tukšpauri Vilksu?
- Jā, laikam gan viņš ir tur.
- Ret, sakiet, kur tas notiek?
Pie Getisburgas pilsētiņas Pensilvānijā.
Apklususi un drūma,
Atlanta pavērsa sāpju pilnas acis
uz tālīno Getisburgas pilsētiņu,
un vēstures lappuse gaidīja trīs
dienas, kamēr divas nācijas
cīnījās līdz nāvei
uz Pensilvānijas zemes.
Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas!
Kritis kaujā... Kritis kaujā... Kritis kaujā...
Te būs kritušo saraksts,
pavisam vēl karsts. Izdevās paķert divus.
Skārleta, skaties tu!
"V" ir pašās beigās!
Velmets, Vendls, Vaits,
Vitnovs, Vilkinss, Viljamss...
Nav! Tas jau ir tālāk!
Te viņa nav! Te viņa nav!
Ešlijs ir dzīvs, viņa nav sarakstā!
Viņš ir dzīvs! Dzīvs!
Ak, Skārleta, tu esi tik mīļa
pret Ešliju un mani!
Man jāiet pie viņas.
Nevajag, dārgā, šeit ne!
Iesim mājās.
Doktor Mīd?
Jā. Mūsu puisītis...
Es viņam adīju cimdus.
Vairs viņam tos nevajadzēs.
Es iešu pieteikties, es varu!
Es nogalināšu visus jeņķus!
Neesiet tik straujš!
Savai mātei nepalīdzēsiet, ja kritīsiet no
lodes. Nebiju dzirdējusi neko tik muļķīgu!
Cik skumja diena, Skārleta!
Jums taču nebūs sliktas ziņas?
- Ešlijs ir dzīvs!
- Man prieks... par Vilksa kundzi.
Bet daudzi citi...
- Daudz jūsu draugu?
- Vai katrā apgabala ģimenē...
Abi Oftonu dēli...
Jā. Paskatieties uz šiem nabaga
traģēdijas pārņemtajiem ļautiņiem!
Dienvidi ir krituši ceļos,
un tie nekad vairs necelsies.
Mērķis...
Ja mērķis ir dzīvot pagātnē,
tas liek mirt mūsu acu priekšā.
Agrāk neesmu dzirdējusi jūs tā runājam.
Esmu nikns. Bezjēdzīgi zaudējumi mani
tādu padara. Un tādi tie ir - bezjēdzīgi.
Bet jūs taču neskumstat!
Ešlijs Vilkss ir dzīvs un atgriezīsies mājās
pie sievietēm, kuras viņu mīl.
Pie abām.
Majoram Ešlijam Vilksam piešķirts
3 dienu Ziemassvētku atvaļinājums.
Mans dārgais!
Dārgais, tu tiešām esi te! Cik jauki!
Es tevi tik ilgi gaidīju!
Melānija, dārgā, mana dārgā, mana...
Ak kungs, mēs piemirsām Skārletu!
Skārleta, dārgā...
Vai tā sagaida mājās no kara?
Ešlij, es... Es...
Priecīgus Ziemassvētkus, Ešlij!
Nāc nu, brašuli! Es zinu, kur
tu biji - pie savām vistiņām.
Par ko tev uztraukties?
Neko sliktu neesi nodarījis.
Nāc nu! Stāvi taču un esi
Ziemassvētku dāvana kungiem!
Stāvi!
Neuztraucies!
Tu būsi pēdējais Atlantas gailis!
Nerunāsim vairs par karu,
ir taču Ziemassvētki!
Parunāsim par ceļojumiem un priekiem,
kādi bija līdz karam!
Vai varētu vīnu?
Kāpēc tik daudz ielēji?
Tā ir pēdējā no mana
tēva Madeiras pudelēm,
ko viņš mantoja no sava tēvoča
admirāļa Vila Hamiltona no Savannas,
kurš apprecēja savu māsīcu
Džesiku Kerolu no Kerontonas,
kad nomira otra māsīca, kura
ir arī attāla Vilkinsonu radiniece.
Es to paglabāju, lai novēlētu Ešlijam
priecīgus Ziemassvētkus.
Bet katrs dabūs tikai pa malciņam,
jo tas ir retums.
Patiesi, Melānija, šī ir lieliska
Ziemassvētku dāvana.
Mūsdienās tā iepriecē tikai ģenerāļus.
Man prieks, ka tev patīk, dārgais.
Kur tu dabūji audumu?
Man to atsūtīja kundze no Čārlstonas.
Es iepazinos slimnīcā ar viņas dēlu,
pirms viņš nomira.
Tu taču saudzēsi sevi, ja?
Tu taču neļausi sevi atņemt man!
Apsoli!
Esi mierīga!
Es atgādāšu sevi atpakaļ
bez kādiem zaudējumiem, apsolu.
- Ar labu nakti, dārgā!
- Labu nakti, mīļā Skārleta!
Vai pateicāt Pīteram, lai iejūdz ratus?
Jau laicīgi, Skārletas jaunkundz.
Melānijas kundze teicās pavadīt,
vai nav pārdomājusi?
Nē, viņa guļ.
Tik satriekta par Vilksa kunga
aizbraukšanu, ka pat nekāps lejā.
Ešlij, ļauj man braukt kopā ar tevi!
Skārleta...es gan labāk atcerētos
tevi paliekam, kur esi.
Nevis tur drebot.
Labi.
Ešlij, arī man ir dāvana priekš tevis!
Skārleta, cik skaista!
Uzsien to man, dārgā!
Kamēr Melānija adīja tavu jauno tuniku,
es šo uzadīju pieskaņotā krāsā.
Tu to pati adīji?
Tas tikai palielina tās vērtību.
Tu taču zini, es tevis dēļ darītu jebko.
Kaut ko tu tiešām, vari izdarīt manā labā.
Ko?
Lūdzu parūpējies par Melāniju manis dēļ.
Viņa ir tik trausla un maiga,
un viņa tā tevi mīl.
- Ja es kritīšu...
- Nerunā tā! Tā ir slikta zīme.
Ātri noskaiti lūgsnu!
Tu noskaiti manā vietā.
Mums vajadzēs mūsu visu lūgšanas,
jo tuvojas beigas.
- Beigas?
- Kara beigas.
Un mūsu pasaules beigas, Skārleta.
Bet, Ešlij, tu taču nedomā,
ka jeņķi jūs sasitīs...
Ak, Skārleta, mani vīri tagad ir basi,
bet Virdžīnijas sniegs ir dziļš.
Kad to redzu, es redzu jeņķus nākam
aizvien vairāk un vairāk.
Kad pienāks gals,
es būšu jau tālu projām.
Mani mierinās doma, ka esi ar viņu.
Tu taču man apsolīsi?
Jā.
Vai tas viss, Ešlij?
Viss, izņemot - atvadas.
Ak, Ešlij, es nevaru ļaut tev iet.
Tev jābūt stiprai.
Tev jābūt stiprai. Kā gan vēl
lai es spēju aiziet?
Skārleta, tu esi tik jauka,
stipra un skaista.
Ne jau tikai tava sejiņa, mana dārgā.
Bet tu.
Ešlij! Ešlij, nesaki ardievas!
Ešlij!
Viss, Skārlet.
Es mīlu tevi.
Vienmēr esmu tevi mīlējusi,
un nevienu citu!
Es apprecēju Čārlzu,
tikai lai sāpinātu tevi.
Pasaki, ka mīli mani!
Bez tevis man dzīvē nekā nav!
Ardievu!
Kad karš būs galā, Ešlij.
Kad karš būs galā...
Atlanta lūdza Dievu, kamēr jeņķi
triumfā gāja aizvien tālāk.
Galvas bija augstu paceltas,
bet sirdīs jautās smagums,
jo nelaimīgajā Džordžijā
ieplūda ievainotie un bēgļi.
Un tālu mājās,
kur pavasarī uzzied silpurenes...
lejā pie strauta...
Jā, es zinu, kur.
Kad bijām mazi, mēs ar brāli Džefu...
Es taču jums stāstīju par Džefu...
Vai ne?
Es taču atceros, ka stāstīju. Viņš...
Mēs neko par viņu tagad nezinām...
Kopš Buveronas par viņu nav dzirdēts.
Tagad man jāizmēra jūsu temperatūra.
Turiet to mutē un nerunājiet vairs.
Vismaz brīdi.
Melānija, esmu tik nogurusi,
man jāiet mājās.
Vai tu neesi nogurusi, Melānija?
Nē, neesmu, Skārleta.
Te varēja gulēt Ešlijs.
Kādam jābūt ar viņu.
Es neesmu nogurusi, Skārleta,
un es gaidīšu
Ešliju.
Es gaidu šeit jau stundu,
lai parunātu ar jums, Vilksa kundze.
Prom, padauza, netuvojies šīm lēdijām!
- Nerunā ar viņu, Melānija!
- Viss kārtībā, Skārleta.
- Kas jūs esat?
- Mani sauc Bella Votlena.
Bet tas nav svarīgi. Jūs laikam domājat,
ka man nav ko šeit meklēt.
Labāk pasakiet,
kāpēc gribējāt mani satikt!
Kad pirmoreiz atnācu,
es teicu - Bella, tu esi māsa.
Bet kundzēm tāda māsa nederēja.
Viņām gan nebija taisnība.
Tad es mēģināju dot viņām naudu, bet
arī mana nauda nebija viņām gana laba.
Tā smirdot.
Es pazīstu džentelmeni,
kurš saka, ka jūs esat īsts cilvēks.
Ja jūs tāda esat, es ceru,
jūs paņemsiet manu naudu hospitālim.
Ko tu te meklē?
Vai tev divreiz jau nepateica?
Šoreiz es runāju ar Vilksa kundzi.
Labāk paņemiet manu naudu,
tā ir laba nauda šādiem mērķiem.
- Esmu pārliecināta, ka esat ļoti nesavtīga.
- Esmu tikai Konfederācijas pusē, kā citi.
Protams, ka esat.
Daži gan tā neuzskata.
Iespējams, viņi nav tik
labi kristieši kā jūs...
Paskatieties, te ir daudz naudas!
1 0, 20, 30, 50!
Un tā ir nevis papīra, bet zelta nauda!
Parādi man kabatlakatiņu!
R.B.
Un viņa aizbrauc Reta Batlera ratos!
Ja es nebūtu lēdija, es
gan tai sievietei pateiktu!
Līdz ar pirmo jeņķu šāvienu
pilsētā iestājās panika.
Bezpalīdzīgi un neapbruņoti,
viņi bēga no tuvojošā pārspēka.
Un armijas paliekas izmisumā
soļoja pretī ienaidniekam.
Tas Kungs, mans gans neliks man gaidīt.
Viņš liek man gulēt zaļās ganībās.
Viņš atpestī manu dvēseli.
Viņš ved mani savā vārdā
pa taisnīgiem ceļiem.
Jā, kaut mans ceļš ved
caur nāves apdvestu ieleju,
es no ļaunā nebaidos.
Jo Tu esi ar mani.
Tavs spēks un Tava
varenība mani ved pie miera.
Dakter, viņi tuvojas!
Viņi nekad neienāks Atlantā.
Mūsu ķēdes viņus nelaidīs cauri.
Daktera kungs!
Dakter, iedodiet man
kaut ko pret sāpēm!
Diemžēl, man nav ko jums dot.
Tā nieze padarīs mani traku.
Bet tas bija džokers!
Vairs ne, ir kara laiks.
Ka nekad vairs neredzēšu tevi un papu.
Kāja būs jāamputē.
Nē! Lieciet mani mierā!
Piedodiet, Džordan.
- Mums nav hloroforma, dakter.
- Tad mums jāoperē bez tā.
Nē! Lieciet mani mierā!
Jūs to nedarīsiet! Tā ir mana kāja!
Lai dakteris Vilsons tūliņ pat
amputē šo kāju! Tā ir gangrēna.
3 dienas neesmu redzējis savu ģimeni.
Es eju mājās uz pusstundu.
Odlij, palīdzi man!
Miris. Atbrīvojiet gultu!
Skārletas jaunkundz!
Frenks Kenedijs?
Kā Sjū Ellena, vai viss kārītībā?
Jūs jau esat pietiekami daudz cietis.
- Bet vai Sjū Ellenas jaunkundze...
- Viņai viss kārtībā.
Hamiltona kundze, dakteris sauc,
viņš amputēs kāju.
Es atgriezīšos.
Nē! Lieciet mani mierā! Laidiet vaļā!
Izbeidziet!
Negrieziet! Negrieziet!
Lūdzu!
Kur ir tā māsa?
Hamiltona kundze, dakteris Vilsons gaida.
Lai gaida, es iešu mājās.
Man diezgan, es vairāk negribu redzēt
kliedzošu un mirstošu cilvēku. Negribu!
Lielais Sem!
Skārletas jaunkundz!
Lielais Sem! Lielais Sem!
Kāds prieks jūs visus redzēt!
Kā iet Tarā? Māte man nerakstīja.
- Viņa saslima, Skārletas jaunkundz!
- Saslima?
Tikai sasirgusi, nekas liels, jaunkundz.
Bet jūsu paps ar visu tiek galā.
Pat ar visu lauzto kāju.
Svarīgākais, ka Konfederācijai ir vajadzīgi
karotāji, un mēs karosim par Dienvidiem.
- Vai tur bija ārsts?
- Mums nu jāiet.
Visu labu, Skārletas jaunkundz,
neuztraucieties.
Visu labu, lielais Sem, visu labu!
Atsūtiet uz Taru ziņu, kā jums iet.
Visu labu, O'Haras jaunkundz!
Skārleta! Kāpiet iekšā, šī nav
piemērota diena pastaigām, jūs samīs.
Ret, lūdzu, aizvediet mani
pie krustmātes Pitijas.
Kas par paniku, kas par paniku...
Vēl viens ģenerāļa Šērmana iesaukums.
Drīz viņš pats būs klāt.
Man jātiek no šejienes projām.
Projām, pirms jeņķi ir atnākuši.
Jūs pametīsiet darbu hospitālī?
Vai arī esat pārskatījusies nāvi,
utis un lielgabalu gaļas?
Jūs gan neesat radīta
vājiniekiem, Skārleta.
Nerunājiet ar mani tā, Ret! Esmu tik
pārbijusies, kaut es varētu tikt projām...
Brauksim projām kopā.
Šeit nav jēgas palikt un redzēt,
kā Dienvidus piespiež pie zemes.
Ir tik daudz jauku vietu, ko redzēt.
- Meksika, Londona, Parīze...
- Ar jums?
Jā, kundze.
Es jūs saprotu un apbrīnoju
tādu, kāda esat.
Es pieļauju, ka mēs saderam kopā,
jo esam tik līdzīgi.
Es gaidīju, kamēr jūs pieaugsiet un
aizmirsīsiet to nabaga Ešliju Vilksu.
Kā dzirdēju, pēc mēneša vai diviem
Vilksa kundze laidīs pasaulē mazuli.
Būs grūti mīlēt vīrieti ar sievu un bērnu.
Klāt esam. Jūs brauksiet kopā ar mani,
vai arī kāpsiet ārā?
Es jūs ienīstu un nicinu, Ret Batler.
Un ienīdīšu un nicināšu jūs līdz nāvei!
Nē, tā nebūs, Skārleta, tik ilgi nē.
Ak, jaunkundz, kundze pako
mantas un brauc prom.
Tie lielgabali pārplēsīs man ausis!
Es vairs neko nedzirdu!
Pīter, uzmani to lādi!
- Uz kurieni tu!
- Jūs taču nebēgsiet projām?
Es braukšu projām! Ak, kungs,
Atlanta, Džordžija, kā viņi te tika iekšā!
Stulbais skuķi, nes to atpakaļ.
Jūs nedrīkstat mūs pamest.
Skārleta, tu nezini, ko runā.
Kas tas? Vai grasāties mukt projām?
Un jūs neuzdrošināsieties mani apturēt.
Es hospitālī neatgriezīšos!
Man bijis diezgan nāves
un puvuma smakas!
Es braucu mājās pie mātes.
Es esmu mātei vajadzīga.
Jums mani jāklausa. Jums jāpaliek šeit.
Bez pavadoņa tas nemaz
nav izdarāms, doktor Mīd.
Ak, sieviete, šis ir karš,
nevis dārza svētki.
- Skārleta, jūs esat vajadzīga Melānijai.
- Kāda vēl Melānija!
Viņa jau ir slima. Viņa pat
nedrīkstētu dzemdēt. Viņai nav viegli.
Vai varam viņu ņemt līdzi?
Un jūs ņemtos vest viņu pa bedrainiem
ceļiem un saņemt mazuli ceļmalā?
Tas nav mans bērns,
rūpējieties pats par viņu!
Skārleta, mums trūkst ārstu, kur nu vēl
māsiņu, lai rūpētos par slimu sievieti.
Jums jāpaliek pie Melānijas.
Kāpēc? Es neko nesaprotu no dzemdībām.
Mans zina! Mans zina!
Mans zina, ko darīt!
Esmu to darījis daudz.
Ļaujiet man, dakter, ļaujiet man!
- Es visu varu.
- Labi. Es paļaujos uz tavu palīdzību.
Ešlijs cīnās kaujas laukā.
Cīnās par cēlu mērķi.
Viņš var neatgriezties. Viņš var krist.
Skārleta, viņš ir veselīga mazuļa cienīgs.
Ja braucat, tad pasteidzieties, Skārleta!
Es kaut ko apsolīju Ešlijam.
Tātad jūs paliksiet?
Labi. Brauciet, Pitifīldas jaunkundze.
Skārleta paliek.
Braucam!
Ko gan tu dari!
Tas izskatās pēc pasaules gala!
Kur mana ožamā sāls?
Melānija, tu pie visa esi vainīga.
Es tevi ienīstu! lenīstu! Ienīstu!
Ienīstu tavu bērnu.
Kaut es nebūtu apsolījusi Ešlijam!
Kaut es nebūtu apsolījusi!
APLENKUMS
No debesīm lija nāve.
35 dienas izpostītā Atlanta drūmi turējās,
cerībā uz brīnumu.
Un tad bija klusums...
vēl briesmīgāks kā kanonāde...
Stāt! Lūdzu, stāviet!
Vai jenķi tiešām nāk?
Armija atkāpjas.
Atkāpjas no Atlantas, lai
atstātu mūs jeņķiem?
Nepamet, bet atkāpjas!
Lai jeņķi neiegūst bruņojumu.
Tas nevar būt tiesa! Tas nevar būt tiesa!
Ko lai es iesāku?
Pēc iespējas ātrāk bēdziet uz dienvidiem.
Bet tagad atvainojiet!
Prisija, nāc! Sapako manas un Melānijas
kundzes mantas! Mēs brauksim uz Taru.
Jeņķi tuvojas.
Melānija, mēs brauksim uz...
Piedod, ka tā apgrūtinu tevi, Skārleta.
Dzemdības sākās no rīta.
Bet jeņķi jau nāk.
Nabaga Skārleta.
Tu jau būtu Tarā pie mātes.
Bet manis dēļ...
Mīļā Skārleta, tu esi tik laba pret mani.
Pat māsa nebūtu mīļāka.
Es gulēju un domāju,
ja man jāmirst,
vai tu pieņemsi manu mazuli?
Tu-tu-ru-tu-tū... Melānij.
Vai jau nav gana slikti,
un tu vēl par nāvi...
- Tūlīt aizsūtīšu pēc doktora Mīda.
- Vēl ne, Skārleta!
Kā lai lieku dakterim te
sēdēt stundām ilgi,
kamēr nabaga ievainotie puikas...
Prisija! Prisija, ātri šurp!
Prisija, ātri skrien pie daktera Mīda!
Mazulis.
Nestāvi te kā pārbijusies aita! Skrien!
Ātrāk! Es tevi pārdošu uz
dienvidiem, es zvēru!
Es tevi pārdošu!
Kur tā Prisija?
Viņai jau bija jābūt te, ir jau pusdienlaiks.
Mieru, Mellij,
dakteri vienmēr kavējas, kad gaidi.
Gan tā Prisija dabūs!
Mellija, zini, ko es dzirdēju par Velleru,
tu taču atceries to gaisagrābsli?
Lēdijas no viņa krita pa labi, pa kreisi...
Manis dēļ nevajag visu
laiku runāt, Skārleta.
Es zinu, cik tev grūti.
Mellij, atnesīšu tīru ūdeni.
Tevi jāgaida kā Manhetenā sniegu.
Kur ir dakteris Mīds?
- Es viņu neatradu, Skārletas jaunkundz.
- Ko?
Slimnīcā daktera nebija.
Vīrs teica, viņš gāja uz lauka,
tur beigti.
Kāpēc tu viņu nesameklēji?
Skārletas jaunkundz, man bail...
Tur tik daudz mirušo un savainoto.
Man tik bail, bail, bail...
Pasēdi pie Mellijas jaunkundzes.
Un nesatrauc viņu! Un beidz kaukt!
Vai neesat redzējis dakteri?
Doktor Mīds!
Doktor Mīds! Kāda laime!
Labi, ka esat klāt, katras rokas noderēs.
Mostieties! Te tik daudz ko darīt...
Bet Melānijai sākas dzemdības,
jums jānāk man līdzi!
Vai esat jukusi? Es nevaru
pamest šos vīrus bērna dēļ.
Viņi te mirst simtiem.
Atrodiet kādu sievieti palīgā.
Bet neviena nav. Dakter, viņa var nomirt!
Nomirt? Paskatieties uz viņu,
kurš noasiņo man acu priekšā!
Nav ne hloroforma, ne saišu, nekā.
Nav pat ar ko noņemt sāpes.
Ejiet nu, netraucējiet!
Neuztraucieties, bērns, mazuļa
saņemšanā nav nekā īpaša.
- Un nesiet nākamo šurp!
- Dakteri Mīds?
Jā.
Vai dakteris nāks?
Nē, viņš nevar.
Ak, Skārletas jaunkundz,
Melānijas jaunkundzei jau sākas...
Viņš nevar, neviens nenāks.
Prisija, tev jāiztiek bez daktera.
Es palīdzēšu.
Ak vai, Skārletas jaunkundze!
Kas ir?
Ak kungs, mums vajag ārstu!
Es neko nesaprot no dzemdībām.
Ko tas nozīmē?
Tu teici, ka visu proti!
Nesaprot, kā varēju tā samelot.
Mani vienmēr dzen projām,
kad kāds dzemdē.
Ak, Skārletas jaunkundz!
Izbeidz!
Ej! Ātri! Iededz krāsnī uguni!
Uzvāri katlā ūdeni!
Atnes man striķus un visus tīros
dvieļus, ko atrodi! Un šķēres!
Un nesaki, ka neatradi!
Ej ātri un nes visu šurp!
Jau nāku, Mellij.
Nāku.
Ak, Skārleta, labāk bēdz,
pirms jeņķi ir klāt.
Es tevi neatstāšu.
Es laikam mirstu.
Nedziesti, Mellij, turies pie manis!
- Turies!
- Palīdzi! Lūdzu!
Lūdzu, runā ar mani.
Ko tu čuksti, kliedz, ja vajag,
te neviena nav!
Ja liek nazi zem gultas, mazāk sāp.
Batlera kungs!
- Ko tu gribi?
- Batlera kungu.
Viņš ir augšā, Bellai Votlenai ir ballīte.
Kapteini Batler!
Kas te par troksni?
Man vajag kapteini Batleru.
Kapteini Batler, jums ar mani jārunā!
- Kas ir, Prisij?
- Skārletas jaunkundze man liek nākt te.
Šodien Mellijas jaunkundzei ir bēbis.
Jauks bēbju puika.
Un mēs ar Skārletas jaunkundzi
viņu ņēmām.
Gribi teikt, ka Skārleta...
Vairāk jau es, kapteini Batler.
Un Skārletas jaunkundze man palīdzēja.
Dakteris neizdarītu labāk.
Bet Mellijas jaunkundzei
visu nakti nebija miera.
Tam gan es ticu.
Un jeņķi nāk!
Un es... un Skārletas jaunk...
Kapteini Batler, jeņķi nāk!
Kaptein Batler, lūdzu,
nāciet ar saviem ratiem...
Man žēl, Prisij, bet armija
atņēma manus zirgu un ratus.
Labāk kāp augšā, gan ko izdomāsim.
Nē, kaptein.
Māte mani sitīs, ja zinās, kur biju.
Vai kāds neieteiks, kur var nozagt zirgu?
- Ret, vai tas esat jūs?
- Skārletas jaunkundz, viņš ir klāt!
Ak, Ret, es zināju, ka atbrauksiet.
Labs vakars. Jauks laiciņš.
Prisija man teica, ka jūs grasījāties...
Ja plēsīsiet jokus, es jūs nogalināšu!
- Tikai nesakiet, ka baidāties.
- Esmu pārbijusies līdz nāvei.
Un, ja jūsos būtu kas dzīvs,
jūs arī baidītos.
- Tie jeņķi...
- Vēl ne.
Tur mūsējie uzspridzināja munīcijas
noliktavu, lai tā netiktu jeņķiem.
Mums jātiek no šejienes projām.
Esmu jūsu rīcībā, kundze.
Uz kurieni plānojāt doties?
- Mājup, uz Taru.
- Zināt, ka visu dienu pie Taras rit kaujas?
Vai domājat izbraukt cauri jeņķu armijai
ar slimnieci, zīdaini un pastulbu nēģerieti?
Vai arī pametīsiet viņus šeit?
Viņi brauks man līdzi, es došos mājup,
un jūs mani neapturēsiet!
Vai nesaprotat, ka Vilksa kundzei
izbrauciens pa bedrēm ir bīstams?
Es gribu pie mātes!
Es gribu atgriezties Tarā!
Varbūt, ka Tara jau ir nodedzināta.
Meži ir abu armiju dezertieru pilna.
Viņi jums, mazākais, atņems zirgu.
Un, lai arī nekā diža no tā lopiņa nav,
man nebija viegli to nozagt.
Es došos mājās, pat ja
man būs jāiet kājām!
Es jūs nogalināšu, ja gribēsiet mani
apturēt, patiesi! Es jūs nogalināšu!
Labi jau, labi, mīļā. Jūs brauksiet mājās.
Laikam katrs, kurš tiktu galā ar to,
ko paveicāt šodien, savaldīs arī Šermanu.
Beidziet raudāt!
Izšņauciet degunu, esiet
laba meitene. Nu jau...
- Prisija, ko tu dari?
- Kravāju mantas, Skārletas jaunkundze.
Izbeidz! Nāc un paņem mazo!
- Vilksa kundze, mēs jūs vedīsim uz Taru.
- Tara...
Cita ceļa nav, Melānij.
Ja paliksim te, mēs būsim
zem mājas drupām.
Viss būs labi, Melānij, būs labi.
Mans maziņais...
Mans nabaga maziņais...
- Vai pietiks spēka apķert manu kaklu?
- Šķiet, ka jā.
Labi, labi..
Ak, Ešlij! Čārlz...
Ko tas nozīmē? Ko viņa grib?
Viņa grib, lai mēs paņemam
Ešlija bildi un Čārlza zobenu.
Nesiet šurp!
Kas tur deg?
Mūsējie pielaida uguni
noliktavām un staļļiem.
Labāk tā, nekā visa munīcija
uzspridzinātu pilsētu.
- Pasteidzamies, kamēr nav par vēlu.
- Mēs taču nebrauksim turp?
Tieši tā, tas ir vienīgais ceļš,
ko jeņķi vēl nav pārņēmuši.
Pagaidiet, es aizmirsu aizlēgt durvis.
- Par ko jūs smejaties?
- Par jums. Atslēga pret jeņķiem...
Ak kungs, kaut viņi pasteigtos!
Es gan negribētu viņus steidzināt.
Ar viņiem aiziet pēdējie
likuma un kārtības simboli.
Laupītāji laiku nezaudē.
Mums jātiek ātri laukā.
Zirgs!
Ķer to zirgu!
Metamies turp!
Turiet grožus!
Dod man to zirgu!
Jeņķiem gan daudz nepaliks.
Mums jātiek cauri, kamēr uguns
nav tikusi līdz munīcijai.
Nāc!
Dodiet man savu apmetni!
Tev labāk neko neredzēt. Aiziet!
Skatieties uzmanīgi, mana dārgā,
lai kādu dienu varētu stāstīt mazbērniem,
kā redzējāt Dienvidus aizejam bojā.
Viņi gribēja sasist jeņķus mēneša laikā.
Kādi galanti muļķi!
Man metas nelabi no viņiem.
Viņi zvērēja, solīja...
Reiz es arī tā domāju par viņu
dižošanos un plātīšanos.
Ak, Ret, cik labi, ka jūs neesat armijā.
Jūs ar to varat lepoties. Ka esat
bijis gudrāks par viņiem visiem.
Es nemaz tā nelepojos.
Kāpēc jūs apstājāties?
Šis ir pagrieziens uz Taru.
Lai zirgs atvelk elpu.
Melānijas kundze atkal noģība,
kapteini Batler.
Laikam tā arī labāk. Pie samaņas
viņa tādas sāpes neizturētu.
Skārleta, vai jūs joprojām
uzstājat uz to trako domu?
Jā taču, jā, es zinu, mums izdosies,
esmu pārliecināta.
Nevis mums, bet jums, dārgā.
Mēs šeit šķirsimies.
Ko? Ret, uz kurieni jūs iesiet?
- Iešu pieteikties armijā, mana dārgā.
- Jūs jokojat.
- Jūs būtu jānogalina par tādu baidīšanu.
- Es nebūt nejokoju, Skārleta.
Es piebiedrošos mūsu brašuļiem
pelēkajās formās.
Bet viņi taču bēg!
Nē, viņi apstāsies un pēdējoreiz
nostiprināsies. Un tad es būšu ar viņiem.
- Esmu nokavējis, bet labāk vēlu nekā...
- Ret, tas nevar būt tiesa.
Cik jūs esat paštaisna!
Domājat tikai par savu ligzdiņu,
bet par cēlo mērķi - nemaz.
Ret, kā jūs varējāt man to nodarīt!
Kāpēc jums jāiet tieši tagad, kad viss jau
galā un esat man vajadzīgs. Kāpēc?
Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka zaudējumi ir
mana vājība, ja tie tiešām ir zaudējumi.
Vai arī,
varbūt man ir kauns par sevi.
Kas to lai zina?
Jums jānomirst aiz kauna par to,
ka pametat mani vienu un bezpalīdzīgu.
Jūs un bezpalīdzīga?
Lai Dievs stāv klāt jeņķiem,
ja viņi jūs sagūstīs!
Kāpiet lejā.
Gribu no jums atvadīties.
Kāpiet lejā.
Ret, lūdzu, nepametiet mani!
Jūs nevarat aiziet, lūdzu,
es jums nekad nepiedošu.
Es jums nelūdzu piedošanu. Es sevi
nekad nesapratīšu un sev nepiedošu.
Un, ja mani ķers lode, es pats
smiešos par to, kāds muļķis esmu.
Bet vienu es tomēr zinu.
To, ka es jūs mīlu, Skārleta.
Par spīti jums, sev un visapkārt
brūkošajai pasaulei, es jūs mīlu.
Jo mēs esam līdzīgi. Negatīvie tēli.
Paštaisni, viltīgi. Bet mēs spējam skatīties
patiesībai acīs, saucot lietas īstajos vārdos.
Neturiet mani tā!
Skārleta, skatieties šurp!
Es jūs mīlu vairāk kā esmu
mīlējis jebkuru citu sievieti.
Un nevienu citu sievieti
neesmu tik ilgi gaidījis.
Laidiet mani!
Jūs mīl Dienvidu kareivis, Skārleta.
Viņš grib jūs apskaut,
paturēt atmiņā jūsu skūpstus,
un nest šo atmiņu līdzi kaujā.
Tas nekas, ka jūs mani nemīlat.
Bet, kā sieviete, sūtīsiet kareivi
kaujā ar brīnišķīgām atmiņām.
Skārleta, noskūpsti mani.
Noskūpsti vienreiz.
Jūs, zemiskais, gļēvulīgais nelieti!
Viņiem visiem bija taisnība.
Jūs neesat džentelmenis.
Tas nu gan tagad nav svarīgi.
Ja kāds jums gribēs
atņemt zirgu, šaujiet.
Bet nesajauciet un nenošaujiet zirgu!
Ejiet! Es gribu, lai jūs ietu.
Kaut jums uzkristu lielgabala lode,
kaut jūs sarautu miljons gabalos, kaut...
Lai kas sekotu, es jums klausīšu.
Un, kad būšu kritis par tēvzemi,
ceru, ka sirdsapziņa jūs neliks mierā.
Visu labu, Skārleta.
Nāc nu, mēs brauksim mājās.
Nabaga mazulis...
Neuztraucies, Melānija. Māte par viņu
parūpēsies, tiklīdz tiksim mājās.
Skārletas jaunkundz, es mirstu aiz bada.
- Man tā gribas ēst.
- Apklusti!
Mēs apstāsimies 1 2 ozolos.
Tas ir pavisam tuvu.
Aiziet!
1 2 ozoli,
Džona Vilksa īpašums
Katrs, kurš tajā ielauzīsies,
tiks sodīts.
Ak, Ešlij...
Man prieks, ka tu to neredzi.
Jeņķi... Nolādētie jeņķi!
Prisij, nāc, piesien to govi!
Mums nekādu govi nevajag,
Skārletas jaunkundz.
Mēs drīz būsim mājās,
un man bail no govīm.
Kāp zemē, zaķpastala, un piesien
pie ratiem govi!
Mazajam vajadzīgs piens un...
mēs nezinām, kas mūs sagaida mājās.
Melānija, Melānija, mēs esam mājās!
Mēs esam Tarā! Ātrāk, vecais kleperi!
Ak vai, Skārletas jaunkundz,
viņš ir beigts!
Es neredzu māju, vai tā vēl tur ir?
Es neredzu māju,
vai viņi to nodedzinājuši?
Mana Tara! Viss kārtībā,
viņi nav to nodedzinājuši.
Tā ir vesela!
Māt! Māt, es esmu mājās!
Māt, es esmu mājās!
Māt, laid mani iekšā, te Skārleta!
Tēti...
Tēti, esmu mājās...
Esmu mājās...
Skārleta!
Mammīt!
Mammīt, esmu mājās!
Mīļo bērniņ...
Mammīt, esmu tik...
Kur ir māte?
Vai...
Sjū Ellenas un Karīnas kundzēm bija tīfs.
Viņām bija tik smagi,
bet tagad jau labāk.
- Švakas kā mazi kaķēni.
- Bet kur mana māte?
Ellenas kundze devās
apkopt Emmiju Sleteriju,
to balto plukatu.
Un viņai tas arī pielipa.
Un pagājušonakt viņa...
Māt?
Māt!
Dārgā Skārletas jaunkundze...
Ja varu kā palīdzēt,
Skārletas jaunkundze...
- Kur jūs likāt Melānijas jaunkundzi?
- Nelauziet savu glīto galviņu.
Es viņu noliku gultā blakus mazulim.
Labāk ieved to govi, ko atvedu, kūtī.
Kūts vairs nav, Skārletas jaunkundz.
- Jeņķi to izkurināja malkā.
- Viņi iekārtoja mājā štābu.
Viņi bija te apmetušies.
Jeņķi Tarā?
Jā. Un viņi nozaga visu,
ko nesadedzināja.
Visas drēbes, paklājus, pat
Ellenas kundzes rožukroni.
Esmu badā, Pol. Atnes man ko ēdamu.
Mums nav ko ēst, mīļā.
Viņi visu paņēma.
Arī visas vistas?
Tās viņi paņēma pirmajā dienā.
Un to, ko neapēda, aizveda
projām savos sedlos.
Nestāsties man vairāk
par viņu nodarīto!
Kas tas ir, tēt?
- Vai viskijs?
- Jā, meitiņ.
Ketija Skārleta, nu jau gana!
Tu nepazīsti dzērienus, un ātri noreibsi.
Kaut es spētu noreibt!
Es to gribētu.
Ak, tēti... kas tie par papīriem?
Ķīlu zīmes.
Tas ir viss, ko paglābām.
Viss, kas mums ir.
Ķīlu zīmes.
Bet kādas ķīlu zīmes, tēt?
Protams, ka Konfederācijas
ķīlu zīmes, dārgā.
Konfederācijas ķīlu zīmes.
Kam gan tās vēl derīgas?
Es tev neļaušu tā runāt, Ketija Skārleta!
Ak, tēti, ko mēs iesāksim
bez naudas un...
bez ēdamā?
Mums jāvaicā tavai mātei.
Tieši tā. Mums jāvaicā O'Haras kundzei.
Jāvaicā mātei?
Jā. O'Haras kundze zinās, ko iesākt.
Bet tagad netraucē mani.
Labāk dodies izjādē!
Esmu aizņemts.
Tēti, tēti... Neuztraucies ne par ko!
Ketija Skārleta ir mājās.
Tev nav jāuztraucas.
Ko mēs iesāksim, ja nav ar ko barot
ne slimnieces, ne mazuli?
Es nezinu, Mammīt.
Nezinu.
Mums ir tikai redīsi dārzā.
Skārletas jaunkundz,
Sjū Ellenas un Karinas jaunkundzes
jau tos tīra.
- Kur ir pārēji kalpi, Mammīt?
- Esam palikuši tikai mēs ar Polu.
Pārējie aizbrauca vai aizmuka kara laikā.
Es netieku galā ar mazuli
un vēl ar slimniecēm!
Man ir tikai divas rokas.
Kurš to govi slauks, Skārletas
jaunkundze? Mēs neesam zemnieki.
Dievs ir mans liecinieks,
Dievs ir mans liecinieks,
viņi mani nesalauzīs.
Es izdzīvošu,
un, kad viss būs beidzies,
es vairs nekad nebūšu badā.
Nedz arī kāds no maniem ļaudīm.
Pat ja man būs jāmelo, jāzog,
jāmānās vai jānogalina,
Dievs ir mans liecinieks,
es vairs nekad nebūšu badā!
INTERLŪDIJA
STARPBRĪDIS
"Un vējš pūta pār Džordžiju..."
Šermans!
Nolūkā sašķelt Konfederāciju, atstāt to
sakropļotu un pakļāvīgu uz visiem laikiem,
lielais iekarotājs gāja uz priekšu,
atstājot aiz sevis 60 jūdzes
platu posta joslu,
no Atlantas līdz jūrai...
Tara paglābās...
lai sastaptos
ar bada un sakāves postu...
Man mugura lūst pušu.
Paskaties uz manām rokām.
Māte teica, ka lēdiju pazīst pēc rokām.
Tādas lietas kā rokas un lēdijas
vairs nav neko svarīgas.
Neraudi, tas nav tā vērts. Un es varu
vākt kokvilnu mūsu abu vietā.
Es ienīstu Skārletu par to,
ka viņa mums liek te vergot...
Tad nu gan.
Atpakaļ pie darba! Es nevaru
Tarā paveikt visu viena!
Man vienalga, kas būs ar Taru!
Es to ienīstu!
Neuzdrošinies vēlreiz pateikt,
ka ienīsti Taru!
Mums nekā cita nav.
Ketija Skārleta, man at tevi jārunā.
Jā, tēt, par ko?
Man nepatīk, kā tu izturies
pret Prisiju un Mammīti
Tu vari būt stingra, bet tev jābūt arī labai
pret viņām, it īpaši pret melnajām.
Es zinu, tēt. Bet es neprasu
no viņām neko, ko nedaru pati.
Tik un tā man tas nepatīk.
Es par to runāšu ar O'Haras kundzi!
- Kāpēc tu esi laukā no gultas, Mellija?
- Skārleta, man tev kas jāsaka.
Tu tik smagi strādā, bet es
visu dienu guļu gultā.
Ej atpakaļ gultā, tu vēl esi tik vārga.
- Skārleta, lūdzu!
- Izbeidz, Melānija Vilksa!
Nepaliec vēl slimāka, jo tad no
tevis nebūs nekādas jēgas.
Es nebiju to domājusi.
Kas tur ir? Visiem stāt!
Vai esat viena, jaunā lēdija?
Esat ļoti viesmīlīga, vai ne?
Vai bez šiem auskariem jums vēl kas ir?
Jūs, jeņķi, jau esat te bijuši.
Kur tik nesanāk pabūt.
Kas jums tur rokā paslēpts?
Skārleta, tu viņu nošāvi!
Man prieks par to.
Skārleta, Skārleta, kas noticis?
Kur tu esi? Kas noticis?
Neuztraucieties!
Skārleta tīrīja ieroci, un tas
izšāva, pārbiedējot mūs līdz nāvei.
It kā nebūtu, kas mūs tāpat biedē!
Pasakiet Ketijai Skārletai,
lai ir uzmanīgāka!
Tu gan esi veikla mele, Mellija!
Mums viņš jāaizvāc un jāaprok.
Ja jeņķi viņu atradīs...
Neviena cita neredzēju,
laikam būs dezertieris.
Tik un tā viņš jāpaslēpj,
lai neviens par to neuzzina.
Es viņu aprakšu dārzā,
kur mīksta zeme,
bet kā mēs dabūsim viņu
no šejienes laukā?
- Mēs varam to vilkt.
- Tu pat kaķi nepavilktu.
Vai tas būtu negodīgi, ja mēs
pārbaudītu viņa mugursomu?
Man kauns, ka pati
par to neiedomājos.
Tu pārbaudi mugursomu,
bet es - viņa kabatas.
Tūliņ būs kārtībā, man uznāca vājums.
Melānij, tas laikam ir pilns ar naudu.
Mellij, paskaties! 20, 30...
Beidz skaitīt, mums nav laika!
Vai tu aptver, cik tā mums vajadzīga?
Labāk paskaties visās kabatās!
Ātrāk!
Mums jātiek laukā no šejienes!
Te viss noplūdīs ar asinīm,
to mēs nenoslēpsim.
Iedod man savu naktskreklu,
apsiešu to viņam ap galvu.
Ak, nemuļķojies! Ja man būtu
pantaloni, es lietotu tos.
Paldies Dievam, ka es
neesmu tik kautrīga.
Bet tagad - atpakaļ gultā,
citādi nomirsi.
Es visu satīrīšu, kad būšu to aprakusi.
Nē, es satīrīšu.
Laikam esmu izdarījusi slepkavību.
Bet tagad es par to nedomāšu.
Par to es domāšu rīt.
Ketija Skārleta!
Viss beidzies!
Viss beidzies! Karš ir beidzies!
Mēs padevāmies!
- Tas nav iespējams.
- Kāpēc mēs necīnījāmies?
Ešlijs atgriezīsies mājās.
Jā, Ešlijs pārnāks mājās.
Mēs audzēsim vairāk kokvilnas.
Kokvilnai nākamgad jābūt ļoti dārgai.
Mājās no sakāves pārnāca
skrandainie dienvidnieki.
Apkvēpuši tie atgriezās postažā,
kas kādreiz bija labklājības
un pārticības zeme...
Un viņiem sekoja vēl viens iekarotājs...
nežēlīgāks un ļaunāks
kā viņiem bija šķitis.
Tas bija politiskais avantūrisms.
Nost no ceļa, velns tāds! Nost!
Vai jums atrastos vieta
mirstošam vīram?
Man nav vietas nevienam plukatam,
dzīvam vai mirušam.
Nost no ceļa!
Diez vai viņam pietiks spēka iet.
Nost, salašņas!
Tāpēc jau mēs vinnējām karā.
Dod šurp savas lupatas, kaulu kambari!
Un skaties, ka nomazgājies pavisam tīrs.
Likšu tās bikses vārīt.
Visām armijām vienas raizes,
drēbes un kukaiņi.
Tā ir pazemojoši, kā tu
izturies pret Kenedija kungu!
Jūs būsiet vēl pazemotāka,
kad dabūsiet Kenedija kunga utis...
Nāc nu šurp!
Ļauj nu onkulim paēst.
Man viņš netraucē, kundze.
Man prieks atkal redzēt jūsu mazo.
Jauks puišelis.
Vēl divi gadi karā, un mēs varētu
viņu ņemt Reģionālajā korpusā.
- Vai jūs bijāt Reģionālajā korpusā?
- Jā, kundze.
Tad jau jūs pazīstat manu vīru,
majoru Vilksu.
Ak jā, kundze. Manuprāt, viņu saņēma
gūstā pie Pensilvānijas.
Saņēma gūstā...
Paldies Dievam, tad jau...
Ak, mans nabaga Ešlijs... jeņķu cietumā.
Jā, Skārleta. Nāc, lūdzu!
Es viņu pieskatīšu.
Mēs esam labi draugi.
Liels paldies.
Mēs plēšamies nakti un dienu,
lai ko sarūpētu,
bet tu baro tos gļēvuļus!
- Kaunēties viņiem vajadzētu!
- Bet Skārleta,
es uzzināju, ka Ešlijs ir cietumā.
Ešlijs cietumā?
Jā. Un, iespējams, ja viņš ir dzīvs,
tad viņš ir kaut kur Ziemeļos.
Un , iespējams, kāda Ziemeļu
sieviete viņam neliedz pusdienas.
Un palīdz manam mīļajam
atgriezties mājās pie manis.
Es ceru, Mellija.
Skārletas jaunkundz! Es gribētu runāt
ar jūsu tēvu, bet neizskatās, ka...
Jā, varbūt varēšu jums palīdzēt,
es paskatīšos.
Man... es... Skārletas jaunkundz,
es gribēju lūgt Sjū Ellenas roku...
Vai gribat teikt, Frenk Kenedij,
ka neesat viņu bildinājis visus šos gadus?
Patiesībā... es esmu
daudz vecāks par viņu.
Un tagad manam vārdam
vairs nav tāda svara.
Kuram gan tas šai laikā ir.
Skārletas jaunkundz, ja īstai
mīlestībai ir kāds svars,
tad varat būt droša, ka jūsu
māsa būs drošībā un pārticībā.
Es uzsāktu nelielu biznesu,
ja mēs būtu saderinājušies...
Tiklīdz atkal būšu uz kājām...
Labs ir, Frenk. Esmu droša par jūsu
mērķiem. Ejiet un lūdziet!
Paldies!
Paldies, Skārletas jaunkundz!
Atvainojiet! Atvainojiet!
Skārleta, kas par nepatikšanām
ar Kenedija kungu?
Vairāk nepatikšanu, kā viņš domā.
Viņš beidzot lūdza Sjū Ellenas roku.
Man tāds prieks.
Žēl, ka viņš vairs nevar to precēt.
Vismaz viena mute mazāk jābaro.
Vēl viens.
- Ceru, ka nav badā.
- Būs gan badā.
Teikšu, lai Prisija atnes vēl vienu šķīvi.
Nesamaitājiet visu!
Laid mani, muļķe, laid mani!
Ešlijs pārnācis.
Viņš ir viņas vīrs.
- Skārletas jaunkundz!
- Sen bija laiks pārnākt.
- Vai zirgam ir jauni pakavi?
- Jā, ir labi apkalts.
Jauki, zirgiem ir pakavi,
cilvēkiem apavu nav.
Apmaisi ziepes!
Skārletas jaunkundze,
man jāzina, cik naudas jums atlicis.
Zeltā.
1 0 dolāri. Kāpēc prasi?
Ar to nepietiks.
Par ko, Dieva dēļ, tu runā?
Skārletas jaunkundz, tas vecais
baltais draņķis Vilkersons,
kas reiz bija Džeralda kunga pārraugs,
tagad kļuvis par īstu jeņķi.
Viņš plātījās,
ka viņa drauģeļi Tarai uzliks
pasakaini augstus nodokļus.
- Cik mums vēl jāmaksā?
- Nodokļu savācējs teica, ka 300 dolāru.
300...
Ak, kungs, tikpat labi 3 miljonus.
Bet mums tie jāsavāc, tas arī viss.
Jā, kundze. Bet kā?
- Iešu pavaicāt Ešlija kungam..
- Bet viņam nav 300 dolāru.
Bet es taču pavaicāt varu, vai ne tā?
Vaicāšana nav dabūšana.
Tā runā, ka Linkolns
sācis ar sliežu cilāšanu.
Iedomājies tik, cik tālu varu tikt es,
vajag tik sākt!
Ešlij! Jeņķi prasa
nodokļos vēl 300 dolārus.
Ko lai mēs iesākam?
Ešlij, kas ar mums būs?
Kā tev šķiet, kas notiek ar cilvēkiem,
kad grūst civilizācija?
Tie, kam ir smadzenes un drosme,
izsprūk cauri sveikā.
Tie, kuriem nav - tiek atsijāti.
Dieva dēļ, Ešlij!
Nestāvi te un negvelz blēņas,
kamēr mūs pašus jau atsijā.
Tev taisnība, Skārleta.
Es te gvelžu muļķības par civilizāciju,
kamēr tava Tara ir briesmās.
Tu nāci pie manis pēc palīdzības,
bet es to nespēju dot.
Ak, Skārleta, kāds es esmu gļēvulis...
Tu, Ešlij, un gļēvulis?
No kā tu baidies?
Galvenokārt no tā, ka dzīve
laikam kļūst pārāk reāla.
Man nekas nav pretī likt sliedes.
Bet es tiešām negribu zaudēt tās
dzīves skaistumu, kuru es mīlēju.
Ja nebūtu sācies karš, es mierīgi
nodzīvotu mūžu tepat 1 2 ozolos.
Bet karš sākās.
Es redzēju, kā saraustīja gabalos
manus bērnības draugus.
Es redzēju, kā vīri raustījās agonijā,
pirms es viņus nošāvu.
Un tagad es esmu nonācis pasaulē,
kas ir vēl ļaunāka par nāvi.
Pasaulē, kur man nav vietas.
Es tev nevaru to paskaidrot,
jo tu nezini, ko nozīmē bailes.
Tev nekad nav bail
stāties pretī realitātei.
Un tu nekad negribi no tās bēgt,
kā to daru es.
Bēgt?
Ešlij, tu kļūdies. Arī es gribu bēgt.
Esmu tā no visa nogurusi.
Esmu cīnījusies par ēdienu un naudu.
Esmu ravējusi, kaplējusi un vākusi
kokvilnu līdz pilnīgam riebumam.
Tici man, Ešlij, Dienvidi ir miruši, miruši.
Tie tagad ir jeņķu un avantūristu rokās,
un mums nav palicis nekas.
Ešlij, bēgsim no šejienes!
Uz Meksiku.
Meksikas armijai vajadzīgi virsnieki,
tur mēs varētu būt laimīgi.
Ešlij, es strādātu tavā labā,
tevis dēļ es darītu jebko.
Tu taču zini, ka nemīli Melāniju.
Todien 1 2 ozolos tu teici, ka mīli mani.
Un bez tam, Melānija nevar...
Doktors Mīds teica, ka viņai vairs nevarēs
būt bērni. Bet es tev varētu dāvāt...
Vai tiešām mēs nevaram aizmirst
to dienu 1 2 ozolos?
Tikai padomā,
vai tu esi spējis to aizmirst?
Vai tu vari godīgi pateikt,
ka nemīli mani?
- Nē... es nemīlu tevi.
- Tu melo!
Pat ja es meloju, vai tu domā, ka es
varētu pamest Melāniju un mazo?
Tu nespētu pamest savu tēvu un māsas.
Es varētu viņus pamest, man viņi ir līdz
kaklam, esmu no viņiem nogurusi...
Jā, tu esi pārgurusi, tāpēc tu šādi runā.
Tu esi vilkusi vezumu par mums visiem.
Bet turpmāk es tev vairāk palīdzēšu,
es apsolu!
Tu man vari palīdzēt tikai vienā veidā.
Aizvedot mani projām.
Šeit mūs vairs nekas netur.
Nekas?
Nekas, izņemot godu.
Skārleta, es tevi lūdzu,
dārgā, neraudi!
Lūdzu, mana drosmīgā meitene,
neraudi...
Tu mani mīli! Tu mani mīli!
- Nē, nevajag! Nevajag!
- Tu mani mīli.
Es zinu, mums nekas nesanāks.
Tas neatkārtosies, es ņemšu Melāniju un
mazo un braukšu projām.
- Tikai pasaki, ka mīli mani.
- Labi, es to pateikšu.
Es mīlu tavu drosmi un spītību. Es to mīlu
tik ļoti, ka pirms brīža es biju spējīgs
pat aizmirst labāko no visām sievām.
Bet Skārleta, es viņu neaizmirsīšu!
Tad man nekas nav atlicis.
Nekas, par ko cīnīties.
Nekas, kā dēļ dzīvot.
Nē, ir gan kaut kas.
Kaut kas, ko tu mīli vairāk kā mani,
kaut tu to varbūt neapzinies.
Un tā ir Tara.
Jā, tā man joprojām ir.
Nebrauc projām.
Es neļaušu jums ciest badu tikai tāpēc,
ka zaudēju tevis dēļ galvu.
Tas vairs neatkārtosies.
Emmija Sleterija?
- Jā, tā esmu es.
- Stāt!
Nebūsiiet taču aizmirsusi
savu veco pārraugu, ko?
Bet Emmija tagad ir
Vilkersona kundze...
Kāp nost no pakāpieniem, tu,
draņķa skuķi! Nost no šīs zemes!
Nerunājiet tā ar manu sievu!
Kāpēc ne? Tev sen jau
vajadzēja viņu apprecēt.
Kurš gan kristīja tavus bastardus
pēc tam, kad nogalināji manu māti?
Mēs atnācām ciemos.
Pa draugam, un parunāties
par lietām ar veciem draugiem.
Draugiem. Kad gan man tādi kā tu
ir bijuši draugos?
Augstprātīga kā vienmēr, ko?
Es par jums zinu visu.
Zinu, ka jūsu tēvs izkūkojis prātu.
Ka nespējat nomaksāt nodokļus.
Es piedāvāju atpirkt jūsu īpašumu.
Ar labiem noteikumiem.
Emmija kāro apmesties šeit.
Prom no šejienes, netīrais jeņķi!
Kad tevi izpārdos ūtrupē, tad tu reiz
redzēsi, kurš te ir galvenais!
Šī vieta būs mana līdz pēdējai skrūvītei,
un es te dzīvošu.
Bet pagaidīšu līdz ūtrupei.
Tas viss, ko tu dabūsi no Taras!
To tu nožēlosi!
Mēs vēl atgriezīsimies!
Tu vēl redzēsi, kas ir Taras saimnieks!
Tēti, nevajag!
Tēti!
Jeņķu gļēvulis!
Bet, Skārletas jaunkundz,
tas ir Džeralda kunga pulkstenis!
Ņem, tagad tas ir tavs.
Tāds labs pulkstenis.
Jūs ar to pulksteni nevarat mētāties,
Skārletas jaunkundz!
Jums jāpārdod visas vērtslietas,
lai nomaksātu tos nodokļus.
Tu tiešām domā,
ka es pārdotu tēta pulksteni?
Un neraudi!
Tavas asaras es nespētu izturēt.
Ak, Mammīt! Mammīt!
Jūs tik ilgi esat bijusi drosmīga.
Un jums tādai ir jāpaliek.
- Padomājiet par savu tēti, kāds viņš bija.
- Es nespēju domāt par tēti.
Es nespēju domāt ne par ko citu,
kā tikai par 300 dolāriem.
Par to nav jēgas domāt.
Tādas naudas nav nevienam.
Ja nu tikai jeņķiem un dīkdieņiem
šais laikos tāda ir.
- Rets!
- Kas tas? Vai jeņķis?
Ak, Mammīt, esmu tik
tieva un bāla, un...
man nav ko vilkt mugurā.
Ej un atnes veco mātes
modes lapu kasti.
- Priekš kam jums Ellenas kundzes aizkari?
- Tu man uzšūsi jaunu kleitu!
Ne jau no Ellenas kundzes aizkariem,
kamēr vien es velku dzīvību!
Velns un elle, tagad tie ir mani aizkari!
Es došos pēc tiem 300 dolāriem uz
Atlantu, un man ir jāizskatās karaliski!
- Kurš jūs pavadīs?
- Es braukšu viena.
Tā jūs domājat. Es braukšu uz
Atlantu ar jums un to jauno kleitu.
- Bet Mammīt, mīļā...
- Nemaz nepielabinieties!
Es jūs pazīstu kopš pirmajiem autiņiem!
Es teicu, ka braukšu ar jums uz
Atlantu, un tā arī būs!
Kungi, ja?
Man tas ir par labu, major.
Jā, žēl gan, ka karš nebija
kā pokera spēle!
Jums sanāca labāk kā
ģenerālim Grantam.
Kas ir, Kārter?
Kungs, pie kapteiņa Batlera atbraukusi
kāda kundze. Sakās esam jūsu māsa.
Vēl viena māsa?
Te ir cietums, nevis harēms,
kapteini Batler.
Nē, major, viņa nav no tām.
Šai ir līdzi auklīte.
Tiešām?
To gan es gribu redzēt, major,
bet gan bez auklītes.
Hm... Tā, kādi ir mani
šīsdienas zaudējumi?
Hm... 340?
Mani parādi aug augumā, vai ne?
Labs ir, kaprāli. Atvediet kapteiņa
Batlera māsu uz viņa kameru.
Paldies, major...
Atvainojiet, kungi.
Grūti būt skarbam pret cilvēku,
kurš tik jauki zaudē naudu.
- Ret!
- Skārleta!
Mana mazā mīļā māsiņa!
Viss kārtībā, kaprāl, mana māsa
man atvedusi ko labu.
Vai tagad drīkstu tevi noskūpstīt?
Uz pieres kā jau labs brālis.
Paldies, nē, es pagaidīšu
cerībā uz ko labāku.
Ak, Ret, es tā pārdzīvoju,
kad dzirdēju, ka esi cietumā.
Nevarēju pat aizmigt.
Vai tiesa, ka tevi pakārs?
Vai tev būtu žēl?
Neuztraucies.
Jā, jeņķi ir uzpūtuši lietu pret mani,
bet patiesībā viņus interesē mana nauda.
Viņi laikam domā, ka esmu aizmucis
ar Konfederācijas dārgumiem.
- Un vai tā nav?
- Cik uzvedinošs jautājums!
Nerunāsim par tik netīru lietu kā nauda.
Cik jauki, ka atbrauci apraudzīt mani!
Un cik skaista tu esi!
Ret, kā tev patīk ķircināt
tādu lauku meiteni kā mani!
Paldies Dievam, tu neesi skrandās.
Man apnicis redzēt skrandas. Pagriezies!
Izskaties gana paēdusi.
Un gana pārtikusi.
Pateicos, man klājas labi.
Tarā visiem klājas labi, tikai...
man uznāca tāds apnikums, ka iedomājos
palutināt sevi ar pilsētas apciemojumu.
Tev gan nav sirds, bet tā ir
daļa no tava šarma.
Kaut tevī ir vairāk šarma,
kā likums to pieļauj.
Es nebraucu šurp, lai runātu
niekus par sevi, Ret..
Es biju izmisumā, ka tu esi briesmās.
Jā, es biju nikna uz tevi, kad tonakt tu
mani pameti pa ceļam uz Taru.
- Un joprojām neesmu tev piedevusi.
- Skārleta, nerunā tā.
Jāatzīst, ka manis varēja arī vairs nebūt.
Tikai tevis dēļ.
Kad domāju par sevi,
par visu, kas man ir,
un zināt, ka tu esi par šeit,
šai baisajā cietumā.
Pat ne cilvēku, bet gan zirgu cietumā!
Klausoties manī, jokojoties,
kad man gribas raudāt.
Un es arī sākšu raudāt.
Skārleta, vai tiešām...
Kas "vai tiešām", Ret?
Vai tiešām tevī dzimusi sievietes sirds?
Īstas sievietes sirds.
Man tāda ir, Ret. Es zinu.
Lai to dzirdētu, ir vērts pabūt cietumā.
Patiesi tā vērts.
Izlaid mēnesgaismu un
magnolijas, Skārleta.
Tātad Tarā jums viss ir kārtībā?
Ko tu esi nodarījusi savām rokām?
- Es... pagājušonedēļ jāju bez cimdiem.
- Šīs ir laukstrādnieka rokas!
Kāpēc tu man meloji un neteici,
kas īsti notiek?
- Sāku ticēt, ka neesmu tev vienaldzīgs.
- Bet tu man neesi vienaldzīgs!
Tagad atgriežamies pie patiesības.
Tev no manis kaut ko vajag.
Un vajag tik ļoti, lai būtu gatava
teātrim samta tērpos.
Ko tev vajag, vai naudu?
Man vajag 300 dolāru, lai
nomaksātu nodokļus par Taru.
Ret, es tev meloju,
sakot, ka viss kārtībā.
Viss ir tik slikti, cik slikti vispār var būt.
Bet tev ir miljoni, Ret.
Un ko tu piedāvā pretī?
- Savus auskarus...
- Tie mani neinteresē.
- Taras ķīlu zīmes.
- Ko lai es iesāktu ar fermu?
- Es visu atmaksātu no kokvilnas ražas.
- Nebūs diezgan. Nekā labāka tev nav?
Reiz tu teici, ka mīli mani.
Ja tu joprojām mīli, Ret...
Tu neesi aizmirsusi, ka es
precēties nemēdzu.
Nē, neesmu.
Tu neesi 300 dolāru vērta.
Vīrietim tu mūžam nesīsi tikai nelaimi.
Man vienalga, ko tu saki,
tikai iedod man naudu!
Es neļaušu Tarai sabrukt, es nevaru to
zaudēt, kamēr vien es vēl elpoju.
Ret, lūdzu, iedod man naudu!
Pat ja gribētu, es tev to nespētu dot.
Mana nauda ir Liverpūlē, nevis Atlantā.
Tiklīdz gribēšu to izņemt, jeņķi
mani noķers kā pīli uz ledus.
Nu, re, dārgā, esi zemojusies bez jēgas.
Izbeidz! Vai gribi, lai jeņķi redz tevi tādu?
Novāc savas rokas, nelieti! Tu zināji, ko
es teikšu, pirms biju bildusi pat vārdu!
Tu zināji, ka nevari man aizdot,
bet tomēr ļāvi turpināt!
Man gribējās dzirdēt, ko tu teiksi.
Sapurinies.
Tu vari atnākt uz manu pakāršanu,
es tevi minēšu mantojumā.
Es atnākšu uz tavu kāršanu.
Tikai baidos, viņi tevi nepakārs līdz
brīdim, kad jāmaksā par Taru.
Pasakiet viņam, ka esmu klāt.
Kur jūs bijāt pazudusi? Jau sāku domāt,
ka esat kapteini Batleru pametusi.
Man darba netrūkst,
izlaidiet mani!
Kādi mati! Nekad mūžā neesmu
redzējusi tādas krāsas matus.
Vai jūs viņu pazīstat?
Tas nebūtu slikti, viņa to naudu
priekš manis dabūtu!
Lai ko viņi jums nodarīja tur cietumā,
bijāt pelnījusi vairāk par
iešanu uz šādu vietu!
Svaiga un viscaur zaļā!
Ei, ko tu šodien dari?
Tādu nav Ohaio.
- Ziniet, ko mēs darīsim?
- Ko?
Katram no jums mēs
dosim 40 akrus un mūli.
- Mūli?
- 40 akrus un mūli.
Jo esat mūsu draugi.
Un tad jūs būsiet vēlētāji.
Un vēlēsiet, kā jūsu draugi.
Uz kurieni steidzamies, māsiņ?
Paliec pie manis!
Visur tikai vieni vienīgi jeņķi!
Nost no ceļa!
Nost no ceļa! Nost!
Nevar būt, Skārletas jaunkundze!
- Frenks Kenedijs!
- Un Mammīte...
Cik jauki satikt savējos.
- Nezināju, ka esat Atlantā.
- Es nezināju, ka esat šeit.
Vai Sjū Ellena jums neteica
par manu veikalu?
Tiešām? Neatceros.
Jums ir veikals?
- Vai šis?
- Nāciet, uzmetiet aci!
Nez vai lēdija to novērtēs,
bet es tiešām ar to lepojos!
- Taisāt lielu naudu?
- Sūdzēties nevaru.
Patiesībā esmu lielās cerībās.
Draugi saka, ka esmu dzimis tirgotājs.
Vairs nebūs ilgi jāgaida,
līdz varēšu precēt Sjū Ellenu.
- Tiešām tik labi klājas?
- Tieši tā, Skārletas jaunkundz.
Es vēl neesmu miljonārs,
bet tūkstoš dolāru jau esmu iekrājis.
Un vēl kokmateriālus.
- Tas tā, starp citu.
- Starp citu, Frenk?
Visas labās Džordžijas priedes ap
Atlantu un vēl šī celtniecība?
Tas prasa naudu, Skārletas jaunkundze,
un man jādomā par mājas pirkšanu.
Priekš kam jums māja?
Kur kopā ar Sjū Ellenas jaunkundzi
radīt saimniecību.
Šeit Atlantā.
Jūs taču gribēsiet vest viņu uz Atlantu?
Tarā gan tam nebūs nekādas jēgas.
Īsti nesaprotu, ko gribat teikt,
Skārletas jaunkundz.
Es neko negribu teikt, Frenk.
Vai aizvedīsiet mani
līdz krustmātei Pitijai?
Ar lielāko prieku, Skārletas jaunkundz.
Labāk palieciet arī uz vakariņām.
Krustmātei nekas nebūs pretī, bet es
gribētu ar jums paciemoties tā ilgāk.
Jūs uz mani iedarbojaties kā eliksīrs,
Skārletas jaunkundz.
Vai pastāstīsiet man visus jaunumus
par Sjū Ellenas jaunkundzi?
Kas par lietu, Skārletas jaunkundz? Sjū
Ellenas jaunkundze taču nebūs sasirgusi?
Nē, taču. Domāju, viņa jums ir rakstījusi.
Bet laikam viņai tomēr būs bijis kauns
to darīt. Viņai vajadzētu kaunēties.
Cik briesmīgi, ka ir šāda negodīga māsa!
Pastāstiet man visu, Skārletas jaunkundz!
Nelieciet man mocīties neziņā.
Viņa nākammēnes grasās precēt
vienu no tiem apgabala puišiem.
Viņai bija apnicis gaidīt,
viņa baidījās palikt vecmeitās.
Man žēl, ka viņa jums nepateica.
Cik auksti, un es aizmirsu uzroci mājās.
Vai drīkstu ielikt roku jūsu kabatā?
Bet Melānija, tu nesaproti,
ko viņa izdarīja!
Viņa apprecēja manu Kenedija kungu!
Viņš bija mans līgavainis,
bet viņa to ņēma un apprecēja.
Viņa to darīja, lai glābtu Taru.
Es ienīstu Taru!
Un ienīstu Skārletu. Viņa ir vienīgā,
ko ienīstu vairāk kā Taru!
Tā ir mana vaina.
Man vajadzēja kādu aplaupīt uz lielceļa,
lai dabūtu to naudu nodokļiem.
Es to nepieļautu.
Un, šā vai tā, tas jau ir izdarīts.
Jā, izdarīts gan.
Tu man neļautu darīt neko negodīgu,
bet pati sevi tu pārdevi laulībā
vīrietim, kuru nemīli.
Vismaz tev vairs nebūs jāuztraucas
par manu bezpalīdzību.
Ko tu gribi teikt?
Es dodos uz Ņujorku.
Esmu tur sarunājis sev vietu bankā.
Bet tu nedrīksti tā darīt!
Ešlij, es rēķinājos ar to, ka palīdzēsi
man uzsākt biznesu ar kokmateriāliem.
Es uz tevi paļāvos.
Skārleta, no manis nebūtu nekādas jēgas,
es neko nesaprotu no koku tirgošanas.
Tu zini tikpat daudz, cik par bankām.
Un es tev dotu pusi biznesa, Ešlij.
Cik augstsirdīgi, Skārleta.
Bet tā nebūs.
Ja došos uz Atlantu un atkal
ļaušos tavai palīdzībai,
tad man jāatvadās no cerības būt
patstāvīgam uz visiem laikiem!
Un tas viss?
Tu pakāpeniski varētu atpirkt biznesu,
un tad jau tas būtu tavējais, un...
Skārleta, nē!
Skārleta, Skārleta, kas par lietu?
Ešlijs ir tik zemisks un ļauns!
Ko tu izdarīji?
Viņa... gribēja, lai es dodos uz Atlantu.
Lai palīdzētu man uzsākt koku biznesu,
bet viņš manā labā pat pirkstu nekustinās!
Tas nav galanti!
Ešlij, padomā, padomā taču!
Ja nebūtu Skārletas,
es Atlantā būtu nomirusi,
un, iespējams, mums nebūtu maziņā.
Tikai atceroties vien,
kā viņa vāca kokvilnu,
lai sagādātu mums iztiku, es...
Labs ir, Melānija, es došos uz Atlantu.
Nespēju cīnīties ar jums abām.
Kustās!
Te nu būs jūsu strādnieki,
Kenedija kundze.
Tie nāk no labākajiem
Džordžijas cietumiem.
- Neko stipri neizskatās.
- Stāt!
Viss ir jūsu rokās.
Ja ļausiet Džonijam Keligaram
brīvas rokas,
dabūsiet no viņiem laukā visu vajadzīgo.
Labi, jūs esat priekšstrādnieks.
Viss, ko prasu - lai kokzāģētava darbotos
un lai informētu mani par visu.
Džonijs Keligars to saprot.
Bet atcerieties,
nekādu jautājumu, nekādas iejaukšanās.
Vienojušies. Līdz rītam, Keligar.
Kustās! Kustās!
Bet Skārleta, tas nav pareizi, tu to zini!
Pietiek jau ar to, ka sieviete iet biznesā...
Par ko tu sūdzies?
Tev vispār nebūtu kokzāģētavas,
nebūtu es pārņēmusi lietas.
Bet, pirmkārt, es nemaz
negribēju kokzāģētavu.
Mēs nevarētu to nopirkt, nebūtu tu
savākusi naudu, ko citi bija man parādā.
- Vai nav tiesa?
- Vai vadi labdarības iestādījumu?
Ej uz veikalu, tad iegriezies mājās
nosnausties, tu neizskaties labi.
Bet vai tu negribētu labāk nākt
mājās ar mani, saldumiņ?
Velns un elle! Netraucē mani vairs!
Un nesauc mani par saldumiņu!
Labi, labi.
Labu nakti, Ešlij.
Ak vai, ak vai...
Neesmu redzējis sievieti,
kas iekarstu ātrāk par viņu.
Skārleta, es negribu iejaukties,
bet gribētu, lai tu ļautu man nodarbināt
brīvu darbaspēku, nevis ieslodzītos.
Tas būtu labāk.
Vienīgais, ko varam atļauties,
ir bezmaksas darbaspēks.
Bezmaksas darbaspēks...
Tu zini, ko tas nozīmē.
Viņš tos sitīs un mērdēs badā.
Vai neredzēji, ka daži ir
slimi un izdēdējuši?
Ak, Ešlij! Izbeidz.
Ļautu tev vaļu, tu viņiem dotu
vistu trīsreiz dienā.
Un paklātu segu gulēšanai.
Es netaisīšu naudu ar bezmaksas
darbaspēku un uz citu nelaimes.
Varbūt parunāsim par vergiem?
Tas ir kas cits.
Mēs pret viņiem tā neizturējāmies.
Bez tam es būtu visus atbrīvojis
pēc tēva nāves.
Nebūtu karš, viņi jau būtu brīvi.
Piedod, Ešlij.
Bet vai var aizmirst,
kā tas ir - dzīvot bez naudas?
Es esmu sapratusi, ka nauda
ir svarīgākā lieta pasaulē.
Un man nekad vairs tās netrūks.
Es sapelnīšu tik daudz naudas,
lai jeņķi man nevarētu atņemt Taru.
Bet mēs neesam vienīgie
dienvidnieki, kas cietuši.
Paskaties uz mūsu draugiem, viņi nav
zaudējuši godu un labestību.
Jā, un viņi cieš badu.
Kāda man daļa gar šiem muļķiem!
Lai viņi runā par mani ko grib,
man vienalga.
Es sadraudzēšos ar jeņķu politiķiem,
un izmantošu tos savā labā.
Un tu būsi ar mani.
Tā, stumiet vairāk uz to pusi!
- Labdien, Kenedija kundze.
- Labdien.
- Tas gan iedvesmo.
- Un kā vēl...
Bet Skārleta, tu taisi biznesu
ar tiem pašiem cilvēkiem,
kuri mūs laupīja, mocīja
un mērdēja badā.
Tas viss ir pagātnē, Melānij.
Un es no jeņķu naudas
dabūšu maksimumu.
Karš ir beidzies.
Kredītus neprasīt!
Vai zināt, ka liela daļa tās naudas
- patiesībā ir kādam nozagta?
- Ko jūs sakāt!
Tas nav godīgi, kā viņa izturas
pret manu brāli Ešliju.
Viņa pat iet uz traversu
ar veco brūtgānu...
Dārgā Kenedija kundze.
Mana dārgā Kenedija kundze!
Kā gan jūs uzdrīkstaties
skatīties man acīs!
Kad es padomāju, ka jūs būtu tikusi
pie maniem miljoniem, ja tikai pagaidītu...
Cik sievietes nepacietīgas!
Ko jūs gribat?
Man ir svarīgas darīšanas.
Vai apmierināsiet manu ziņkārību
jautājumā, kas mani joprojām nodarbina?
Kas tas ir, ātri!
Skārleta, vai jūs jebkad atturaties no
precībām ar vīriešiem, kurus nemīlat?
Kā jūs tikāt laukā no cietuma?
Kāpēc viņi jūs nepakāra?
Ha-ha... Tas nebija grūti.
Ko tik nevar nopirkt par naudu!
Es skatos, ka esat nopirkusi pat
cienījamo Vilksa kungu.
Jūs joprojām ienīstat Ešliju Vilksu.
Laikam esat uz viņu greizsirdīgs.
Cik smalki nostrādāts triks.
- Domājat, ka visi jūs mīl līdz ārprātam.
- Laidiet garām!
Nedusmojieties, Skārleta!
Jā, uz kurieni jūs dodaties?
- Uz kokzāģētavu, bet kāda jums daļa...
- Viena tik garā ceļā?
Vai nezināt, ka tas ir bīstami?
Par mani neuztraucieties.
Es šauju precīzi,
ja vien tas nav pārāk tālu.
Kāda sieviete!
Vai iedosiet man kvartu?
Nost no mana zirga!
Pieturi zirgu!
- Laidiet mani!
- Dod man to pistoli.
Palīgā!
Pagaidiet!
Skārletas jaunkundz! Pagaidiet!
- Stāviet!
- Sem!
Skārletas jaunkundz! Pagaidiet!
Vai esat savainota, Skārletas jaunkundz?
Vai viņi jums ko nodarīja?
Tas nekas, es jūs nogādāšu mājās.
Aiziet!
Dodies uz Taru, cik ātri vien vari,
un paliec tur!
Labi. Es neesmu viens no viņiem.
Visu labu, Frenka kungs.
Visu labu, Skārletas jaunkundz.
Visu labu, Sem, paldies tev.
Skārleta, pārģērbies un šovakar
dodies pie Mellijas jaunkundzes.
Man ir politiska sapulce.
Politiska sapulce? Kā tu vari par tādu
domāt pēc tā, kas šodien notika ar mani!
Saldumiņ, tu esi vairāk
pārbijusies kā savainota.
Neviens par mani neuztraucas.
Tu izturies tā, it kā nekas nebūtu bijis.
Vīrieši tikai runā par
sieviešu aizstāvēšanu,
bet, kad patiešām notiek kas slikts,
viņi aiziet uz politisku sapulci!
Un, ja tas jūs nesāpina, Indija Vilksa,
sakiet, kapēc jūs tā blenžat uz mani?
Tas nesāpinās mani.
To, kas šodien ar jums notika,
jūs bijāt pelnījusi.
Būtu uz pasaules taisnība,
jūs būtu dabūjusi vēl vairāk.
- Mīļā, nevajag.
- Lai runā, viņa vienmēr ir ienīdusi mani.
Kopš es atņēmu viņai Čārlzu,
tikai viņa nav spējīga to atzīt.
Būtu viņa spējīga, viņa jau
sen to būtu izdarījusi.
Es tiešām ienīstu jūs,
kas esat darījusi visu, lai mazinātu
godīgu cilvēku slavu.
Un tagad jūs pakļaujat briesmām
mūsu vīriešus, jo viņiem...
Manuprāt vajadzētu pieklust,
vai arī pateiksiet ko lieku.
Kas te notiek, par ko man nav zināms?
Kuš! Tur kāds nāk.
Izklausās nepazīstami soļi.
Padodiet man pistoli, Mīdsa kundze.
Lai kas tas būtu,
mēs neko nezinām.
Kurp viņi aizgāja! Sakiet man,
runa ir par dzīvību un nāvi.
Nesaki viņam neko, viņš ir jeņķu spiegs.
Lūdzu, nekavējieties,
mēs varam vēl ko glābt.
Kā jūs to zināt?
Es spēlēju pokeru kopā
ar diviem jeņķu kapteiņiem.
Viņi zināja, ka kaut kas briest,
un kavalērija ir gatavībā.
Jūsu vīrs un viņa draugi iekļūs lamatās.
Nesaki, viņš izliek lamatas tev!
Pie vecā ceļa.
Aiz vecajām plantācijām.
Pie mājas, kas nodega.
Darīšu, ko varēšu.
Kas te notiek?
Es sajukšu prātā, ja nepateiksiet!
Man nebūtu jums jāsaka,
bet Ešlijs un Frenks ar vīriem
devās uz mežu, kur jums uzbruka.
Ir krietni daudz džentelmeņu,
kuri ir gatavi mūs aizstāvēt.
Un, ja viņu noķers, viņus pakārs,
Skārleta, un tā būs tava vaina.
Vēl viens vārds, un tu
atstāsi šo māju, Indija.
Skārleta darīja to,
ko viņa uzskata par vajadzīgu.
Vīrieši dara to,
ko uzskata par vajadzīgu.
Frenks...
un Ešlijs...
Tas nav iespējams.
Viņi nāk, Mellijas kundze,
viņi nāk!
Šujam! Šujam!
Atver durvis, Mammīt!
Labvakar, Kenedija kundze!
Kura no jums ir Vilksa kundze?
Es esmu Vilksa kundze.
- Es gribētu runāt ar Vilksa kungu.
- Viņa šeit nav.
- Vai esat pārliecināta?
- Neuzdrīkstieties apstrīdēt Mellijas kundzi!
Es negribēju izrādīt necieņu,
Vilksa kundze.
Ja dosiet goda vārdu,
es māju nepārmeklēšu.
Meklējiet, ja vēlaties, bet Vilksa kungs ir
politiskā sapulcē Kenedija kunga veikalā.
Veikalā viņa nav, un nav nekādas
sapulces. Nekādas politiskas sapulces.
Mēs pagaidīsim ārā,
līdz kāds no viņiem atgriezīsies.
Seržant, ielenkt māju,
pa vīram pie katrām durvīm un loga!
Turpiniet izšūt, dāmas.
Bet es palasīšu priekšā.
Deivida Koperfīlda dzīve un piedzīvojumi.
1 .nodaļa.
Esmu piedzimis.
Sākot savu dzīvi, es atceros,
ka tā sākās ar manu piedzimšanu.
9. nodaļa.
Mana ievērojamā dzimšanas diena.
Izlaidīšu to, kas notika skolā.
Mana dzimšanas diena
pienāca marta beigās.
Kaut par Sterfordu varēja lepoties
vairāk kā jebkad,
pusgada beigās viņš mūs atstāja.
Un garā viņš bija vēl
neatkarīgāks kā pirms tam.
Un tāpēc es biju viņam pieķēries, bet...
bet vairāk es neko neatceros...
Lielais...
"Es neko neatceros."
Melānija, viņi ir piedzērušies!
Atstāj to man, Skārleta,
un lūdzu, nesaki neko!
Tu, stulbene!
Kuš!
Klusu! Vai nomierināsieties...
Sveika, Mellij!
Atkal esat piedzirdījis manu vīru,
kapteini Batler! Vediet viņu iekšā.
Atvainojiet, Vilksa kundze,
jūsu vīrs ir arestēts.
Ja arestējat visus piedzērušos vīriešus,
tad gan jūsu cietumi ir jeņķu pilni, kaptein.
Vediet viņu iekšā, kapteini Batler,
ja pats spējat vēl paiet.
- Pagaidiet!
- Es jums pskaidrošu...
Es nevaru...
Lieciet viņu uz tā krēsla!
Un tagad, kapteini Batler,
atstājiet manu māju...
un iegaumējiet - nekad
vairs šeit nerādieties!
Tā gan laba pateicība par to,
ka atvedu viņu mājās un
nepametu uz ielas šādā
kaunpilnā stāvoklī.
Nu, puiši, visi kopā!
Doktor Mīd!
Man kauns par jums!
Ešlij, kā tu varēji man to nodarīt!
Es tiešām neesmu piedzēries, Mellija.
Aizved viņu uz guļamistabu un
ieliec gultā, kā parasti.
- Neaiztieciet viņu, viņš ir arestēts.
- Tom!
Par ko tu gribi viņu arestēt?
Esmu redzējis viņu daudz lielākā štīmē.
Un tevi arī.
Un tu - mani.
Manis pēc, lai viņš vārtās renstelē,
es neesmu policists.
Bet viņš šovakar gāja reidā uz to mežu,
kur pa dienu uzbruka Kenedija kundzei.
Lielākā daļa telšu tika nodedzinātas
un pāris vīru nogalināti.
Laiks jums, nemiernieki, saprast,
ka nedrīkstat ņemt varu savās rokās.
Par ko jūs smejaties?
Šiem gan nevajadzētu lasīt lekciju.
Šovakar šie abi bija kopā ar mani.
Ar tevi, Ret?
Kur?
Man nav tiesību to
teikt lēdiju klātbūtnē.
Labāk pasaki gan.
Iziesim uz lieveņa, tur pateikšu.
Runājiet vien, kapteini Batler, man ir
tiesības zināt, kur mans vīrs bijis.
Kundze...
Mēs devāmies pie mana drauga...
un kapteiņa drauga.
Pie Bellas Votlenas kundzes.
Mēs spēlējām kārtis,
dzērām šampanieti un...
Jūs nu gan esat! Vai tiešām mani
bija jāpazemo sievas priekšā?
Ceru, esat apmierināts.
Šīs kundzes gan ar saviem
vīriem vairs nesarunāsies.
Man nebija ne jausmas.
Vai galvosiet, ka šonakt bijāt pie Bellas?
Ja netici man, pavaicā Bellai.
Vai dosiet goda vārdu?
Kā džentelmenis?
Kā džentelmenis?
Protams, Tom.
Esmu kļūdījies, atvainojos.
Ceru, ka piedosiet man,
Vilksa kundze, es...
Lūdzu ejiet un atstājiet mūs mierā.
Es... vēlreiz... atvainojos.
Es atvainojos.
Ejam!
Aizslēdziet durvis un nolaidiet aizkarus.
Viss kārtībā.
Ievainots tikai plecs.
Nesiet viņu uz gultu,
lai varu pārsiet brūci.
Es pats iešu.
Spītīgs kā auns. Uz kurieni?
Šeit.
Mammīt, man vajadzēs karstu ūdeni
un saites.
Ar ko lai es griežu?
Būtu te mana soma...
Vai tiešām tu tur biji?
Vai viņai ir kristāla lustras,
plīša spilveni un dučiem spoguļu?
Augstais Dievs!
Mīdsa kundze, apdomājiet, ko runājat!
Kapteini Batler, stāstiet, kas notika.
Es nokavēju.
Kad es tiku līdz plantācijām,
kauja ar jeņķu pabirām bija jau notikusi.
Vilksa kungs bija ievainots,
un dakteris Mīdss pie viņa.
Man bija jāizdomā, kur viņi varēja būt.
- Un man ienāca prātā Bella.
- Un viņa tos ielaida.
Viņa ir man vecs labs draugs.
Atvainojiet.
Atvainojiet mani, ka neatradu
cienīgāku patvērumu.
Šī nav pirmā reize, kad paglābjat
mani no nelaimes, kapteini Batler.
Es nekādā gadījumā
neapšaubu jūsu izvēli.
Iešu paskatīties,
ko doktoram Mīdsam vajag.
Vai negribat uzzināt, kas notika
ar jūsu vīru, Kenedija kundze?
Vai viņš arī bija pie Bellas?
Nē.
Kur tad viņš ir?
Viņš guļ zemē pie Kito ceļa
ar lodi pierē.
Miris.
Kas tur ir?
Bella Votlena.
Votlena kundze? Vai ienāksiet mājā?
Ak nē, to es nevarētu gan.
Iekāpiet labāk karietē.
Kā gan lai pateicos jums par to, ko darījāt
mūsu labā? Kā gan to vispār var atmaksāt.
Kad saņēmu jūsu zīmīti ar vēsti,
ka vēlaties man pateikties, es domāju,
ka Vilksa kundze zaudējusi prātu.
Braucu šurp, cik ātri vien varēju,
lai pateiktu: "Pat nedomājiet par to!"
Kas esmu es...
Kas jūs...
Tas nav pieņemami.
Vai man nevajadzēja pateikties jaukai
sievietei, kura izglāba mana vīra dzīvību?
Vilksa kundze, šai pilsētā neviena
lēdija nav tik labi pret mani izturējusies...
Es domāju par to naudu hospitālim.
Un es labu sirdi neaizmirstu.
Kad padomāju, ka jūs varētu
palikt viena ar mazu puisīti,
ja Vilksa kungu pakārtu...
Jums ir tik jauks puisītis,
Vilksa kundze...
Man pašai ir dēliņš... Tāpēc...
Vai tiešām? Vai viņš dzīvo...
Nē, Atlantā viņa nav.
Viņš te nav bijis,
viņš mācās skolā.
Neesmu viņu redzējusi kopš mazotnes.
Lai vai kā, nebūtu jūsu vīrs briesmās,
es nedarītu neko,
lai ko kapteinis Batlers teiktu.
Viņa ir auksta sieviete, kas
viena pati vazājas pa Atlantu...
Viņa ar savu bezkaunību
nogalināja savu vīru.
Nerunājiet sliktu par Skārletu!
Atvainojiet, Vilksa kundze.
Es piemirsu, ka jūs viņu mīlat.
Bet viņa nav no jūsu sugas, un es tur
neko nevaru padarīt, ja tā domāju.
Bet nu gan man jābrauc.
Baidos, kāds var atpazīt šo karieti,
ja palikšu šeit ilgāk.
Jums tas par labu nenāktu.
Un, Vilksa kundze,
ja redzēsiet mani uz ielas,
jums nav mani jāuzrunā.
Es sapratīšu.
Es lepošos, ka varu jūs uzrunāt.
Lepošos, ka mūs kas saista.
Ceru, ka vēl tiksimies.
Ak nē, tā nav pieņemts.
- Labu nakti, Vilksa kundze.
- Labu nakti, Votlena kundze.
Un jūs kļūdāties par Kenedija kundzi.
Viņai sirds lūzt sāpēs par to, kas notika.
Velns un elle!
Rets.
Kapteinis Batlers vēlas jūs satikt.
Es teicu viņam, ka esat bēdu sagrauzta.
Saki viņam... saki,
ka tūlīt nokāpšu lejā, Mammīt!
Viņa lika pateikt, ka tūlīt nāks.
Nezinu gan kāpēc, bet nākšot.
Es jums nepatīku, Mammīt.
Tikai nerunājiet pretī,
es jums patiešām nemaz nepatīku.
Tas nav labs, Skārleta.
- Kas?
- Odekolons.
Nesaprotu, ko gribat teikt.
Jūs esat dzērusi. Brendiju. Un daudz.
Un ja tā būtu?
Vai tas kā attiecas uz jums?
Nedzeriet viena, Skārleta.
Cilvēki to uzzinās.
Jūs samaitāsiet reputāciju.
Kas tad vēl?
Kas vairāk kā zaudēt Frenku?
Ak, Ret, man ir ļoti bail.
Neticami! Jūs nekad mūžā
neesat baidījusies!
Tagad baidos.
Baidos nomirt un nokļūt ellē.
Jūs izskatāties vesela.
Un tādas elles varbūt nemaz nav.
Ir gan. Es zinu, ka ir.
Es ar šo domu uzaugu.
Ne jau man apspriest
bērnu audzināšanu.
Sakiet, ko esat sagrēkojusi,
lai elles vārti jums atvērtos!
Es pirmkārt nedrīkstēju
apprecēt Frenku.
Viņš bija Sjū Ellenas līgavainis,
un viņš mīlēja viņu, ne mani.
Es padarīju viņu nelaimīgu.
Es viņu nogalināju.
Jā, es viņu nogalināju.
Ak, Ret!
Pirmoreiz mūžā
es saprotu, ko nozīmē justies
vainī*** par pašas nodarīto.
Ņemiet, noslaukiet acis!
Ja jums tad būtu jādara atkal,
jūs darītu tieši tāpat.
Jūs esat kā tas zaglis,
kurš nekaunās par to, ka zadzis,
bet gan par to, ka jāsēž cietumā.
Labi, ka māte ir mirusi.
Labi, ka viņa nevar redzēt mani tādu.
Es vienmēr vēlējos viņai līdzināties,
būt maiga un mīļa...
Bet esmu viņu tā pievīlusi.
Vai zināt ko, Skārleta?
Jūs tūliņ izplūdīsiet asarās.
Tāpēc mainīsim tematu,
un es pateikšu, kāpēc esmu nācis.
Tad sakiet tūlīt!
- Kas tas ir?
- Es ilgāk nespēju bez jums.
Jūs patiesi esat vissliktāk audzinātais
vīrietis, lai šādā brīdī nāktu šurp un...
Jau pirmajā dienā,
kad ieraudzīju jūs 1 2 ozolos,
es sapratu, ka jūs man
esat vienīgā sieviete.
Kopš jums ir kokzāģētava
un Frenka nauda,
jūs pie manis vairs nenāksiet
kā toreiz cietumā.
- Tāpēc man laikam būs vien jūs jāprec.
- Cik neticami sliktas manieres!
Vai būs pārliecinošāk, ja metīšos ceļos?
Laidiet mani vaļā, nelieti, un lasieties!
Piedodiet, ka pārsteidzu jūs
ar savu jūtu straujumu,
manu dārgo Skārlet,
piedodiet, dārgā Kenedija kundze.
Bet, jūs būsiet pamanījusi,
ka pēdējā laikā
draudzība, ko pret jums jūtu,
ir pāraugusi dziļākās jūtās.
Skaistākās, tīrākās, svētākās jūtās.
Vai lai uzdrīkstos tās saukt vārdā?
Vai tā nav mīlestība?
Celieties kājās,
man riebjas jūsu prastie joki!
Cik briesmīgs bildinājums,
taču izteikts, manuprāt,
ļoti piemērotā brīdī.
Es nevaru gaidīt visu savu mūžu,
lai notvertu jūs jūsu laulību starplaikā.
Jūs esat rupjš un iedomīgs.
Un, manuprāt, šī saruna
ir aizgājusi pārāk tālu.
Bez tam, es vairs nekad neprecēšos.
Un kā vēl!
Jūs precēsieties ar mani!
Ar jums... jums?
Es jūs nemīlu.
Un man nepatīk but precētai.
Vai neesat domājusi par
precēšanos prieka pēc?
Precības un prieks?
Tu-tu-ru-tu-tū...
Gribat teikt, par prieku vīriešiem?
Klusāk, vai gribat,
lai viņi jūs ārā dzird?
Jūs esat bijusi precējusies
ar puiku un vecu vīru.
Kāpēc lai neizmēģinātu piemērota vecuma
vīru? Kurš prot apieties ar sievietēm.
Jūs esat muļķis, Ret Batler!
Un jūs zināt,
ka es mūžam mīlēšu citu vīrieti.
Izbeidziet! Vai dzirdējāt?
Izbeidziet, Skārleta!
Vairs ne vārda par to!
Ret, nevajag, es ģībšu!
Un tad? Tam jūs tikāt radīta.
Neviens no tiem, kurus esat pazinusi,
nekad nav jūs šādi skūpstījis, vai tiesa?
Jūsu Čārlzs, jūsu Frenks
vai jūsu nelga Ešlijs.
Sakiet, ka precēsieties ar mani!
Sakiet jā! Sakiet jā!
Jā.
Vai jūs to nopietni?
Vai neņemsiet vārdu atpakaļ?
Bet tagad pasakiet man patiesību!
Vai piekritāt manas naudas dēļ?
Zināmā mērā... jā.
Zināmā mērā...
Bet, Ret... Ne tikai tāpēc.
- Jūs man patīkat.
- Patīku?
Ja teiktu, ka esmu neprātīgi
iemīlējusies jūsos, es melotu.
- Bet jūs sakāt, ka mums daudz kopīga...
- Jums taisnība, dārgā.
Es jūs nemīlu vairāk kā jūs mīlat mani.
Un, pat ja es jūs mīlētu, tas nelīdzētu.
Kāds gredzens jums patiktu, dārgum?
Ar briljantu un labi lielu.
Dabūsiet lielāko un vulgārāko
gredzenu Atlantā.
Un arī medusmēnesis jums būs dārgākais,
kādu vien var iedomāties.
- Tas būtu debešķīgi.
- Un vēl es jums dabūšu pūru.
Cik jauki!
Bet jūs par to nevienam neteiksiet, labi?
Mazā melīgā liekule!
Bet kā ar atvadu skūpstu?
Vai nebūs gana skūpstu vienai dienai?
Jūs esat neciešams! Varat iet,
un es nepārdzīvošu, ja neatgriezīsieties.
Bet es atgriezīšos.
Par ko tu domā, Skārleta?
Par to, cik esam bagāti.
Ret, vai varu paturēt gateri, lūdzu?
Jā, protams, ja tev to vajag.
Un tagad tu esi tik bagāta, lai varētu visus
pasūtīt pie velna, ko vienmēr esi vēlējusies.
Tu biji galvenais, kuru
gribēju pasūtīt pie velna.
Neskrāpē šķīvi,
gan jau vēl ko atnesīs.
Ret, vai es varētu dabūt to ikru maizīti?
Ja turpināsi tā ēst,
paliksi tikpat resna kā Mammīte.
Un es no tevis šķiršos.
Vai nebūtu jauki, ja tu
kaut ko nopirktu arī Mammītei?
Kāpēc lai es viņai ko pirktu?
Ja viņa dēvē mūs par mūļiem.
Par mūļiem?
Kāpēc gan?
Viņa teica, ka esam kļuvuši
līdzīgi mūļiem,
kas tik to vien dara kā velk kravu,
bet prieku nesagādā.
Neko patiesāku neesmu dzirdējis.
Mammīte ir tas retais cilvēks,
kura cieņu es gribētu piedzīvot.
- Es viņai neko nedošu.
- Aizvedīšu viņai apakšsvārkus.
Atceros, mana mammīte vienmēr teica,
ka vairāk par visu
viņa vēlētos sarkanus apakšsvārkus.
Tik stīvus, lai tie paši stāvētu.
Un tik čaukstīgus, lai tie izklausītos
pēc eņģeļu balsīm.
Priekš kam?
Viņai tos nebūs, kur valkāt.
Iespējams, bet tas būs labs žests.
Mieru, mieru!
Atkal tie murgi!
Ak, Ret, es biju tik nosalusi,
izsalkusi un nogurusi,
ka miglā nevarēju to atrast.
Nevarēju atrast.
- Atrast ko?
- Nezinu.
Tu taču zini, vienmēr viens un tas pats
sapnis, un es nevaru to atrast.
Jo tas ir pazudis miglā.
Dārgā...
Ak, Ret, kaut es reiz
varētu sapnī to atrast...
Sapņi nav tālu no īstenības.
Kad būsi pieradusi būt drošībā,
tu sāksi to redzēt arī sapnī.
Un, Skārleta, es gādāšu,
lai tu būtu drošībā.
Ret, vai tu ko izdarīsi, ja es palūgšu?
Tu taču zini, ka jā.
Lūdzu aizved mani prom no šejienes.
Vai tev te nepatīk?
Man te ļoti patīk, bet es gribu
braukt mājās un pabūt Tarā.
Vai aizvedīsi mani uz Taru?
Jā, Skārleta, protams.
Rīt.
Tu no Taras smelies spēku, Skārleta.
Tā ir daļa no tevis.
Ak, Ret, es atdotu visu,
lai tikai Tara būtu tāda kā pirms kara.
Tiešām?
Tad dari tā!
Tērē, cik gribi.
Padari to par to dižāko plantāciju,
kāda tā bija!
Ak, Ret, tu esi tik labs pret mani
Un vai mums arī būs
dižākā māja Atlantā?
Jā. Un neskopojies ar rotājumiem.
Būvē, cik vien dižu to vēlies.
Ar marmoru, terasēm, vitrāžām logos.
Visi kļūs zaļi aiz skaudības.
Es gribu, lai visi,
kas mani pazītu, tādi kļūtu!
Man vienalga! Es viņu ienīstu!
Viņa te izrīko visu!
Pat atņēma mums mūsu kalpus.
Nevajag tik drūmi par to domāt.
Viņa vienmēr darījusi visi,
lai Tara paliktu mūsējā. Vienmēr.
Vienmēr tikai Tara!
Bet par mani neviens nedomā!
Augstais Dievs!
Tagad redz, cik bagāti esam.
Tas ir izsmiekls!
Kāpēc nevaru iet iekšā?
Es pat nedrīkstu redzēt,
kā izskatās mans bērns!
Tikai mieru, Reta kungs,
jūs viņu vēl ilgi redzēsiet.
Un man gribētos atvainoties,
ka tas nav puika.
Klusē, Mammīt, kurš gan vēlas puiku?
Puika būtu tāds pats kā es,
domā es to nezinu?
Iedzer labāk šeriju.
Mammīt, viņa taču ir skaista?
Protams, ka jā.
Vai esi redzējusi skaistāku?
Kungs, kad Skārletas jaunkundze dzima,
viņa arī bija skaista, bet ne tik ļoti.
Iedzer vēl vienu, Mammīt.
Mammīt, kas tā par
čaukstoņu, ko es dzirdu?
Reta kungs, tie ir sarkanie
zīda apakšsvārki, kurus man uzdāvinājāt.
Tu tos valkā? Neticu!
Pierādi man, pacel augšā brunčus!
Reta kungs, jūs esat bezkauņa.
Bezkauņa!
Vai tiešām ir pienācis tiem īstais laiks?
Jā. Gandrīz par vēlu.
Un vairs nekādu muļķību par mūļiem?
Reta kungs, vai Skārletas jaunkundze
jums to pateica?
Jūs taču neizmantosiet to pret mani?
Es neturu ļaunu prātu.
Es tikai gribēju zināt.
Iedzer vēl vienu.
Ņem visu pudeli!
Doktors Mīds saka,
varat nākt, kapteini Batler.
Šī ir labākā diena manā mūžā.
Esmu bijusi saistīta ar trim
šīs dzimtas meiteņu paaudzēm.
Šī tiešām ir laimīga diena.
Protams! Vislabākās dienas ir tad,
kad dzimst bērni. Kaut...
Mammīt, viņa ir skaista.
Kāds būs vārdiņš?
Skārletas jaunkundze man teica,
ja būs meitene,
sauks par Judžīniju Viktoriju.
Cik jauks bērniņš!
Visskaistākais mazulis, kāds jebkad...
Jā... vai zini, ka šī ir
tava dzimšanas diena?
Ka šodien tev paliek nedēļa?
Jā... es tev nopirkšu tādu poniju,
kādu šī pilsēta vēl nav redzējusi.
Jā, es tevi sūtīšu
labākajās Čārlstonas skolās.
Jā, un viņu pieņems labākajās
Dienvidu ģimenēs.
Un, kad viņai pienāks laiks precēties,
viņa būs maza princesīte.
Tu gan uzvedies kā muļķis.
Un par ko ne?
Viņa ir pirmais cilvēks,
kurš pilnībā pieder man.
Sasodīts!
Es taču devu viņai dzīvību!
- Te Melānija, vai drīkstu ienākt?
- Nāc vien, Melānij!
Jā, nāciet un ieskatieties manas
meitas daiļajās zilajās acīs!
Bet, kapteini Batler, lielākā daļa
bērnu piedzimst ar zilām acīm.
Nemaz necenties viņam ko teikt, Mellija,
viņš par bērniem zina visu!
Tik un tā, viņai ir zilas acis,
un tādas tās arī paliks!
Zilas kā zilais poniju karogs.
Tieši tā.
Tā mēs viņu sauksim.
Bonija Blū Batlere.
Mēģini vēlreiz, Mammīt!
20 collas.
20 collas?
Esmu uzblīdusi kā krustmāte Pitija.
Bet tev tā atkal jāsavelk
līdz 1 8 ar pusi, Mammīt!
Jums taču piedzima bērns,
Skārletas jaunkundz!
Un jums vairs nekad
nebūs 1 8 ar pusi collas.
Nekad vairs!
Un tur neko nevar darīt.
Tur var gan ko darīt.
Es netaisos palikt veca
un resna pirms laika.
Un bērnu man vairs nebūs.
Es dzirdēju, ka Reta kungs
teicās gribam nākamgad dēlu.
Ej un pasaki kapteinim Batleram,
ka izlēmu galu galā nekur neiet.
Ēdīšu vakariņas savā istabā.
Es saņēmu tavu ziņu.
Likšu uznest šurp arī manu porciju.
Ceru, tev nekas nebūs pretī.
Nē...
Jā.
Man... man vienalga,
kur tu ēd vakariņas.
Ret?
Redzi... nu, es nolēmu...
Es ceru, ka man bērnu vairs nebūs.
Mana mazā, es jau tev teicu
pirms Bonijas dzimšanas,
ka man vienalga, vai tev
bijis viens bērns vai 20.
Es zinu, bet vai tu...
Saproti, ko es gribu teikt?
Saprotu. Bet vai tu zini,
ka tāpēc varu no tevis šķirties?
Cik zemiski, ka tu varēji
ko tādu iedomāties.
Ja tevī būtu kaut druska no bruņinieka,
tu būtu jauks kā...
Paskaties uz Ešliju Vilksu! Melānijai
vairs nevar būt bērnu, bet viņš...
Vai tu šo pēcpusdien
esi bijusi kokzāģētavā?
Kāds tam ar to sakars?
Kas par jauku kundziņu tas Ešlijs!
Tā turpini, pielūdz viņu, Batlera kundze!
Tam nav jēgas. Tu tāpat nesapratīsi.
- Vai zini, man tevis žēl, Skārleta.
- Tev manis žēl?
Jā, žēl, jo tu ar abām
rokām atgrūd savu laimi.
Un sniedzies pēc tā,
kas tevi nekad nedarīs laimīgu.
Nesaprotu, par ko tu runā.
Ja tu būtu brīva, ja Mellija būtu mirusi un
tev būtu tavs dārgais, godājamais Ešlijs,
vai tu domā,
ka būtu ar viņu laimīga?
Tu viņu pat nepazīsti.
Tu nespēj izprast viņa domu gājienu.
Mazāk kā jebko citu.
Izņemot, protams, naudu.
Kāda starpība. Es gribu zināt...
Paturi savu svētumu pie sevis.
Man tas neko neskādēs.
Vai gribi teikt, ka tev vienalga?
Pasaule ir daudzu lietu un
daudzu cilvēku pilna.
Un es neesmu nemaz ne vientuļš...
Es atradīšu mierinājumu kur citur.
Cik jauki!
Bet es tevi brīdinu, ja gadījumā
pārdomāsi, manas durvis būs aizslēgtas.
Liela muiža!
Ja es gribētu tikt iekšā,
nekāda atslēga mani neaizturētu.
Es vienmēr zināju, ka vairums
sieviešu ir krāpnieces,
viltnieces un vēl nežēlīgas.
Bet viņa...
- Izbeidz.
- Kāpēc?
Tevi tas saindē.
Man vienalga, ko viņa tev nodarījusi,
tu joprojām viņu mīli.
- Diez vai tas ir prātīgi man to teikt.
- Iespējams, bet man ar viņu viss cauri!
Labāk paņem bērnu,
bērns ir desmitreiz vērtīgāks par tā māti.
Tu esi gudra sieviete.
Un ļoti jauka.
Tiešām?
Es domāju, kāda starp jums atšķirība.
Abas stūrgalvīgas un nodarbojaties
ar biznesu, abām veicas.
Bet tev, Bella, ir sirds.
Un vienmēr būs.
Visu labu, Ret!
Visu labu, Bella.
Viņa būs vienreizēja jātniece,
paskaties uz rokām!
Tu-tu-ru-tu-tū...
Kāpēc mums jāstaigā ar bērnu,
ja māja ir kalpotāju pilna?
- Labrīt, Merīvezeras kundze.
- Labrīt, kapteini Batler.
Labrīt, Skārleta.
Iztaisies par muļķi to veco ķožu priekšā.
Ja tu nebūtu samaitājusi savu
slavu jau sen, man nebūtu tas jādara.
Bet šajā situācijā mēs ***īsimies
katrai vecai grezelei visā apkaimē.
- Labrīt, Lasgingas kundze!
- Labrīt, kapteini Batler.
Labrīt, Skārleta.
Cik daudz skatītāju vajadzīgs,
lai kļūtu respektabls?
Nauda nespēj nopirkt
Bonijai to, ko vēlos.
Jāatzīst, arī es neesmu bez vainas.
Bonijai būs vieta starp
cienījamiem cilvēkiem.
Pat ja man tādēļ būtu jālien
uz vēdera resnu kaķeņu priekšā.
Labrīt, Mīdsa kundze!
Labrīt, Batlera kungs.
Labrīt, Skārleta.
Merimena kundze, es vienmēr
esmu cienījis jūsu zināšanas.
- Man vajadzētu jūsu padomu.
- Protams, kapteini Batler.
Mana Bonija sūkā pirkstu,
es nespēju viņu atradināt.
Viņa noteikti jāatradina!
Tas sabojās viņas mutes formu.
Zinu, zinu.
Un viņai vēl tik glīta mutīte.
- Es uzsmērēju viņai ziepes uz nagiem.
- Ziepes?
Uzmērējiet hinīnu,
un viņa vairs nekad to nesūkās.
Hinīnu?
Tas man nekad nebūtu ienācis prātā.
Kā lai jums pateicos!
Jūs noņēmāt man no pleciem
tādu smagumu.
Ar laburītu.
Labrīt, Dollija.
Vai tas nebija kapteinis Batlers?
Labrīt, Kerolaina.
Es te domāju,
cik ļoti labam jābūt vīrietim,
lai tik ļoti mīlētu bērnu.
Protams!
Vai es stāstīju, ka doktoram Mīdsam kāds
teica, ka kapteinis Batlers beidzot atzinis,
ka Konfederācijas kongress viņam piešķīris
zīmi par varonību kaujā pie Frenklinas.
Nē. Bet vai es jums,
Kerolaina, stāstīju, ka kapteinis Batlers
izdarīja vērā ņemamu ziedojumu
kritušo varoņu kapvietu labiekārtošanai?
Nevar būt...
Mana mazmeitiņa nākamnedēļ
rīkos svētku pasākumu Bonijai.
Neaizmirstiet, tā bija mana ideja sarīkot
svētku pasākumu par godu Bonijai Batlerei.
Kerolaina, dārgā,
kā jūs varat ko tādu teikt?
Skaties, kā tētis vadīs tavu poniju.
Bonija, skaties!
Tagad es, tēti, tagad es.
Labi, dārgumiņ.
Palīdzi viņai, Pol.
Kāp sedlos!
Augšā esam!
Augstais Dievs!
Atkal vecie niķi!
Stingri piespied kājas un cieši piespiedies
sedliem. Pieliecies un seko zirgam.
Ar rokām palīdzi.
Tas bija lieliski, es zināju, ka tev sanāks.
Kad izaugsi, aizvedīšu tevi
uz Kentuki un Virdžīniju.
Tu būsi lieliskākā jātniece visos Dienvidos.
Iedod tētim buču!
Vai redzēji, Mammīt, cik viņa lieliska!
Cik reizes esmu jums teikusi, Reta kungs,
ka meitenei nav labi jādelēt apkārt
zirga mugurā ar saceltiem brunčiem.
Labi, Mammīt, iemācīšu
viņai jāt sānu sedlos.
Un nopirkšu viņai zilu jātnieku ķiveri,
tā viņai patiks.
Mazu zilu cepurīti,
kā to valkā meitenes.
Mammīt, nāc pie prāta!
Nedomāju, ka tas ir viņai piemēroti.
Ja tā nav pieņemts,
tad tā nav pieņemts.
Nav pieņemts.
Bet Skārleta! Ko tu šādā
stundā meklē šai pilsētas daļā?
Ešlij, es tikai...
Kāpēc tu nepalīdzi Mellijai
gatavoties dzimšanas dienas svinībām?
Bet Ešlij Vilkss!
Tev par to nekas nav jāzina.
Melānija bēdātos,
ja tu nejustos pārsteigts.
Es viņu nesāpināšu.
Būšu vispārsteigtākais cilvēks Atlantā.
Bet, ja reiz esi šeit,
es tev parādīšu grāmatvedību.
Lai redzi, cik patiesībā
esmu slikts biznesmenis.
Nē, šodien nekādas grāmatvedības.
Kad man galvā jauna cepure,
visi skaitļi ar joni izskrien
man no galvas laukā.
Ja cepure ir tik skaista,
visi skaitļi pazūd kā nebijuši.
Skārleta, tu zini,
ka kļūsti aizvien skaistāka.
Nemaz neesi mainījusies
kopš mūsu pēdējā piknika 1 2 ozolos.
Toreiz tu sēdēji zem koka
neskaitāmu pielūdzēju ielenkumā.
Tās meitenes vairs nav.
Nekas nav sanācis, kā es cerēju, Ešlij.
Itin nekas.
Jā, kopš tām dienām daudz ūdeņu
aiztecējis, vai ne tā, Skārleta?
Laiskās dieniņas..
vēl siltā mierīgā lauku pustumsa...
un pieklusinātie kalpu smiekli...
un vēl to dienu drošība.
Neskaties pagātnē, Ešlij.
Nevajag.
Tas velkas līdzi sirdij līdz...
līdz nespēj neko,
kā vien atskatīties pagātnē.
Negribēju tev skumdināt, dārgā.
Viss, ko es gribu,
lai tu būtu pilnīgi un absolūti laimīga.
Kas tur ir?
Tikai tavs vīrs.
Nāc iekšā!
Vai mani tiešām ielūdz svētnīcā?
Vēl neesi gatava Melānijas ballītei?
Man sāp galva, Ret.
Ej viens bez manis un
atvainojies Melānijai.
Kāda tu esi mazdūšīga gļēvule!
Celies! Tu iesi uz ballīti,
un tāpēc tev jāpasteidzas!
- Vai Indija...
- Jā, mana dārgā.
- Visi šai pilsētā zina, ko Indija redzēja.
- Tev būtu viņi jānogalina!
Dīvaini, bet es nenogalinu cilvēkus,
kuri runā patiesību.
Nav laika strīdiem, celies!
Es nekur neiešu! Es nevaru iet,
kamēr tas pārpratums nav atrisināts.
Tu taču neatņemsi Melānijai iespēju un
patiku tevi publiski izdzīt no savas mājas!
Tur nekā slikta nebija. lndija mani ienīst,
tāpēc nevaru iet. Es nespētu viņu redzēt.
Ja tu neparādīsies šovakar, tu vairs
nekad nevarēsi rādīties šai pilsētā!
Bet man nav vienalga,
ka tu gremdē Bonijas nākotni.
Tu iesi uz šo ballīti tikai viņas dēļ.
Bet tagad ģērbies!
Un velc šo te! Šim gadījumam
nederēs nekas solīds un garlaicīgs.
Un spilgti uzkrāsojies.
Gribu, lai šovakar tu izskatītos attiecīgi.
- Visu labu, Skārleta.
- Bet, Ret, tu nevari...
Tu iesi iekšā viena.
Izsalkušās lauvas jau tevi gaida.
Ret, neatstāj mani, lūdzu!
Tev jau nav bail!
Cik jauka kleita, Skārleta, dārgā!
Indija šovakar nevarēja atnākt.
Vai būsi mans eņģelis?
Lūdzu palīdzi man sagaidīt viesus.
Mīdsa kundze,
lūk, arī mūsu dārgā Skārleta.
- Labvakar!
- Labvakar!
- Skārleta, labvakar!
- Labvakar!
Ešlij, vai atnesīsi mūsu
Skārletai glāzi punša?
Vai šovakar labi izpriecājāties
Mellijas jaunkundzes ballītē?
Jā, jā. Bet tagad, Mammīt,
esi mierīga un ej projām.
Ja kapteinis Batlers atgriezies pēc manis
prasa, saki, ka esmu aizmigusi.
Ienāciet, Batlera kundze.
Ienāciet!
Sēdies.
Kādēļ gan tev neiemest glāzīti
pirms miega, pat ja es esmu šeit.
Es negribēju dzert.
Es dzirdēju troksni un...
Neko tādu tu nedzirdēji.
Tu nenāktu lejā, ja domātu,
ka esmu šeit.
- Tev laikam ļoti vajag ko iedzert.
- Nevajag vis.
Paņem! Necel degunu gaisā.
Es zinu, tu pa kluso iedzer,
un es zinu, cik.
Vai tu domā, ka mani tas uztrauc?
- Tu esi piedzēries, un es eju gulēt.
- Esmu ļoti piedzēries...
Un esmu nolēmis dzert vēl vairāk,
pirms vakars ir galā.
Bet tu gulēt neiesi.
Vēl ne.
Apsēdies!
Tātad viņa tevi attaisnoja, ja?
Kāda ir sajūta, kad sieviete, kurai tā
esi darījusi pāri, izstrebj tavus grēkus?
Tu domā, vai viņa zina
visu par tevi un Ešliju.
Tu domā, vai viņa to darīja tikai,
lai glābtu pati sevi.
Tu domā, ka viņa ir muļķe, tā darīdama,
pat, ja viņa tevi paglāba, bet...
- Es netaisos tevī klausīties.
- Nē, tu klausīsies gan!
Melānija ir muļķe,
bet ne jau tāda, kā tu domā.
Viņā vienkārši ir parāk daudz goda,
lai iegrūstu negodā tos, ko viņa mīl.
Un viņa tevi mīl.
Es gan nezinu, kāpēc viņa tevi mīl.
Nebūtu tu tik piedzēries un rupjš,
es varētu paskaidrot.
- Bet šādi...
- Ja tu vēlreiz piecelsies no šī krēsla...
Protams, šai situācijā visnožēlojamākās
ir Vilksa kunga ilgās ciešanas.
Vilksa kungs, kurš nespēj būt domās
uzticīgs savai sievai
un nebūs tai neuzticīgs fiziski.
- Kāpēc viņš nenāk pie prāta?
- Ret, tu...
Vai redzi manas rokas, mīļā?
Es varētu tevi saraut gabalos.
Un es tā darītu, ja tas izrautu
Ešliju no tava prāta uz visiem laikiem.
Bet tā nenotiks.
Tāpēc es izdzēšu viņu no
tava prāta šādā veidā.
Likšu rokas šādi.
Katru savā tavas galvas pusē.
Un saspiedīšu tavu galvu kā riekstu.
Tā tu viņu aizmirsīsi.
Novāc rokas, tu, piedzērušais muļķi!
Vai zini, esmu vienmēr cienījis
tavu gara spēku, dārgā.
Kur nu vēl tagad, kad esi iedzīta stūrī.
Es neesmu iedzīta stūrī.
Tev tas neizdosies, Ret Batler,
tu mani neiebiedēsi.
Tu esi tik ilgi dzīvojis zaņķī,
ka nespēj neko citu saprast.
Un tu esi greizsirdīgs par to,
ko nespēj saprast.
Ar labu nakti.
Es esmu greizsirdīgs?
Jā, laikam tā ir.
Pat ja zinu, ka esi visu laiku
bijusi man uzticīga.
Kā es to zinu?
Tāpēc, ka es zinu Ešliju Vilksu
un viņa godājamo sugu.
Viņi ir džentelmeņi.
Tas ir kas vairāk,
ko nevaru teikt par tevi un par sevi.
Mēs neesam džentelmeņi.
Un mums nav goda, vai ne tā?
Beidz muļķoties, Skārleta!
Tu atgrūd mani,
bet karies kaklā Ešlijam Vilksam.
Bet šonakt tu mani vairs neatgrūdīsi.
Kā šorīt jūties, Mammīt?
Ja vien nesāpētu
tā mugura...
Šorīt esat krietni priecīgāka,
Skārletas jaunkundz.
Tā arī ir.
Viņš uzsmaidīja tai,
un tā aizstraucās dejā
Aiz prieka, kaut smaids
jau bij pārtapis smīnā...
Sveika.
Es... man vajadzētu atvainoties
par pagājušās nakts uzvedību.
Bet Ret...
Biju ļoti piedzēries,
un tavs skaistums
mani vai gāza no kājām.
Priekš kam atvainoties, nekas,
tava rīcība vairs mani nespēj izbrīnīt.
Skārleta, es visu pārdomāju un patiešām
ticu, ka mums abiem būtu labāk atzīt,
ka esam kļūdījušies un šķirties.
- Šķirties?
- Jā.
Nav taču jēgas turēties vienam pie otra...
Esmu tevi gana nodrošinājis.
Īpašumu tev netrūkst.
Tikai atdod man Boniju, un saki,
ko gribi, es to neapstrīdēšu.
Liels tev paldies, bet man neienāktu pat
prātā apkaunot ģimeni ar šķiršanos.
Tu to gana ātri vien apkaunotu,
ja Ešlijs būtu brīvs.
Man galva griežas apkārt, domājot
par to, cik drīz tu no manis šķirtos.
Vai ne tā, Skārleta?
Atbildi taču man!
Vai tā nebūtu?
Tagad, lūdzu, ej un atstāj mani vienu.
Jā, es eju.
To arī es nācu tev pateikt.
Es dodos ļoti ilgā
ceļojumā uz Londonu.
Un aizbraucu jau šodien.
Un es ņemu Boniju līdzi. Tāpēc, lūdzu,
liec tūliņ pat sakravāt viņas mantas.
Tu nekad neaizvedīsi
manu bērnu no šīs mājas.
Viņa ir arī mans bērns. Un tu kļūdies,
ja domā, ka es viņu atstāšu šeit ar māti,
kurai nav pat pietiekami goda
apdomāt pašai savu reputāciju.
Ar tevi gan jauki sarunāties.
Domā, es laidīšu bērnu, lai tu varētu viņu
atstāt pie tādiem ļaudīm kā.. kā tā Bella?
Būtu tu vīrietis,
es par to nolauztu tev sprandu.
Pateicos, ka aizvēri savu stulbo muti.
Un, kas attiecas uz tavu augstprātību
par sevi kā māti,
pat kaķene ir labāka māte par tevi.
Tu sakravāsi viņas mantas stundas laikā,
vai arī es tevi brīdinu,
esmu pārliecināts, ka labs pēriens
ar pātagu tev ļoti nāktu par labu.
Atvainojiet, Reta kungs.
- Sveiks, onkuli Ret.
- Sveiki, sveiki.
Tēti, kur tu biji?
Es tevi visu rītu gaidīju.
Es ķēru mazus zaķīšus
savai mīļajai Bonijai.
Iedod man, dārgum, bučiņu!
Bonija, kā būtu ar ilgu ceļojumu
uz sapņu zemi?
Kur tas ir?
Es tev parādīšu Londonas Taueru,
kur dzīvoja mazā princese,
un Londonas tiltu.
Londonas tiltu?
Mēs no tā nenokritīsim?
Kā lai es to pieļautu, dārgā.
Tēti! Tumsa!
Tumsa!
Mieru, mieru, mana mīļā!
Kas lēcies manai Bonijai?
Lācis!
Lācis? Vai liels lācis?
Liels!
Viņš mani sagrāba un spieda sev klāt.
Mīļā, es palikšu te un nošaušu viņu,
ja tas atgriezīsies.
Labvakar, Batlera kungs.
Vai es jums neliku nekad neatstāt
manu bērnu tumsā vienu?
Atvainojiet, kungs, bērni bieži baidās
no tumsas, bet pārvar to.
Ļaujiet viņai vienu nakti pakliegt...
Ļaut viņai kliegt?
Jūs esat muļķe, necilvēcīgākais radījums,
kādu esmu redzējis.
Ja kungs vēlas, lai viņa izaugtu
nervoza un gļēvulīga...
Gļēvulīga?
Kāds Bonijai sakars ar gļēvulību?
Jūs esat atlaista.
Kā teiksiet, kungs.
Kur ir mamma?
Bonija... Vai tu šeit Londonā
ar mani neesi laimīga?
Es gribu mājās.
Bonijas jaunkundz!
Kapteinis Batlers!
Mammīt, nāc šurp, Mammīt!
Dārgais bērns!
Skārletas jaunkundz! Viņa ir atgriezusies.
Viņa ir mājās!
Bonija!
Dārgā Bonija!
Dārgais bērns...
Vai esi priecīga atkal būt mājās?
Tētis uzdāvināja man kaķēnu!
Londona ir briesmīga vieta.
Kur ir mans ponijs?
Gribu redzēt savu poniju!
Tad ej un satiec savu poniju.
Kur ir mans ponijs?
Gribu redzēt savu poniju!
Ej, Mammīte tevi aizvedīs.
Nāciet, mīļā, es jūs aizvedīšu.
Batlera kundze, cik noprotu.
Mammīte teica, ka esi atgriezies.
Tikai lai pārvestu mājās Boniju.
Acīmredzot bērnam ir labāk pat
ar sliktu māti, kā vispār bez mātes.
Tātad tu atkal dosies projām?
Cik attapīgi, Batlera kundze!
Tūliņ pat.
Es jau atstāju savas somas stacijā.
Tu izskaties bāla.
Vai tad vaigu sārtums aptrūcies?
Vai tas varbūt nozīmē,
ka esi pēc manis noilgojusies?
Tā ir tava vaina, ka esmu bāla.
Ne jau tāpēc,
ka būtu noilgojusies, bet...
Lūdzu turpiniet, Batlera kundze!
Tas tāpēc, ka man būs bērns.
Tiešām? Un kurš ir laimīgais tēvs?
Tu zini, ka tas ir tavs.
Man to nevajag vairāk kā tev.
Neviena sieviete negribētu
bērnu no tāda tēviņa kā tu.
Kaut tas būtu jebkura cita bērns,
tikai ne tavējais!
Nav tik traki!
Varbūt ar tevi notiks kāds negadījums.
Vai viņai ir labāk?
Vai viņa vaicāja pēc manis?
Kā jūs nesaprotat, viņa ir delīrijā.
Ret!
Ak, Ret!
Kas lēcies, mīļā?
Vai pasaukt ārstu?
Nav jēgas. Nav jēgas.
Doktors Mīds ir projām.
- Skārleta nomira?
- Nē. Viņai ir daudz labāk.
Patiesi.
Nu jau, kapteini Batler,
nevajag sevi tā mocīt.
Gan viņa drīz atlabs.
Es apsolu.
Nē, jūs nesaprotat.
Viņa nemaz negribēja šo bērnu.
Negribēja bērnu, kā tā?
Katra sieviete grib bērnus.
Jūs jā, bet viņa negrib.
Vismaz ne manu bērnu.
Viņa man teica, ka negrib vairāk bērnu.
Es gribēju viņu sāpināt, jo viņa sāpināja
mani. Es gribēju un tā arī izdarīju.
Kapteini Batler, nerunājiet tā,
tā nav labi.
Es par šo bērnu nezināju līdz dienai,
kad viņa nokrita.
Būtu es zinājis, būtu uzreiz braucis
mājās, jo biju viņai vajadzīgs.
Bet, protams.
Un, kad viņa man uz kāpnēm pateica,
ko es darīju?
Ko es teicu?
Es smējos un teicu...
Bet jūs tā nedomājāt.
Es zinu, ka nedomājāt.
Es tā domāju.
Biju traks aiz greizsirdības.
Viņa nekad nav mani mīlējusi.
Zināju, ka viņu neatgūšu.
Tas nav pareizi.
Skārleta jūs mīl vairāk,
kā pati to aptver.
Ja tā būtu... Es viņu gaidītu mūžam.
Ja tikai viņa spētu man piedot.
Tā būs. Esiet pacietīgs.
Nē, tas nav iespējams.
Ja vien jūs zinātu, kuru viņa mīl...
Es neticu.
Nevar būt, ka jūs klausāties tenkās.
Nē, kapteini Batler, es tam neticu.
Nu jau, nu jau. Skārleta izveseļosies,
un viņai būs vēl bērni.
Nē, nebūs, pat ja viņa to gribēs.
Pēc visa, kas pārciests.
Bet, protams, ka būs.
Man būs.
Nē, Mellijas jaunkundz, jūs nedrīkstat
riskēt, tas ir pārāk bīstami.
Bērni ir pati dzīves esence,
kapteini Batler.
Un, kad ir šī dzīve,
briesmas šķiet pavisam nesvarīgas.
Līdz šim neesmu saticis
nevienu tik drosmīgu cilvēku.
Es lūgšu Dievu, Melānijas jaunkundz,
lai jums veicas.
Un vēlos jums pateikties par visu,
ko esat darījusi manā un Skārletas labā.
No visas sirds.
Šodien Skārletas jaunkundze jūtas
krietni labāk, Reta kungs.
Pateicos.
Es nācu lūgt tev piedošanu.
Cerībā, ka mēs varētu dot
savai kopdzīvei vēl vienu iespēju.
Mūsu kopdzīvei?
Kad gan mums ir bijusi kopdzīve?
Tev laikam taisnība.
Bet esmu pārliecināts, ja vien
atkal mēģinātu, mēs būtu laimīgi.
Kas gan mūs tagad
varētu darīt laimīgus?
Mums ir Bonija un...
un es mīlu tevi, Skārleta.
Un kad tu to atklāji?
Esmu vienmēr mīlējis tevi. Bet tu man
neesi devusi iespēju to parādīt.
Ko tad tu no manis gribi?
Iesākumam atsakies no kokzāģētavas.
Brauksim projām.
Ņemsim Boniju līdzi, un mums
būs vēl viens medusmēnesis.
Atteikties no kokzāģētavas? Kāpēc gan,
tā ienes tik daudz naudas.
Es zinu, bet mums to nevajag.
Pārdod to.
Vai vēl labāk - atdod to Ešlijam.
Melānija mums abiem ir bijusi labs draugs.
Melānija, vienmēr tā Melānija.
Kaut tu cik necik padomātu par mani!
Es domāju par tevi.
Un es domāju, ka...
varbūt tieši kokzāģētava man tevi atņem.
Man un Bonijai.
Es zinu, kas tev prātā.
Un nejauc te iekšā Boniju!
- Tieši tu atrauj viņu no manis.
- Bet viņa mīl tevi.
Tu esi darījis visu, lai viņa mīlētu tevi,
ne mani. Tagad viņa ir tik izlutināta, ka...
Mammu, papu,
skatieties, kā es protu!
Mēs skatāmies, dārgumiņ!
Tu esi tik ārkārtīgi
skaista princesīte!
Jūs arī esat jauki.
Es lēkšu. Skaties, papu!
Diez vai tev jau vajadzētu
daudz lēkāt, Bonija.
Atceries, tu tikko iemācījies
jāt sānu sedlos!
Es lēkšu gan!
Es protu lēkt labāk kā jebkad,
jo esmu izaugusi.
Un esmu pacēlusi barjeru augstāk...
Neļauj viņai, Ret...
Bonija, nē, nelec!
Ja tu nokritīsi,
neraudi un nevaino mani!
Ret, apturi viņu!
Tāda pati kā tēvs.
Tāda pati kā tēvs...
Labrīt, Mellijas jaunkundze.
Ceru, viņa priecāsies, ka atnācāt.
Ak, Mammīt, šī māja ir
pavisam citāda bez Bonijas.
Kā jūtas Skārletas jaunkundze?
Melānijas jaunkundz,
tas salauza viņas sirdi.
Bet es jūs neaicināju,
lai mierinātu Skārletas jaunkundzi.
Ko Tas Kungs mums iedod labu,
to Tas Kungs mums drīz arī atņem.
Mani uztrauc Reta kungs.
Šais pāris dienās viņš ir zaudējis prātu.
Neesmu nekad redzējusi cilvēku,
kas tā pārdzīvotu bērna nāvi.
Pēc Bonijas nelaimīgā kritiena
Batlera kungs aizgāja un
nošāva to nabaga poniju.
Brīžam man likās,
ka viņš arī pats nošausies.
Nabaga kapteinis Batlers!
Un Skārletas jaunkundze viņam teica, ka
viņš devis Bonijai to, kas viņu nogalināja.
Viņa teica: "Atdod manu bērnu,
ko tu nagalināji!"
Un viņš atkal, ka Skārletas jaunkundze
nemīlēja Boniju.
Tas, ko viņi saka viens otram,
ir tik nežēlīgi.
Mammīt, nevajag.
Nestāstiet man vairāk.
Un tad vakarā...
Reta kungs ieslēdzās
istabā pie Bonijas,
un never durvis vaļā pat tad,
kad Skārletas jaunkundze viņam to lūdz.
Un tā tas ilgst jau divas dienas.
Un tad šovakar Skārletas
jaunkundze caur durvīm kliedza:
"Rīt ir bēres!"
Bet viņš teica: "Ja tu ienāksi iekšā,
es tevi nošaušu.
Kā tu vari atstāt
manu bērnu vienu tumsā,
kad viņai no tās tik ļoti bail!"
- Ak, Mammīt, viņš tiešām zaudējis prātu.
- Jā, tas ir tiesa.
Bet, ja ir kaut mazākā iespēja,
jums jāmēģina te ko darīt.
Bet es nevaru...
Ja jūs nevarat, tad kurš var?
Reta kungs vienmēr saka,
ka uz jums var paļauties.
Es lūdzu, Mellijas jaunkundz!
Darīšu, ko varēšu, Mammīt.
Nost no durvīm, atstāj mūs vienus!
Te Vilksa kundze, kapteini Batler.
Lūdzu, ielaidiet mani.
Es gribu redzēt Boniju.
Augstais Kungs,
palīdzi mums mūsu bēdās...
Uzvāriet daudz stipras kafijas
un atnesiet to kapteinim Batleram.
Es iešu pie Skārletas.
Kapteinis Batlers vēlas,
lai bēres notiktu rīt no rīta.
Aleluja! Es redzu jūsu vaigā
eņģeļu vaibstus, Mellijas jaunkundz!
Aizsūtiet pēc daktera Mīdsa.
Un dabūjiet mani mājās.
Uz kurieni dosies mammīte?
Un kāpēc es nevaru iet ar viņu?
Lūdzu!
Mēs ne vienmēr varam sekot mīļajiem,
lai kā to gribētu.
Tagad tu iesi gultiņā.
Ak, Ret, viņa nevar mirt!
Viņai jāiztur.
Viņa nav tik stipra kā tu.
Viņai nekad nav bijis spēka.
- Viņai vienmēr bijusi tikai sirds.
- Arī jūs to zinājāt?
Kāpēc man jāiet gultā, ja ir rīts?
Vēl īsti nav rīts.
Varat ienākt, Skārleta.
Doktor Mīds, lūdzu, ielaidiet mani,
es jau tik ilgi esmu gaidījusi.
Man viņai jāsaka, ka es kļūdījos.
Viņa zina, ka jūs kļūdījāties.
Viņa vēlas redzēt Skārletu.
Mellijas jaunkundzei jāaiziet mierā,
es jums neļaušu nākt klajā ar atklāsmēm,
kam vairs nav nekādas nozīmes.
Vai skaidrs?
Tā esmu es, Mellij.
Apsoli man.
Ko vien vēlies.
Parūpējies par manu dēliņu.
Es jau reiz tev viņu atdevu.
Atceries?
Kad viņš piedzima.
Mellija, lūdzu, nerunā tā.
Es zinu, tu atlabsi.
Apsoli man... koledžu.
Jā... un poniju,
visu, ko viņš vēlas.
Mellij, pacenties.
Ešlijs...
Ešlijs un tu...
Kas ar Ešliju... Melānija?
Parūpējies par viņu manā vietā.
Tāpat kā tu rūpējies par mani...
...viņa dēļ.
Es apsolu, Mellija.
Parūpējies par viņu.
Bet lai viņš to nezina.
Labu nakti.
Vai apsoli?
Ko vēl, Mellij?
Kapteinis Batlers...
Esi laba pret viņu.
Viņš tik ļoti tevi mīl.
Jā, Mellij.
Ardievu!
Lēdijas, tagad varat ienākt.
Es nezinu, no kura pāra tas ir.
Kur to lai noliek?
Apkamp mani! Man ir tik bail!
Man ir tik bail!
Ak, Skārleta, es tā nevaru.
Es nevaru.
Viss, kas man jebkad bijis,
aiziet līdz ar viņu.
Ešlij, tu patiesi mīli viņu, vai ne...
Viņa ir mans vienīgais sapnis,
par ko esmu sapņojis realitātē.
Sapņi, vienmēr tikai sapņi.
Nekad veselais saprāts.
Ak, Skārleta, ja tu zinātu,
ko esmu pārcietis...
Ešlij, tev jau sen vajadzēja man pateikt,
ka tu mīli viņu, nevis mani.
Un nevis runāt ar mani
par goda lietām.
Bet tev bija jāgaida līdz šim brīdim,
kad Mellija mirst.
Lai parādītu man,
ka neko tev nenozīmēju,
un ka viņa tev ir viss.
Un es esmu mīlējusi to,
kā nemaz nav.
Bet man...
man ir vienalga.
Tas neko nenozīmē.
Itin neko.
Ak, Ešlij, piedod man!
Neraudi! Viņa nedrīkst redzēt,
ka esi raudājis.
Ret! Kur tu esi?
Ret, pagaidi!
Nāc iekšā.
Melānija... viņa?
Lai miers viņas pīšļiem.
Viņa bija vienīgais pilnīgi labestīgais
cilvēks, ko pazinu.
Lieliska lēdija. Ļoti lieliska.
Kaut nu jau mirusi. Tas gan tev
nāk par labu, vai ne tā?
Kā tu vari tā runāt!
Tu zini, ka es viņu tiešām mīlēju.
Neesmu par to pārliecināts.
Bet tev par labu runā tas, ka vismaz
pie beigām tu sāki viņu novērtēt.
Skaidrs, ka es pratu viņu novērtēt.
Viņa domāja par visiem, tikai ne par sevi.
- Viņas pēdējie vārdi bija par tevi.
- Ko viņa teica?
"Esi mīļa pret kapteini Batleru,
viņš tevi tik ļoti mīl."
- Un tikai to?
- Viņa teica...
Viņa lūdza mani parūpēties
arī par Ešliju.
Cik ērti saņemt pirmās sievas atļauju...
Ko tu gribi teikt?
Ko tu dari?
Es aizeju no tevis, dārgā.
Tagad tev vajag tikai šķiršanos,
un sapņi par Ešliju piepildīsies.
Nē! Tu kļūdies! Ļoti kļūdies!
Es negribu šķiršanos.
Ak, Ret, kad šonakt sapratu,
kad sapratu, ka mīlu tevi,
es skrēju mājās, lai tev to pateiktu!
Ak dārgais, dārgais!
Lūdzu izbeidz.
Ļauj mums atcerēties mūsu laulību
vismaz ar cieņu. Pasaudzē mūs.
Ret, lūdzu, paklausies!
Es taču tevi jau sen mīlēju,
tikai biju tāda muļķe,
ka to neapzinājos.
Lūdzu, tici man! Tev taču nav vienalga!
Mellija teica, tu mīli mani!
Es tev ticu.
Bet kā ar Ešliju Vilksu?
Es... es nekad neesmu viņu īsti mīlējusi.
Līdz šim rītam tu gan prasmīgi izlikies.
Nē, Skārleta,
ko tikai neesmu izmēģinājis.
Ja tu būtu kaut solīti panākusi man pretī,
pat pēc atgriešanās no Londonas...
Es tā priecājos, tevi redzot!
Nopietni, Ret, bet tu biji neciešams!
Un kad tu slimoji.
Tā bija mana vaina.
Es cerēju uz neiespējamo - ka tu
mani sauksi. Bet tu mani nesauci.
Es tevi gribēju.
Es tevi izmisīgi gribēju.
Bet nezināju, vai tu gribi mani!
Tā izskatās,
ka mūsu mērķi bijuši līdzīgi.
Bet kāda tam vairs tagad nozīme.
Kamēr mums bija Bonija,
mums bija iespēja būt laimīgiem.
Man tīk domāt, ka Bonija bija tu.
Atkal maza meitene.
Pirms karš un nabadzība
nodarīja tev pāri.
Jūs bijāt tik līdzīgas.
Un es varēju viņu samīļot un
lutināt tāpat kā gribēju lutināt tevi.
Bet aizejot viņa paņēma visu līdzi.
Ak, Ret, lūdzu, nerunā tā!
Man ļoti, ļoti žēl.
Man ļoti žēl visa, kas noticis.
Mana dārgā, kāds tu esi bērns!
Tu domā, ka ar atvainošanos
var labot visu, kas bijis.
Paņem manu kabatlakatiņu!
Cik tevi zinu, nevienā grūtā brīdī
tev nav bijis kabatlakatiņa.
Ret, Ret, uz kurieni tu?
Es dodos uz Čārlstonu.
Atgriežos tur, kur mana vieta.
Lūdzu, lūdzu, ņem mani līdzi!
Nē. Man te vairs nav ko darīt.
Man vajadzīgs miers.
Es gribu redzēt, vai kaut kur,
vai dzīvē vispār palicis
kaut kas daiļš un cēls.
Vai saproti, par ko es runāju?
- Nē. Es tikai zinu, ka mīlu tevi.
- Tā ir tava nelaime.
Ja tu mani pametīsi, kur lai es liekos?
Ko lai iesāku?
Ja atklāti, mana dārgā,
man par to nospļauties.
Es nevaru ļaut viņam iet.
Ir jābūt kaut kam,
kas viņu atvestu atpakaļ.
Bet es tagad nevaru par to domāt.
Citādi es sajukšu prātā.
Es domāšu par to rīt.
Man par to jāpadomā.
Ko lai es daru?
Kam vispār ir kāda jēga?
Vai tu gribi man teikt, Ketija Skārleta,
ka Tara tev neko nenozīmē?
Tikai šai zemei vispār ir kāda nozīme.
Tikai šī zeme paliks vienmēr.
Kaut kas, ko tu mīli vairāk kā mani,
kaut tu pati, iespējams, to pat nenojaut.
Tara, no tās tu smelies spēkus.
Tara, sārtā Taras zeme.
Tikai šai zemei vispār ir kāda nozīme.
Tikai šī zeme paliks vienmēr.
Kaut kas, ko tu mīli vairāk kā mani,
kaut tu pati, iespējams, to pat nenojaut.
... no tās tu smelies spēkus.
Tara.
Tikai šai zemei vispār ir kāda nozīme.
...sārtā Taras zeme.
Tara! Tara! Tara!
Tara!
Mājas.
Es atgriezīšos mājās.
Un padomāšu par to,
kā likt viņam atgriezties.
Galu galā, rīt būs jauna diena!
Ripped by HighCode.
Please keep seeding, thanks.