Tip:
Highlight text to annotate it
X
Uz ko tu skaties, Kerolain?
Uz vēju, mamm.
Stāsta, ka tuvojas viesuļvētra.
Es esmu... laivā.
Šūpojos viļņos.
Vai varu kā palīdzēt?
Lai tev būtu vieglāk.
Manu sirsniņ...
Vairs neko nevar līdzēt.
Kā ir, tā ir.
Arvien grūtāk noturēt acis vaļā.
Mute kā piebāzta ar vati.
Nevajag, Deizijas jaunkundz.
Sakasīsiet līdz asinīm.
Gribi vēI zāles, mamm?
Ārsts ļāva dot, cik vēlies.
Nevienam nav jācieš sāpes.
Draudzene stāstīja,
ka viņai nesanāca atvadīties no mātes.
- Es gribēju...
- Tas nekas.
Es gribēju pateikt, ka ļoti skumšu.
Kerolain.
Vai tev bail?
Māc ziņkārība.
Kas būs tālāk?
1918. gadā uzcēla dzelzceļa staciju.
Mans tēvs bija aizgājis uz atklāšanu.
Viņš stāstīja, ka tur...
spēlējis tūbu ansamblis.
Vislabākais dienvidu pulksteņmeistars
bija darinājis to brīnumaino pulksteni.
viņu sauca...
Gato kungs.
Kūkas kungs.
Viņš bija precējies ar kādu kreolieti
no Evandželinas draudzes,
un viņiem bija dēls.
Gato kungs kopš dzimšanas
bija pilnīgi akls.
Kad dēls izauga, iestājās armijā.
Vecāki lūdza Dievu, lai sargā no ļauna.
Meistars darināja pulksteni mēnešiem.
Kādu dienu...
pienāca vēstule.
Gato kungs, vakarā pabeidzis darbu,
viens pats uzkāpa augšā, lai ietu gulēt.
Un viņu dēls pārradās mājās.
Viņu apbedīja ģimenes zemesgabalā,
kur viņš vienmēr gaidīja vecākus.
Kūkas kungs meistaroja savu pulksteni.
Pūlējās,
lai pabeigtu.
To rītu vēlāk ilgi atcerējās.
Tētis teica, ka visur bijuši cilvēki.
Atbraucis pat Tedijs Rūzvelts.
Tas iet atpakaļ!
Es to tādu uztaisīju,
lai atgrieztos puiši,
kuri krituši karā.
Lai atgrieztos savās fermās,
savā darbā.
Lai dzimtu bērni.
Lai dzīvotu ilgu un piepildītu mūžu.
Varbūt pārnāks mājās arī mans dēIs.
Piedodiet, ja esmu kādu aizvainojis.
Ceru, ka jums patiks mans pulkstenis.
Kūkas kungs vairs netika redzēts.
Daži stāsta, ka miris no sirdssāpēm.
Daži - ka aizbraucis jūrā.
Drīkstu piezvanīt? Aukle pieskata puiku.
Protams.
Ceru, ka neesmu tevi sarūgtinājusi.
Tu mani nespēj sarūgtināt.
Man...
Man dzīvē diez kā nav veicies.
Tur ir mana tumšā ceļasoma.
Tajā ir dienasgrāmata.
Vai šī?
Vari man palasīt priekšā?
Tu vēlētos to?
Simtiem reižu esmu mēģinājusi to lasīt.
Mammu, tā nav parasta...
Lai tikai dzirdu tavu balsi, mīļā.
Labi.
Datums: 1985. gada 4. aprīlis.
Te rakstīts "Ņūorleāna".
"Šī ir mana pēdējā griba un testaments."
"Man nav daudz ko atstāt.
Tikai nedaudz mantu un nemaz naudas."
"Atstāšu šo pasauli tāpat, kā ienācu.
Viens pats un bez nekā."
"Man ir tikai mans stāsts."
"Un es to pierakstu, kamēr vēI atceros."
"Mani sauc Bendžamins."
- "Bendžamins Batons."
- Bendžamins Batons.
Es piedzimu neparastos apstākļos.
Bija beidzies Pirmais pasaules karš.
Un man teica,
ka tajā naktī piedzimt esot liela laime.
Paldies dievam, viss beidzies!
Esam uzvarējuši karā!
Esam uzvarējuši karā!
- Ko jūs šeit darāt?
- Tomas...
Liekas, viņa mirs.
Ko?
Diezgan. Visi ejiet prom no viņas.
Steidzos, cik spēju. lelas pilnas ļaužu.
Tomas.
Apsoli, ka rūpēsies par viņu.
Jā.
Viņa atdeva man savu dzīvību.
Par to es mūžam būšu viņai pateicīgs.
Batona kungs.
Tomas!
Tomas.
Tomas! Uz kurieni?
Ei! Ko jūs tur darāt?
Kas jums tur ir?
- Nāc šurp, Kvīnij.
- Vetersa kungs.
Tu zini, ka man jāstrādā, un punkts.
- Uz mirklīti.
- Beidz muļķoties.
Ak mirklīti.
Tik svaigs gaiss.
Tu šovakar izskaties ļoti skaista.
Skaistāka nekā jebkad.
Brūns piestāv pie tavām acīm.
Ai, nē!
Un tu pats? Arī neesi nekāds neglītais.
Hemberts atgriezies pilsētā.
Bez kājām, bet mājās.
Es zinu, ka tev viņš savulaik patika.
Pat pārāk.
Simonas jaunkundzei sanākusi ķibele.
Būtu nu turējusies, citādi dabūs autiņus.
- Tūlīt nākšu, Džeimsones jaunkundz!
- Kvīnij.
- Nu!
- Kvīnija tūlīt nāks.
Te ir briesmīgi jauki.
Iznāc mazliet ārā. Mirkli izklaidēsies.
Cik tu esi samaitāts.
- Pasaulīt...
- Kas tas?
Tā Kunga pirksts.
Ceru, ka nesaminu viņu.
Labāk lai ar to noņemas policija.
Nabaga mazais.
Es pasaukšu.
Neviens tādu negribēs pieņemt.
Nāc.
Kvīnij! Kur tu esi?
Pacieties! Tiec galā.
- Kvīnij...
- Nē, ej, es tūlīt atgriezīšos.
Epla aptaisījusies no galvas līdz kājām!
lelaid vannā ūdeni!
Pieraugi, lai ar pašu
drīz tā nenotiek.
Man nozagta kaklarota.
Es tūlīt nākšu, Holisteres kundze.
Kāpiet atpakaļ augšā.
Tu esi neglītāks par neglītu,
bet vienalga Dieva bērns.
Kvīnij, Epla bez tevis neiet vannā!
ApžēIojies.
Es tūlīt nākšu!
Pagaidi mani tepat.
Māsas dāvinātās pērles.
Es nevaru atrast.
Man nozagtas dārglietas.
Re, kur tās ir. Redzi?
Ap tavu skaisto balto kaklu.
Un nu mierā.
- Vai dakteris Rouzs vēI tepat?
- Nezinu.
Jums ir stipra sirds.
Tikai jāizvairās no uzbudinājumiem.
Dāmas taču palīdzēs izvairīties?
Kas neredzēts! Gluži akls no kataraktas.
Nezinu, vai dzird.
Kaulus deformējis smags artrīts.
Ādai nav elastības, rokas kaulainas.
Viņam piemīt nevis jaundzimušā,
bet astoņdesmitgadīga vīra vārgums,
it kā ar vienu kāju jau būtu kapā.
- Viņš mirst?
- Ķermenis pievīlis,
pirms sācis dzīvot.
Kā viņš te uzradies?
Māsas bērns. No neveiksmīga sakara.
Nabags cietis visvairāk. Piedzimis balts.
Ir iestādījumi šādiem
nevēlamiem bērniem.
Mēs šeit lieku muti nevaram barot.
Lai cik labi nodomi Nolena fondam,
tas šo namu uzskata par apgrūtinājumu.
- Bērns...
- Teicāt, ka ilgi nedzīvos.
Dažām radībām nav lemts izdzīvot.
Šis bērns ir brīnums. To nevar noliegt.
Tādus brīnumus neviens nevēlas redzēt.
Uzklausiet mani.
Mums ir viesis, viņš šeit uzkavēsies.
Manai māsai ir piedzimis bērns,
ko viņa nevar paturēt...
Viņa vārds ir...
Bendžamins.
Bendžamins.
Nevesels, tāpēc sagādās daudz rūpju.
Pašai desmit bērnu.
Bērnus aprūpēt protu.
Apžēliņ! Mats matā kā mans
bijušais vīrs.
Viņš ir pāragri novecojis.
Dakteris teica: neesot daudz atlicis.
Laipni lūdzam pulciņā.
Viņš smaida!
Hemberts sūta tev sveicienus.
Vai tu esi no prāta šķīrusies?
Es zinu, ka pie savējā nevari tikt,
bet šis tev nav jāpatur.
Šis nemaz nav cilvēks.
Vetersa kungs, nāc atpakaļ.
Lūdzu.
Neviens nezina, kas viņu sagaida.
Šķita, ka esmu atradis mājas.
Vai tā ir patiesība?
Tev ir tik jauka balss.
Veca tramvaja biļete.
Pulkstenis tik gāja.
Gadu pēc...
Gadu pēc gada...
Taču es nezināju, ka biju bērns.
Katru dienu tas pats draņķis.
Es domāju, ka esmu tāds pats kā visi.
Vecs vīrs sava mūža novakarē.
Lūdzu, pasaki, lai viņš beidz.
Beidz. Ar to ēd, nevis spēlējas.
Un lieto salveti, Bendžamina kungs.
Kvīnij!
Sveiks, puis.
Es vienmēr biju veselīgi ziņkārs.
Kas notika uz ielas? Vai ap stūri?
Ķeriet!
Tas ir bīstami. Atpakaļ.
Paliec tepat, bērns.
Es viņu ļoti mīlēju.
Viņa bija mana māte.
Mamma.
Mamma.
Daždien jūtos savādāk nekā iepriekš.
Katram kādreiz brīnums par sevi.
Taču mums visiem viens liktenis.
Tikai uz to ved dažādi ceļi.
Tu ej savu ceļu, Bendžamin.
Mamma? Cik laika man vēI atlicis?
Esi pateicīgs par to, kas tev ir.
Jau esi nodzīvojis ilgāk, nekā solīts.
Dažreiz man bija jāguļ vienam.
Man nebija nekas pret.
Es klausījos, kā elpo māja.
Kā visi guļ.
Jutu, ka esmu drošībā.
Šeit viss notika pēc ierastas kārtības.
Katru rītu ***šos
atvaļinātais ģenerālis Vinslovs
uzvilka karogu.
Sibila Vāgnere,
reiz slavena operdziedātāja,
dziedāja Vāgneru.
Nu, mīļais, aiziet.
Jāieloka tavi vecie kāti.
Dabūšu tevi uz kājām, lai vari palīdzēt.
Vakariņas vienmēr bija ***šos vakarā.
Sī-rups.
Sīrups.
Sīrups.
Es iemācījos lasīt piecu gadu vecumā.
Vectēvs bija ģērbējs slavenam aktierim.
Nesa man lasīt ikvienu lugu.
Ak, manu vārgo gadu sargi, jūs
Pirms nāves dodiet Mortimeram mieru.
Kā tikko izņemtam no moku rata
Man visi locekļi ir stīvi.
Un sirmās cirtas, nāves pavadones
Nu beigas vēsta Mortimeram.
Tu domāji, ka esmu neizglītots, vai ne?
Aktieris, pie kura strādāja vectēvs,
bija Džons Vilkss Būts.
Viņš nogalināja Abrahamu Linkolnu.
Neviens nezina, kas viņu sagaida.
Sestdienas vakaros
mamma mani veda uz baznīcu.
Bendžamin!
Āmen!
Kā varu līdzēt, mās?
Viņai iekšās viss sagājis grīstē,
tāpēc netiek pie bērniņa.
Kungs, piedot šai sievietei viņas grēkus,
lai viņa iznēsā savās miesās augli.
Lien ārā, nolādētā sodība!
- Slavēsim Dievu!
- Slavēsim Dievu!
- Alleluja!
- Alleluja!
Un kāds ir šī vecā vīra posts?
Viņam uzklupis sātans,
grib viņu iedzīt kapā pirms laika.
- Ārā, Zebuhār!
- Jā.
- Ārā, Belcebul!
- Jā!
Cik tev gadu?
Septiņi, bet es izskatos vecāks.
Lai Dievs tevi svētī.
Viņam ir septiņi gadi.
Lūk, cik...
- optimistisks vīrs!
- Jā.
- Ar ticību sirdī!
- Jā!
Dieva acīs visi esam bērni.
- Jā.
- Alleluja.
- Mēs dabūsim tevi ārā no tā krēsla.
- Jā.
- Un panāksim, ka tu sāc staigāt.
- Tā gan.
Viss labi.
Dieva slavas vārdā...
- Celies!
- Jā.
Saņemies.
Staigā.
- Pamēģini, dēIs.
- Āmen.
- Mēģini, dēIs.
- Mēģini.
Tagad Dievs tevi pavadīs tālākajā ceļā.
Tūlīt mazais večuks staigās
bez kruķiem un spieķa.
Aiz ticības un dievišķas iedvesmas.
- Labi.
- Jā!
Āmen!
- Tagad staigā.
- Tā gan.
Neaiztieciet.
Celies, sirmgalvi!
- Celies kā Lācars!
- Lai slavēts Kungs!
Es teicu: celies!
Jā.
- Celies.
- Celies, nu!
Dziediet: alleluja!
Alleluja!
Staigā.
Staigā. Jā.
Jā, Bendžamin.
Kad atceros, tas šķiet kā brīnums.
Bet zināt teicienu:
"Dievs gan dod, gan arī ņem."
Gods Dievam augstībā!
Saldais Jēzu!
Tik daudz dzimšanas dienu.
Allaž taupījām sveces, lai neaptrūkstas.
Man nepatīk dzimšanas dienas un tortes.
Un nāve bija bieža viešņa.
Cilvēki atnāca un aizgāja.
Vienmēr zinājām, kad kāds bija nomiris.
Tad namā valdīja klusums.
Brīnišķīga vieta, kur uzaugt.
Es uzturējos starp cilvēkiem,
kuri bija brīvi no agrākās dzīves važām.
Viņiem rūpēja laiks,
ūdens temperatūra vannā,
saulriets dienas beigās.
Katra mirušā vietu ieņēma kāds cits.
Esmu bijis precējies piecas reizes.
Mūs ar piekto sievu sagūstīja kanibāli.
- Ak kungs!
- Bēgām pāri upei.
Sieva neprata peldēt,
viņu diemžēI apēda.
Šausmīgi.
Otrā sieva uzkāpa kobrai un gāja bojā.
Laulības ar mani nesa tikai nelaimi.
Tas ir Oti kungs. Mans paziņa.
- Nākamajā vasarā...
- Pigmejs.
Mani un trīs citus notvēra bašīlu cilts.
lemainīja kādam savādam amerikānim
pret cūkām, kurpēm un alu.
Tu neesot tik vecs, kā izskaties.
Tu tikai muļķo visus.
Kas vainas? Esi dabūjis "madžembī"?
Kas ir "madžembī"?
Tārpi.
Nedomāju, ka man ir tārpi.
Es tāds esmu.
Nāc. ledzersim aukstu alu.
Es zem spilvena atradu zāles.
Es nedrīkstu nekur iet. Tas ir bīstami.
Kas to teicis? lesim, sīkaļa.
Sveiki, bērni.
Ei! Lūdzu, pieturi!
Tad mani ielika Filadelfijas
zvērudārza pērtiķu mājā.
Trīstūkstoš apmeklētāju pirmajā dienā.
Paskaties.
Bušmenis krātiņā pie pērtiķiem
Kā ir dzīvot krātiņā?
Tur smird.
Taču... pērtiķi...
Tie taisa visādus trikus.
Es metu žebērkli, cīnījos ar Kovali.
Kovali ir orangutāne.
Kad nespēlējos, bija jāskrien pie restēm
un ar zobiem...
Ko tu darīji pēc tam?
Pēc tam es pametu zvērudārzu,
klaiņoju šur un tur.
Tu biji gluži viens?
Arī tu dzīvē bieži būsi viens.
Tā notiek ar savādajiem - tādiem kā mēs.
Taču es tev atklāšu mazu noslēpumu.
Resnie un tievie, garie un baltie -
visi ir tikpat vientuļi kā mēs.
Tikai viņiem tas iedveš bailes.
Es domāju par upi, pie kuras uzaugu.
Būtu jauki atkal sēdēt pie manas upes.
Nāc, man kāds jāsatiek.
Mans maziņais. Esi gatavs, dārgum?
Vienmēr gatavs.
Filamen, Bendžamina kungs.
- Priecājos, ser.
- Es tāpat, kundze.
Atradīsi taču ceļu mājup pats?
Brauc ar Sentčārlza līnijas tramvaju.
Ei! Ei!
Dieva dēļ, kur tu biji? Nāc iekšā.
Kā es biju pārbijusies!
Ak kungs, kā biju uztraukusies.
Līdz šim labākā diena manā mūžā.
- Kāda elpa?
- Sekla.
Vētra mūs sasniegšot
pēc pāris stundām,
man jāaizved mazais pie māsas.
Slimnīcā briesmas nedraudot.
Ja vajadzēs, māsiņas būs klāt.
Viss labi?
Jā, es varu vēI lasīt.
Nekavēšos ilgāk par stundu.
Vai kāds tikko ienāca?
Aizgāja Dorotija.
Turpini, Kerolain.
"Svētdienās ciemos nāca tuvinieki."
Bija 1930. gada Pateicības diena.
Es satiku to, kura mainīja manu dzīvi.
Nu, Bendžamin.
Tu izskaties satriecoši jauneklīgs.
Labdien, Fuleres kundze.
Viens spieķis, mugura taisna kā bulta.
Kādu eliksīru dzer?
Pateicos, kundze.
Vecmāmiņ! Paskaties uz mani!
Tas bija ko vērts.
Panāc šurp.
Tā ir mana mazmeitiņa Deizija.
Šis kungs ir...
DiemžēI īsti nezinu tavu uzvārdu.
Ar Bendžaminu būs gana.
Tā es vairs neaizmirsu viņas zilās acis.
Labie ļaudis, vakariņas galdā.
...par veselību, ēdienu, mīlu, draugiem.
Par visu, ko mums esi devis.
Āmen.
Āmen.
Tas labi.
Tu zini, ka tītari nemaz nav putni?
Kāpēc tu tā domā?
Tie ir no pāvu dzimtas, tikpat kā nelido.
Skumji, vai ne? Putni, kuri nelido.
Man iet pie sirds putni, kuri nelido.
Tie ir tik gardi.
Tas ir briesmīgi.
Man jums visiem kas jāizstāsta,
kamēr pateicamies Dievam.
Ar mani ir noticis brīnums.
Kungs ir atbildējis uz manām lūgšanām.
Kā Dievs ir atbildējis uz viņas lūgšanām?
Paldies. Pateicos.
Viņai būs bērniņš, dumiķi.
Tāpat teica mamma, kad gaidīja brālīti,
bet viņš nedzīvoja ilgi,
jo nespēja kā nākas elpot.
"...kad bija dabūjis skaistās pakaļkājas,"
"gluži kā varenais dievs Nkongs solījis."
"Redzi, ir jau pieci pēcpusdienā,"
"jo tā rāda varenā Nkonga pulkstenis."
Vai nav lieliski?
- Izlasi vēIreiz.
- Jā, lūdzu, vēIreiz.
Labi. Tikai pēc tam tev jāiet gulēt.
Es apsolu.
"Vecais Ķengurs..."
Vai tu guli?
Kas tur ir?
Es, Deizija.
Sveika!
Nāc līdzi.
Kurp mēs ejam?
Nāc.
Apakšā.
Še, aizdedzini.
Es nedrīkstu spēlēties ar sērkociņiem.
Neesi zaķpastala. Aizdedzini.
Es izstāstīšu tev noslēpumu, un tu man.
Labi.
Mamma skūpstījās ar citu vīrieti.
Seja bija piesarkusi.
Tava kārta.
Es neesmu tik vecs, kā izskatos.
Man tā arī likās.
Tu neesi tāds kā vecie cilvēki.
- Kā vecmamma.
- Neesmu.
Tu esi slims?
Es dzirdēju mammu un
Tiziju sačukstamies.
Viņi runāja, ka es drīz miršu,
bet varbūt arī ne.
Tu esi dīvains.
Citāds nekā visi pārējie, kurus pazīstu.
Vai drīkst?
Labi.
Ko tu dari zem galda?
Lien ārā un ej atpakaļ gultā!
Ir jau pāri pusnaktij.
Jūs nedrīkstat kopā spēlēties.
Jā, kundze.
Atpakaļ gultā, jaunkundzīt.
Tu esi par mazu, lai klaiņotu pa naktīm.
Un tev vajadzētu kaunēties.
Tu esi citāds bērns.
Pieaudzis bērns.
Ļaudis nesapratīs, ka esi citāds.
Kas man kaiš, mamma?
Panāc šurp.
Dievs to vēI nav atklājis.
Tagad ej gulēt. Un uzvedies labi.
Un noskaiti lūgšanu, dzirdi?
Es esmu tev stāstījis,
ka man septiņas reizes iespēris zibens?
Reiz es laboju cauru jumtu.
Reiz gāju pāri ceļam pēc pasta.
Tā arī vairs neaizmirsu...
"...viņas zilās acis."
Mamma?
Tu saprati, ka Bendžamins tevi mīlēja
kopš tās reizes, kad ieraudzīja?
Daudzi savā mūžā neko tādu nepieredz.
Gribi, lai lasu tālāk?
Viņš kaut ko izsvītrojis.
Kad piedzima mazais,
viss mainījās.
Bērni dzima, citi ļaudis mira.
Daudzi ir mitinājušies tajā vecajā namā.
Esmu nācis atvadīties. Dodos prom.
Dodies prom?
Uz kurieni?
VēI neesmu izlēmis,
bet atsūtīšu kartīti.
Un tava draudzene - tā garā?
Vairs neesam draugi.
Ar garajiem tā ir.
Nu...
Paliec sveiks.
Togad daudz laika pavadīju viens.
Sveiki.
- Sveiki.
- Es šodien ievācos.
Laipni lūdzu. Mēs jūs jau gaidījām.
Parādi bijušo Ruso kundzes istabu.
Piedodiet, bet suņus mēs neļaujam turēt.
Viņa ir veca kā pasaule. Gandrīz akla.
Ilgi vairs netraucēs.
Labi, lai tikai nemaisās pa kājām.
lesim, kundze.
Viņas vārdu nekādi nespēju atcerēties.
Losona kundze vai Hārtforda kundze.
Varbūt Meipla.
Savādi, tie, kurus vismazāk atceramies,
reizēm atstāj neizdzēšamu iespaidu.
Es atceros, viņa valkāja briljantus.
Labi ģērbusies, it kā kaut kur postos.
Nekur gan negāja, un pie viņas nenāca.
Viņa man mācīja spēlēt klavieres.
Nav svarīgi, cik labi tu spēlē.
Svarīgi, ko jūti spēlējot.
Pamēģini šo.
Nav iespējams neļauties mūzikai.
Notika daudz pārmaiņu.
Dažas bija pamanāmas, dažas ne.
Man visur sāka augt spalvas.
Piebrieda arī kas cits.
Visā visumā es jutos labi.
Mīļā, man sāp.
Es pasaukšu māsiņu.
Skatieties tās acī.
Šī ir spēcīga viesuļvētra.
Lēna, bet spēcīga viesuļvētra ar...
Nejūtaties labi?
Neviens nezina, palikt vai iet prom.
Es palikšu šeit.
Lūdzu. Būs daudz vieglāk.
Jūs paspējāt atvadīties?
Mans tēvs četras stundas gaidīja brāli.
Nespēja nomirt neatvadījies.
Viņa šķiet jauka sieviete.
Jā. Es neesmu veltījusi
viņai daudz laika...
- Esi aizņemta? Man vajag palīgu.
- Piedošanu.
Protams.
"Kvīnija ļāva aizbraukt līdz smailei..."
lai vērotu, kā pa upi peld kuģīši.
Tie bija grūti laiki.
Vai esmu stāstījis,
ka man septiņreiz iespēris zibens?
Reiz es biju laukā pie govīm.
Nav ieradies ceturtais matrozis.
Vai kāds negrib nopelnīt
divus dolārus par vienas dienas darbu?
Kas ir? Negribat godīgu algu...
- par godīgu darbu?
- Viņš nekad nemaksā.
Neviens negrib darbu?
Es gribu.
Uz klāja spēsi nostāvēt, vectēv?
Man tā šķiet.
Ar to man pietiek.
Velcies uz klāja. Uzzināsim.
Es biju tik laimīgs kā vēl nekad.
Man vajag brīvprātīgo!
Biju gatavs darīt jebko.
Jā, kapteini!
Noberz putnu mēslus.
Labi, ser.
Turklāt man solījās maksāt par to,
ko es darītu arī par brīvu.
Viņu sauca kapteinis Maiks Klārks.
Uz velkoņa kopš septiņu gadu vecuma.
Nu tad pie darba.
Panāc tuvāk.
Kā tev ar celšanos?
Katru rītu.
Vecais velns vēl ceļas? Vecais kāts.
Šķiet, ka jā.
Kad pēdējoreiz esi dabūjis sievieti?
- Nekad.
- Nekad?
Vismaz neko tādu neatminos.
Pagaidi mazliet.
Tik ilgi nodzīvojis šajā pasaulē
un vēI ne reizi neesi dabūjis sievieti?
Skumjākais, ko mūžā esmu dzirdējis.
Nekad?
Nē.
Nu tad tu nāksi man līdzi.
Ar ko tavs tēvs nodarbojās?
Es neesmu saticis.
Laimīgais.
Tēvi to vien vēlas kā nospiest.
Pie tēva es rāvu divas maiņas dienā,
pie tā sīkā resnā mērgļa,
Velkoņa Īra, kā viņu saukāja.
Visbeidzot es saņēmu dūšu un teicu:
"Nenīkšu visu mūžu uz draņķa velkoņa."
Vai saproti?
Negribēji visu mūžu nīkt uz velkoņa.
Protams! Pilnīgi pareizi!
Vai zini, ko tēvs man atbildēja?
Viņš teica:
"Ko tu no sevis iedomājies?"
"Un kā tev šķiet, ko tu, ellē, iesāksi?"
Tad es spēru vaļā.
"Ja jau tā prasi..."
"Es vēIos būt mākslinieks."
Viņš smejas.
"Mākslinieks?"
"Dievs tev lēmis strādāt uz velkoņa."
"Un tieši to tu arī darīsi."
Es tomēr kļuvu par mākslinieku.
Par tetovētāju!
Es esmu sevi viscaur tetovējis.
Tagad mani jānoģērē,
lai šķirtu no manas mākslas.
Kad nomiršu, likšu šim
nosūtīt savu roku.
Šo roku.
Neļauj nevienam sev neko iestāstīt.
Tev jādara, kas tev lemts.
Un man bija lemts kļūt par mākslinieku.
Tu taču esi velkoņa kapteinis.
Kapteini Maik?
Mēs gaidām tevi un tavu draugu.
lesim, vecais. Uzlauzīsim tevi.
Sveikas, skaistules!
- Sveiks, kapteini.
- Sveiks, Maik.
- Sveikas.
- Sveiks.
Man viņš riebj. Tas nav domāts man.
Kā sviežas, vectēv?
Tā bija neaizmirstama nakts.
Esi Diks Treisijs? Man vajag atpūsties.
VēI.
- Paldies.
- Tev paldies. Arlabunakti.
- Rīt būsi?
- Ik vakaru, izņemot svētdienu.
Es sapratu, cik svarīgi ir pelnīt naudu.
Arlabunakti, mīļais. Nāc atkal.
Ko tik par to nevar nopirkt.
Nejauks laiks.
Vai nevajag aizvest?
Ārkārtīgi laipni, ser.
Mani sauc Tomass, Tomass Batons.
- Es esmu Bendžamins.
- Bendžamins.
Priecājos iepazīties.
Aiziesim kaut kur iedzert?
Lai notiek.
Labvakar, Batona kungs.
Ko pasūtīsiet, ser?
Dzeršu to pašu, ko viņš.
"Sazeraku". Ar viskiju brendija vietā.
Jūs nedzerat, vai ne?
- Šovakar daudz ko daru pirmoreiz.
- Tā?
Es nekad vēI nebiju bijis bordelī.
- Tas nudien ir piedzīvojums.
- Ktatrā ziņā.
- Visam reiz pienāk laiks.
- Tas tiesa.
Jūsu kokteiļi.
Negribu būt nepieklājīgs, bet...
Jūsu rokas. Vai sāp?
Es piedzimu ar savādu slimību.
Kādu slimību?
Es piedzimu vecs.
- Man žēI.
- Nav ko žēIot.
Vecumam nav nekādas vainas.
Man pirms daudziem gadiem
nomira sieva.
Jūtu līdzi.
Dzemdībās.
Par bērniem!
Par mātēm!
Ar ko nodarbojaties, Batona kungs?
Ar pogām. "Batona pogas".
Nav tādu pogu, kādas mēs neražotu.
Mūsu lielākais konkurents
ir Gudričs ar saviem rāvējslēdzējiem.
Kungi, vai vēlaties vēI ko?
Vienu ceļakājai, Bendžamin?
Tikai ja ļausiet man maksāt.
Ar ko jūs nodarbojaties?
Strādāju uz velkoņa.
Bija patīkami aprunāties.
Bija patīkami kopā iedzert.
Bendžamin?
Vai atļausiet reizēm apciemot?
Jebkurā laikā.
Arlabunakti, Batona kungs.
Arlabunakti, Bendžamin.
Braucam.
Kur tu biji?
Nekur. Satiku dažus cilvēkus.
Paklausījos mūziku.
Apžēliņ, puika!
Ir savādi kļūt pieaugušam. Pēkšņi.
Ir cilvēks,
piepeši viņa vietā - jau cits.
Viņa vairs nebija stūraina mazule.
Bendžamin! Nāc!
Labi.
Man patika tās nedēļas nogales,
kad viņa nakšņoja pie vecmammas.
Deizij.
Deizij.
Gribi kaut ko redzēt?
Tikai lai tas būtu mūsu noslēpums.
Ģērbies. Es gaidīšu uz trepēm.
Kuš! Ejam.
Tu proti peldēt?
Protu to pašu, ko tu.
Še, uzvelc. Mums jāsteidzas.
Viņam kas kaiš?
Kapteini?
Kapteini Maik?
Labrīt, kapteini. Pavizināsi mūs?
Zini, kāda šodien diena?
Svētdiena?
Zini, ko tas nozīmē?
To, ka es vakar smagi piedzēros.
Tu katru vakaru piedzeries.
Tā ir meitene?
Tuva draudzene.
Gribu parādīt viņai upi.
Civilos vizināt nedrīkst.
Es varu zaudēt licenci.
Ko tu gaidi?
Es atvilku uz remontu. levainota pīle.
Un tagad lido, vai ne?
Ahoi, jūrnieki!
Kaut mēs varētu braukt viņiem līdzi.
Vai tu ko teici, mamm?
Vētra pieņemas spēkā.
Tu mani dzirdi, mamm?
Mans laiks ir aizritējis.
"Viss strauji mainījās."
Nesaprotu, bet tev ir vairāk matu.
Un ja nu es tev teiktu,
ka nekļūstu vis vecāks,
bet jaunāks par citiem?
Nu...
Tad man būtu žēI,
jo pieredzēsi, ka visi tavi mīļotie
nomirst pirms tevis.
Tas ir briesmīgs liktenis.
Tā par dzīvi un nāvi vēl nebiju domājis.
mums ir lemts zaudēt mīļotos.
Kā citādi zinātu, cik tie mums dārgi?
Kādu dienu vecā viešņa
atkal klauvēja pie mūsu durvīm.
Gribi nākt līdzi uz aptieku?
Viņa man iemācīja spēlēt klavieres.
Āmen.
Un ko nozīmē zaudēt tuvu cilvēku.
lesim.
Es biju apmeklējis bordeli.
Pirmoreiz iedzēris.
Atvadījies no viena drauga
un apbedījis otru.
1936. gadā, kad aizvadīju
mūža 17. gadu,
es sakravāju savu somu un atvadījos.
- Paliec sveiks, Bendžamin.
- Ardievu.
Es pazinu dzīvi -
droši vien viņus vairs neredzēšu.
Ardievu.
- Labu veiksmi, dēIs.
- Paldies.
- Es tevi mīlu, mamma.
- Es arī mīlu tevi, bērniņ.
Gribu, lai katru vakaru skaiti lūgšanas.
Sargi sevi, dzirdi?
Bendžamin!
Kurp tu dosies?
Jūrā.
Es atsūtīšu tev kartīti.
No katras ostas.
Atraksti no ikvienas ostas.
Tu spēj iedomāties?
Viņš man sūtīja pa pastkartei
no katras vietas, kur nonāca.
No katras vietas, kur strādāja.
No Ņūfaundlendas. No Bafina jūras.
No Glāzgovas, Liverpūles, Narvīkas.
Viņš aizbrauca kopā ar kapteini Maiku.
Kapteinis Maiks bija noslēdzis
līgumu uz trim gadiem
ar brāļiem Moreniem.
Vecais kuteris tika pie jauna
dīzeļmotora un vinčas.
Apbraucām Floridu, iepeldējām Atlantijā.
Bijām septiņi: mēs ar kapteini Maiku,
Pavāriņš Prentiss Meijss no Delavēras.
Dvīņi Brodiji - Riks un Viks,
kas nez kāpēc labi satika uz jūras,
bet uz sauszemes neieredzēja viens otru.
Viens no astoņiem kuģiem neatgriežas.
Tur bija Džons Grims,
drūmāks par drūmu.
Komanda uz mūžu paliek jūrā.
No Belvederes Dienviddakotā.
Un Plezents Kērtiss no Ešvilas.
Viņš nerunāja ne ar vienu, tik ar sevi.
Es viņam visu laiku rakstīju.
Pastāstīju, ka mani aicina uz konkursu,
lai stātos Amerikas baletskolā.
Lūdzu, palieciet.
Paldies. Paldies.
Varat palikt.
Taču tiku pārcelta uz kordebaletu.
Vēl viena dejotāja, apkārt klaiņotāja.
Bendžamin!
Kā tas var būt, ka tad, kad uzradies,
biji sīks knipis un ar vienu kāju kapā,
bet tagad - vai nu es dzeru par daudz,
vai arī tu esi krietni paaudzies.
Kāds ir tavs noslēpums?
Kapteini,
tu tiešām dzer daudz.
Bijām apmetušies mazā viesnīciņā
ar dižu nosaukumu "Ziemas pils".
Jūs nesaprotat, ko runājat.
Kolibri nav parasts putns.
Tam pulss ir 1200 sitienu minūtē.
Tas vēcina spārnus 80 reižu sekundē.
Ja spārnus apstādinātu,
ietu bojā nepilnu 10 sekunžu laikā.
Tas nav parasts putns.
Īsts brīnums.
Filmā palēnināja spārnu vēzienus,
un vai zināt, kas atklājās?
Spārnu galiņi zīmē astotnieku.
Vai zināt, ko simbolizē astotnieks?
Bezgalību.
Bezgalību!
Lai cik atšķirīgs katrs būtu -
ar savu valodu vai ādas krāsu,
visiem bija kopīgs viens:
visi katru mīļu vakaru piedzērās.
Uz trešo, lūdzu.
Vai jūs, lūdzu, varētu pieturēt?
Liels paldies. Labvakar.
Viņu sauca Elizabete Ebota.
Viņa nebija skaista. Pelēka kā pele.
Taču man likās skaista kā bilde.
Ko jūs tā skatāties?
Mums ir noruna nelikties gultā skaidrā.
- Vai ne, dārgais?
- Kā teiksi, dārgā.
Viņas vīrs bija Volters Ebots.
Vadīja britu pārstāvniecību Murmanskā
un bija spiegs.
- Dārgā.
- Paldies, dārgais.
- Atslēgu, dārgā.
- Ai, jā.
Nolauzu vienai kurpei papēdi.
Parasti es nestaigāju zeķēs.
Dienas bija garas.
Naktis - vēl garākas.
Kādu nakti es nevarēju iemigt.
Atvainojos.
Es nevarēju iemigt.
Nolēmu uzvārīt tēju. Vēlaties?
Nē, paldies.
Pienu, medu?
Mazliet medus, lūdzu.
Ceru, ka jums garšo mušas medū.
Varbūt tomēr ne.
Lai labāk ievelkas.
- levelkas?
- Izmirkst.
Nezinu. Tēju gatavo īpašā veidā.
Manā pusē grib tikai, lai tā ir karsta.
Pilnīgi pareizi.
- Tātad jūs esat matrozis.
- Jūrnieks.
Ceru, ka nebūs nepieklājīgi jautāt,
vai neesat par vecu darbam uz kuģa?
Vecums nav šķērslis.
Ka tik padari darbu.
Un nevarat iemigt? Pateicos.
Nedomāju. Parasti es guļu kā zīdainis.
Kaut kas neļauj iemigt.
Astoņdesmit gadu vecumā mans tēvs
bija pārliecināts, ka nomirs miegā,
un aprobežojās ar pēcpusdienas snaudu.
Viņš bija apņēmies piemānīt nāvi.
- Vai izdevās?
- Kas izdevās?
Viņš nomira miegā?
Viņš nomira, sēžot savā iemīļotajā krēslā
un klausoties iemīļoto radiopārraidi.
Viņam noteikti bija nojauta.
Mans vīrs ir tirdzniecības padomnieks,
un mēs šeit esam jau 14 mēnešus.
- Ak dievs.
- Mums vajadzēja braukt uz Pekinu,
bet tā arī neaizbraucām.
Esat bijis Tālajos Austrumos?
Nē. Īstenībā es nekur neesmu bijis.
Ārpus ostām.
Un no kurienes jūs esat?
No Ņūorleānas. Luiziānas štatā.
Nezināju, ka ir vairākas Ņūorleānas.
Viņa man stāstīja, kur pabijusi.
Mēs runājāmies, līdz uzausa gaisma.
Un gājām katrs uz savu istabu,
lai dzīvotu katrs savu dzīvi.
Taču katru nakti satikāmies vestibilā.
Viesnīca naktī šķiet burvestību pilna.
Skrien pele un apstājas.
Šņāc radiators.
Noplīvo aizkars.
Rāma, pat nomierinoša sajūta -
zināt, ka tavi mīļie guļ savās gultās,
kur tiem nedraud nekādas briesmas.
Mums ar Elizabeti zuda laika sajūta,
līdz uzausa rīts.
Būšu tevī radījusi nepareizu iespaidu.
Kā, lūdzu?
Precētas sievietes parasti nakts vidū
nesēž viesnīcā ar svešiem vīriešiem.
Es nezinu, ko dara vai nedara precētās.
Arlabunakti.
No Murmanskas.
"Esmu kādu saticis un iemīlējies."
Mamma?
Tas bija pirms sešdesmit gadiem.
Vai tu viņu mīlēji?
Ko meitene zina par mīlestību?
Nu...
Es neesmu saposies.
Tu tāpat izskaties lieliski.
Murmanskā nav jābauda vīns un siers,
jo tie ir gluži parasti.
Toties ikri un ***...
ir nepārspējami un lielā daudzumā.
Tāpēc...
izgaršo.
Nenorij uzreiz.
Citādi vairs nepaliks ko baudīt.
Uzdzer malciņu vodkas, kamēr ikri mutē.
Tev nav bijis daudz sieviešu, vai ne?
Svētdienās - nav bijis.
Un tu nekad nebiji ēdis ikrus.
Nē, kundze.
Deviņpadsmit gadu vecumā...
es biju pirmā sieviete,
kura mēģināja pārpeldēt Lamanšu.
Tiešām?
Taču todien bija tik spēcīga straume,
ka ar katru vēzienu
atmeta atpakaļ par diviem.
Es sabiju ūdenī 32 stundas.
Un, kad biju divas jūdzes no Kalē,
sāka līt.
Turies! Mierīgi!
Kad vairs nespēju,
es apstājos.
Vienkārši apstājos.
Un visi man jautāja,
vai mēģināšu vēlreiz.
Jo kāpēc gan ne?
Taču es neesmu mēģinājusi.
Vairs tā arī neko neesmu sasniegusi.
Tev ir tik raupjas rokas.
Jūtu vēju uz taviem vaigiem.
Diemžēl mums laiks šķirties.
Pirmo reizi mani noskūpstīja sieviete.
Tas nebija aizmirstams.
- Priekā.
- Tu liec man justies jaunākam.
Tu man arī - par daudziem gadiem.
Kaut tā būtu.
Es tik daudz ko mainītu.
Labotu visas savas kļūdas.
Kādas?
Es gaidīju, vai saproti?
Domādama, ka paveikšu kaut ko tādu,
kas mainīs manu dzīvi.
Paveikšu kaut ko.
Daudz laika palaists vējā.
Vairs neatgūt.
Izniekots laiks.
Ja mums būs sakars,
dienā tu nedrīkstēsi mani uzlūkot.
Mēs vienmēr šķirsimies pirms saullēkta.
Un nekad neteiksim: "Es mīlu tevi."
Tādi ir noteikumi.
- Tev ir auksti?
- Man salst.
Tu esi nosalis.
Idiote, es esmu kažokā. Cik nevērīgi!
Viņa bija pirmā, kura mani mīlējusi.
Gribi, lai ko izlaižu?
Nē, es priecājos,
ka bija kāda, kura viņu sasildīja.
"Es nespēju vien sagaidīt,
kad redzēšu viņu atkal."
Mēs satikāmies katru nakti.
Vienmēr vienā un tajā pašā istabā.
Taču katra reize šķita jauna un citāda.
Nāc šurp.
Elizabete!
Arlabunakti.
Līdz kādai naktij.
Vakar, 1941. gada 7. decembrī,
dienā, kura ar kaunu ieies vēsturē...
Notiek sanāksme, lai spriestu
par jūsu nākotni.
Plāni mainījušies, puiši.
Vai nu jūs to zināt, vai ne,
***āņi vakar bombardējuši Perlharboru.
Rūzvelts lūdzis mūsu visu palīdzību.
"Čelsija" sagatavota flotes vajadzībām.
Lai remontētu, vāktu trofejas un glābtu.
Ja kāds nevēlas doties karā,
lai saka tūlīt.
Kā spers kāju uz kuģa, tā būs flotē.
Es gribēju aprunāties ar tevi.
Mana sieva nejūtas labi.
Es gribētu viņu vēIreiz redzēt.
Tu esi brīvs, vari meklēt ceļu uz mājām.
Un kas gatavos ēst?
No samaitāta ēdiena jūrā mirst bieži.
Visbiežāk - nederīgu glābšanas rīku dēļ.
Es protu gatavot.
Vienmēr esmu gatavojis.
Nezinu vis. Tu karam esi par drūmu.
Nu, pie velna!
Laikam katrs grib sist ***āņus un fričus.
Sakravājiet mantas.
Dodamies karā, kungi.
Viņa bija atstājusi vēstuli.
Rakstīja: "Bija patīkami tevi satikt."
Un viss.
Tādu karu neviens nebija gaidījis.
Mēs vilkām kuģu vrakus - tīrākos lūžņus.
Ja arī bija karš, mēs to neredzējām.
Pie mums bija norīkots kāds vīrs.
Galvenais artilērists mīlēja floti.
Taču vairāk par visu - Ameriku.
Citas tādas zemes pasaulē nav.
Kad saki "Amerika",
Deniss Smits, tīrasiņu čiroki indiānis.
domā - "brīvība".
Viņa dzimta jau 500 gadu bija amerikāņi.
Šie pacifisti.
Viņiem sirdsapziņa neļaujot karot.
Un ja visi rīkotos,
kā liek sirdsapziņa?
Paklusē, virsaiti.
Ei.
Es tevi vēroju.
Tu izskaties uzticams.
Ja ar mani kas notiks...
Aizsūtīsi to manai sievai?
Viņš man atdeva visu savu algu.
Nebija iztērējis ne desmitcentu monētu.
Lai manējie zina, ka domāju par viņiem.
Komanda uz klāja!
Velcieties, slinkie maitas!
Karš beidzot bija mūs atradis.
Stāt!
Plezent, pie starmeša.
Torpēda bija pāršķēlusi
kuģi ar 1300 vīriem uz klāja.
Mēs pirmie ieradāmies notikuma vietā.
Izslēgt dzinējus!
Stāt!
Nebija dzirdama ne skaņa.
Vīri!
Zemūdene!
Mēs no tiem mērgļiem nevaram aizbēgt.
Kaujas posteņos!
Paldies, virsaiti.
Kas ir?
Vai tā ir pēdējā?
Kapteini!
Sašāva lupatās manu tetovējumu!
Dod roku.
Viss būs labi, kapteini.
Debesīs tevi gaida jauka vietiņa.
Tu vari par visu niknoties pēc velna.
Vari lamāties,
lādēt likteni.
Taču, kad pienāk beigas...
ar visu jāsamierinās.
Kapteini?
Todien bojā gāja 1328 vīri.
Es atvadījos no čiroki Denisa Smita,
no Džona Grima, kam bija taisnība,
ka viņš šeit ies bojā.
Aizsūtīju naudu Plezenta Kērtisa sievai.
Atvadījos no dvīņa Vika Brodija
un velkoņa kapteiņa Maika Klārka.
Es atvadījos no visiem,
kuriem bija bijuši sapņi,
kuri bija gribējuši kļūt par
apdrošināšanas aģentiem, ārstiem,
juristiem vai indiāņu virsaišiem.
To labot nevar.
Šeit nāve nešķita dabiska.
Tik tālu jūrā kolibri nebiju redzējis.
Ne agrāk, ne arī pēc tam.
Un 1945. gada maijā,
kad biju 26 gadus vecs,
es atgriezos mājās.
Esmu gatava! Esmu gatava!
Nāku!
- Gatava.
- Nāku, Alfalainas jaunkundz.
- Kvīnij?
- Jā.
Žēlīgais Jēzu! Tu esi mājās!
Ak kungs, tu esi atgriezies!
- Ļauj apskatīt.
- Kas viņš ir, mamma?
- Tavs brālis Bendžamins.
- Es nezināju, ka viņš ir mans brālis.
Daudz ko nezini.
Ej ārā, pabeidz slaucīt.
Pēc tam palīdzēsi uzklāt galdu.
Apgriezies. Kā no jauna piedzimis.
Jaunāks nekā pēdējoreiz, kad redzēju.
Mācītājs būs svētījis ar otru dzīvi.
leraugot tevi, jau zināju, ka esi īpašs.
Zini, man ceļi sāp,
jo katru nakti esmu lūgusi tam Kungam:
"Ļauj viņam pārnākt mājās sveikam."
Atceries, ko es tev teicu?
"Neviens nezina, kas viņu sagaida."
Tieši tā. Apsēdies.
Tu esi iemācījies ko atcerēšanās vērtu?
Esmu daudz ko pieredzējis.
Esi pieredzējis sāpes.
Prieku arī?
- Arī, protams.
- Par to es gribu dzirdēt.
Paskat tik.
Kur ir Tizijs?
Mīlulīt.
Vetersa kungs kādu nakti miegā aizgāja.
- Mamma, es jūtu līdzi.
- Nebēdājies, mīlulīt.
No taviem paziņām dzīvi viens vai divi.
Visi pārējie - jaunpienācēji.
Gaida savu kārtu, tāpat kā visi pārējie.
Es tā priecājos, ka esi pārnācis mājās!
Būs tev jāsameklē sieva un jauns darbs.
Nāc iekšā, palīdzēsi uzklāt galdu.
Bendžamin.
Velti pūlies. Viņa ir pilnīgi kurla.
Dzīvosi bijušajā Dezero kundzes istabā.
Esi par vecu, lai dzīvotu ar kādu kopā.
Ir savādi atgriezties mājās.
Tāpat izskatās, tā pati smarža, sajūta.
Vai esmu stāstījis,
ka man ir septiņreiz iespēris zibens?
Reiz sēdēju savā mašīnā.
Tu saproti, ka mainījies esi tu pats.
Kādu rītu, neilgi pēc atgriešanās...
Paldies.
Ei.
Es atvainojos, vai Kvīnija ir šeit?
Deizij?
Tas esmu es, Bendžamins.
Bendžamin?
Ak kungs!
Protams, ka tas esi tu! Bendžamin!
Kā tev klājas? Tik ilgs laiks pagājis.
Tik daudz ko gribu zināt.
Kad atgriezies?
- Pirms pāris nedēļām.
- Kvīnija stāstīja,
ka tu karoji - jūrā.
- Mēs raizējāmies.
- Esmu sveiks un vesels.
Paskat tik.
Cik tu skaista.
Tu pārstāji rakstīt.
"Kad es aizbraucu, viņa bija meitene."
"Tagad tās vietā jau bija sieviete."
"Skaistākā, kādu jebkad biju redzējis."
Skaista.
"Visskaistākā."
- Atceries vecmammu Fuleri?
- Protams.
Viņa ir aizgājusi.
Es dzirdēju. Jūtu līdzi.
Neticami, ka abi esam šeit.
Laikam liktenis.
Nē, nē, kā to sauc?
Kismets.
Tu zini par mediju Edgaru Keisiju?
Nedomāju, ka es...
Viņš uzskata, ka viss nolemts iepriekš,
bet man tīk to uzskatīt par likteni.
Neko par to nezinu, bet priecājos satikt.
Esi bijis Manhetenā?
Dzīvoju otrpus upei.
Pa logu redzu Impērijas namu.
Un kur tu esi bijis? Izstāsti man visu.
Pēdējoreiz rakstīji, ka esi Krievijā.
Es sapņoju turp aizbraukt.
Tik auksts, kā runā?
Divreiz aukstāks.
Apžēliņ.
Vienmēr runājām, ka tu esi citāds.
Man šķiet, ka tā tiešām ir.
Tu rakstīji, ka esi kādu saticis.
Vai viss ir izdevies?
Viss ir beidzies.
Tu atceries to?
"Tas ir Vecais Ķengurs
piecos pēcpusdienā."
Vai gribi pavakariņot?
Es minēju, ka dejoju pie Balančina?
Viņš ir slavens horeogrāfs.
Viņš teica, ka esmu kā radīta baletam.
Reiz kādā mēģinājumā dejotāja nokrita.
Viņš kritienu iekļāva horeogrāfijā.
Tu spēj iedomāties?
Klasiskajā baletā dejotāja tīšām krīt.
Tagad dejo savādāk. Abstraktā deja.
Viņš tāds nav vienīgais.
Ir vēl Linkolns Kirsteins, Lūsija Čeisa,
Agnese Demila.
Viņa sagrāvusi vecos nosacījumus.
Svarīgi tikai tas, ko jūt dejotājs.
Viņa stāstīja par lielo jauno pasauli.
Minēja vārdus, kuri man neko neizteica.
Es neko daudz no stāstītā nedzirdēju.
Jauna, moderna un amerikāniska deja.
Viņi izprot mūsu sparu
un ķermeniskumu.
Ak kungs! Es tikai runāju un runāju.
Nē, man patika klausīties.
Nezināju, ka tu smēķē.
Esmu gana veca.
Esmu gana veca daudz kam.
Ņujorkā paliekam nomodā cauru nakti.
Skatāmies, kā aiz noliktavām lec saule.
Tur vienmēr ir ko darīt.
Rīt man jāatgriežas.
- Tik drīz.
- Kaut varētu palikt.
Nevajag ne kostīmus, ne dekorācijas.
Es varu iedomāties, kā dejoju kaila.
Esi lasījis D. H. Lorensu?
- Es...
- Bija aizliegts.
Lasīt viņa rakstīto ir gluži kā mīlēties.
Trupā mēs
cits citam uzticamies.
Sekss...
pieder pie tā.
Daudzas dejotājas ir lesbietes.
Viena reiz gribēja gulēt ar mani.
Tevi tas satrauc?
Kas tieši?
Ka ar mani grib pārgulēt.
Tu esi iekārojama.
Gan daudzi to vēlas.
Atgriezīsimies namā.
Vai noīrēsim kaut kur istabiņu.
Varam noklāt zemē tavu žaketi.
Nezinu, Deizij.
Nav tā, ka es to negribētu.
Domāju, ka likšu tev vilties.
Esmu gulējusi arī ar vecākiem vīriešiem.
Tu rīt atgriezīsies Ņujorkā.
Tev jābūt kopā ar saviem draugiem.
- Jaunība ir tikai vienreiz.
- Esmu pietiekami veca.
Šonakt nav tam piemērots laiks.
Mēs varētu paklausīties mūziku.
Mūsu dzīve pakārtota izdevībām.
Pat tām, kuras palaižam garām.
Viņš izskatījās tik skaists
un tik apbrīnojams.
Viesuļvētra mūs neskaršot.
- Lieliski.
- Palikšu zem segām pie mammas.
Viņa teica, ka nekas...
Bendžamin?
"Ar mani notika pārmaiņas."
Matos gandrīz vairs nebija sirmuma.
Oža bija kļuvusi asāka, dzirde - labāka.
Es spēju staigāt tālāk un ātrāk.
Kamēr citi novecoja, es kļuvu jaunāks...
Viens pats.
lenāciet.
Bendžamin.
- Atceries mani?
- Protams, Batona kungs.
Kas ar tevi noticis?
Sasodītajā kājā iekļuva infekcija...
Sveiks mājās, draugs.
Joprojām dzer "Sazeraku" ar viskiju.
Pieraduma spēks.
Joprojām viesojies Burbona ielā?
Sen neesmu bijis.
Taču šie bijuši interesanti laiki.
40000 pogu vietā
sākām ražot gandrīz pusmiljonu.
Algojām desmitreiz vairāk strādnieku.
Strādājām cauru diennakti.
Sasodīta būšana.
Karš bijis dāsns pret pogu rūpniecību.
Zini...
ar mani ir ļauni.
Nezinu, cik vēI atlicis.
Man žēI to dzirdēt, Batona kungs.
Nē, tas...
Man nav neviena. Esmu viens pats.
Ceru, ka tev nebūs nekas pret,
es labprāt bieži baudītu tavu sabiedrību.
Cik vien bieži man izdosies.
Vai tu ko zini par pogām?
Pogu fabrika mūsu ģimenei
piederējusi jau 124 gadus.
Mans vectēvs bija drēbnieks. Viņam
piederēja maza darbnīciņa Ričmondā.
Pēc Pilsoņkara pārcēlās uz Ņūorleānu,
kur mans tēvs pats
sāka izgatavot pogas.
Ar viņa gādību
darbnīca pārtapa par fabriku.
Es šodien pat vīli sašūt neprotu.
Tas ir ļoti interesanti.
Tev ir izdevies kaut ko sasniegt.
Kā es tev varu palīdzēt?
Bendžamin.
Tu esi mans dēIs.
Piedod, ka nebiju tev to agrāk pateicis.
Tu piedzimi naktī, kad beidzās karš.
Tava māte nomira dzemdībās.
Man likās, ka tu esi izdzimtenis.
Es apsolīju tavai mātei gādāt par tevi.
Man nevajadzēja tevi pamest.
Mana māte?
Vasarnīcā pie Pontčartreinas ezera.
Bērnībā man patika piecelties pirmajam,
skriet uz ezeru un vērot, kā sākas diena.
It kā es būtu vienīgais dzīvais.
Es viņā iemīlējos no pirmā acumirkļa.
Tavu māti sauca Kerolaina Mērfija.
Viņa strādāja tava vectēva virtuvē.
Bija no Dublinas.
1903. gadā Kerolaina ar brāļiem
un māsām pārcēlās uz dzīvi šeit,
Ņūorleānā.
Allaž meklēju ieganstu aiziet uz virtuvi,
lai paskatītos uz viņu.
1918. gada 25. aprīlis.
Laimīgākā diena.
Tajā dienā es apprecēju tavu māti.
Kāpēc agrāk neizstāstīji?
Es gribu atstāt tev visu,
kas man pieder.
- Man ir jāiet.
- Uz kurieni?
Mājās.
Ko gan viņš iedomājas?
Pēkšņi uzradīsies, un viss būs skaisti?
Visi tagad būs draugi?
Tā nebūs, kā viņš iedomājies.
Dievs mans liecinieks, ka tā nebūs vis.
Tonakt bija mums atstājis 18 dolārus.
18 dolārus un pieķēzītu autiņu...
Arlabunakti, mamma.
Arlabunakti, mīlulīt.
Vai esmu stāstījis,
ka man ir septiņreiz iespēris zibens?
Reiz gāju ar savu suni pa ceļu.
Ar vienu aci esmu akls,
tik tikko dzirdu.
Pēkšņi sāku trīcēt pie visām miesām
un gandrīz vairs nespēju sakarīgi domāt.
Vai zini?
Dievs atgādina, kāda laime ir dzīvot.
Nāk virsū vētra.
Varu palīdzēt?
Augšā, pirmā istaba.
Mosties.
Ģērbsimies.
Lūdzu, ser.
Paldies.
Tu vari par visu niknoties pēc velna.
Vari lamāties, lādēt likteni.
Taču, kad pienāk beigas,
ar visu jāsamierinās.
Tik tiešām skaista izvadīšana.
Viņu apbedīs tieši līdzās tavai mātei.
Tu esi mana māte.
Manu bērniņ.
Es vēl nebiju bijis Ņujorkā.
Atvainojiet, esmu Deizijas draugs.
Nāciet līdzi.
Pie Deizijas viesis. Deizij!
- Deizij!
- Jā?
Mums vajag drēbes.
Kāds mani meklē?
- Bendžamin.
- Sveika.
Ko tu šeit dari?
Nolēmu apciemot.
Gribēju satikt.
Varēji piezvanīt.
Tu mani pārsteidzi.
- Tās vari izmest.
- Nē.
Paldies, ļoti jaukas.
Es nespēju no tevis atraut acis.
Tu gluži vai hipnotizēji.
Paldies. Ļoti laipni no tevis.
Pārģērbšos. Pošamies uz ballīti.
Nāksi?
Man ieteica restorānu, kas tev patiktu.
Katram gadījumam es pasūtīju galdiņu.
Dejotāji pēc izrādēm allaž kaut kur iet.
- Labi.
- Tu vari nākt līdzi.
Es pārģērbšos. Labi?
"Ballets Russes" horeogrāfe.
Dievišķīga.
Tu biji satriecoša.
Sirsniņ.
Tas ir Deivids. Viņš dejo mūsu trupā.
Tas ir Bendžamins.
- Es tev par viņu stāstīju.
- Ā, jā.
Priecājos.
Es atnesīšu jums ko dzeramu.
Paldies.
Tātad bijāt viņas vecmammas draugs?
Vai kaut kas tamlīdzīgs?
Kaut kas tamlīdzīgs.
Atvainojos.
Nāc.
Ei!
Man nebija ne jausmas, ka atbrauksi.
Ak kungs, Bendžamin.
Ko tu gaidīji?
Gribi, lai es visu pametu?
Tā ir mana dzīve.
Mazā! Brauksi uz centru?
Brauc līdzi.
Būs daudz mūziķu, interesantu cilvēku.
Nepūlies. Tā ir mana vaina.
Man vajadzēja piezvanīt.
Es iedomājos, ka atbraukšu
un tu kritīsi man ap kaklu.
Deizij, nāc!
- Nāc!
- Tūlīt.
Viņš šķiet patīkams.
Tu viņu mīli?
Man tā šķiet.
Es priecājos par tevi.
Varbūt tiksimies mājās.
Labi.
Man ļoti patika izrāde.
Viņš bija atbraucis, lai pateiktu,
ka viņa tēvs bija miris.
Tu nevarēji to zināt.
Biju 23 gadus veca.
Man tas nerūpēja.
Ko tu darīji pēc tam?
Pelēkās somas priekškabatā
ir fotogrāfijas.
Es biju tik laba dejotāja,
cik savas karjeras laikā būtu paspējusi.
Piecus gadus es...
Es dejoju visur.
Londonā, Vīnē, Prāgā.
Es nebiju redzējusi šīs bildes.
Mamm.
Nekad neesi stāstījusi, ka biji dejotāja.
Vienīgā amerikāniete,
kuru aicināja dejot Lielajā teātrī.
Mīļā...
Tas bija lieliski.
Taču es bieži domāju par Bendžaminu.
Un bieži vien neviļus sacīju:
"Arlabunakti, Bendžamin."
"Arlabunakti, Deizij."
Viņš tā teicis?
"Dzīve nemaz nebija tik sarežģīta."
"Varētu teikt, ka es kaut ko meklēju."
Tikko mūs atstāja Laturno kundze.
Vēstule Bendžaminam Batonam.
Tas esmu es.
Paldies.
Deizija Fuleres jaunkundze.
Acumirkli. Lūdzu, apsēdieties.
Labi.
Dažkārt ejam tieši pretim sadursmei,
bet paši to nemaz nenojaušam.
Vai tas notiek nejauši vai ar nolūku,
bet mēs to nekādi nevaram ietekmēt.
Kāda dāma Parīzē gāja iepirkties.
Bija aizmirsusi mēteli, gāja tam pakaļ.
Kad bija paņēmusi, iezvanījās telefons.
Viņa apstājās un pāris minūšu runāja.
Kamēr viņa runāja pa telefonu,
Deizija mēģināja izrādi Parīzes operā.
Tikmēr dāma, kas bija beigusi runāt,
bija izgājusi ārā meklēt taksometru.
Taksists bija tikko izlaidis pasažieri
un piestājis padzert kafiju.
Visu to laiku Deizija bija mēģinājumā.
Un taksists, kas bija izlaidis pasažieri
un piestājis padzert kafiju,
tagad uzņēma dāmu, kas devās iepirkties
un nebija iekāpusi kādā taksī agrāk.
Taksim bija jāpalaiž pāri ielai gājējs,
kurš bija aizgājis no darba brīdi vēlāk,
jo no rīta bija aizgulējies.
Kamēr šis vīrs gāja pāri ielai,
Deizijai mēģinājums bija beidzies,
un viņa iegāja dušā.
Un, kamēr Deizija mazgājās dušā,
taksists gaidīja sievieti pie veikala,
kurā meiča nebija iesaiņojusi pirkumu -
vakar šķīrusies no drauga un aizmirsusi.
Kad pirkums bija iesaiņots,
taksim ceļu bija nogriezis preču auto.
Tikmēr Deizija ģērbās.
Preču auto atbrīvoja ceļu taksim,
kamēr Deizija
gaidīja draudzeni,
kurai bija pārtrūkusi kurpju šņore.
Kamēr taksis apstājās pie luksofora,
Deizija ar draudzeni iznāca no teātra.
Būtu kaut viens no visa noticis citādi:
ja nebūtu pārtrūkusi kurpju šņore
vai preču auto aizbraucis brīdi agrāk,
vai pirkums iesaiņots un gatavs,
jo meiča nebūtu šķīrusies no drauga,
vai tas gājējs pamodies 5 minūtes agrāk,
taksists nebūtu devies dzert kafiju,
vai sieviete nebūtu aizmirsusi mēteli
un iekāpusi taksī agrāk,
tad Deizija ar draudzeni šķērsotu ielu
un taksis pabrauktu garām.
Taču dzīve ir tāda, kāda ir -
tajā krustojas dzīves un notikumi,
un to grozīt nespēj neviens.
To, ka taksis nepabrauca garām,
ka tika novērsta šofera uzmanība.
- Deizij!
- Un ka taksis notrieca Deiziju...
Deizij! Palīgā!
... un viņas kāja tika sadragāta.
Deizij?
- Kas tev pateica?
- Draudzene telegrafēja.
Ļoti mīļi, ka atbrauci šurp,
lai apraudzītu mani.
Tu būtu rīkojusies tāpat.
Ak kungs.
Paskat tik.
Kāds skaistums.
Kaut tu nebūtu atbraucis.
Negribu, ka redzi mani tādu.
Kāja bija lauzta piecās vietās.
Ar laiku un kopšanu viņa atsāka staigāt.
Taču dejot vairs nevarēja.
Es tevi ņemšu līdzi uz mājām.
- Gribu rūpēties par tevi.
- Neatgriezīšos.
Tad es palikšu šeit, Parīzē.
Tu nesaproti?
Es negribu, lai tu man palīdzi.
Man žēI sevis,
bet ar tevi būt kopā negribu.
Centos pateikt Ņujorkā.
Tu neklausījies.
Tu varēji pārdomāt.
Mēs vairs neesam bērni, Bendžamin.
Nejaucies manā dzīvē.
Es biju briesmīgi nežēlīga.
Viņš nesaprata.
Nespēju paciest, ka viņš mani redz tādu.
"Es nebraucu prom tūlīt."
"Paliku Parīzē, lai gādātu par viņu."
Es to nezināju.
Mīļā, vari pasaukt māsiņu?
Es atkal iemācījos staigāt.
Ar vilcienu aizbraucu uz Lurdu.
Paskatīsimies.
Normāli. Pulss palēninās.
Sāks trūkt elpas.
- Vai tiksiet galā?
- Jā.
Viņš raksta: "Es atgriezos mājās."
Pēc tam daudz izrautu lappušu.
"Es ieklausījos mājas skaņās."
To jau es lasīju.
Viņš tur kaut ko uzlējis, grūti saburtot.
Kaut kas par burāšanu, vai saproti?
Es iemācījos burāt ar tēva veco jahtu.
Es neprotu melot.
Man bija pāris sieviešu.
Varbūt trīs.
Ko pūlies, Sem, rīt atkal būs jaunas.
Mamma.
Un 1962. gada pavasarī...
viņa atgriezās.
Gribi zināt, kur biju?
Nē.
Kāpēc tu nerakstīji?
Ņēmi un pazudi.
Man tā vajadzēja rīkoties pašas labā.
Nekad neesmu tevi turējusi par savtīgu.
Ceru, ka neesmu kļūdījusies.
Es parasti nekļūdos cilvēkos.
- Arlabunakti, mamma.
- Arlabunakti.
Izklaidējieties.
Neesi pateicis ne divus vārdus.
Negribu visu sabojāt.
- Gulēsi ar mani?
- Katrā ziņā.
Es lūdzu viņu braukt man līdzi.
Burājām pa līci Floridas arhipelāgā.
Es priecājos, ka mēs nebijām kopā,
kad man bija 26 gadi.
Kāpēc tu tā saki?
Es biju tik jauna.
Un tu tik vecs.
Viss ir noticis īstajā laikā.
Es baudīšu katru brīdi kopā ar tevi.
Deru, ka izturēšu ilgāk par tevi.
Deru, ka ne.
Tev nav ne rieviņas, ne krunciņas.
Man - ar katru dienu vairāk grumbu.
Tas nav godīgi.
Es mīlu tavas grumbas.
Abas divas.
Kāda ir sajūta, kļūstot jaunākam?
Grūti pateikt.
Es pats sevi neredzu.
Mīlēsi mani arī tad, kad nokarāsies āda?
Un tu mani, kad uzmetīsies pūtītes?
Kad slapināšu gultā?
Kad man būs bail no tumsas patrepē?
Ko?
Par ko tu domā?
Es domāju par to, ka nekas nav ilgstošs.
Un cik žēI, ka tā.
Kaut kas tomēr ir ilgstošs.
Arlabunakti, Deizij.
Arlabunakti, Bendžamin.
Mamm?
Kad tu satiki tēti?
Mazliet vēlāk.
Tu viņam stāstīji par Bendžaminu?
Viņš zināja pietiekami daudz, dārgumiņ.
Mamma?
Kvīnij?
Hei?
Kārteres kundze, kur visi palikuši?
Bendžamin, Kvīnija nomira.
Es no sirds jūtu līdzi.
Es skumšu pēc tevis, Kvīnij.
Man tik žēI.
Viņa bija izcila sieviete.
Izsakām visdziļāko līdzjūtību.
Paldies.
Apbedījām līdzās viņas
mīļajam Vetersam.
Un, lai mums būtu
pašiem savas atmiņas,
pārdevām mana tēva māju Esplanādē.
Brīnišķīga veca māja, mīļais.
Mēs noteikti šeit būsim laimīgi.
Cik jūsu dzimtai sena vēsture!
Tās nāk līdzi mājai.
Ejam.
Tev jāredz saimnieka guļamistaba.
Mēs ievācāmies divstāvu namā.
Es mīlēju to māju.
Tā smaržoja pēc malkas.
Nē...
Lasi tālāk, dārgumiņ.
"Tas bija laimīgākais laiks manā mūžā."
Mums nebija nevienas mēbeles.
Viesistabā rīkojām piknikus.
Ēdām, kad gribējās.
Kad gribējās,
visu nakti palikām nomodā.
Zvērējām nekad neieslīgt rutīnā,
ne aizmigt, ne celties noteiktā laikā.
Mēs dzīvojām uz matrača.
Kaimiņiene van Dema bija fizioterapeite.
Dzīvojām četrus kvartālus no baseina.
Tu būtu varējusi dejot vēI pāris gadu,
bet izvēlējies tik vienreizīgu mākslu,
ka tai būtu kalpojusi tikai īsu laiku.
Pat ja nekas nebūtu atgadījies,
vienalga būtu beidzies tāpat.
Man tikai nepatīk novecot.
Viņi pievieno par daudz hlora.
Apsolos, ka vairs nežēIošu sevi.
Man šķiet, ka tieši tobrīd viņa saprata:
neviens nepaliek jauns
un skaists mūžam.
Viņa atrada mieru.
Atvēra studiju un mācīja meitenēm dejot.
Un "tendu".
Atpakaļ pa otru pusi.
Skatīties vienā punktā.
Lieliski.
Tas bija labi.
- Arlabvakaru, Deizijas jaunkundz.
- Arlabvakaru.
Prieks uz tevi skatīties, cik skaisti.
Dejā galvenais ir līnija.
Tava ķermeņa līnija.
Agri vai vēlu to zaudē,
un to vairs nevar atgūt.
Rēķinu, ka esi dzimis 1918. gadā,
pirms 49 gadiem.
Man ir 43 gadi.
Esam gandrīz vienā vecumā.
Satiekamies pusmūžā.
Beidzot esam panākuši viens otru.
Pagaidi.
Es gribu mūs atcerēties tādus kā tagad.
Es gaidu bērnu.
Vecmāte solīja, ka būs dēIs.
Taču man šķiet, ka meitene.
Es zinu, ka tev bail.
Es to neslēpju.
Labi.
- No kā tu baidies visvairāk?
- Ka piedzims tāds kā es.
Tad es viņu mīlēšu jo vairāk.
Labi.
Kā varu būt tēvs, ja kļūstu jaunāks?
Tas nav godīgi pret bērnu.
Es negribu nevienam būt par nastu.
Mēs visi beigsim ar autiņiem.
Es par visu gādāšu.
Es gribu bērnu, gribu to no tevis.
Es vēIos, lai tev ir viss, ko gribi.
Tikai nezinu, kā nogludināt šo...
Teiksi aklajam, ka tam nevar būt bērni?
Lūdzu.
Tu būsi tēvs, cik ilgi varēsi.
Zinu, kādas būs sekas.
Esmu to pieņēmusi.
Tava mīlestība man ir svarīgāka par visu.
Man jāiet pačurāt.
Vecākā Lamanšu pārpeldējusī sieviete
- šodien sasniegusi Kalē.
- Paturiet.
Pēc 34 stundām 22 minūtēm
14 sekundēm.
68 gadus vecā Elizabete Ebota
sasniegusi mērķi pulksten 5:38.
Pārgurusi, bet laimīga.
Kā jūs aprakstītu šo sasniegumu?
Laikam jau...
viss ir iespējams.
- Labi?
- Jā.
- Varam iet?
- Paldies.
Paldies visiem.
- Jā.
- Jūs esat ļoti laipni.
Pavasarī, gluži parastā dienā...
Es atgriezīšos pēc stundas.
Mīļā?
Jāizsauc ātrie!
Bērns dzimst.
Centrāle, man vajag ātros.
- Bērns dzimst.
- Napoleona iela 2714.
Elpo dziļi.
Elpo dziļi. Stum.
VēIreiz. Elpo.
Nu re.
Viss kārtībā.
Pilnīgi vesela meitenīte.
Mīļā?
Viņa piedzemdēja
5 mārciņas smagu meitu.
Pārskaitīji pirkstiņus?
Viņa ir brīnišķīga.
"Nosaucām manas mātes
vārdā - Kerolaina."
Tas Bendžamins bija mans tēvs?
Tā tu man to pastāsti?
Atvaino.
Viss liecina, ka būs spēcīga vētra,
iespējams, pat piektās kategorijas.
Zinu, ka smagi.
Taču te smēķēt nedrīkst.
Neviens nezina, kuru vietu tā skars.
"Tu augi, kā ārsts bija solījis.
Biji normāla un veselīga."
Tev viņai jāatrod īsts tēvs.
Ko tu runā?
Tāds, ar kuru kopā viņa kļūs vecāka.
Viņa pieņems notiekošo.
Viņa mīl tevi.
Viņai vajag tēvu, nevis rotaļbiedru.
- tu dari to manis dēļ?
- Protams, ne.
- Tevi uztrauc mans vecums?
- Protams, ne.
To gribi teikt?
Tu nevari audzināt mūs abus.
Bija tava pirmā dzimšanas diena.
Bijām sarīkojuši tev ballīti.
Māja bija pilna ar bērniem.
- Priecājos iepazīties.
- Sveiks.
Viens mirklis, un vidusskola klāt,
sāksies randiņi.
Es pārdevu vasarnīcu Pontčartreinā.
Pārdevu "Batona pogas".
Pārdevu tēva jahtu,
visu naudu noguldīju krājkontā.
Lai jūs ar māti dzīvotu normālu dzīvi,
es aizgāju,
pirms tu spēji mani atcerēties.
"Līdzi ņēmu tikai drēbes, kuras mugurā."
Es to tagad negribu lasīt.
Vari tikai pateikt, kurp viņš devās?
Nemaz nezinu.
Tā ir man.
1970. gadā. Biju divus gadus veca.
"Daudz laimes dzimšanas dienā."
"Kaut varētu tev uz nakti iedot buču."
Tās visas ir man.
Piektajā.
"Kaut varētu aizvest uz skolu."
Sestajā.
"Kaut varētu mācīt tev klavierspēli."
1981. gads. 13. dzimšanas diena.
"Kaut varētu teikt: nevajā to puiku."
"Un varētu apskaut, kad sirds salauzta."
"Kaut es būtu varējis būt tavs tēvs."
"To man mūžā neaizstās nekas."
Laikam aizbrauca uz Indiju.
"Manuprāt, nekad nav par vēlu"
"vai, manā gadījumā, par agru..."
... kļūt par to, par ko vēlies kļūt.
Laiks neierobežo. Sāc, kad gribi.
Tu vari mainīties vai palikt tāds pats.
Nekādu noteikumu nav.
Varam visu vērst par labu vai sliktu.
Ceru, ka tu visu vērsīsi par labu.
Ceru, ka tu pieredzēsi brīnumus.
Izjutīsi, ko vēl nekad neesi izjutusi.
Ceru, ka satiksi citādi domājošus.
Ceru, ka dzīvosi dzīvi, ar ko lepojies.
Un, ja sapratīsi, ka tā nav...
ceru, ka tev pietiks spēka...
"...sākt visu no jauna."
Viņš ilgi bija prom.
Tiksimies nākamo ceturtdien.
- Arlabvakaru, Deizijas jaunkundz.
- Arlabvakaru, sirsniņ.
Atvainojiet, mēs slēdzam ciet.
Vai varu kā palīdzēt?
Esat atnācis kādai pakaļ?
Kāpēc tu atgriezies?
Mamm?
Mamm?
Esi gatava?
Mamm, kas noticis?
Es dzirdēju skumju ziņu
par kādu draugu,
kuru sen nebiju redzējusi.
Kerolain, tas ir Bendžamins.
Tu viņu pazini, kad biji maziņa.
- Sveiks.
- Sveika.
Ei.
Atvaino, man likās, ka esi beigusi.
Tas ir manas ģimenes draugs.
Bendžamin Baton,
mans vīrs Roberts.
Sveicināts.
Priecājos.
Bija prieks iepazīties.
- Mēs gaidīsim mašīnā, dārgumiņ.
- Labi.
Sveiks.
Es aizslēgšu.
Viņa ir skaistule.
Tāpat kā māte. Dejo?
- Ne sevišķi labi.
- To būs mantojusi no manis.
Viņa ir mīļa jauka meitene.
Nedaudz untumaina.
Taču kurš 12 gadu vecumā tāds nav?
Daudz kas viņā man atgādina... tevi.
Mans vīrs ir atraitnis. Bija atraitnis.
Neiedomājami labs, gudrs un drosmīgs.
Viņš ir bijis lielisks tēvs.
Labi.
Tu esi kļuvis daudz jaunāks.
Tikai ārēji.
Tev bija taisnība.
Es nebūtu varējusi audzināt jūs abus.
Es neesmu tik stipra.
Kur esi apmeties?
Ko pasāksi?
Esmu apmeties viesnīcā "Pontčartreina".
Ko pasākšu, nezinu.
Bet...
Viņi gaida.
Es to atceros.
- Tas bija viņš?
- Paskatieties satelīta attēlā.
Vētra mainījusi virzienu.
Drīz būs klāt.
Vai man kas jādara?
Pacienti jāpārvieto, bet jāizlemj jums.
Nē, mēs paliksim.
Es došu ziņu, ja kas mainīsies.
"Tonakt, kamēr sēdēju un prātoju,
kāpēc vispār atgriezos,"
"pie durvīm kāds pieklauvēja."
lenāc.
Vai kas noticis?
Piedod, es nesaprotu, ko šeit daru.
Nekas nav ilgstošs.
Es nekad neesmu beidzis mīlēt tevi.
Es taču tagad esmu veca sieva.
Šo to nav iespējams aizmirst.
Arlabunakti, Bendžamin.
Arlabunakti, Deizij.
Un, kā jau pats zināju,
es noskatījos, kā viņa aiziet.
Vairāk viņš nav neko rakstījis.
Neilgi pēc tava tēva nāves
kāds zvanīja.
Hallo.
Jā, es klausos.
Piedodiet, es nesaprotu.
Māja uz stūra.
lenāciet.
- Esmu Deizija Fulere.
- Es esmu...
Deivids Hernandess no bāriņtiesas.
Viņš bija dzīvojis nojaucamā mājā.
Policija pie viņa atrada šo.
Šī adrese. Jūs tur esat
bieži pieminēta.
Viņš bija ļoti slims. levietoja slimnīcā.
Nezināja, no kurienes ir.
Galīgi apjucis.
Es teicu, ka viņš ir mūsu radinieks.
Ja viņam vajag mājas,
lai dzīvo pie mums.
Bendžamin?
Tu skaisti spēlē.
Viņš necieš, ka viņam pieskaras.
Atmiņa zūd un atkal atgriežas.
Ārsti saka: ja nezinātu, ka tā nevar būt,
sauktu to par vecuma plānprātību.
Vai tu mani atceries?
Es esmu Deizija.
Es esmu Bendžamins.
Priecājos iepazīties, Bendžamin.
Drīkst apsēsties līdzās?
Es labprāt paklausītos, kā tu spēlē.
Vai es jūs pazīstu?
Es gribu brokastis.
Es katru dienu apraudzīju viņu.
- Tu jau paēdi.
- Nē.
Tu jau paēdi, Bendžamina kungs.
Domājat, ka neko nesaprotu? Meļi!
Viņš netic, ka tikko paēda brokastis.
Nu...
Atradīsim tev kādu citu nodarbošanos.
Man ir sajūta, ka daudz ko neatceros.
Piemēram, draudziņ?
Piemēram...
It kā būtu nodzīvojis veselu mūžu
un neko no tā neatcerētos.
Tas nekas.
Daudz kas aizmirstas.
Viņš bieži aizmirsa,
kas ir un kur atrodas.
Uz jumta.
Nebija viegli.
Bendžamin.
Es visu redzu! Es redzu lielo upi!
Pareizi, mīļais, tu vari saredzēt visu.
Redzu kapus,
kur apbedīta mamma un citi.
Lūdzu, kāp lejā!
Un ja nu es prastu lidot?
Es reiz pazinu kādu, kurš prata lidot.
Kāp lejā, un es tev par viņu pastāstīšu.
Uzkāpiet kāds pakaļ.
Kad viņam bija 5 gadi, es ievācos tur.
Tādā pašā vecumā biju viņu satikusi.
"Šis ir Vecais Ķengurs
piecos pēcpusdienā,"
"kad viņš dabūja skaistās pakaļkājas."
Dienas ritēja.
Noraudzījos, kā viņš aizmirsa staigāt...
...un runāt.
- Kā mani sauc?
Esmu Deizija.
Vai vari pateikt "Deizija"?
2002. gadā stacijā uzstādīja
jaunu pulksteni.
Un 2003. gada pavasarī...
viņš paskatījās uz mani,
it kā zinātu, kas esmu.
Un tad aizvēra acis,
kā aizmiegot.
Kaut es būtu viņu pazinusi.
Tagad pazīsti.
lešu paskatīties, kas notiek.
Arlabunakti, Bendžamin.
Daži ir dzimuši, lai sēdētu upes malā.
Daži - lai tiem iespertu zibens.
Dažiem ir muzikālā dzirde.
Dažiem ir ķēriens uz mākslu.
Daži peld.
Daži zina visu par pogām.
Daži pārzina Šekspīru.
Dažas ir mātes.
Un daži dejo.
NETICAMAIS STĀSTS PAR
BENDŽAMINU BATONU
[LATVIAN]