Tip:
Highlight text to annotate it
X
Mākslai ir jāatspoguļo sabiedrības sairšana,
ja vien tā ir patiesa.
Un ja tā vēlas pildīt savu sociālo funkciju,
tai jāparāda, ka pasaule var mainīties.
Un jāpalīdz tai mainīties.
-Ernsts Fišers
Valdības vēlme izvairīties no parādsaistībām
izraisa nāvējošus grautiņus...
...jo bezdarbs nepārtraukti pieaug
un tam jāpieaug,
tādēļ, ka preču ir pārlieku daudz...
tā visa ir uz parādu paņemta nauda...
un šo naudu esam parādā citu valstu bankām...
N-A-U-D-A, ļoti ērtas formas personīgais aizdevums...
...ražot cigareti, kas sniedz to pašu garšu un es...
Alus...Tu nu gan esi seksīga!?...
ASV plāns bombardēt Irānu...
...ASV sponsorēti teroristu uzbrukumi Irākā...
Mana vecmāmiņa bija jauks cilvēks,
viņa man iemācīja spēlēt spēli Monopols.
Viņa saprata, ka spēles būtība slēpjas iemantošanā.
Viņa pārņēma savā īpašumā visu, ko varēja,
un ar laiku kļuva par spēles uzvarētāju.
Un tad viņa vienmēr mēdza teikt vienu un to pašu.
Viņa palūkojās uz mani un teica:
"Kādu dienu Tu iemācīsies spēlēt šo spēli".
Kādu vasaru es spēlēju Monopolu gandrīz katru dienu visas dienas garumā,
un tieši tajā vasarā es iemācījos spēlēt šo spēli.
Es sapratu, ka vienīgais veids, kā uzvarēt,
ir pilnīgi sevi noskaņot uz iemantošanu.
Es sapratu, ka nauda un īpašumi...
tie ir atskaites punkti, pēc kuriem noteikt rezultātu.
Un līdz vasaras beigām
es biju kļuvis daudz aukstasinīgāks par savu vecmāmiņu.
Es biju gatavs mainīt spēles noteikumus, lai uzvarētu...
Un tajā rudenī es ar viņu apsēdos un uzspēlēju.
Es atņēmu viņai visu, kas bija. Es noskatījos,
kā viņa atdod savus pēdējos dolārus un galu galā cieš sakāvi.
Un tad viņai bija vēl kas, ko man iemācīt.
Tad viņa teica:
"Visam tam vieta ir atpakaļ kastē.
Visas mājas un viesnīcas.
Visas dzelzceļa un pakalpojumu ražotnes...
Visi tie īpašumi un visa šī brīnišķīgā nauda...
Tagad tas viss atgriežas kastē.
Nekas no tā visa patiesībā nebija Tavs.
Tu par to visu saspringi kādu laiku.
Bet šīs lietas pastāvēja pirms Tu apsēdies pie šīs spēles,
un tās būs pēc Tavas aiziešanas - spēlētāji nāk - spēlētāji iet.
Mājas un mašīnas...
Nosaukumi un drēbes...
pat Tavs ķermenis."
Patiesībā, viss, kam pieķeršos, patērēšu un uzkrāšu,
galu galā atgriezīsies kastē un to visu zaudēšu.
Tādēļ Tev ir jāuzdod sev jautājums:
Kad beidzot Tevi paaugstinās darbā,
kad būsi iegādājies to, ko tik karsti vēlējies,
kad būsi iegādājies skaistāko māju,
kad būsi veicis lielus finansiālos uzkrājumus,
un uzkāpis panākumu augstumos tik augstu,
cik vien tas iespējams...
Aizrautība izsīkst,
un tā noteikti izsīks...
Ko tad?
Cik tālu Tev jādodas pa šo ceļu,
līdz sapratīsi, kurp tas ved?
Domājams, ka apzinies,
ka nekad nebūs gana.
Tādēļ Tev jāuzdod sev jautājums:
Kam ir patiesa nozīme?
Viņi ir skaisti!
Viņi ir bagāti!
Un viņi ir izlutināti!
Amerikas labākais šovs ir atgriezies!
Gentle Machine Production piedāvā
Pītera Džosefa filmu
Kad biju mazs zēns,
un augu Ņujorkā,
Es atsacījos dot zvērestu karogam.
Mani, protams, nosūtīja pie direktora.
Un viņš man jautāja: "Kādēļ Tu nevēlies dot zvērestu?
Visi tā dara."
Es teicu, ka kādreiz visi domāja, ka zeme ir plakana,
bet tas to nepadara par patiesību.
Es paskaidroju, ka Amerika visu ir parādā
citām kultūrām
un citām nācijām,
un ka es labāk došu zvērestu
Zemei,
un visiem, kas uz tās dzīvo.
Lieki teikt,
ka drīz pēc tam skolu pametu
un izveidoju laboratoriju savā guļamistabā.
Tur es sāku mācīties par zinātni
un dabu.
Tad es sapratu,
ka Visumu vada likumi,
un, ka cilvēciskā būtne,
kā arī visa sabiedrība,
nav atdalīta no šiem likumiem.
Tad iestājās 1929. gada sabrukums.
Tas aizsākās ar tā saucamo
"Lielo depresiju".
Man bija grūti saprast, kādēļ miljoniem cilvēku
nebija darba, māju un ēdiena,
kamēr ražotnes vienkārši stāvēja.
Resursu stāvoklis nebija mainījies.
Tad es sapratu,
ka ekonomiskās spēles noteikumi
ir pašā pamatā nepareizi.
Īsi pēc tam nāca Otrais pasaules karš
kurā vairākas tautas sistemātiski
iznīcināja viena otru.
Pēcāk es izrēķināju, kāda bija šī postaža
un ar izniekoto resursu palīdzību,
kas tika izmantoti karā,
elementāri varētu apgādāt visus
zemes iedzīvotājus.
Kopš tā laika, esmu vērojis, kā cilvēce
rada apstākļus pašas iznīcībai.
Esmu redzējis, kā svarīgi un ierobežoti resursi
ar nolūku tiek izniekoti un iznīcināti
brīvā tirgus un peļņas vārdā.
Esmu redzējis sociālo vērtību kritumu sabiedrībā,
kas ir pārvērties par materiālismu
un neprātīgu patērēšanu.
Un esmu novērojis, kā naudas vara
ietekmē politiskos veidojumus
šķietami brīvās sabiedrībās.
Man pašlaik ir 94 gadi.
Un, baidos, ka mans viedoklis
ir tāds pats,
kā pirms 75 gadiem.
Tam visam ir jāmainās.
[ZEITGEIST]
[ZEITGEIST: SOLIS UZ PRIEKŠU]
[Nekad nešaubieties, ka mazas apzinīgu cilvēku grupas
spēj izmainīt pasauli.
Patiesībā, tās ir vienīgās, kas to jebkad ir mainījušas.
-Margareta Meda]
[Pirmā daļa: Cilvēka daba]
Tātad, esi zinātnieks,
un laika gaitā tavā galvā tika iedēstīta
neizbēgamā "daba pret audzināšanu" ideja,
kurai līdzās atrodas Coca Cola pret Pepsi,
un Senie grieķi pret Trojiešiem.
Tātad, daba pret audzināšanu, pašlaik
pārlieku vienkāršotais skatījums uz to,
no kā nāk patiesā ietekme.
Sākot ar to, kā šūna tiek galā ar
enerģijas krīzi, līdz pat tam
kas veido to, kādi esam un dziļākos
mūsu personības aspektus.
Tādējādi esam nonākuši pie mākslīga divdalījuma,
kas ir būvēts ap dabu kā pašu nenozīmīgāko
seku noteicēju.
Dzīvība ir DNS un kodu kods
un svētais grāls, un viss kas ar to saistīts...
un otrā galā, daudz
sociāli zinātniskāka pieeja, kas
stāsta, ka esam "sociāli organismi"
un bioloģija ir domāta vienšūņu pētīšanai.
Cilvēki ir atstatus no bioloģijas,
un acīmredzams, ka abi skatījumi ir blēņas.
Redzams, ka
ir gaužāmi neiespējami saprast,
kā darbojas bioloģija
ārpus vides izveidotā konteksta.
[Ģenētika]
Viens no neprātīgākajiem,
plašāk izplatītajiem un
potenciāli bīstamākajiem uzskatiem ir:
"Tāda uzvedība ir ģenētiski izveidojusies".
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē daudz mazu nianšu,
ja izproti bioloģiju, bet lielākajai daļai cilvēku
tas liek noprast, ka:
ir iepriekš noteikts dzīves skatījums;
tāds, kas ir bāzēts bioloģijā un ģenētikā;
gēni nozīmē, ka ir lietas, ko nav iespējams mainīt;
gēni nozīmē, ka ir lietas, kas ir
nenovēršamas un varam pat netērēt
resursus, lai tās labotu;
nav jēgas ieguldīt sociālus pūliņus mēģinot
to visu uzlabot, jo tas ir nenovēršami un nemaināmi...
un tās ir pilnīgas blēņas.
[Slimības]
Plaši tiek uzskatīts, ka tādas slimības
kā UDS, ir ģenētiski ieprogramētas
tāpat, kā šizofrēnija.
Patiesībā ir tieši pretēji.
Nekas nav ģenētiski ieprogramēts.
Ir ļoti maz slimību,
saujiņa slimību,
ļoti reti sastopamas cilvēku vidū,
kas patiesi ir ģenētiski ieprogramētas.
Pārsvarā visi nopietnie medicīniskie stāvokļi
ir balstīti uz iepriekš esošu ģenētisku noslieci,
bet nosliece nav tas pats, kas iepriekš nolemts.
Slimību cēloņa meklēšana gēnos
jau no sākta gala bija lemta neveiksmei,
jo lielākā daļa slimību nav ģenētiski noteikta.
Sirds mazspēja, vēzis, sirdstriekas,
reimatisms, imūnsistēmas problēmas
garīgās veselības problēmas, atkarības...
neviena no tām nav ģenētiski noteikta.
Piemēram, no 100 sievietēm, kam ir krūts vēzis,
tikai septiņas būs krūts vēža gēnu nēsātājas.
93 tādas nebūs
un no 100 sievietēm, kurām būs šie gēni,
visām neradīsies vēzis.
[Uzvedība]
Gēni ne tikai nosaka mūsu uzvedību,
neatkarīgi no vides ietekmes.
Gēni nosaka dažādus veidus, kā atbildam uz vides ietekmi.
Patiesībā, izskatās, ka daži no bērnības
iespaidiem un audzināšana
ietekmē gēnu izpausmi,
patiesībā ieslēdzot vai izslēdzot atsevišķus gēnus,
tā novirzot Tevi uz citu attīstības ceļu,
kas atbilstu pasaulei, ar kuru nāksies saskarties.
Piemēram,
Montreālā ar pašnāvības upuriem veikts pētījums
autopsijā pārbaudīja šo cilvēku smadzenes,
un izrādījās, ka, ja pašnāvības upuriem
(Šajā gadījumā tika pētīti jaunieši)
esot maziem tika nodarīts pāri, šis pāridarījums
izraisīja ģenētiskas izmaiņas smadzenēs,
ko nevarēja novērot smadzenēs cilvēkiem, kam nebija darīts pāri.
Tā ir epiģenētiska ietekme.
"epi" šajā gadījumā nozīmē atrasties augšā, tātad
epiģenētiskā ietekme ir tas,
kas no vides ietekmes iedarbina vai atslēdz kādus noteiktus gēnus.
Ņūzelandē, pilsētā ar nosaukumu Dunedīne
tika veikts pētījums,
kura laikā pāris tūkstoši cilvēku
tika pētīti no dzimšanas līdz viņu 20. dzimšanas dienai.
Viņi atklāja, ka ir noteikta gēnu mutācija
neparasts gēnu veidojums,
kam ir kāds sakars ar
tieksmi veikt nežēlīgas darbības,
bet tas bija ar priekšnosacījumu,
ka bērnībā šis cilvēks ir cietis no vardarbības.
Citiem vārdiem sakot, bērns ar šādiem neparastiem gēniem
nebūtu vairāk tendēts uz vardarbību, kā citi
un patiesībā, viņu starpā bija zemāks vardarbības līmenis,
nekā cilvēkiem ar normāliem gēniem,
ja vien, protams, viņi nebija cietuši no vardarbības maziem esot.
Lielisks papildu piemērs tam, kādās situācijās
gēni nenosaka visu.
Ir specifiska tehnika, kā ir iespējams
no peles izņemt noteiktu gēnu
rezultātā šai pelei un tās pēcnācējiem nebūs tāda.
Tu esi "izgriezis" tādu gēnu.
Tātad ir gēns, kurā ir iekodēts
proteīns, kas atbild par
mācīšanos un atmiņu, un šī demonstrācija rāda,
ka "izgriežot" šo gēnu
radīsies pele, kas mācās un apgūst jaunas lietas daudz lēnāk.
"Tātad! Ģenētiska bāze inteliģences noteikšanai!".
Mazāk tika akcentēts pētījums,
kas, atšķirībā no iepriekš minētā, netika plaši iztirzāts medijos,
un norādīja uz faktu, ka šīs ģenētiski apdalītās peles
izaudzinot daudz bagātākā
un stimulējošākā vidē, nekā normālās laboratorijas peles,
pilnībā pārvarēja savu deficītu.
Tātad, gadījumos, kad kāds saka:
"Tāda uzvedība ir ģenētiski noteikta"
savā ziņā teiktā frāze ir patiesa,
ja ar teikto ir domāts: ir ģenētisks
aspekts, kas atbild
uz vides impulsiem;
gēni var iespaidot
organisma vēlmi tikt galā
ar konkrētu vides izaicinājumu.
Lielākajai daļai cilvēku šāda veida domāšana nedominē prātā,
un nevēlos pārāk uzsvērt kādu patiesību,
bet ticēšana vecajai
"tas ir ģenētiski noteikts" versijai
un tas īpaši neatšķiras no eigēnikas vēstures
vai ko tamlīdzīgu.
Tie ir plaši izplatīti maldi
un potenciāli visai bīstami.
Viens iemesls
bioloģiski attaisnojamai vardarbībai...
Viens iemesls kādēļ šis pieņēmums
ir potenciāli bīstams, ne tikai nepareizs,
bet var nodarīt reālu ļaunumu...
jo, ja Tu tici tādam apgalvojumam
tad tik pat labi Tu varētu teikt:
"Neko mēs nevaram darīt"
lai mainītu attieksmi pret
cilvēkiem, kas ir kļuvuši agresīvi;
varam tikai viņus sodīt - ieslodzīt vai
izpildīt viņiem nāves sodu,
bet mums nav jāuztraucas par sociālās
vides maiņu vai sociāliem pieņēmumiem
kas var novest pie cilvēku vardarbīgu izturēšanos,
jo tas ir "mazsvarīgi".
Ģenētiskais arguments mums dod priekšrocību
ignorēt pagātnes un tagadnes vēstures un sociālos faktorus
un izmantojot Luisa Menanda,
kurš ir sarakstījis "Ņūjorkeri",
teikto:
"Pie visa vainīgi ir gēni... paskaidrojums tam, kādēļ viss ir tā,
kā tas ir, to neapdraudot.
Kādēļ gan kādam, kas dzīvo visbrīvākajā
un plaukstošākajā valstī uz Zemes,
būtu jājūtas nelaimīgam
vai jāuzvedas antisociāli.
Sistēma nevar būt pie vainas.
Vaina noteikti ir domāšanā."
Tas ir ļoti labs veids, kā to pateikt.
Tātad, ģenētiskā argumentācija ir izvairīšanās,
kas ļauj ignorēt
sociālos, ekonomiskos un politiskos faktorus,
kas, patiesībā,
ir saistīti ar lielāko daļu no šīm problēmām.
[Pētījums: Atkarības]
Atkarības parasti tiek
uzskatītas par problēmām, ka saistītas ar narkotikām,
Bet skatoties uz to plašāk
Es atkarību definēju kā jebkuru rīcību
kas saistīta ar alkām pēc
īslaicīga atvieglojuma
un negatīvām sekām ilgtermiņā,
kopā traucējumiem to kontrolēt tiktāl, ka persona
vēlas no tā atteikties vai apsola to vairs nedarīt,
bet nevar to izpildīt.
Un kad jūs to saprotiet, jūs redzat, ka
ir daudz vairāk atkarību
ne tikai tās, kuras saistītas ar narkotikām.
Ir darbaholisms; atkarība no iepirkšanās
no interneta; videospēlēm
Ir atkarība no varas. Cilvēki, kuriem ir vara, bet, kuri
grib vēl un vēl; nekas nav viņiem gana .
Ieguvums -korporācijas, kuras vēlas iegūt vēl un vēl.
Atkarība no naftas,
vai vismaz no bagātības un produktiem,
kuri mums pieejami pateicoties naftai.
Paskatieties uz vides negatīvo iespaidu.
Mēs iznīcinām to pašu zemi, kuru mēs
apdzīvojam, lai apmierinātu savas atkarības.
Pašlaik šīs atkarības ir daudzkārt
postošākas, ar to uz sabiedrību atstātajām sekām,
nekā kokaīna vai heroīna ieradumi uz manas pilsētas Austrumu centrā dzīvojošo starpā.
Tomēr tās tiek atbalstītas un uzskatītas par cienījamām.
Tabakas kompānijas amatpersona, kura ienes augstāku peļņu
saņems lielāku algu.
Viņš nesaskaras ar jebkāda veida negatīvām sekām likumu ziņā vai kā savādāk.
Faktiski, viņš ir godājams valdes
loceklis vairākās citās korporācijās,
Kaut gan ar tabakas dūmu saistītajām slimībām
mirst 5 ar pus miljonu cilvēku gadā visapkārt pasaulei.
ASV mirst 400 000 cilvēku gadā.
Un šie cilvēki ir atkarīgi no kā? No peļņas.
Viņi ir tiktāl atkarīgi,
ka viņi patiesībā noliedz
savas darbības ietekmi
kas ir tipiski atkarīgo starpā - noliegt.
Un tas ir respektējami. Tas ir cienījami
būt atkarīgam no peļņas, lai kāda arī būtu maksa par to.
Tātad, kas ir pieņemams un kas - respektējams un cienījams
veicina augstu patvaļības fenomenu mūsu sabiedrībā
un izskatās, ka, jo lielāks posts tiek nodarīts,
jo cienījamāka ir atkarība.
[Mīts]
Galvenais mīts ir, ka narkotikas pašas pa sevi veicina atkarību.
Faktiski narkotiku apkarošana ir balstīta uz
ideju, ka, ja tu aizliedz narkotiku avotu,
tu tādā veidā vari tikt galā ar atkarību.
Tagad, ja jūs saprotat atkarību plašākā nozīmē
mēs redzam, ka pats par sevi nekas nevar būt atkarīgs.
Nevienas vielas un narkotikas pašas pa sevi nerada atkarību
un nekāda uzvedība arī to neveicina.
Daudzi cilvēki var iet iepirkties, nekļūstot no tā atkarīgi.
Ne katrs kļūst atkarīgs no pārtikas.
Ne katrs, kurš izdzers glāzi vīna, kļūs par alkoholiķi.
Tātad, galvenais cilvēku iespaidojamības iemesls saistās ar
indivīda ietekmējamās dabas
un potenciāli atkarību veidojošu vielu vai uzvedību kombināciju,
kā rezultātā var rasties atkarība.
Īsumā, narkotikas nav tās, kas veicina atkarību,
tas ir jautājums par indivīda iespaidošanu,
kļūstot atkarīgiem no konkrētas vielas izmantošanas vai uzvedības.
[Vide]
Ja mēs vēlamies saprast,
kas iespaido atsevišķus cilvēkus,
mums īstenībā jāskatās no katra dzīves pieredzes.
Vecais pieņēmums, lai gan tas ir sens, bet tik un tā
ļoti izplatīts, ka atkarības cēlonis meklējams ģenētikā,
ir vienkārši zinātniski nepārliecinošs.
Patiesība ir tāda, ka dažādas dzīves pieredzes
padara cilvēkus iespaidojamākus.
Dzīves pieredze, kas ne tikai veido cilvēka
personību un psiholoģiskās nepieciešamības,
bet atsevišķos veidos arī viņu smadzenes.
Un šis process sākas jau embrija stadijā.
[Pirmsdzemdību posms]
Ir pierādīts, piemēram, ka ja
grūtnieces pakļauj stresam,
viņu bērniem ir lielāka iespejamība izaugt
ar īpašībām, kas vedina uz atkarībām.
Tas viss tādēļ, ka attīstību nosaka
psiholoģiskā un sociālā vide.
Tātad cilvēku bioloģiju ļoti ietekmē un programmē
dzīves pieredze, kas uzkrāta esot mātes dzemdē.
Vide nesākas ar dzimšanu.
Vide sākas tad, kad Tev ir vide,
tiklīdz esi embrijs, Tevi ietekmē visa informācija,
kas nāk caur mātes cirkulāciju, piemēram
hormoni, uzturvielu daudzums...
Lielisks dzīves piemērs ir
tā sauktā holandiešu badošanās ziema.
1944. gadā nacisti okupēja Holandi,
un vairāku apsvērumu dēļ, viņi nolēma
atņemt visu pārtiku un to nogādāt uz Vāciju;
trīs mēnešu garumā visi cieta badu,
desmitiem tūkstošu cilvēku nomira bada mokās.
Holandiešu badošanās ziema atstāja sekojošu iespaidu:
Ja Tu būtu bijis embrijs trešajā vai ceturtajā grūtniecības trimestrī un izjustu badu
Tavs ķermenis būtu "iemācījies" kaut ko ļoti unikālu.
Izrādās, otrais un trešais trimestris ir laiks, kad Tavs ķermenis
mācās par vidi.
Cik draudīga ir ārpasaule?
Cik pietiekama? Cik daudz uzturvielu
es uzņemu no mātes?
Ja esi bijis embrijs, kas cieta no bada tajā laikā,
Tavs ķermenis ieprogramējas pēc tam
būt ļoti, ļoti skopam sakarā ar cukuru un taukiem,
tādējādi tam rodas tieksme to ļoti aktīvi uzkrāt.
Ja esi bijis embrijs holandiešu badošanās ziemā, pēc pus gadsimta
visam citam esot normāli,
Tev būs daudz lielāka iespējamība sirgt ar augstu asinsspiedienu,
aptaukošanos un vielmaiņas problēmas.
Tas ir piemērs, kā vide iespaido ļoti negaidītā veidā.
Stresa vidē dzīvojuši dzīvnieki, kas atrodas laboratorijā un ir stāvoklī
laiž pasaulē mazuļus, kas būs daudz izteiktāk
tendēti uz atkarībām, līdzīgi kā cilvēki uz kokaīna un alkohola lietošanu.
Piemēram, britu pētījums atklāja, ka
sievietēm, kurām tika nodarīts pāri grūtniecības laikā,
dzemdību laikā bija augstāks
stresa hormona kortizola līmenis placentā
un viņu bērniem palielinās iespējamība iegūt
noslieci uz atkarībām 7 vai 8 gadu vecumā.
Tātad pirms dzimšanas stress jau sagatavo augsni
visu veidu garīgās veselības problēmām.
Izraēliešu pētījums, kas tika veikts bērniem,
kas dzimuši mātēm, kuras palika stāvoklī
pirms 1967.gada kara sākuma...
Šīs sievietes, protams, bija pakļautas ļoti lielam stresam
un viņu pēcnācējiem šizofrētija tika konstatēta biežāk
nekā vidēji citās grupā.
Šobrīd ir atliku likām pierādījumu, ka vecāku
ietekmei ir milzīgs iespaids uz cilvēka attīstību.
[Agra bērnība]
Ar cilvēka attīstību un
īpaši cilvēka smadzeņu attīstību ir tā,
ka tā galvenokārt notiek vides ietekmē
un, galvenokārt, pēc dzimšanas.
Ja salīdzinām mūs ar zirgu,
kas var skriet jau pirmajā savas dzīves dienā,
redzam, ka esam ļoti neattīstīti.
Mēs nevaram sasniegt tādu neiroloģiskās koordinācijas
līdzsvaru, muskuļu spēku, redzes asumu
līdz pusotra, divu gadu vecumam.
Tas ir tāpēc, ka zirga smadzeņu attīstība
notiek atrodoties drošībā, dzemdē
un cilvēkam tā notiek pēc dzimšanas,
kam ir vienkārša evolūcijas loģika,
galvai kļūstot lielākai, kas ir tas, kas dara mūs par cilvēciskām būtnēm.
Attīstītā smadzeņu pieres daiva īstenībā ir tas,
kas atšķir cilvēka sugu.
Vienlaikus mēs staigājam uz divām kājām, tāpēc mūsu iegurnis sašaurinās,
lai tam pielāgotos. Tātad tagad mums
ir šaurāks iegurnis, lielāka galva
bingo: mums jādzimst priekšlaikus.
Un tas nozīmē, ka smadzeņu attīstība, kas citiem dzīvniekiem
notiek mātes miesā,
mums notiek pēc dzimšanas,
un liela daļa no tās, vides ietekmē.
Darvinisma nervu koncepcija vienkāršoti nozīmē,
ka asinsvadu savienojumi, kas ir vides ietekmēti,
attīstīsies optimāli un tie, kas nē,
netiks pienācīgi attīstīti vai vispār neattīstīsies.
Ja jūs paņemat jaundzimušu bērnu ar perfekti labu redzi
un ievietojat viņu tumšā telpā uz pieciem gadiem,
viņš kļūs akls uz visu atlikušo mūžu,
tāpēc, ka redzes asinsvadu savienojumiem nepieciešami gaismas impulsi to attīstībai
un, bez tā, pat neattīstīts
asinsvadu savienojums, kas ir klātesošs dzimšanas procesā,
atrofēsies un nomirs un citi tā vietā neattīstīsies.
[Atmiņa]
Nozīmīgi ir tas, ka
agrākā pieredze veido pieaugušo cilvēku uzvedību
un it īpaši agrākās
pieredzes, kam nav atgādinošu atmiņu.
Tas nozīmē, ka eksistē divu veidu atmiņas:
ir skaidra atmiņa, kas ir atgādinoša -
kad jūs spējat atsaukt atmiņā faktus,
detaļas, epizodes, apstāķlus.
Bet smadzeņu struktūra, kas arī tiek saukta par "jūraszirdziņiem"
un kodē atgādinošo atmiņu,
pilnīgi sāk attīstīties tikai pēc gada vai pusotra
un nav pilnīgi izveidojusies arī pēc tam.
Tāpēc praktiski nevienam nav
nekādu atgādinošu atmiņu tuvākos 18 mēnešus.
Bet ir arī cita veida atmiņa,
ko sauc par netiešo atmiņu,
kas faktiski ir emocionālā atmiņa,
kur emocionālais impulss un interpretācija, ko bērns rada
no šīs emocionālās pieredzes, saglabājas atmiņā
kā nervu savienojums, gatavs darboties
bez noteikta atgādinājuma.
Tātad, iedodot jums vienkāršu piemēru,
ka cilvēkiem, kas ir adoptēti, ļoti bieži ir
pamestības sajūta visas dzīves garumā.
Viņi nevar atsaukt atmiņā adopciju.
Viņi nevar atcerēties atdalīšanu no bioloģiskās mātes,
tāpēc, ka nav neviena pavediena, kas to atgādinātu.
Bet emocionālās atmiņas par atdalīšanu un noraidījumu
ir dziļi iesakņojušās viņu smadzenēs.
Tādējādi, viņiem ir daudz lielāka iespējamība
piedzīvot atstumtības sajūtu
un spēcīgu emocionālu aizvainojumu,
kad viņi jūtas citu cilvēku
atstumti.
Tas nav sastopams tikai adoptētu cilvēku
vidū, bet tas ir vairāk izplatīts viņiem,
jo darbojas netiešā atmiņa.
Cilvēki, kuriem ir atkarības,
ņemot vērā visu izziņu literatūru un
manis paša pieredzi, tiešām nelabojamie atkarībnieki,
gandrīz visi ir cietuši no vardarbības
vai spēcīgām emocionālās sāpēm bērniem esot.
Viņu emocionālās vai netiešās atmiņas
ir saistītas ar pasauli, kas ir draudīga
un vienaldzīga; aprūpētāji, kuriem nevar uzticēties
un attiecības, kas nav pietiekami
drošas, lai atvērtos pilnīgi,
tādējādi viņi parasti atbild
ar atsvešināšanos no
patiesi tuvām attiecībām;
neuzticēties aprūpētājiem,
ārstiem un citiem cilvēkiem, kas vēlas palīdzēt,
kopumā redzot pasauli kā nedrošu vietu...
un tā darbojas netiešā atmiņa,
kas reizēm ir saistīta ar notikumiem, ko cilvēks pat nevar atcerēties.
[Pieskāriens]
Mazuļi, kam ir pirmslaicīgas dzemdības vai atrodas inkubatoros
un ir pieslēgti daudziem dažādiem rīkiem, un
mašīnām nedēļām vai pat mēnešiem ilgi.
Tagad ir zināms, ka, ja šiem
bērniem glāsta muguru
vismaz 10 minūtes dienā, tas paātrina smadzeņu attīstību.
Tātad, cilvēciskais pieskāriens ir nepieciešams attīstībai
un, patiesībā, mazuļi, kurus nekad nepatur rokās, mirst.
Tik ļoti svarīgs ir pieskāriens
cilvēciskai būtnei.
Mūsu sabiedrībā ir nepatīkama tendence
mācīt vecākiem neturēt savus bērnus rokās,
nepacelt mazuļus kas raud gultiņā, jo ir bailes viņus izlutināt
vai lai iedrošinātu viņus gulēt visu nakti,
neturēt viņus rokās...
tas ir tieši pretēji tam, kas bērnam patiesībā ir nepieciešams,
un šie bērniņi aizmieg, jo viņi padodas
un viņu smadzenes atslēdzas
lai izvairītos no ievainojamības sajūtas
ko rada tas, ka viņa vecāki viņu ir pametuši,
Bet viņu netiešajā atmiņā paliks
pasaule, kurai viss ir vienalga.
[Bērnība]
Daudzas no šīm izjūtām rodas agrā bērnībā.
Savā ziņā, vecāku attieksme pret to,
cik grūta vai viegla ir dzīve,
pārmantojas bērnos,
vai nu ar mātišķās depresijas
vai vecāku slikto omu,
ko radījusi neveiksmīga diena vai vienkārši nogurums,
ko, savukārt, izjūt bērni...
Šīs lietas ļoti spēcīgi ietekmē
bērna attīstību, par ko pašlaik zinām ļoti daudz.
Bet šis agrīnais bērna vārīgums nav vienkārša evolucionāra kļūda.
Tas sastopams daudzu dažādu dzīvnieku sugu vidū.
Pat dīglī notiek pamata pielāgošanās process
videi, kurā tas atrodas,
bet cilvēkiem svarīgākā adaptācija notiek sociālā mijiedarbībā.
Tātad, agra jaunība:
cik daudz rūpju, konfliktu, uzmanības Tu gūsti,
ir priekštats tam, kādā pasaulē, iespējams, izaugsi.
Vai Tu audz pasaulē, kurā Tev
jācīnās par to, kas Tev nepieciešams;
jāuzmanās; jāaizstāvas; jāiemācās citiem neuzticēties...
vai arī Tu audz sabiedrībā, kurā Tu uzticies
savstarpējai apmaiņai, sadarbībai, kurā empātija ir nozīmīga
un kur aizsardzība balstās uz labām attiecībām ar citiem...
un tam nepieciešama pilnīgi cita
emocionālā un izziņas attīstība,
un tas ir tas, kādēļ ir nepieciešams agrīnais vārīgums,
un audzināšana ir gandrīz neapzināti
izveidojusies par sistēmu, kurā pieredze tiek nodota bērniem...
pieredze par pasauli, kurā dzīvojuši paši.
Dižais britu bērnu psihiatrs Vinikots (DW Winnicott) teica:
Divas lietas bērnībā var noiet greizi.
Viena no tām ir situācija, kad notiek tas, kam nebūtu jānotiek,
un otra ir situācija, kad kaut kam būtu jānotiek, bet tas nenotiek.
Pirmajā kategorijā ietilpst dramatiskie, traumējošie
un pamestības sajūtu veidojošie notikumi,
kas raksturīgi maniem pilsētas centrālās daļas Austrumpuses pacientiem un daudziem atkarībniekiem.
Tas ir tas, kam nevajadzēja notikt, bet notika.
Bet vēl ir stresa neietekmēta,
nedalīta uzmanība
no vecāku puses pret bērnu,
ko bērni ļoti bieži nesaņem.
Viņus neizmanto ļaunprātīgi. Pret viņiem neizturas nolaidīgi
un viņi netiek traumēti,
bet bieži ir novērojama
emocionāli pieejama, rūpīga apgādnieka klātbūtnes
trū***, jo to neļauj
sabiedrības radītais stress un audzināšanas vide.
Psihologs Alans Šors (Allan Schore) to sauc par "klātesošo pamešanu",
kad vecāks ir fiziski līdzās,
bet emocionāli atsvešināts.
Esmu pavadījis...
apmēram 40 savas dzīves gadus
strādājot ar visnežēlīgākajiem mūsu sabiedrības cilvēkiem:
slepkavām, izvarotājiem utt.
Mēģināju saprast, kas izraisa šo vardarbību.
Es atklāju, ka visnežēlīgākie noziedzinieki, kas atrodas mūsu cietumos,
paši ir bijuši daļējai
vardarbībai bērniem esot. Vardarbībai, ko grūti
pieskaitīt parastajam bērnu vardarbības terminam.
Man nebija ne jausmas par
samaitātības līmeni, kādā mūsu sabiedrības bērniem
bieži vien nākas dzīvot.
Visnežēlīgākie cilvēki, ko sastapu,
paši bija izglābušies no
vecāku vai citu cilvēku mēģinājuma viņus nogalināt,
vai arī vienīgie izdzīvoja, kad viņu ģimenes locekļus nogalināja
tuvākie vai citi cilvēki.
Buda teica, ka viss ir saistīts savā starpā.
Viņš teica:"Viens ietver daudzus un daudzi ietver vienu."
Tas nozīmē, ka Jūs nevarat izprast kaut ko, izolējot to no tā vides.
Lapā ir daļa saules, debesīm un zemes, acīmredzami.
Tas ir plaši pierādījies, un, protams,
it īpaši, kad runa iet par cilvēka attīstību.
Mūsdienu zinātniskais termins tam
ir "bio-psiho-sociālā" cilvēku attīstības daba,
kas pauž to, ka cilvēku bioloģija
lielā mērā atkarīga no viņu savstarpējās mijiedarbības
ar sociālo un psiholoģisko vidi.
Psihiatrs un pētnieks
Daniels Sīgals (Daniel Siegel) Kalifornijas Universitāte, Los Andželosa, UCLA
ir radījis frāzi "Starppersonu neirobioloģija",
kas nozīmē, ka veids, kā
mūsu nervu sistēma funkcionē,
ir ļoti atkarīgs no mūsu personīgajām attiecībām.
Pirmkārt, ar vecākiem,
otrkārt, ar svarīgiem, tuviem cilvēkiem mūsu dzīvēs un,
treškārt - mūsu visu kultūru.
Tāpēc jūs nevarat atdalīt
cilvēka neiroloģisko funkcionēšanu
no vides, kur viņš vai viņa ir izaudzis
un turpinās dzīvot,
un tas ir patiesi visa dzīves cikla garumā.
Jo īpaši tas ir patiess, kad jūs esat
atkarīgi un bezpalīdzīgi, kad jūsu prāts tiek attīstīts,
bet tas ir patiess arī pieaugušam esot un dzīves beigās.
[Kultūra]
Cilvēki ir dzīvojuši gandrīz visa veida sabiedrībās.
No visegalitārākajām... medīšanas un ēdiena vākšanas
sabiedrības bija ļoti egalitāras,
jo tās, piemēram, balstījās uz dalīšanos ēdienā, dāvanu apmaiņu...
Nelielas cilvēku grupas, kas pārsvarā dzīvo,
nodarbojoties ar lopkopību un nedaudz ar medniecību,
galvenokārt ar cilvēkiem, kurus Jūs
zināt visu savu mūžu,
ja vien neesat trešās pakāpes vai tuvāku māsīcu un brālēnu ieskauts;
pasaulē, kur ir ļoti izteikta
plūstamība starp dažādām grupām;
pasaulē, kur nav
ļoti izplatīta materiālā kultūra...
tā cilvēki ir pavadījuši lielāko daļu no savas vēstures
Un nav pārsteigums, ka pasaule tādā kontekstā izskatās pavisam savādāk.
Viens no rezultātiem, ko iegūsti, ir daudz niecīgāks vardarbības līmenis.
Organizēta grupveida vardarbība nebija
izplatīta tajā cilvēces vēstures laikā
un tas šķiet visai saprotami.
Tad kā mēs nogājām no ceļa?
Vardarbība nav vispārēja.
Tā nav simetriski izretināta visapkārt pasaulei.
Ļoti krasi atšķiras vardarbības daudzums dažādās sabiedrībās.
Ir sabiedrības, kurās gandrīz vispār nav vardarbības.
Ir citas, kas sevi iznīcina.
Dažas no anabaptistu reliģiskajām grupām
ir izteikti pacifiskas,
kā, piemēram, āmiši, mennonīti, huterīti...
dažās no šīm grupām, piemēram huterītos,
nav norādīts neviens slepkavības gadījums.
Piemēram, Otrā pasaules kara laikā
bija cilvēki, kas tika iesaukti armijā,
un viņi atteicās doties.
Viņi labprātāk devās uz cietumu, nekā kalpoja armijai.
Kibucu grupās Izraēlā
noziedzības līmenis ir tik zems, ka tur esošās kriminālās tiesas
bieži vien nosūta nežēlīgus noziedziniekus
kas ir pastrādājuši noziegumus
uz kibuci, lai
iemācītos dzīvot godīgi...
jo tā tur dzīvo cilvēki.
Tātad mūs plaši iespaido sabiedrība.
Mūsu sabiedrības ir domātas plašākā mērogā, ieskaitot teoloģiskās,
metafiziskās, valodas un citas ietekmes.
Mūsu sabiedrība palīdz mūs veidot vai nu par cilvēkiem
kas tic, ka dzīvot nozimē grēkot, vai arī baudīt skaistumu;
vai pēcnāves dzīve nesīs cenu par to, kā esam dzīvojuši
vai arī tas, kā esam dzīvojuši, ir pilnīgi nenozīmīgi.
Plašākā izpratnē dažādas lielas sabiedrības
varētu tikt dēvētas par individuālistiskām
vai kolektīvām un varētu novērot ļoti dažādus cilvēkus
un uzskatu sistēmas, un pilnīgi
dažādu veidu smadzenes kopā ar visu iepriekš minēto.
Mēs šeit Amerikā esam viena no visindividuāliskākajām sabiedrībām
un kapitālisms, šajā gadījumā, ir sistēma, kas ļauj
doties augstāk un augstāk pa potenciālu piramīdu
un nosacījums ir tāds, ka ir pieejami mazāk un mazāk drošības tīklu,
jo pēc definīcijas var saprast, ka, jo vairāk noslāņota ir sabiedrība,
jo mazāk cilvēku Tev ir līdzīgā stāvoklī, jo mazāk cilvēku,
ar kuriem Tev ir simetriskas, abpusēji līdzīgas attiecības,
un, tā vietā ir novērojamas nebeidzamas hierarhijas un sadrumstalotība...
un pasaule, kurā ir ļoti reti izplatīta vienlīdzīga partnerība
un patiess altruisms.
[Cilvēka daba]
Tas mūs noved pie slēdziena, ka nepieciešams
to izprast zinātnes kontekstā...
noskaidrot kāda ir šī cilvēku dabas daļa, par ko iet runa.
Kaut kādā ziņā apzinies,
ka mūsu dabas raksturu
pilnībā neierobežo mūsu daba.
Mēs esam sociālā ziņā daudz mainīgāki,
nekā jebkura cita suga uz šīs planētas.
Vairāk dažādu uzskatu sistēmu, ģimenes struktūru,
bērnu audzināšanas veidu. Spēja būt
ļoti dažādiem mums ir neaptverama.
Sabiedrībā, kurai ir nosliece uz sāncensību
un ļoti bieži, nežēlīgu cilvēcisko būtņu
ekspluatāciju.
Peļņas gūšana no cilvēku problēmām,
kā arī bieži vien to radīšana
peļņas nolūkos rada
valdošo ideoloģiju, kas bieži vien attaisnos uzvedību,
kas atbilst kādām pamata nemaināmajām cilvēka uzvedības izpausmēm.
Tātad mīts, kas valda mūsu sabiedrībā,
ir tas, ka esam sāncensīgi pēc dabas,
un ka cilvēki ir individuālistiski un savtīgi.
Patiesība ir pavisam cita.
Mums ir noteikts skaits cilvēcisko nepieciešamību.
Vienīgā situācija, kad vari runāt konkrēti par cilvēka dabu,
ir, kad esi izpratis to, ka ir noteiktas cilvēka pamatvajadzības.
Mums ir cilvēciska nepieciešamība pēc sabiedrības un tuva kontakta,
būt mīlētam, būt piederīgam, būt pieņemtam,
būt ievērotam, saprastam, kas mēs esam.
Ja šīs vajadzības tiek apmierinātas, mēs attīstāmies
pa cilvēkiem, kas ir līdzjūtīgi,
saliedēti un kuri spēj saprast citus cilvēkus.
Tātad...
pretstats, ko mēs bieži redzam mūsu sabiedrībā,
patiesībā ir cilvēku dabas kropļošana,
jo ir maz cilvēku, kam šīs nepieciešamības ir apmierinātas.
Tātad, jā, jūs varat runāt par cilvēka dabu,
bet tikai cilvēku pamatnepieciešamību nozīmē,
kas instinktīvi izsauc reakciju
vai, es teiktu, zināmas cilvēciskās vajadzības,
kas noved pie noteiktām iezīmēm, ja tās ir izpildītas
un cita veida iezīmēm, ja tās nepiepildās.
Tātad...
kad mēs saprotam lietas apstākļus, ka cilvēka organisms,
kas ir spējīgs pielāgoties
un ļauj mums izdzīvot dažādos apstākļos,
ir arī nelokāmi ieprogrammēts priekš dažādām vides aizsardzības prasībām
vai cilvēciskām nepieciešamībām
sociālas dabas pamatnosacījumi kļūst skaidri.
Tieši tāpat kā mūsu ķermeņiem nepieciešamas uzturvielas,
arī cilvēka smadzenes pieprasa labvēlīgu vides ietekmi
visos attīstības posmos,
kā arī būt aizsargātām
no cita veida negatīvas ietekmes.
Un ja procesi, kam būtu jānotiek, tomēr nenotiek...
vai, ja procesi, kam nevajadzētu notikt, tomēr notiek...
tas tagad ir acīm redzams, ka durvis var būt atvērtas ne tikai
garīgām un fiziskām slimībām,
bet arī kaitēt cilvēka uzvedībai.
Tādējādi, ja palūkosimies uz lietām no cita skatu punkta
un ņemsim vērā pašreizējo situāciju
mums jāuzdod jautājums:
Vai apstākļi un nosacījumi, kurus mēs esam radījuši mūsdienu pasaulē,
palīdz mūsu veselībai?
Vai mūsu sociālekonomiskās sistēmas pamata principi
darbojas kā pozitīvs lādiņš
cilvēkiem un sociālajai attīstībai un progresam?
Vai mūsu sabiedrības fundamentālā stabilitāte
virzās pretēji pamatevolūcijas prasībām,
kas ir nepieciešamas, lai radītu un uzturētu
mūsu personīgo un sociālo labklājību?
[Otrā daļa: Sociālā pataloģija]
Tātad, kāds varētu jautāt - kur tas viss sākās?
Šodien mūsu priekšā paveras... patiesību sakot pasaule
kas ir uz sabrukuma robežas.
[Tirgus]
Viss sākas ar Džonu Loku.
Džons Loke iepazīstina ar īpašumu.
Un viņam ir trīs privātīpašuma noteikumi.
Un šie trīs noteikumi ir:
Ir jāpaliek pietiekami daudz pāri arī priekš citiem,
un nedrīksti ļaut lietai sabojāties,
kā arī, pats galvenais, Tev ir jāpiedalās darba darīšanā.
Šķiet godīgi - Tu ieguldi savu darbu pasaules labā,
un tad Tev ir tiesības uz produktu,
ar nosacījumu, ka paliek pāri arī priekš citiem
un tas nesabojājas,
neesi ļāvis nekam iet bojā, tad viss ir labi.
Viņš ir veltījis daudz laika sava slavenā valdības traktāta sarakstīšanā,
un kopš tā laika tas ir bijis ekonomisko,
politisko un tiesisko lietu kanons,
pēc kura vēljoprojām cilvēki mācās.
Pēc viņa pamatlikumu izsludināšanas,
Tu noteikti domā, vai esi par
vai pret privātīpašumu.
Viņš šajā sakarā ir devis ļoti labu un spēcīgu aizstāvību
runājot tieši par privātīpašumu...
Viņš tos atmet!
Viņš tos atmet tik vienkārši. Vienā teikumā.
Viņš ir teicis: "brīdī, kad cilvēki
deva savu bezvārdu piekrišanu naudas ieviešanai"
un tad viss attīstījās...
un viņš neteica, ka vajadzētu atcelt vai dzēst pamatlikumus-
bet tieši tas arī notiek.
Tādēļ tagad mums nav produktu
un īpašuma, ko vari nopelnīt ar darbu-
nē - ar naudu var nopirkt darba spēku.
Nav vairs izziņas par to,
vai pāri paliks pietiekoši arī priekš citiem;
nav vairs izziņas par to, vai lieta nesabojāsies,
jo viņš saka, ka nauda ir kā
sudrabs un zelts, un tas nebojājas,
tādējādi nauda nevar būt atbildīga par izšķērdību...
Tas ir absurdi, jo mēs nerunājam par naudu
un sudrabu, bet gan to ietekmi.
Viens seko otram.
Vispārsteidzošākā un
loģiskākā krāpšana, ar kuru viņš tiek sveikā cauri,
vienlaicīgi kalpojot kapitāla īpašnieku interesēm.
Tad Ādams Smits nāk un pievieno
tam visam reliģiju...
Loke sāka ar vārdiem: "Dievs tādu to radīja,
tādas ir Dieva tiesības",
un tagad arī Smits
saka: "jāpiebilst, ka ne tikai Dieva tiesības..."
viņš to nesaka atklāti,
bet tas notiek filosofiskā izpratnē, jo
viņš principā saka, ka "nav runas tikai par privātīpašumu..."
tas viss tagad ir pašsaprotams.
Un ka pastāv "naudas investori, kas pērk darbaspēku" - arī pašsaprotami.
Nav ierobežojuma tam, cik daudz citu darba spēka viņi var iegādāties,
cik daudz īpašumu pārvaldīt un cik daudz nevienlīdzības radīt"
tas viss tagad ir pašsaprotams.
Viņš atnāk ar savu lielo ideju,
kas ir vienkāršs iespraudums un pausta garāmejot...
Ka cilvēki izliek preces pārdošanai, piedāvājumu,
un citi cilvēki tos iegādājas - tas tad ir pieprasījums.
Kā piedāvājumu sabalansēt ar pieprasījumu
vai pieprasījumu ar piedāvājumu?
Kā to starpā radīt vienlīdzību?
Tas tad arī ir viens no galvenajiem ekonomikas pieņēmumiem,
kā gan radīt šo vienlīdzību...
un viņš atbild: "Vienlīdzību rada
tirgus neredzamā roka".
Tātad šajā brīdī "Dievs" ir neuzvarams.
Viņš vienkārši nedeva tiesības uz privātīpašumu
un līdz ar to arī tā "dabas dotās tiesības"
neatkarīgi no tā, ko teica Loke...
Tagad pati sistēma mums ir kā "Dievs".
Īstenībā Smits saka,
un ir jāizlasa visu
Wealth of Nations grāmatu, lai atrastu šo citātu.
Viņš saka: "Iztikas trū***
nosaka nabadzīgo vairošanās robežas
un daba nevar ar to tikt galā nekā citādi,
kā vien iznīcinot viņu bērnus."
Tādējādi viņš paredzēja evolūcijas teoriju tās sliktākajā izpausmē...
tas ir krietni pirms Darvina.
Un viņš sauca tos par "Strādnieku rasi".
Ir redzams, ka neatņemams rasisms bija tur jau iekļauts,
neatņemams dzīves aklums - nogalināt
neskaitāmus bērnus,
un viņš domāja: "tā ir "neredzamā roka", kas liek piedāvājumam
apmierināt pieprasījumu un pieprasījumam piedāvājumu.'
Tad redz', cik gudrs ir "Dievs"?
Daudzos nāvi nesošos
iznīcinošos, eko-genocīda piemēros var novērot
tiem piemītošu tādu kā
Smita 'domāšanas gēnu'.
Kad mēs atsaucamies uz tā saucamā brīvā tirgus -
- kapitālistu sistēmas oriģinālo konceptu
kā to aizsāka agrīnie ekonomikas filozofi,
tādi kā Ādams Smits,
tad redzam, ka sākotnējais "tirgus" nolūks
bija balstīts uz īstu, taustāmu, dzīvību balstošu preču tirdzniecību.
Ādams Smits nebija paredzējis, ka
visienesīgākais ekonomikas sektors
galu galā būs finanšu tirdzniecības jomā
jeb tā saucamās investīcijas,
kur nauda pati par sevi tiek vienkārši
tiek vairota pārvietojot citu naudu
pieņemtā spēlē, kas nedod
sabiedrībai nekādu produktīvu vērtību.
Tomēr, neskatoties uz Smita nodomu,
durvis šādām šķietamām anomālijām
plaši atvērtas atstāja viens fundamentāls šīs teorijas princips:
Nauda pati par sevi tiek uzskatīta par preci.
Šobrīd jebkurā pasaules ekonomikā,
neraugoties uz kādu sociālo sistēmu tās pretendē,
nauda tiek lietota naudas labad un ne kam citam.
Ideja, kas to visu pavada un ko akcentēja
Ādams Smits ar savu reliģiskās dabas paziņojumu
par "Neredzamo roku"
ir, ka šī aprobežotā, egoistiskā dzīšanās
pēc šo izdomājumu
galu galā radīs
cilvēcisku un sociālu labklājību un progresu.
Patiesībā naudas stimuls
vai kā citi to dēvē "naudas vērtību kārtība"
tagad ir pilnībā atsvešinājusi cilvēkus no pamata
dzīves interesēm" - kuras varētu saukt
par "Dzīves vērtību kārtību".
Ir radies pilnīgs apjukums
ekonomiskajā doktrīnā
šo abu kārtību starpā.
Viņi uzskata, ka naudas vērtības kārtība
sniedz dzīves vērtību kārtību
un tādēļ viņi saka, ka, ja preces tiek pārdotas,
ja IKP aug un tā tālāk...
uzlabotos dzīves līmenis
un IKP varētu ņemt par pamata kritēriju
lai noteiktu sociālā rakstura veselību...
Šeit var novērot apjumumu.
Runa iet par naudas vērtību sistēmām,
kā ieņēmumiem, kas
ir iegūti no preču pārdošanas,
un viņi to jauc ar dzīves attīstību.
Tādējādi esam to izbūvējuši jau no sākta gala tā,
ka nauda un dzīves vērtību
kārtība ir savā starpā apvienotas.
Tātad mums ir darīšana ar mākslīgi veidotiem maldiem
kas kļūst aizvien postošāki un postošāki,
naudas vērtības kārtībai apstādinot ražošanu
pavisam.
Tātad tā ir sistēmas kļūda,
un izskatās, ka tā ir nāvējoša.
[Laipni lūgti mehānismā]
Šodienas sabiedrībā reti var dzirdēt kādu runājam par
valsts vai sabiedrības progresu,
fiziskās labsajūtas, laimes sajūtas, uzticības
un sociālās stabilitātes kontekstā.
Drīzāk, pētījumi mums ir parādīti
caur ekonomisko abstrakciju filtru.
Mums ir IKP, patērētāju cenas indekss,
akciju tirgus vērtība, inflācija...
un tā tālāk.
Bet vai tas kaut ko pastāsta par patieso
cilvēku dzīves kvalitāti?
Nē. Visi šie mērījumi ir saistīti ar
pašu naudas kārtību un neko citu.
Piemēra, valsts iekšzemes kopprodukts
norāda pārdoto preču un pakalpojumu vērtību.
Ir teikts, ka tas ir saistīts ar
valsts iedzīvotāju "dzīves līmeni".
ASV veselības aprūpe sastādīja vairāk nekā
17% no 2009. gada IKP,
kas bija vairāk nekā 2.5 triljoni dolāru.
Tātad, tas radīja pozitīvu izaugsmi ekonomikai.
Balstoties uz šo loģiku,
ASV ekonomikai būtu daudz labāk,
ja veselības aprūpes izmaksas augtu...
varbūt līdz 3 triljoniem... vai 5 triljoniem dolāru,
jo tas radītu lielāku attīstību,
vairāk darba vietu, un, tādēļ, kā to apgalvo ekonomisti,
pieaugtu valsts dzīves līmenis.
Bet pagaidiet vienu mirkli.
Ko patiesībā atspoguļo veselības aprūpe?
Patiesību sakot,
jo vairāk cilvēku Amerikā slimo,
jo labāk jūtas ekonomika.
Tas nav pārspīlējums vai cinisks izteikums.
Ja palūkosimies uz to no plašāka redzes loka
mēs sapratīsim, ka IKP
ne tikai neatspoguļo sabiedrisko un sociālo veselību
nevienā acīmredzamā veidā,
bet patiesībā norāda
uz industriālu nespēju
un sociālu degradāciju.
Un, jo vairāk tas pieaug, jo situācija pasliktinās,
ja runājam par personisko, sociālo
un vides godprātību.
Ir jārada problēmas, lai radītu peļņu.
Ar pašreizējo domāšanu nav iespējams nopelnīt
ar dzīvību glābšanu, līdzsvara, miera un taisnīguma
radīšanu uz planētas.
Peļņas tur vienkārši nav.
Ir vecs teiciens-
apej likumu un taisi biznesu".
Vai tu taisi biznesu advokātam, vai kam citam.
Tātad, noziedzība rada
biznesa iespējas, tāpat kā
postījumi radīja biznesa iespējas Haiti.
Pašlaik mums ir apmēram 2,000,000 cilvēku ieslodzījumā
šeit pat ASV,
un no šiem cietumiem, daudzus vada
privāti uzņēmumi:
Corrections Corporation of America, Wackenhut
kas tirgojas ar akcijām Volstrītā,
balstoties uz to, cik daudz cilvēku ir ieslodzījumā.
Tas ir slimīgi.
Bet tas ir atspoguļojums tam,
ko šī ekonomiskā uzskatu sistēma pieprasa.
Ko tad īsti tā pieprasa?
Kas šai sistēmai ļauj turpināties?
Patēriņš.
Vai precīzāk izsakoties-
Kad meklējam pašus
pamatus klasiskajai tirgus sistēmai,
mēs atrodam naudas apmaiņas modeli,
kuram nedrīkst ļaut apstāties,
vai pat palēnināties,
ja ir vēlme, lai sabiedrība kāda tā ir,
varētu turpināt pastāvēt.
Uz ekonomiskās skatuves atrodas trīs galvenie aktieri :
darba ņēmējs, darba devējs
un patērētājs.
Darba ņēmējs pārdod darba spēku darba devējam par samaksu.
Darba devējs pārdod preces un pakalpojumus
patērētājam,
un patērētājs, protams, ir vienkārši vēl viena loma
darba devējam un ņēmējam,
lai nauda atkal nonāktu sistēmā
un cikliskais patēriņš varētu turpināties.
Citiem vārdiem sakot, pasaules tirgus sistēma balstās
uz pieņēmumu, ka vienmēr bus pietiekami
produktu un sabiedrības pieprasījums
lai nauda varētu turpināt kustēties,
kas, savukārt, ļaus patēriņa procesam turpināties.
Un, jo ātrāks ir patēriņš,
jo vairāk attīstīts ir priekšstats par ekonomisko izaugsmi
un mehānisms turpina savu virzību...
Bet pagaidi-
Es domāju, ka ekonomikai vajadzēja, es nezinu...
"ekonomēt"?
Vai tad pats termins nav saistīts ar saglabāšanu,
efektivitāti un izšķērdības samazināšanu?
Tad, kādā veidā mūsu sistēma, kas pieprasa
patēriņu, un jo vairāk, jo labāk, efektīvi saglabā
vai "ekonomē" jebko?
Patiesību sakot... tā to nespēj.
Tirgus sistēmas nodoms ir pavisam pretējs tam,
kādai vajadzētu izskatīties patiesai ekonomikai-
kas būtu efektivitāte un taupīga attieksme
pret ražošanas materiāliem un dzīvību
nodrošinošo produktu izplatīšanu.
Mēs dzīvojam uz ierobežotas planētas, ar ierobežotiem resursiem
kur, piemēram, naftai, ko mēs izmantojam,
bija nepieciešami miljoniem gadu lai rastos...
kur minerāliem, ko izmantojam, vajadzēja miljardiem gadu, lai rastos.
Tātad... ja mums ir sistēma, kas ar nolūku akcentē
patēriņa pieaugumu,
priekš tā sauktās "ekonomiskās izaugsmes" sekmēšanas
ir postošs neprāts.
Atkritumu neesamība, tā tad arī ir efektivitāte.
Atkritumu neesamība?
Šī sistēma ir izšķērdīgāka nekā jebkura no
iepriekšējām sistēmām visas pasaules vēstures garumā.
Visas dzīvības ķēdes un sistēmas
ir uz krīzes un izaicinājumu robežas,
kā arī, tām draud sairšana un sabrukums.
Neviens profesionāls žurnāls un raksts pēdējo 30 gadu laikā
nav teicis pretējo:
to, ka katra dzīvības sistēma ir uz sabrukuma robežas,
tāpat kā sociālās programmas...
tāpat kā mūsu pieeja tīram ūdenim.
Mēģini norādīt uz kādiem dzīves aspektiem,
kas nav apdraudēti...
Tu nevari.
Nav tāda, un tas ir ļoti, ļoti nomācoši.
Bet mēs neesam pat sapratuši pamata cēloni.
Mēs nevēlamies skatīties acīs cēloņa mehānismam.
Mēs tikai vēlamies turpināt. Tu jau zini, ka tur ir atrodams neprāts-
kad turpini darīt vienu un to pašu lietu atkal un atkal,
lai gan ir skaidrs, ka tā nedarbojas.
Tātad, runa iet
nevis par ekonomisku sistēmu, bet,
es pat teiktu, anti-ekonomisku sistēmu.
[Anti-ekonomika]
Ir vecs teiciens, ka konkurējošais
tirgus modelis vēlas
"radīt labākās kvalitātes preces par vismazākajām iespējamām cenām"
Šie vārdi ietver iniciatīvas konceptu,
kas attaisno tirgus konkurenci,
balstoties uz to, ka rezultātā
tiks radītas augstākas kvalitātes preces.
Ja vēlēšos uztaisīt sev galdu no nulles,
es noteikti to darīšu izmantojot
labākos materiālus, kādi vien ir pieejami, vai ne?
Ar nolūku, lai tas kalpotu ilgu laiku.
Kādēļ gan es vēlētos taisīt kaut ko
sliktā kvalitātē, ja zinu, ka ar laiku man tas būs jāpārtaisa
un jāiztērē vēl vairāk materiālu un enerģijas?
Lai cik tas liktos racionāli, fiziskajā pasaulē
ja runa iet par tirgus ekonomiku,
tas ir ne tikai neracionāli,
bet nav pat iespējams.
Tas ir tehniski neiespējami radīt
labāko kaut ko,
ja uzņēmumam ir vēlme uzturēt konkurenci
kā arī saglabāt pircējiem pieejamu cenu.
Pamatā viss, kas tiek ražots un izlikts pārdošanai
globālajā ekonomiskajā sistēmā, jau ir zemas kvalitātes
brīdī, kad to ražo,
jo matemātiski ir neiespējami
radīt zinātniski visaugstākās kvalitātes, efektīvākos
un stratēģiski ilgtspējīgākos produktus.
Tas ir tādēļ, ka tirgus sistēmai
ir nepieciešama "efektīvas cenas"
jeb izmaksu samazināšana
ir atrodama visos ražošanas posmos.
Sākot ar darbaspēka izmaksām, līdz materiālu
izmaksām, iesaiņojumu utt.
Šī konkurences stratēģija, protams,
pastāv tādēļ, lai pievērstu sabiedrību pie saviem produktiem,
nevis konkurentu saražotās preces.
...kuri dara tieši to pašu,
lai samazinātu izmaksas un padarītu tos konkurēt spējīgākus un pieejamākus,
Šīs nenovēršamās sistēmas sekas varētu
dēvēt par raksturīgo nolietojumu.
Lai nu kā, tā ir tikai daļa lielākas problēmas:
Pamata valdošais tirgus ekonomikas princips,
kuru, starp citu, neatradīsi nevienā mācību grāmatā
ir šāds:
"Nekas, ko ražo, nedzīkst pārsniegt dzīves ilgumu,
kas būtu garāks par tādu, kas varētu atļaut
turpināt ciklisko patēriņu."
Citiem vārdiem sakot, ir nepieciešams, lai preces sabojātos,
saplīstu vai tām beigtos derīguma termiņš pēc noteikta laika perioda.
Tas tiek dēvēts par "Ar nolūku radīts nolietojums".
Tas ir pamats jebkurai preču ražošanas uzņēmuma
tirgus stratēģijai.
Kamēr ļoti maz cilvēku atzītu
šādas stratēģijas patieso dabu,
tādēļ viņi to nomaskē aiz raksturīgā nolietojuma fenomenu,
bieži vien ignorējot, vai pat
apspiežot
jaunus tehnoloģiskus atklājumus,
kas varētu radīt ilgtspējīgāku un vieglāk lietojamu preci.
Tātad, it kā nepietiktu ar to, ka
sistēma jau pašā pamatā nedrīkst ļaut izmantot
visefektīvākos un izturīgākos materiālus ražošanā,
ar nolūku radīts nolietojums rada situāciju,
kad, jo ilgāk prece kalpo,
jo slitāk tas ir attiecībā pret cikliskā patēriņa
un pašas tirgus sistēmas uzturēšanu.
Citiem vārdiem sakot, produktu ilgtspējīgums
ir tieši pretējs ekonomiskajam pieaugumam,
tādējādi ir tieša, iedrošināta tieksme
padarīt preču
kalpošanas laiku īsu.
Patiesībā, sistēma savādāk nevar darboties.
Vajag tikai pavērot milzīgos atkritumu kalnus, kas plešas
visapkārt pasaulei, lai pierādītu nolietojuma realitāti.
Tagad ir miljoniem lēti ražoti mobilie telefoni,
datori un cita tehnika,
katrs no kuriem ir pilns ar svarīgiem, grūti pieejamiem minerāliem,
kā zelts, varš...
un tie tagad pūst milzīgās kaudzēs,
parasti dēļ niecīga misēkļa vai sīkas detaļas nolietojuma,
kas, konstruktīvā sabiedrībā,
tiktu nomainīts vai salabots,
un preces kalpošanas termiņš pagarināts.
Par nelaimi, lai cik tas liktos pareizi,
pašreizējā situācija ir tāda, ka mēs
dzīvojam uz planētas ar ierobežotiem resursiem,
un tas būtu ļoti neizdevīgi attiecībā uz pašreizējo tirgus sistēmu.
Īsiem vārdiem sakot:
"Efektivitāte, ilgtspējīgums un
saglabāšana ir ekonomiskās sistēmas ienaidnieki".
Tāpat kā fiziskas preces visu laiku nepieciešams
ražot un pārražot,
neskatoties uz ietekmi pret vidi,
arī pakalpojumu industrija strādā tādā pašā veidā.
Faktiski, nav naudiska atalgojuma
problēmu atrisināšanā,
jo tagad tās tiek apkoptas.
Galu galā, vismazāk
medicīniskā iekārta vēlas slimību, kā
vēzis, likvidēšanu, jo tas likvidētu neskaitāmu
daudzumu darba vietu un triljoniem dolāru ienākumos.
Un ja reiz runājam par šo tēmu...
Noziedzība un terorisms šajā sistēmā ir labas parādības!
Vismaz ekonomiskā kontekstā...
jo tas dod darbu policijai,
rada lielus ienākumus apsardzes firmām,
nerunājot jau par cietumu vērtību,
kurus uztur privāti īpašnieki - peļņas gūšanai.
Un kā ar karu?
Kara industrija Amerikā ir milzīgs IKP uzturētājs-
viena no peļņas nesošākajām industrijām -
ražojot nāves un iznīcības ieročus.
Vispatīkamākā spēle šai industrijai ir spridzināšana,
un pēc tam saspridzināto vietu atjaunošana, peļņas nolūkos.
To varēja novērot iegūtajos miljardos dolāru,
kas tika nopelnīti ar līgumu starpniecību Irākas karā.
Pamatā sociāli negatīvās
sabiedrības izpausmes
tiek labi atalgotas ar dažādu industriju starpniecību,
un jebkura vēlme atrisināt šīs problēmas,
vai radīt videi draudzīgu ilgtspējīgumu un konservāciju
traucē ekonomiskajai iekārtai.
Iemesls ir tāds, ka
katru reizi, kad redzi IKP augam kādā valstī,
var novērot arī pieaugumu pieprasījumā,
vai tas ir īsts vai mākslīgi radīts,
un pēc definīcijas, pieprasījums balstās neefektivitātē.
Tātad, pieaugošs pieprasījums norāda uz pieaugošu neefektivitāti.
[Vērtību sistēmu traucējumi]
Amerikāņu sapnis ir balstīts
uz neprātīgu patēriņu.
Tas balstās uz faktu, ka
plašsaziņas līdzekļi un it īpaši
komerciālā reklāmas nozare-
visi uzņēmumi, kam nepieciešams nebeidzams pieaugums-
ir mūs pārliecinājuši vai izskalojuši smadzenes,
vismaz lielākajai daļai Amerikas un pasaules,
ka ir nepieciešams X daudzums materiālu īpašumu,
un iespēja iegādāties savā īpašumā nebeidzami daudz
citu materiālu īpašumu, lai cilvēks būtu laimīgs.
Tā vienkārši nav taisnība.
Tad kādēļ cilvēki turpina pirkt šādā veidā,
kas, savā pamatā ir sistemātiska piegājiena
ekoloģisks genocīds?
Tas ir ļoti ietekmējoša uzvedības modeļu iemācīšana.
Tu vienkārši ievadi mācību informāciju organismā
un radīsies vēlamā uzvedība,
mērķi vai nolūki.
Un tam ir pieejami visi tehnoloģijas resursi,
un viņi lielās par to, ka spēj
ielausties mazuļu prātos,
un tas, ko šie mazuļi dzird viņus jau
programmē uz noteiktu zīmolu.
Tad Tu saproti, kādā veidā
cilvēki ir kļuvuši tik
muļķīgi. Viņiem ir iemācīts būt muļķiem.
Tie ir vērtību sistēmas traucējumi.
Ziniet, ja ir kāds pierādījums tam, cik plastisks
ir cilvēka prāts.
Ja ir pierādījums tam, cik viegli iespaidojamas
ir cilvēka domas un cik viegli
cilvēkus ir vadīt un programēt, balstoties
uz vides radītajiem stimuliem
un ko tie atbalsta:
komerciālā mārketinga pasaule tam ir pierādījums.
Ir jāatkāpjas soli atpakaļ,
lai aptvertu, kāda līmeņa smadzeņu skalošanas
upuru, programmētu robotu, ar nosaukumu "patērētāji"
staigā pa pilsētu ielām,
ar nolūku ieiet kādā no veikaliem, un iztērēt,
teiksim 4000 dolāru par rokas somiņu,
kuras pašizmaksa ir 10 dolāri un tā
ir radīta slikti apmaksātā rūpnīcā otrpus okeānam.
Tikai dēļ preču zīmes, kas it kā
atspoguļo kultūru.
Vai senās komūnu tradīcijas,
kuras radīja uzticību un saikni sabiedrībā -
to ir pārņēmis materiālu ieguvumu
vērtības pieaugums, jo pašlaik mēs
pāris reizes gadā apmaināmies ar nevajadzīgiem krāmiem.
Un mēs varētu domāt, kādēļ mūsdienās ir tik daudz cilvēku
ar noslieci un iepirkšanos un mantu iegūšanu,
lai gan ir skaidrs, ka viņi ir programēti jau no bērnības
gaidīt materiālus labumus
kā statusa apliecinājumu starp draugiem un ģimeni.
Lieta tāda, ka jebkuras sabiedrības pamatā
ir vērtības, kas atbalsta tās darbību
un mūsu sabiedrība, kāda tā ir pašlaik,
var eksistēt tikai tad, ja mūsu vērtības atbalsta
redzamo patēriņu, kas
nepieciešams, lai tirgus sistēma turpinātos.
75 gadus atpakaļ patēriņš uz vienu cilvēku Amerikā
un, jo īpaši Pirmajā Pasaules karā, bija
tikai puse no tā, ko mēs redzam šodien.
Mūsdienu jaunā patērētāju kultūra
ir radusies un uzplaukusi
dēļ patieso nepieciešamību pēc vairāk
un vairāk patēriņa.
Un tāpēc lielākā daļa uzņēmumu tagad tērē
vairāk naudas reklāmai nekā paša produkta
radīšanas un izveidošanas procesam.
Viņi rūpīgi strādā, lai radītu jums viltus nepieciešamības.
Un tas darbojas.
[“Ekonomisti”]
Ziniet, ekonomisti patiesībā nav nemaz ekonomisti.
Viņi ir naudas vērtības propagandisti,
un, jūs sapratīsiet, ka visi viņu
modeļi pamatā ir talonu
apmaiņa, kas ir raksturīgi arī peļņai
vienalga, vai no vienas, vai abām pusēm,
bet viņi pilnībā ir atrauti no
patiesi radošās pasaules.
Ohaijo kāds vīrs nesamaksāja savus elektrības rēķinus,
jūs, iespējams, zināt šo stāstu,
un energoapgādes kompānija atslēdza viņam elektrību, kā rezultātā viņš nomira.
Atslēgšanas iemesls bija,
jo tās atstāšana viņiem nebūtu nesusi peļņu,
jo viņš nesamaksāja par savu rēķinu.
Kā jums šķiet, tas bija pareizi?
Atbildība patiesībā nav uz
elektroapgādes uzņēmuma pleciem par tās atslēgšanu,
bet gan uz šī vīrieša kaimiņu, draugu
un paziņu pleciem,
kas nebija pietiekami dāsni,
lai ļautu viņam, kā individuālim,
samaksāt par elektrības rēķinu.
Hmmmmm....
Vai es saklausīju pareizi?
Viņš tikko teica, ka šī vīrieša nāvi
ko izraisīja naudas trū***
bija citu cilvēku...
atbildība...
vai, precīzāk, labdarība?
Laikam mums būs nepieciešams liels
daudzums informatīvo reklāmu, mazu nožēlojamu
kapeiku labdarības kastu,
un kaudze stikla burku,
priekš visiem tiem miljardiem cilvēku, kas pašlaik
cieš no bada visapkārt pasaulei...
tieši Miltona Frīdmana atbalstītās sistēmas dēļ.
Neatkarīgi no tā, vai Tev ir darīšana ar Miltona Frīdmana
filozofiju, F. A. Hjaku,
Džonu Mainardu Keinsu, Ludvigu fon Maisu
vai jebkuru citu ietekmīgu tirgus ekonomistu,
racionāls pamats reti kad
atdalās no naudas kārtības.
Tā ir kā reliģija.
Patēriņa ***īze, stabilizēšanas polises,
deficīta tēriņi, norunāts pieprasījums...
tas viss pastāv kā nekad nebeidzama, uz sevi attiecināta
un racionalizēta saruna,
kur vispārīgas cilvēciskās vajadzības, dabiskie resursi
un jebkādas formas fiziskā pasaule, kas atbalstītu efektivitāti,
ir izsvītroti jau pašā pamatā,
un tos nomainījusi vienkārša izpratne par to, ka cilvēki,
meklējot veidus, kā valdīt vienam pār otru naudas dēļ
un savu aprobežoto iegribu motivēti
maģiskā kārtā radīs ilgtspējīgu, veselīgu, līdzsvarotu sabiedrību.
Šajā teorijā jeb doktrīnā nav neviena
dzīves koordinācijas pavediena.
Ko viņi dara?
Tālāk viņi izseko naudas kārtību.
Tā tātad ir naudas kārtības izsekošana,
par priekšnoteikumu ņemot visu, kas ir nozīmīgs.
Pirmais: Nav nekādu dzīves koordināšu...
... nekādu dzīves koordināšu!
Otrais: Ka visi aģenti ir
uzpūsti priekšrocību meklētāji.
Citiem vārdiem sakot, viņi nedomā par nevienu citu, kā par sevi,
un ko spēj iegūt priekš sevis.
Tā ir valdošā racionalitātes domāšana:
izvēle
nodoties pilnīgi naudas un preču
iegādei un uzglabāšanai.
Tad kur ietilpst sociāla rakstura attiecības?
Neietilpst, izņemot brīžus, kad nepieciešama apmaiņa sevis "audzēšanai".
Kur ietilpst mūsu dabiskie resursi?
Tie neietilpst, ja nu vienīgi ekspluatācijas nolūkos.
Kur ietilpst ģimene kā nepieciešamība izdzīvošanai?
Tā neietilpst. Viņiem nepieciešama nauda
lai iegādātos preces.
Vai tad ekonomikai nevajadzētu
apmierināt cilvēku nepieciešamības?
Vai tad tā nav pamata problēma?
"nepieciešamība" nav atrodama pat tavā vārdu krājumā.
Tu to pārvērt "vēlmēs"...
un kas ir vēlmes? Tās nozīmē
naudīgs pieprasījums, kas vēlas kaut ko iegādāties.
Ja naudīgs pieprasījums vēlas pirkt,
tam nav nekāda sakara ar nepieciešamību,
jo, varbūt cilvēkam nav naudas,
bet viņam izmisīgi ir nepieciešama, piemēram, ūdens apgāde.
Vai naudas pieprasījums vēlas zelta tualetes podu.
Pie kā viss novedīs?
Pie zelta tualetes poda.
Un to tu sauc par ekonomiku?
Patiesi, ja tā padomā,
tas ir viens no neprātīgākajiem
cilvēka domāšanas apmāniem, kāds ir bijis.
[Naudas sistēma]
Tiktāl mēs esam pievērsuši uzmanību tirgus sistēmai.
Bet šī sistēma faktiski ir tikai
puse no globālās ekonomikas paradigmas.
Otra puse ir "naudas sistēma".
Kamēr tirgus sistēma nodarbojas ar cilvēku mijiedarbību
spēlējot ar peļņu pāri veselam spektram darbu
ražošanā un izplatīšanā,
naudas sistēma ir pakļauta virknei finanšu
institūciju noteikumu,
kuri ar citām lietām
veido tirgus sistēmas apstākļus.
Tie iekļauj bieži dzirdamus terminus
kā procentu likme, aizdevumi, kredīts, naudas uzkrājumi
inflācija utt.
Un kamēr jūs plēšat sev matus ārā no galvas klausoties
buldurēšanā, kas nāk no naudas ekonomistiem:
"Nelielas primitīvas darbības var novērst, to, ka būs jāveic
daudz krasāki pasākumi nākotnē."
šīs sistēmas daba un atstātais iespaids
patiesībā ir ļoti vienkāršs.
Mūsu ekonomikai
vai globālajai ekonomikai ir
trīs galvenās to regulējošās lietas.
Dalītu rezervju banku sistēma
bankas drukā naudu no nekā.
Tā ir balstīta arī uz salikto procentu.
Kad jūs aizņemties naudu, jums ir jāatmaksā atpakaļ vairāk
nekā jūs aizņēmāties, kas nozīmē, ka jūs tādā veidā
radiet naudu no tukša gaisa
un atkal, kura ir jāapkalpo radot vēl vairāk naudas.
Mēs dzīvojam bezgalīgās izaugsmes paradigmā.
Ekonomikas paradigma, kurā mēs pašlaik dzīvojam, ir Ponzi intriga
Nekas neaug mūžīgi.
Tas nav iespējams.
Kā rakstīja izcilais psihologs Džems Hillmans
"Vienīgā lieta, kura aug cilvēka organismā pēc
noteikta vecuma ir vēzis."
Tas nav tikai naudas daudzums, kuram ir jāturpina augt
tas ir arī patērētāju skaits.
Patērētājiem, kuriem jāaizņemas nauda uz procentiem,
lai veidotu vel vairāk naudas un acīmredzami, tas nav iespējams
uz planētas, kura ir ierobežota.
Cilvēki būtībā ir vienkārši mašīnas naudas radīšanai,
kurai ir jārada vēl vairāk naudas,
lai noturētu visu šo lietu no sabrukuma
kas pašlaik notiek.
Patiesībā ir tikai 2 lietas, kuras jāzina jebkuram
par naudas sistēmu:
1: Visa nauda tiek radīta no kredīta
Nauda ir novērtēts kredīts.
Vai tā ir materializējusies no valsts obligācijām
hipotekārā kredīta līgumiem vai kredītkartēm.
Citiem vārdiem sakot, ja viss nedzēstais kredīts
būtu jāatmaksā tieši tagad
apgrozībā nepaliktu neviens pats dolārs
Un 2: Procenti tiek faktiski maksāti par visiem aizdevumiem
un nauda, kura ir nepieciešama šo procentu atmaksai
TIEŠI visos naudas krājumos nepastāv.
Ar aizdevumu tiek radīts vienīgi princips
un princips ir naudas piegāde.
Tātad, ja viss šis kredīts būtu jāatmaksā tieši tagad
ne tikai apgrozībā nepaliktu neviens pats dolārs
paliktu gigantisks naudas daudzuma parāds,
kuru ir burtiski neiespējami atmaksāt, jo šī nauda neeksistē.
Sekas no šī visa ir tādas, ka divas lietas ir nenovēršamas:
Inflācija
un Bankrots.
Runājot par inflāciju, to var novērot kā vēsturisku tendenci
šodien praktiski katrā valstī
un vienkārši sasaistīt ar cēloni,
kas ir nemitīgi palielināt naudas piedāvājumu
kas ir nepieciešams,
lai segtu procentu maksājumus un uzturētu sistēmu.
Kas attiecas uz Bankrotu
tas nāk kā kredīta sabrukuma formā.
Šis sabrukums rodas neizbēgami personai,
biznesam vai valstij
un tipiski notiek kad vairs nav iespējams veikt
procentu maksājumus.
Bet tajā visā ir arī ***šā puse...
nu vismaz attiecībā uz tirgus sistēmu.
Jo parāds rada spiedienu.
Parāds rada algas vergus.
Persona ar parādiem visticamāk pieņems zemāku algu,
nekā persona bez tiem,
tādējādi kļūstot par lētu preci,
tātad korporācijām ir ļoti labi, ja ir cilvēku kopums,
kuram nav finansiālas mobilitātes.
Bet hei - tā pati ideja der arī priekš veselām valstīm....
Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds
kuri galvenokārt kalpo kā pilnvarnieki
starpvalstu kopējām interesēm
piešķir aizdevumus grūtībās nonākušām valstīm
ar ļoti augstām procentu likmēm
un tad, kad valstis ir
dziļi caurumā un nevar atmaksāt
tiek ieviesti taupības pasākumi,
iejaucas korporācijas, kas
rada lētas ražotnes un pievāc viņu dabas resursus.
Lūk tas ir tirgus ražīgums.
Bet pagaidiet - ir vēl:
redziet - ir kāds unikāls
naudas un tirgus sistēmas hibrīds
saukts par akciju tirgu,
kurš nevis, kā jūs zināt, ražo ko reālu
tas vienkārši pārdod un pērk pašu naudu.
Un, kad runa ir par parādu vai jūs zināt ko tas dara?
Tieši tā - tas tirgo to.
Tie patiešām pērk un pārdod parādus lai nopelnītu.
No kredītsaistību nepildīšanas maiņas
un parādsaistību nodrošināšanas patērētāju kredītiem
līdz sarežģītu atvasinātu shēmu izmantošanas,
lai slēptu veselu valstu parādus
kā slepenās vienošanās starp
Goldman Sachs investīciju banku un Grieķiju,
kas gandrīz sagrāva visu Eiropas ekonomiku.
Tātad, kas attiecas uz akciju tirgu un Wall Street
mums ir pavisam jauna līmeņa vājrprāts
dzimis no naudas kārtības vērtības
Viss, kas jums jāzina par tirgiem
ir uzrakstīts žurnāla Wall Street ievadrakstā
pāris gadus atpakaļ
kas saucas "Mācībstunda no smadzeņu traumēta māklera"
Un šajā rakstā, viņi paskaidroja
kādēļ cilvēki ar nelieliem smadzeņu bojājumiem
bija labāki investori,
nekā tie, kuriem bija normāla smadzeņu darbība.
Kādēļ? Tādēļ, ka mazliet
traumētu smadzeņu īpašnieki neizjuta empātiju.
Tas arī visu maina. Ja Tev nav empātijas,
Tu būsi lielisks investors,
tādēļ Volstrīta piesaista cilvēkus bez empātijas.
Viņi dodas un pieņem lēmumus,
un veic maiņas, par kurām neizjūt sirdsapziņas pārmetumus,
neviena doma neienāk viņiem prātā par to, kā tas, ko viņi dara
varētu iespaidot citus cilvēkus.
Tādā veidā viņi rada šos robotus.
Šos cilvēkus bez dvēselēm,
un, tā kā viņi vairs nevēlas viņiem maksāt=
viņi rada robotus - patiesus robotus -
īstus algoritmiskus biržas māklerus.
Goldman Sachs iesaistīts augsta līmeņa tirdzniecības skandālā:
Viņi novieto datoru blakus Ņūjorkas akciju maiņas punktam.
Šis, viņu dēvētais "pie-esošais" dators:
tas pārskaita visas maiņas un
uzsāk maiņas procesu kārtībā
kas "atsijā"
penijus un piecu centu monētas.
Viņi tādā veidā pārveidoja naudu visas dienas gadumā.
Viņi to pagājušo gan darīja 30 vai
60 dienas no vietas un nopelnīja
miljoniem dolāru katru dienu?
Tas ir statistiski neiespējami!
Kad strādāju Volstrītā, viss darbojas
uz kukuļošanas principu.
Mākleri kukuļo biroja menedžeri,
kas kukuļo reģionālo pārdošanas menedžeri.
Viņš savukārt
kukuļo nacionālo pārdošanas mededžeri.
Tā ir normāla prakse.
Kas ziemassvētkos iegūst lielākos bonusus
vidēja līmeņa māklera darbā? Atbilstības amatpersona.
Atbilstošā amatpersona sēž tur visu dienu;
viņš paredzēts, lai pārliecinātos,
ka jūs nepārkāpjat nevienu no noteikumiem,
un jūs "sadarbojaties" ar likumu.
Protams, tādā mērā, ka,
ja jūs varat piekukuļot atbilstošo amatpersonu,
jā, pareizi, jūs sadarbojaties ar likumdošanu!
Tātad, kā krāpšana ir kļuvusi par daļu no sistēmas?
Tas vairāk nav blakus produkts.
Tā ir sistēma.
Tas ir kā vecais Vudija Alena (*** Allen) joks. Viņš saka:
"Dakter, mans brālis domā, ka viņš ir vista."
Un ārsts atbild: "Iedzer tableti
un tas atrisinās problēmu."
Un viņš saka: "Nē, dakter, jūs nesaprotat,
mums ir vajadzīgas olas!"
Tas der?
Tātad, tirgojot melus uz priekšu un atpakaļ
starp bankām,
radot maksājumus
un ģenerējot bonusus,
ir kļuvis par GDP ražošanas pieauguma
dzinējspēku Amerikas Savienoto Valstu ekonomikā,
pat ja viņi galvenokārt tirgo melus,
tad nav nekādu cerību tos atmaksāt.
Viņi apstrādā, rada un nodrošina pilnīgi neko.
Ja es uzrakstu 20 miljardu dolāru lielu summu uz salvetes
un pārdodu to Dž.P. Morganam (J.P. Morgan), un pēc tam arī viņš uzraksta
20 miljardu dolāru lielu summu uz salvetes,
un mēs bārā samaināmies ar šīm salvetēm,
un katrs sev algās samaksājam ceturdaļu summu no 1%,
mēs radam daudz naudas mūsu Ziemassvētku prēmijai.
Mums katram grāmatvedībā ir 20 miljardu dolāru liela summa uz salvetes,
kam nav reālas vērtības, līdz laikam, kad
sistēma vairs nespēs uzņemt viltus salvetes,
tādā gadījumā mēs vēršamies pie valsts
pēc palīdzības.
Un dēļ Volstrītas (Wall street) un pasaules akciju tirgiem
pašlaik ir apmēram 700 triljonu dolāru
neapmaksātu avotu -
ko dēvē arī par atvasinājumiem, kas
joprojām gaida sabrukumu.
Vērtība, kas ir apmēram 10
reižu lielāka par visas pasaules
kopējo IKP.
Un, lai gan esam redzējuši valdību
pārņemtus uzņēmumus un bankas...
kas, protams, lai cik smieklīgi nebūtu,
savu naudu aizņemas no bankām jau no paša sākuma.
Tagad ir novērojama citu valstu daudzprofilu
korporāciju vēlme pārņemt veselas valstis,
ar Internacionālo banku starpniecību.
Bet kā gan var pārņemt veselu planētu?
Nav nevienas valsts, kas nebūtu iegrimusi parādos.
Ja labi papēta matemātiku, suverēno valstu parādu skaita
lavīna ir tikai sā***.
Ir aprēķināts, ka ASV vien ienākumu nodokli
nāksies palielināt līdz 65% par cilvēku,
lai nosegtu parādmaksājumus tuvākajā nākotnē.
Ekonomisti stāsta, ka pēc pāris desmitgadēm
60% no visām pasaules valstīm būs bankrotējušas.
Bet pagaidi vienu mirklīti - es visu sapratu pareizi?
Pasaule bankrotē,
lai ko tas arī nozīmētu,
jo ir šī "parāda" ideja,
kas patiesībā pat neeksistē fiziskajā pasaulē.
Tā ir tikai daļa no spēles, ko esam izgudrojuši...
lai nu kā, miljardiem cilvēku dzīves labsajūta
tiek traucēta.
Liels skaits atlaišanu - telšu pilsētas - pieaugoša nabadzība.
Askētisms - skolu slēgšana-
bērni badā... un citas līdzīgas trūcības izpausmes,
viss dēļ šī izdomājuma...
Mēs esam stulbi, vai kā?!
Čau! Čau! Marss- mans vecīt.
Izpalīdzi, brāl, ja?
Pieaudz, sīkais.
Saturn! Kas notiek?
Atceries to sasodīti izskatīgo miglāju, ar ko
satusēju kādu laiku atpakaļ?
khum - paklausies, Zeme.
Mums tu sāc apnikt.
Tev ir dots viss, bet Tu to laid zudumā.
Tev ir pietiekami daudz resursu un Tu to zini.
Kādēļ gan Tu nepieaudz un neuzņemies
beidzot atbildību, velns parāvis.
Tu savu māti nomoci.
Tiec pats galā, puis.
Jā, kātad.
[Sabiedrības veselība]
Visu to ņemot vērā...
sākot ar izšķērdības mehānismu, ko dēvē arī par tirgus sistēmu-
līdz pat parādu mehānismam, ko dēvē arī par naudas sistēmu-
tādējādi radot monetāro tirgus paradigmu,
kas definē visu globālo ekonomiku...
ir sekas, kas laužas cauri
visam šim mehānismam:
Nevienlīdzība.
Varbūt runa iet par tirgus sistēmu, kas dabiski rada
noslieci uz monopolu un varas konsolidāciju,
tai pat laikā radot vairākas bagātas industrijas,
kas būvējas uz pārējām,
neatkarīgi no to lietderības-
kā, piemēram, paši augstākie
fondu menedžeri Volstrītā
gadā nopelna vairāk nekā 300 miljonus dolāru,
par to ieguldot pilnīgi neko.
Kamēr zinātnieks, kas meklē zāles slimībām,
ar nolūku palīdzēt cilvēcei,
var nopelnīt 60 tūkstošus dolāru gadā, ja paveicas.
Vai tomēr pie vainas ir naudas sistēma,
kuras pašā pamatā jau ir iebūvēta šķiru sadale.
Piemēram,
ja man ir 1 miljons dolāru ko nolieku kā noguldījumu
uz 4%,
es nopelnīšu 40,000 dolāru gadā.
Nekāda sociāla ieguldījuma - nekā.
Lai nu kā, ja esmu zemākās šķiras cilvēks, un man ir
jāņem aizņēmums, lai iegādātos auto vai māju,
es maksāšu procentu maksājumus,
kas ir izdomājums,
un šī nauda aizies, lai samaksātu miljonāram viņa 4%.
Šī zagšana no trūcīgajiem par labu bagātajiem
ir fundamentāla, izveidota monetārajā sistēmā.
Un to varētu marķēt kā "Strukturālais klasicisms".
Protams, vēsturiski sociālā noslāņošanās
vienmēr ir uzskatīta par negodīgu,
bet praktiski visi to akceptē,
jo jau tagad 1% no populācijas pieder 40% no planētas kopējās bagātības.
Bet, bez materiālā netaisnīguma,
notiek arī kaut kas cits
aiz nevienlīdzības ārienes,
izraisot neticamu sabiedrības kopējās veselības pasliktināšanos.
Nu, es domāju, ka cilvēki bieži ir neizpratnē par kontrastu
starp mūsu sabiedrības materiālajiem panākumiem
- bezprecedenta līmeņa bagātībām-
un daudzajām sociālajām neveiksmēm.
Ja paskatās narkotiku lietošanas tempus,
vardarbību, bērnu sevis traumēšanu,
vai garīgām slimībām,
ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā
ar mūsu sabiedrību.
Fakti, kurus es izklāstīju,
vienkārši parāda šo intuīciju, kas cilvēkiem
ir bijusi jau simtiem gadu, ka nevienlīdzība ir sadaloša
un sociāli noārdoša.
Bet šī intuīcija ir daudz patiesāka nekā, man liekas, mēs jebkad spētu iedomāties.
Nevienlīdzībai ir ļoti spēcīgs psiholoģisks un sociālais efekts.
Kas vairāk saistīts, es domāju,
ar pārākuma un mazvērtības izjūtām un kompleksiem.
Šāda veida sadalījums-
kā arī cieņas vai necieņas sajūtu dēļ
cilvēki jūtas tā, it kā uz viņiem lūkotos no augšas.
Tāpēc, starp citu, vardarbība ir
vairāk ir raksturīga nevienlīdzīgās sabiedrībās.
Vardarbību bieži vien izraisa cilvēku sajūta, ka uz viņiem nolūkojas no augšas
vai necienīgi.
Ja ir kāds princips, ko es varu uzsvērt,
kas ir pats svarīgākais
vardarbības novēršanas pamatā,
tad tas būtu "Vienlīdzība".
Vienīgais visnoteicošākais faktors,
kas nosaka vardarbības līmeni,
ir vienlīdzības un nevienlīdzības pakāpe
attiecīgajā sabiedrībā.
Tātad mēs varam novērot
vispārēju sociāla rakstura ..........................
Ne tikai viena vai divas lietas noiet greizi,
kad nevienlīdzība pieaug,
šķiet, ka mainās viss, neatkarīgi no tā, vai runājam
par noziedzību, veselību, garīga rakstura slimībām vai ko citu.
Viens no visnomācošākajiem atklājumiem, kas ir pieejams,
ir, ka nekad nepieļauj kļūdu esot nabadzīgam.
Vai piedzimstot nabadzīgam.
Tava veselība no tā dabūs ciest daudzos dažādos veidos:
to dēvē arī par "veselības socioekonomisko gradientu".
Kad dodies no augstākā sabiedrības slāņa,
runājot par socioekonomisko statusu,
katrs solis uz leju liek veselībai
kļūt neskaitāmas reizes vājākai.
Dzīves ilgums samazinās.
Jaundzimušo mirstības skaits-
viss, ko vien varētu aplūkot.
Tādēļ liela problēma ir tā,
ka šis gradients eksistē.
Vienkārša, acīmredzama atbilde ir,
ja Tu esi hroniski slims,
Tu nevarēsi būt īpaši produktīvs,
tātad veselības jautājumi rada socioekonomiskas atšķirības.
Un nav jāmeklē dziļi-
vienkārši, apskatot
piemēram 10 gadu veca
bērna socioekonomisko stāvokli
mēs varētu secināt kaut ko par viņa veselību
pēc pāris desmitgadēm.
Tātad nosveramies par labu cēloņsakarībām.
Nākamais - ir taču "pilnīgi pašsaprotami"-
nabadzīgi cilvēki nevar atļauties aiziet pie ārsta...
runa iet par veselības aprūpes pieejamību?
Tam nav nekāda sakara ar to,
jo vari redzēt šos pašus gradientus
valstīs, kur ir universālā veselības aprūpe un
socializēti medikamenti.
Labi - nākamais 'vienkāršais izskaidrojums'
O - vidēji - jo nabagāks tu esi
jo vairāk iespējams, ka tu smēķēsi
un dzersi un visu veidu dzīvesveida riska faktori.
Jā, tie veicina, bet rūpīgi pētījumi liecina,
ka tas izskaidro varbūt apmēram trešo daļu varbūtību.
Tātad kas paliek?
Paliek tas, ka ir tonna ar darāmo
ar nabadzības STRESU
Jo nabagāks tu esi,. uzsākot savu esamību
kā persona, kura atpaliek ar ienākumiem no Bila Geitsa par vienu dolāru...
jo nabagāks tu esi šajā valstī
vidēji, jo sliktāka ir tava veselība.
Tas mums stāsta kaut ko ļoti svarīgu:
veselības saistību ar nabadzību
runa nav par to, ka esiet nabadzīgs, bet ka tāds jūtieties.
Arvien vairāk mēs saprotam to, ka hroniskam stresam
ir ievērojama ietekme uz veselību,
bet visievērojamākais stresa avots
ir dzīves kvalitāte sociālajās attiecībās.
Un , ja ir kaut kas, kas
pazemina sociālo attiecību kvalitāti
tas ir sociālekonomiskā sabiedrības noslāņošanās.
Ko pašlaik zinātne ir parādījusi ir,
ka neskatoties uz materiālo labklājību,
stress vienkārši dzīvojot noslāņotā sabiedrībā,
noved pie noteikta spektra sabiedrības veselības problēmu
un jo lielāka nevienlīdzība, jo sliktākas tās kļūst.
Dzīves ilgums: Garāks vienlīdzīgākās valstīs.
Narkotiku lietošana: Mazāka vienlīdzīgākās valstīs
Garīgās slimības: Mazāk vienlīdzīgākās valstīs.
Sociālais kapitāls - nozīmē
cilvēku spēja uzticēties viens otram:
Dabiski lielāka vienlīdzīgākās valstīs
Izglītības rādītāji: Augstāki vienlīdzīgākās valstīs.
Slepkavību rādītāji: Zemāki vienlīdzīgākās valstīs.
Noziedzības un ieslodzījuma rādītāji:
Zemāki vienlīdzīgākās valstīs.
Tas tirpinās vēl un vēl:
Zīdaiņu mirstība - aptaukošanās - dzimstības rādītāji pusaudžiem:
Zemāki vienlīdzīgākās valstīs
un varbūt visinteresantākais:
Inovācijas: Vairāk vienlīdzīgākās valstīs
kas apstrīd vecu veco uzskatu, ka konkurence
sašķeltā sabiedrībā ir kaut kādā veidā radošāka un inovatīvāka.
Turklāt Lielbritānijā veikt pētījums
saukts par WhiteHall Study
apstiprināja ka ir sociāls slimību izplatīšanas veids
kad jūs kāpjat no sociālekonomisko kāpņu augšgala
uz leju.
Par piemēru, tika atklāts, ka zemākajos hierarhijas
rangos bija 4 reizes vairāk
mirstības, kas saistītas ar sirds slimībām,
salīdzinājumā ar augstākajiem rangiem.
Un šis modelis pastāv, neatkarīgi no veselības aprūpes pieejamības
Līdz ar to - jo sliktāks ir personas relatīvais finansiālais stāvoklis,
jo vidēji sliktāks būs viņas veselības stāvoklis.
Šis fenomens sakņojas tajā, ko varētu saukt par
"Psihosociālo stresu"
un tas ir pamats lielākajiem sociālajiem traucējumiem
"ievazāt mēri" mūsdienu sabiedrībā.
Tā cēloņi?
Naudiskā-Tirgus sistēma.
Nekļūdieties:
Lielākais ekoloģijas iznīcinātājs...
lielākais atkritumu, iztukšošanas un piesārņojuma avots...
lielākais vardarbības -
kara - noziedzības - nabadzības - vardarbības pret dzīvniekiem un necilvēcības sagādnieks...
lailākais sociālo un individuālo neirožu ģenerātors...
psihiskiem traucējumiem - depresiju trauksmēm ...
Nemaz nerunājot par lielāko sociālās paralīzes avotu,
kas aptur mūs no pārejas uz jaunām metodoloģijām
priekš individuālās veselības, globālās ilgtspējības
un progresa uz šīs planētas -
nav kāda korumpēta valdība tiesību iestāde...
nav kāda korporācija vai banku kartelis ...
nav kāds cilvēka dbas trū***...
un nekādā gadījumā nav noslēpumaina intriga, kas kontrolē pasauli.
Patiešībā tas ir:
Pati Socio-Ekonomiskā sistēma
pašā tās pamatā
[Trešā daļa: Projekts Zeme]
Iedomāsimies uz mirkli, ka mums būtu iespēja
pārprojektēt cilvēcisko civilizāciju no nulles.
Kas būtu, ja, hipotētiski runājot,
mēs atrastu tiešu kopiju planētai Zeme,
un vienīgā atšķirība starp
šo jauno planētu un mūsējo,
būtu, ka cilvēku evolūcija nebūtu notikusi.
Tā būtu tukša palete.
Nekādu valstu, nekādu pilsētu, nekāda piesārņojuma, nekādu republikāņu...
tikai skaista, atvērta vide.
Tad ko mēs darītu?
Pirmkārt, mums nepieciešams mērķis, vai ne?
Un, droši varam teikt, ka mērķis būtu izdzīvošana.
Un ne tikai izdzīvot, bet to darīt optimizētā,
veselīgā un plaukstošā veidā.
Lielākā daļa, patiesi, vēlas dzīvot, un
viņi labprātāk to darītu bez ciešanām.
Tādējādi, šīs civilizācijas pamatā
ir nepieciešamība būt cik vien atbalstošam, tātad
ilgtspējīgam pret cilvēka dzīvi, cik tas ir iespējams-
ņemot vērā visas pasaules cilvēku
materiālās nepieciešamības,
kamēr mēģinot likvidēt jebko,
kas varētu nodarīt mums pāri ilgtermiņā.
Ar tādu skaidru "Maksimālas ilgtspējības" mērķi,
nākamais jautājums būtu saistīts ar mūsu "metodi".
Kādu piegājienu izmantosim?
Paskatīsimies-
politika bija sociālo darbību metode uz Zemes...
tad ko republikāņu, liberāļu, konservarīvo
vai sociālistu doktrīnas stāsta par sociālo izstrādi?
hmmm... nevienu pašu vārdu.
Labi, tad kā ar reliģiju?
Lieliskais radītājs noteikti kaut kur atstāja plānu....
Nē... neko neatradām.
Labi - kas ir palicis?
Izskatās, ka kaut kas ar nosaukumu "zinātne".
Zinātne ir unikāla ar to, ka tās metodes nepieprasa tikai
izvirzīto ideju pārbaudi un atklārtošanu...
bet viss, ko atklāj zinātne, ir pašā pamatā nepatiess.
Citiem vārdiem sakot, atšķirībā no reliģijas un politikas,
zinātnei nav ego,
un viss, ko tā izvirza, var tikt
ar laiku apgāzts.
Tā nepieķeras nekam un visu laiku attīstas.
Man tas šķiet pietiekami dabiski.
Tātad, ņemot vērā pašreizējo zinātnes līmeni
21. gadsimta sā***ā,
kopā ar mūsu mērķi sasniegt "maksimālu ilgtspējīgumu"
cilvēces labā,
kā mēs uzsāksim patieso būvniecības procesu?
Pirmais jautājums, kas jāuzdod, ir:
Kas mums ir nepieciešams, lai izdzīvotu?
Atbilde, protams, ir planētas resursi.
Vai runa iet par ūdeni, ko dzeram, elektrību, ko izmantojam
vai pirmatnējajiem materiāliem, ko izmantojam, lai ražotu rīkus un pajumti,
planēta dod lielu daudzumu resursu-
daudzi no kuriem ir nepieciešami mūsu izdzīvošanai.
Ņemot to visu vērā,
kļūst ļoti svarīgi izdomāt, kas no tā visa mums ir un kur.
Tas nozīmē, ka nepieciešams izveidot aptauju.
Mēs vienkārši atrodam un identificējam katru fizisko planētas resursu,
ko varam, kopā ar informāciju par tā daudzumu, kas pieejams,
sākot ar varša rūdām, līdz pat labākajām vietām priekš
vēja fermām elektrības ražošanai,
vai tīrā ūdens krājumiem,
un okeānā esošo zivju skaita novērtējumu,
un labāko zemi zemkopībai ēdiena audzēšanai utt.
Bet, tā kā mēs, cilvēki,
šos resursus laika gaitā patērēsim,
mēs saprotam, ka mums tie ir netikai jāatrod un jāidentificē-
bet arī jāuzskaita.
Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mums beidzas kāds no šiem resursiem...
tas būtu ļoti slikti.
Tas nozīmē, ka ne tikai patērētā uzskaiti,
bet arī atjaunojamības uzskaiti,
kā piemēram, cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai, teiksim,
izaugtu jauns koks vai avots atjaunotos.
To sauc par "Dinamisko līdzsvaru".
Citiem vārdiem sakot, ja izlietosim kokus ātrāk, nekā tie spēj ataugt atpakaļ=
tad mums ir ļoti nopietna problēma, jo tas ir neilgtspējīgi.
Tātad, kā mēs varam uzskaitīt inventāru,
it īpaši, ja saprotam, ka visas
šīs lietas ir izbārstītas pa visu pasauli.
Mums ir milzīgas minerālu rūdas Āfrikā,
enerģijas koncentrācija Tuvajos Austrumos,
milzīgas viļņu enerģijas iespējas Ziemeļamerikā pie Atlantija okeāna piekrastes,
lielākā svaigā ūdens koncentrācija Brazīlijā utt.
Atkal, vecajai labajai zinātnei ir ieteikums:
To sauc par "Sistēmu teoriju".
Sistēmu teorija atpazīst, ka visas dabiskās pasaules audekls
sākot ar cilvēka bioloģiju līdz pat zemes biosfērai,
gravitācijas spiedienam no saules sistēmas,
ir viens liels sinerģiski saistīts mehānisms, kas ir pilnībā savienots.
Tāpat kā cilvēka šūnas ir savienotas, lai radītu mūsu orgānus,
un orgāni savienojas, lai radītu ķermeņus.
Un tā kā mūsu ķermeņi nevar izdzīvot bez zemes resursiem,
kā ēdiens, gaiss un ūdens, mēs esam cieši saistīti ar zemi.
Un tā tālāk.
Tātad, daba iesaka mums visu šo informāciju
un uzskaites datus apvienot un radīt "sistēmu", lai to pārvaldītu.
"Globāla resursu uzskaites sistēma", kas
pārvaldītu katru svarīgo planētas resursu.
Nav loģiskākas alternatīvas, ja mūsu mērķis kā sugai
ir ilgtermiņā izdzīvot. Mums ir jāveic uzskaite.
Ja saprasts ir šis, var sekot ražošana.
Kā mēs to visu izmantojam?
Kāds būs mūsu ražošanas process un kas mums jāņem vērā,
lai nodrošinātu to, ka viss ir tik optimizēts, cik tas iespējams,
lai radītu visaugstāko ilgtspējības modeli?
Pirmais, kas nāk prātā, ir fakts, ka mums
nepārtraukti jācenšas saglabāt.
Planētas resursi savā pamatā ir ierobežoti.
Tādēļ nepieciešams būt "stratēģiskiem".
"Stratēģiska saglabāšana" ir viens no stūrakmeņiem.
Otrā lieta, ko saprotam, ir, ka daži resursi
nav tik labi pielietojamības ziņā, kā citi.
Patiesībā, daži no tiem, kad pielietoti,
rada šausmīgu ietekmi uz vidi,
kas neapšaubāmi kaitē mūsu veselībai.
Piemēram; Nafta un fosilie kurināmie,
neatkarīgi no tā, cik daudz jūs samazināsiet to izmantošanu
atbrīvo dažas diezgan destruktīvus aģentus vidē.
Tādēļ, tas ir kritiski svarīgi, ka mēs darām ko spējam, lai izmantotu šādas lietas
tikai tad, kad tas tiešām nepieciešams - un ja vispār.
Par laimi mums, mēs redzam tonnām saules - vēja - plūdmaiņu - viļņu -
siltuma diferencētu un ģeotermālo iespēju enerģijas ražošanā,
lai mēs varētu objektīvi veidot stratēģiju par to kā un ko mēs izmantojam,
lai izvairītos no tā, ko varētu nosaukt par "negatīvām pretdarbībām"
vai jebko, kas rodas no ražošanas vai tā izmantošanas,
kas nodara kaitējumu videi un tādējādi, mums pašiem.
Sauksim to par "Stratēģisko drošību"
lai sapārotu to ar "Stratēģisko saglabāšanu".
Bet ražošanas stratēģija pie tā neapstājas.
Mums būs nepieciešama "Efektivitātes Stratēģija"
priekš pašas ražošanas mehānikas.
Un mēs redzam, ka rupji pastāv
trīs noteikti protokoli, kuri mums jāievēro:
Pirmais: Katram labumam, kuru mēs saražojam ir jābūt
projektētam tā, lai tas pastāv cik vien ilgi iespējams.
Dabiski, jo vairāk lietu salūzt,
jo vairāk resursu mums būs nepieciešams, lai tās aizstātu
un jo vairāk atkritumu saražots.
Otrais: Kad lietas patiešām salūzt
vai nav lietojamas jebkura iemesla dēļ
tas ir kritiski svarīgi tās savākt vai pārstrādāt cik tik mēs spējam.
Tātad ražošanas procesā tas ir jāņem vērā
tieši pašās sākuma stadijās.
Trešais: Ātri attīstošās tehnoloģijas, kā piemēram elektronika
uz kuru attiecas ātrākais novecošanās rādītājs
būtu jāprojektē tā
lai tas būtu spējīgas paredzēt un uzņemt fiziskus atjauninājumus.
Pēdējais ko mēs gribētu darīt ir izmest ārā veselu datorsistēmu
tikai tādēļ, ka tai ir viena bojāta detaļa vai tā ir novecojusi.
Tādēļ mēs projektējam komponentes tā, lai tās būtu viegli atjaunināmas
detaļu pa detaļai, standartizēt un universāli savstarpēji nomainīt,
ko atļauj darīt pašreizējās tehnoloģiju attīstības tendences.
Un kad sapratīsim, ka "Stratēģiskās saglabāšanas" mehānisms,
"Stratēģiskā drošība" un "Stratēģiskā efektivitāte" ir tīri
tehnisks apstāklis,
kas nav saistīts ar jebkādu cilvēka viedokli vai muļķīgām iedomām,
mēs vienkārši varam ieprogramēt šīs stratēģijas datorā,
kas var izvērtēt un izrēķināt visus noderīgos mainīgos lielumus,
ļaujot mums vienmēr nonākt pie
pašas labākās ilgtspējīgas ražošanas metodes,
kas balstās uz pašreizējo izpratni.
Lai gan tas varētu izklausīties sarežģīti,
tas ir vienkārši attīstītāks kalkulators,
nepiebilstot to, ka tāda veida daudz-apstākļu
lēmumu pieņemšanu un monitoringa sistēmas
jau izmanto visapkārt pasaulei
izolētākos nolūkos. Tas vienkārši ir jāpaplašina.
Tātad...
Mums ne tikai nav Resursu uzraudzības sistēma,
bet arī ražošanas uzraudzības sistēma,
abas no kurām var viegli automatizēt,
tā uzlabojot efektivitāti, uzglabāšanu un drošību.
Informātikas realitāte ir tāda, ka cilvēka prāts,
vai pat cilvēku grupa, nespēj izsekot visam, kam nepieciešams izsekot.
To ir jādara datoriem, un tie to spēj.
Un tas mūs noved pie nākošā līmeņa: Izplatīšanas.
Kādas ilgtspējības stratēģijas šeit varētu pielietot.
Tā kā zinām, ka īsākā distance
starp diviem punktiem ir taisna līnija,
un ir nepieciešama enerģija, lai darbinātu transporta līdzekļus,
tad, jo īsāka būs distance, jo ilgtspējīgāk.
Preču ražošana vienā kontinentā un to nosūtīšana uz citu
ir saprotama prakse tikai gadījumā, ja preces vienkārši
nav iespējams ražot.
Savādāk, tas ir ļoti izšķērdīgi.
Mums ir jālokalizē ražošana, lai izplatīšana
ir vienkārša, ātra, un tai nepieciešams vismazākais iespējamais daudzums enerģijas.
To mēs dēvēsim par "Tuvuma stratēģija",
kas vienkāršiem vārdiem runājot, nozīmē, ka mēs
samazināsim preču ceļošanas attālumu cik vien iespējams,
vienalga, vai runa ir par pirmatnējiem materiāliem vai gatavām patēriņa precēm.
Protams, varētu būt arī svarīgi zināt,
kādas preces mēs transportējam un kādēļ...
Un tas ietilpst zem pieprasījuma kategorijas.
Un pieprasījums vienkārši ir lietas, kas cilvēkiem nepieciešamas
lai viņi varētu dzīvot augstas kvalitātes dzīvi.
Materiālo cilvēka nepieciešamību spektrs sniedzas
no pamata dzīvei nepieciešamām lietām,
kā ēdiens, tīrs ūdens un pajumte...
līdz pat sociāla un atpūtas rakstura lietām, kas ļauj
relaksēties un izbaudīt sociālas izpriecas-
abas no kurām ir ļoti svarīgas lietas cilvēka un sociālās veselības nodrošināšanai kopumā.
Tātad, ļoti vienkārši, mēs izveidojam vēl vienu aptauju.
Cilvēki apraksta viņu nepieciešamības, pieprasījums
tiek novērtēts un ražošana tiek uzsākta, balstoties uz pieprasījumu.
Un, tā kā dažādu produktu pieprasījums dabiski
svārstīsies un mainīsies dažādos apgabalos,
mums ir nepieciešams radīt "Pieprasījuma/izplatīšanas uzskaites sistēmu",
lai izvairītos no pārmērīga saražotā vai nepietiekamības.
Šī ideja, protams, ir ļoti sen,
jo to jau pašlaik izmanto jebkura liela veikalu ķēde,
lai nodrošinātu inventāra nepārtrauktu atjaunošanos.
Tikai šoreiz, mēs izsekosim globālā mērogā.
Bet pagaidi. Mēs nevaram izprast pieprasījumu pilnībā,
ja nezinām patieso produktu patēriņu.
Vai ir loģiski un ilgtspējīgi katram cilvēkam
radīt kaut ko? Neatkarīgi no pielietošanas?
Nē. Tas vienkārši būtu izšķērdīgi un neilgtspējīgi.
Ja cilvēkam ir nepieciešamība pēc produkta, bet tā ir uz apmēram, piemēram:
vidēji 45 minūtes dienā,
būtu daudz saprātīgāk,
ja šis produkts būtu pieejams viņam
un pēc tam citiem, kad viņiem tas būs nepieciešams.
Daudzi aizmirst, ka patiesībā vēlas nevis pašu
produktu, bet izpildīt ar tā palīdzību uzdevumu, ko vēlas.
Kad sapratīsim, ka produkts
ir tik vērtīgs, cik pielietojamss tas ir,
mēs redzam "ārpusējs ierobežojums"
vai, ko mēdzam dēvēt arī par "īpašumtiesībām"
ir ļoti izšķērdīga un neloģiska prakse,
domājot fundamentālā, ekonomiskā kontekstā.
Tādēļ mums ir jārada stratēģiju ar nosaukumu: "Stratēģiska pieejamība".
Tas būtu pamatā mūsu
"Pieprasījuma/izplatīšanas uzskaites sistēmai",
kas nodrošina mūsu spēju apmierināt
cilvēku pieprasījuma kad
vien viņiem ir nepieciešama pieeja produktam.
Un fiziska pieeja produktiem notiktu ar
centralizētu un reģionālu pieejas centru
palīdzību, kas
atrastos cilvēku dzīves vietu tuvumā,
un cilvēks būtu spējīgs vienkārši atnākt, paņemt
priekšmetu, izmantot, un kad beidzis, to nolikt vietā...
līdzīgi tam, kā mūsdienās darbojas bibliotēkas.
Patiesībā, šāda veida centri varētu pastāvēt ne tikai
tādā formā, kā pašreiz var novērot veikalus,
bet kā specializēti pieejas centri atrastos noteiktās
teritorijās, kur vieži vien noteikti produkti tiktu izmantoti,
tā saglabājot vairāk enerģijas, un ietaupot transporta izdevumos.
Un, tiklīdz šī pieprasījuma uzskaites sistēma darbosies,
tā būs sasaistīta ar mūsu ražošanas uzraudzības sistēmu,
un, protams, ar resursu uzraudzības sistēmu,
tādējādi radot vienotu dinamisku atskaites sistēmu,
globālu ekonomisku uzraudzības mehānismu,
kas vienkārši nodrošina to, ka mēs saglabājam ilgtspējīgumu,
sākot ar ierobežoto resursu saglabāšanu,
tālāk nodrošinoties, ka radām tikai labākos
stratēģiskākos produktus, kādus vien iespējams,
tai pat laikā izplatot visu
vissaprātīgākajā un noturīgākajā veidā.
Un unikālais šīs saglabāšanas pieejas rezultāts,
kas ir ļoti neparastam,
ir, ka šis loģiskais, no nulles
sāktais saglabāšanas un efektivitātes process,
vienīgais, kas spēj uzrādīt patiesu cilvēcisko ilgtspējīgumu uz planētas,
radītu kaut ko, kas nekad iepriekš cilvēces vēsturē nav piedzīvots.
Pieejamības pārpilnība...
ne tikai daļai globālās populācijas...
bet visai cilvēcei.
Šis ekonomiskais modelis, kā tikko apskatīts...
Šis atbildīgais, sistemātiskais piegājiens visas
pasaules resursu uzraudzībai un procesiem,
kas radīti, lai parūpētos
par cilvēci kā tādu visefektīvākajā
un ilgtspējīgākajā veidā,
varētu dēvēties
par "UZ RESURSIEM BALSTĪTA EKONOMIKA".
Šo ideju 70. gados definēja
būvinžinieris Žaks Fresko.
Viņš jau tad saprata, ka sabiedrībai draud sadursme
ar dabu un pašai ar sevi - tā ir neilgtspējīga visos
līmeņos, un, ja situācija nemainīsies,
mēs iznīcināsim sevi, tā vai savādāk.
Vai šīs lietas, ko sakāt, Žak...
Vai tās varētu uzbūvēt ar mūsdienu zināšanām?
Vai arī jūs minat... balstoties uz to, ko zinām mūsdienās.
Nē, visas šīs lietas var uzbūvēt ar mūsdienu zināšanām,
Būtu vajadzīgi 10 gadi, lai izmainītu Zemi.
Lai pārveidotu pasauli par otru Ēdenes dārzu.
Izvēle ir jūsu ziņā.
Kodolieroču ražošanas sacensību neprāts...
ieroču attīstīšana...
mēģinot problēmas atrisināt politiskā ceļā,
ievēlot šo vai citu politisko partiju...
visa veida politika ir saistīta ar korupciju.
Ļaujiet atkārtoties:
Komunisms, sociālisms, fašisms... demokrāti,
liberāļi- mēs vēlamies iesaistīt cilvēkus.
Visām organizācijām, kas tic labākai cilvēciskai dzīvei:
nav melnādaino problēmas, vai poļu problēmas,
vai ebreju problēmas, vai grieķu problēmas,
vai sieviešu problēmas - ir cilvēciskas problēmas!
Man nav bail no neviena; es nestrādāju neviena labā;
neviens mani nevar atlaist.
Man nav priekšnieka.
Man ir bail dzīvot pašreizējā sabiedrībā.
Sabiedrību ilgi nevarēs uzturēt ar šāda veida nekompotenci.
Bija lieliski - brīvās komerciālās darbības sistēma-
apmēram 35 gadus. Tad beidzās tās vērtība.
Tagad mums ir jāmaina sava domāšana, vai arī mēs iznīksim.
Šausmu filmas par nākotni būs mūsu sabiedrība...
veids, kā nekas nedarbojās
un politika...
viss būs daļa no šausmu filmas.
Proti, mūsdienās daudzi cilvēki lieto terminu "aukstā zinātne",
tāpēc ka tā ir ***ītiska
un viņi pat nezin, ko nozīmē ***ītisks.
Zinātne nozīmē: lielāks tuvums
tam, kā pasaule patiesībā darbojas.
Tātad, tā vienkārši runā patiesību.
Zinātnieks nemēģina izpatikt cilvēkiem.
Viņi runā par saviem secinājumiem un rezultātiem.
Viņiem ir jāizvērtē viss
un, ja kāds zinātnieks nāk klajā ar eksperimentu, kas parāda,
ka dažiem materiāliem ir noteiktas priekšrocības,
tad citiem zinātniekiem ir jāspēj atkārtot
šo eksperimentu un nākt klajā ar tādiem pašiem rezultātiem.
Pat ja zinātnieks jūt, ka lidmašīnas spārns,
sakarā ar matemātiskajiem aprēķiniem,
var izturēt attiecīgu slodzi,
viņi uz tā vienalga uzkraus smilšu maisus,
lai redzētu, kad tas neizturēs slodzi un salūzīs un tikai tad teiks-
ziniet, mani aprēķini ir pareizi vai tomēr nepilnīgi.
Man patīk šī sistēma, tāpēc ka tā ir brīva no aizspriedumiem
un brīvdomājoša, ka matemātika var atrisināt visas problēmas.
Lai to pārbaudītu, jums pašiem arī ir jārēķina.
Es domāju, ka jebkura sistēma, kuru var pārbaudīt,
ir noteikti jāpārbauda.
Un visiem šiem lēmumiem ir jābūt pamatotiem ar pētniecību.
Uz resursiem balstīta ekonomika vienkārši ir
zinātniska metode, kas pielietota sociālu problēmu risināšanai-
piegājiens, kas ir maz novērojams mūsdienu pasaulē.
Sabiedrība ir mākslīgs izgudrojums.
Un pašas efektīvākās metodes, optimizējot cilvēku veselību,
fizisko ražošanu, izplatīšanu, pilsētas infrastruktūru izveide
atrodas zinātnes un
tehnoloģijas lauciņā - nevis politiskajā vai monetārajā ekonomikā.
Tā darbojas tādā pašā sistemātiskā veidā kā, piemēram, lidmašīna
un nav republikāniska vai liberāla veida, kā uzbūvēt lidmašīnu.
Tāpat, pati daba ir
fizisks elements, kuru mēs izmantojam savā zinātnē
un tā ir noteikta sistēma,
veidojoties tikai no mūsu pastiprinātās izpratnes par to.
Īstenībā, neatkarīgi no tā, kam jūs
subjektīvi ticat vai ko uzskatāt par patiesu.
Drīzāk tas dod jums iespēju:
jūs varat mācīties un pieņemt tā
dabiskos likumus un uzvesties attiecīgi-
vienmēr saglabājot labu veselību un ilgtspējīgumu...
vai arī jūs varat darboties pretēji tam - bez panākumiem.
Nav svarīgi, cik ļoti tam ticat, jūs vienkārši
ceļaties augšā un sākat iet pa sienu jums blakus,
taču gravitācijas likums to neatļaus.
Ja jūs neēdīsiet - jūs nomirsiet.
Ja jūs neaprūpēs zīdainim esot - jūs nomirsiet.
Lai arī cik skarbi tas neizklausītos, daba ir valdonīga
un mēs varam vai nu ieklausīties tajā un harmonizēt attiecības ar to,
vai ciest neizbēgamas negatīvas sekas.
Tātad, uz resursiem balstīta ekonomika ir nekas vairāk
kā dzīvības nodrošinājuma pārbaudījums,
kur visi lēmumi ir balstīti uz to, lai
optimizētu cilvēka un dabas ilgtspējīgumu.
Tajā ņemts vērā empīriskais, pirmatnējais "dzīves pamats",
kur katra cilvēciska būtne ir kā ziedojums,
neatkarīgi no savas politiskās vai reliģiskās pārliecības.
Šai pieejai netraucē sabiedrības radīts relatīvisms.
Nav runa par viedokli.
Cilvēka vajadzības ir cilvēka vajadzības
un, piekļūstot dzīves nepieciešamībām, kā tīrs gaiss,
veselīga pārtika un tīrs ūdens
apvienots ar virzošu, stabilu
apkopjošu, nevardarbīgu vidi, ir nepieciešamības
garīgas, fiziskas
un mūsu evolucionārās veselības,
un, līdz ar to, arī pašas sugas, izdzīvošanai.
Uz resursiem balstīta ekonomika
tiks balstīta uz pieejamajiem resursiem.
Nevar tā vienkārši atvest daudz cilvēku uz vienas salas
vai uzbūvēt pilsētu 50 000 cilvēkiem bez piekļuves
dzīves nepieciešamībām.
Tātad, kad es lietoju terminu "visaptveroša sistēmas pieeja",
es, pirmkārt, runāju par teritorijas apzināšanu
un nosakot, ko šajā teritorijā var sasniegt-
ne tikai arhitektūras jomā,
ne tikai dizaina jomā,
bet dizainam jābūt bāzētam, pamatojoties uz visām prasībām,
kas paaugstinātu cilvēku dzīves līmeni
un, lūk, ar to es domāju integrētu domāšanas veidu.
Ēdiens, apģērbs, pajumte, siltums, mīlestība-
visas šīs lietas ir nepieciešamas
un ja kādu no tām atsavini no cilvēkiem
viņi kļūs mazāk spējīgi funkcionēt.
Kā iepriekš izcelts, uz resursiem balstītas ekonomikas globālā
sistemātiskā pieeja resursu ieguvei, ražošanai un izplatīšanai,
balstās uz vairākiem ekonomiskiem mehānismiem, jeb "stratēģijām",
kas nodrošina efektivitāti un
ilgtspējību katrā ekonomikas nozarē.
Tātad, turpinot šo domāšanu, kas attiecas uz loģisku izstrādi-
kas ir nākamais šajā vienādojumā?
Kur tas viss materializējas?
Pilsētās.
Pilsētu atklāšana ir modernās civilizācijas definējošais aspekts.
Tās uzdevums ir nodrošināt pilnvērtīgu pieejamību dzīves nepieciešamībām,
kā arī attīstīt sociālo atbalstu un stiprināt komūnu sarunas.
Tad kā mēs radītu ideālo pilsētu?
Kādas formas tai vajadzētu būt?
Kvadrātam? Trapecei?
Nu, ja reiz mēs pārvietosimies pa to,
mēs tik pat labi varam to padarīt cik vien iespējams pieejamu...
tātad aplis.
Ko pilsētai vajadzētu ietvert?
Mums, protams, nepieciešama dzīvojamā platība, ražošanas apgabals,
elektrības ražošanas apgabals, zemkopības apgabals.
Bet mums, kā cilvēciskām būtnēm, ir nepieciešama arī aprūpe- tātad kultūra,
daba, intereses un izglītība.
Tātad, pieskaitīsim jauku atvērtu parku,
izklaižu/pasākumu zonu kultūras pasākumiem un sociālām aktivitātēm,
kā arī izglītības un pētniecības ēkas.
Un, tā kā mēs strādājam ar apli,
liekas tikai racionāli novietot šīs funkcionējošās ēkas joslās,
atkarībā no tā, cik daudz platības ir nepieciešams katra mērķa sasniegšanai,
ņemot vērā arī pieejamību.
Ļoti labi.
Tagad papētīsim sīkāk:
Pirmkārt, ir jāapskata pamata
infrastruktūru jeb uzbūvi pilsētu organismam.
Tie būtu ūdens, preču,
atkritumu un elektrības transportēšanas kanāli.
Tāpat kā mūsdienās mums ir kanalizācijas sistēmas
zem mūsu pilsētām, mēs attīstītu šo kanālu konceptu,
lai integrētu arī atkritumu pārstrādi un piegādi.
Vairs nekādu pastnieku vai atkritumu savācēju.
Tas viss jau ir iebūvēts. Mēs pat varētu izmantot
automatizētas pneimatiskās trubas un līdzīgas tehnoloģijas.
Tas pats attiecas uz transportu.
Tam ir jābūt integrētam un stratēģiski izstrādātam tā, lai tiktu
samazināta vai pat iznīcināta vajadzība pēc izšķērdīgiem, neatkarīgiem auto.
Elektriskie tramvaji, konveijeri, transveijeri un
maglev vilcieni, kas spēj Tevi nogādāt gandrīz visur
pilsētas robežās, pat uz augšu un leju,
tai pat laikā savienojot Tevi arī ar citām pilsētām.
Protams, gadījumā, ja ir nepieciešama automašīna,
tā ar satelīta starpniecību tiek vadīta drošības un godīguma nolūkos.
Patiesību sakot, šī automatizētā tehnoloģija ir darboties spējīgā stāvoklī jau tagad.
Automašīnu negadījumi nogalina aptuveni 1, 2 miljonus cilvēku gadā,
ievainojot aptuveni 50 miljonus.
Tas ir absurdi, un tam tā nebūtu jābūt.
Pielietojot efektīvu pilsētas izstrādi un automatizētas automašīnas bez vadītāja,
šis negadījumu skaits var tikt likvidēts.
Zemkopība.
Šodien, pielietojot nezināmas izcelsmes, zemākas cenas industriālās metodes,
pesticīdus, pārlieku daudz mēslojuma un citas lietas,
mēs esam veiksmīgi iznīcinājuši
lielu daļu šīs planētas aramzemes,
nerunājot jau par to toksisko ietekmi uz mūsu ķermeņiem.
Patiesībā, industriālie un lauksaimniecības ķīmiskie toksīni
tagad var tikt atrasti gandrīz jebkurā cilvēkā, ieskaitot zīdaiņus.
Par laimi, ir patīkama alternatīva-
hidroponika un aeiroponoka, kurām nav nepieciešama zeme,
un to izmantošanā samazinās nepieciešamā uzturvielu un ūdens
daudzums par aptuveni 75% no pašreizējās situācijas.
Ēdienu tagad var organiski audzēt industriālos apmēros,
noslēgtās vertikālās fermās.
Kā, piemēram, 50 stāvu un 1 akra plašs-
pilnībā likvidējot vajadzību pēc pesticīdiem
un ogļūdeņradi.
Tā ir industriālās ēdiena ražošanas nākotne.
Efektīvi, tīri un pietiekami.
Tātad, tik attīstītas sistēmas, daļēji
atradīsies mūsu zemkopības joslā,
nodrošinot visas pilsētas iedzīvotājus ar nepieciešamo ēdienu,
bez nepieciešamības importēt kaut ko no ārpasaules,
tā ietaupot laiku, enerģiju un neradot liekus atkritumus.
Un runājot par enerģiju-
Enerģijas josla strādātu ar sistemātisku pieeju,
radot elektrību no atjaunojamajiem resursiem
it īpaši vēja, saules, ģeotermālās enerģijas,
un ja netālu ir pieejams ūdens - viļņu un paisuma/bēguma enerģiju.
Lai izvairītos no enerģijas plūsmas pārtraukumiem,
notiek pāri palikušās enerģijas atgriešanās,
un, tā kā šīs iekārtas strādās integrētā sistēmā,
kur katrs spēs darbināt jebkuru citu, ja nepieciešams,
vienlaicīgi uzglabājot pāri palikušo enerģiju
milzīgos kondensatoros zem zemes,
tādējādi nekas nevarētu aiziet zudumā.
Un pilsēta ne tikai ražo pati sev enerģiju,
bet atsevišķas ēkas būs nodrošinātas ar elektrību neatkarīgi
un ražos to ar saules kolektoru šūnu krāsām,
būvju spiediena devējiem, termoelementu efektu
un citām pašlaik pārāk maz izmantotām tehnoloģijām.
Bet, tas rada jautājumu:
Kā šī tehnoloģija un preces
radīsies pašā sā***ā?
Tas mūs noved pie Ražošanas:
Industriālā josla, neieskaitot slimnīcas vai līdzīgās ēkas,
būtu ražošanas centrs.
Vispārēji lokalizēta, tā, protams,
iegūtu pirmatnējos materiālus ar
globālās resursu uzraudzības sistēmas palīdzību, ko tikko apskatījām-
un pieprasījumu radītu cilvēki, kas pilsētā dzīvo.
Runājot par ražošanas mehānisko pusi,
mums jāapskata jauns, spēcīgs fenomens,
kas ir uzplaucis pavisam nesen cilvēces vēstures gaitā,
un straujiem soļiem visu maina.
To sauc par mehanizāciju
jeb darba automatizāciju.
Ja palūkosies apkārt, sapratīsi, ka gandrīz viss,
ko ikdienā izmantojam, ir
ražots automātiski.
Tavi apavi, drēbes, mājas iekārtas, auto utt...
tas viss ir mehānismu radīts.
Vai varam apgalvot, ka sabiedrību šis
milzīgais tehnoloģijas uzplaukums nav ietekmējis?
Nevaram gan.
Šīs sistēmas ievieš jaunas struktūras,
un jaunas vajadzības, un padara daudz lietas par novecojušām.
Tātad, esam devušies pa tehnoloģijas attīstības
un pielietošanas ceļu uz augšu.
Tādēļ, automatizācija turpināsies. Tu nevari apturēt
tehnoloģiju, kas liekas saprotama un normāla parādība.
Darba spēka automatizācija ar tehnoloģijas palīdzību
atrodas pamatā katrām sociāla rakstura pārvērtībām cilvēces vēsturē.
Sākot ar zemkopības revolūciju un arkla izgudrošanu,
līdz pat industriālajai revolūcijai un elekroapgādātas mehānikas izgudrošanu,
līdz pat informācijas ērai, kurā pašlaik dzīvojam,
un kuru pamatā aizsāka attīstītu elektroiekārtu un datoru izgudrošana.
Un, ņemot vērā attīstītās ražošanas metodes,
mehanizācija attīstās pati no sevis.
Virzoties prom no tradicionālajām
komponentu sastāvdaļu savākšanas metodēm lai veidotu konfigurāciju-
tā radot attīstītu ražošanas metodi,
kuras laikā tiek radīti veseli produkti.
Kā lielākā daļa inžinieru, es apbrīnoju bioloģiju, jo tā
ir pilna ar neparastiem inženierzinātnes piemēriem.
Bioloģija ir zinātne par lietām, kas kopē sevi.
Labākā dzīves definīcija, kāda mums ir.
Atkal, kā inženieris, mani vienmēr ir
ieintriģējusi doma par mašīnām, kas pašas sevi kopē.
Rep-Rap ir trīsdimensionāls printeris-
citiem vārdiem, tas ir printeris, ko pieslēdz pie datora un,
tā vietā lai radītu divdimensionālus papīra gabalus ar zīmējumiem uz tiem,
tas rada patiesus, fiziskus, trīsdimensionālus objektus.
Tas nav nekas jauns,
3-D printeri jau pastāv apmēram 30 gadus.
Interesantākais fakts par Rep-Rap, ir, ka tas spēj izprintēt lielāko daļu savis paša sastāvdaļu.
Tātad, ja Tev ir viens, Tu vari
radīt arī otru un iedot draugam,
tas rada iespēju izprintēt daudz vērtīgu lietu.
Sākot ar vienkāršu mājas produktu printēšanu,
līdz pat veselas automašīnas virsbūvei vienā piegājienā,
tādējādi 3-D printēšana pašlaik spēj
parveidot jebkuru ražošanas nozari.
Ieskaitot māju celtniecību.
Kontūru izgatavošana
ir būvniecības tehnoloģija-
tā sauktā 3-D printēšana- kad
Tu būvē 3-D objektus tieši no datora modeļa.
Izmantojot Kontūru izgatavošanu, ir iespējams
uzbūvēt 2000 pēdu lielu ēku
ar mašīnu palīdzību vien, vienas dienas laikā.
Iemesls, kādēļ cilvēki ir ieinteresēti automātiskajā būvniecībā
ir tāds, ka tā nes ļoti daudz priekšrocību.
Piemēram, būvniecība ir visai darbietilpīga, un,
lai gan tā nodrošina ar darbu veselu sabiedrības sektoru,
tā ir ar savām vainām un problēmām.
Piemēram, būvniecība ir viena no bīstamākajiem darbiem pasaulē.
Tā ir bīstamāka par izrakteņu ieguvi vai lauksaimniecību.
Būvniecībā ir visaugstākais miršanas līmenis gandrīz katrā valstī.
Vēl viena problēma ir atkritumi.
Vidējā ASV māja rada aptuveni 3 līdz 7 tonnas būvgružu.
Tas ir iespaidīgi, ja papētām būvniecības ietekmi,
ņemot vērā, ka apmēram 40% no visiem materiāliem
uz pasaules tiek izmantoti būvniecībā.
Tātad, liels enerģijas un resursu patēriņš,
un nopietns negatīva ietekme uz vidi.
Māju celšana, izmantojot āmurus, naglas un koku
ņemot vērā mūsu pašreizējo tehnoloģijas stāvokli, ir patiesi
absurdi, un tā dosies līdzi darba šķirai,
saistībā ar ražošanu ASV.
Nesen tika publiskots ekonomista Deivida Autora pētījums,
kas apgalvo, ka mūsu vidusšķirai nav nākotnes,
jo to nomainīs automatizācija.
Vienkārši, automatizācija ir produktīvāka,
efektīvāka un ilgtspējīgāka, nekā cilvēka darbs
gandrīz visos mūsdienu ekonomikas sektoros.
Tehnikai nevajag brīvdienu, pārtraukumu, apdrošināšanas, pensijas
un tās katru dienu var strādāt 24 stundas diennaktī.
Produktivitāte un precizitāte,
salīdzinot ar cilvēka darbu, ir nesalīdzināma.
Vienvārdsakot: konkurējoša darbaspēka ideja noveco
un kļūst nepraktiska visapkārt pasaulei
un bezdarbs, kas ir pašlaik,
ir fundamentālais rezultāts šai
efektīvajai tehnoloģiskajai evolūcijai.
Jau gadiem tirgus ekonomisti noraida šo pieaugošo modeli,
kuru var nosaukt par "tehnoloģisko bezdarbu",
jo visu laiku šķietami radās jauni sektori,
uz kuriem devās iepriekš atlaistie cilvēki.
Mūsdienās, pakalpojuma sektors ir palicis vienīgais reālais punkts kur strādāt,
jo pašlaik tas nodarbina vairāk nekā 80% no Amerikas darbaspēka,
saglabājot līdzīgas proporcijas starp pašām rūpnieciski attīstītākajām valstīm.
Tomēr, šis sektors tagad
konkurē ar automatizētām ierīcēm-
automatizēti restorāni un pat veikali.
Mūsdienās ekonomisti ir beidzot
atzinuši to, kas tika noliegts gadiem ilgi:
ne tikai tehnoloģiskā nodarbinātība pastiprina pašreizējo
darba krīzi, ko mēs redzam visapkārt pasaulē,
ņemot vērā pasaules ekonomisko lejupslīdi,
bet, jo dziļāka būs lejupslīde,
jo ātrāk industrijas mehanizēsies.
Āķis, kas vēl nav realizēts,
ir tāds, ka, jo ātrāk viņi mehanizēsies, ietaupot naudu,
un aizvietos cilvēkus,
jo ātrāk viņi samazinās cilvēku pirktspēju.
Tas nozīmē, kamēr uzņēmumi
spēs saražot visu daudz lētāk,
mazāk un mazāk būs cilvēku, kuri spēs kaut ko nopirkt,
neatkarīgi no tā, cik lētas šīs preces kļūs.
Vienvārdsakot, "darbaspēks, kas strādā
par samaksu", šī spēlīte lēnām tuvojas beigām.
Patiesībā, ja jūs veltītu laiku, lai uzskaitītu
profesijas, kas vēl šodien eksistē
un kuru automatizācija varētu notikties tūlīt pat,
un, ja to piemērotu 75% no pasaules darbaspēka, tie tiktu
aizvietoti ar mehāniskām ierīcēm jau rīt.
Un tādēļ uz resursiem balstītā ekonomikā
nav naudas-tirgus sistēmas.
Nav nekādas naudas...
jo nav nepieciešamības.
uz resursiem balstīta ekonomika
izprot mehanizācijas efektivitāti,
un to pieņem.
Tā to neapkaro, kā to darām mēs.
Kādēļ? Jo ir bezatbildīgi neizrādīt
interesi par efektivitāti vai ilgtspējīgumu.
Un tas mūs noved atpakaļ pie pilsētu sistēmas.
Pašā vidū ir centrālais kupols,
kas ne tikai dod pajumti
izglītības ēkām un transporta sistēmas centrālei,
bet arī lieldatoram, kas
pārvalda pilsētas tehniskās darbības.
Pilsēta, patiesībā, ir viena liela automatizēta mašīna.
Tai ir sensori visās tehniskajās joslās,
lai izsekotu arhitektūras progresam-
enerģijas savākšanai, ražošanai, izplatīšanai utt.
Vai būtu nepieciešami cilvēki, kas pārrauga šīs
darbības, lai risinātu problēmas?
Visticamāk, jā.
Bet šis skaits ar laiku samazinātos
uzlabojumiem turpinoties.
Lai nu kā, no šodienas, varbūt 3%
no iedzīvotājiem būtu nepieciešami,
lai atrisinātu šo uzdevumu.
Un es varu garantēt:
ekonomiskajā sistēmā, kas patiesībā
ir radīta lai parūpētos par Tevi
un nodrošinātu Tavu labsajūtu,
bez nepieciešamības pakļauties
privātai diktatūrai katru dienu...
parasti darbā, kas ir tehniski
nevajadzīgs vai sociāli bezjēdzīgs,
tai pat laikā cīnoties ar parādiem, kuru neeksistē,
tikai lai savilktu galus...
Es garantēju: cilvēki pieteiksies palīdzēt brīvprātīgi
visur, kur vien varēs, lai tikai uzturētu un uzlabotu sistēmu,
kas patiesi rūpējas par viņiem.
Kopā ar "stimula" jautājumu
rodas pieņēmums,
ka, ja nebūs ārējs spiediens
strādāšanai "lai nopelnītu iztiku",
tad cilvēki vienkārši gulšņās, nedarīs neko
un pārvērtīsies par resniem slinķiem.
Tās ir muļķības.
Darba sistēma, kas mums ir pašlaik,
jr patiesībā slinkuma radītāja-
nevis atbrīvotāja no tā.
Kad atceries savu bērnību-
biji pilns ar dzīvību, Tevi interesēja jaunas lietas un vēlējies saprast-
tāpat vēlējies radīt un izpētīt...
bet laikam ejot uz priekšu, sistēma Tevi
piespieda atrast veidu, kā nopelnīt naudu.
Un sākot ar pirmsskolas gadiem,
līdz pat universitātei, Tavu redzes loku sašaurina.
Lai Tu pārtaptu par zobratu,
milzīgā modelī,
kas visus darba augļus nosūta augšējam 1%.
Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka cilvēkus
nemotivē monetāra atlīdzība,
ja runa iet par izdomas spēju un radīšanu.
Pati radīšana ir balva.
Nauda, šķiet, kalpo tikai kā iniciatīva
darīt vienmuļas, nomācošas darbības-
lomas, ko varam likt darīt mašīnām.
Kad runa iet par inovāciju,
patieso cilvēciskā prāta pielietošanu,
monetārā iniciatīva ir pierādījusies kā šķērslis,
kas traucē un novērš radošai domāšanai.
Tas varētu paskaidrot, kādēļ Nikola Tesla, brāļi Raiti
un citi izgudrotāji, kas ieguldīja ļoti daudz
mūsu pasaules attīstībā,
neizrādīja to, ka viņus ir ietekmējusi naudas iniciatīva.
Nauda, patiesībā, ir nepatiesa iniciatīva,
un tā rada 100 vairāk maldu,
nekā ieguldījumu.
Labrīt, klase. Lūdzu, nomierinieties.
Pirmā lieta, ko vēlos izdarīt, ir, apiet apkārt klasei un
pajautāt, kas jūs katrs vēlaties kļūt, kad izaugsiet.
Kurš gribētu pirmais?
Labi, kā ar Tevi, Sāra?
Kad izaugšu, vēlos strādāt McDonald tāpat, kā mana mamma!
Ak tā, ģimenes tradīcija, ja?
Kā ar Tevi, Linda?
Kad izaugšu, es būšu
prostitūta uz Ņujorkas ielām!
Ak tā! Valdzinātāja, ja?
Ļoti ambiciozi.
Kā ar Tevi, Tomij?
Kad izaugšu, būšu bagāts,
elitārs biznesmenis, kas strādā
Volstrītā un pelna uz citu valstu
sabrukuma rēķina.
Uzņēmīgi...
Un prieks redzēt, ka ir interese par citām kultūrām!
[Kultūras upuri]
Kā jau iepriekš minēts, uz resursiem balstīta
ekonomika pielietos zinātnisko metodi sociālu problēmu
risināšanā, un tā neaprobežosies tikai ar tehnoloģisku efektivitāti.
Tā apskatīs arī
cilvēka un sociālo labsajūtu un kas to pasliktina.
Kāda jēga no sociālās sistēmas, ja tā galu galā
nerada prieku un mierpilnu līdzāspastāvēšanu.
Ir svarīgi atzīmēt, ka
likvidējot monetāro sistēmu,
un padarot pieejamas dzīvošanai nepieciešamās lietas,
mēs varētu novērot noziedzības līmeņa
pazemināšanos par 95% visapkārt pasaulei gandrīz tullīt,
jo nav nekā, ko zagt, piesavināties utt.
95% no visiem cilvēkiem, kas pašlaik atrodas cietumos
tur ir kāda ar naudu saistīta nozieguma izdarīšanu vai nerkotiku lietošanu,
un nerkotiku lietošana ir traucējums - tas nav noziegums.
Tad kā ar pārējiem 5%?
patiesi nežēlīgajiem...
bieži vien šķiet, ka viņi ir
nežēlīgi tikai nežēlības pēc...
viņi ir "ļauni" cilvēki?
Iemesls, kādēļ iesaistīšanos morālo vērtību apspriešanā
es uzskatu par laika šķiešanu,
ja runāts tiek par cilvēcisko vardarbību,
ir tās, ka tas ne par mata tiesu neattīsta
mūsu izpratni gan par vardarbības cēloņiem,
gan par tās novēršanu.
Cilvēki reizēm man vaicā, vai es ticu "piedošanai" noziedziniekiem.
Es atbildu:
"Nē, es neticu piedošanai tāpat,
kā es neticu nosodīšanai".
Kad mēs, kā sabiedrība,
spēsim pieņemt attieksmi, kas atbalsta
vardarbības ārstēšanu sabiedrības veselības kontekstā,
nevis radīsim vienkāršu morālu nosodīju...
Tikai tad, kad radīsim šīs izmaiņas mūsu pašu
attieksmēs, pieņēmumos un vērtību sistēmā,
tikai tad mēs sasniegsim spēju samazināt
vardarbības līmeni, nevis to stimulēsim-
tā darām pašlaik.
Jo vairāk taisnīguma meklēsi, jo vairāk sevi sāpināsi,
jo nav tādas lietas, kā taisnīgums
Ir tikai tas, kas ir. Tik vienkārši.
Citiem vārdiem, ja cilvēki ir ieprogremēti būt rasistiem-
ja viņi ir izaudzināti vidē, kas ko atbalsta,
kādēļ būtu jāvaino viņi?
Viņi ir subkultūras upuri.
Tādēļ viņiem jāpalīdz.
Mums ir jāpārveido vide,
kas rada nepieņemamu uzvedību.
Tā jau arī ir problēma.
Nevis cilvēku ieslodzīšana cietumos.
Tādēļ tiesneši, juristi,
"izvēles brīvība" - tādēļ tādi koncepti
ir bīstami, jo tie dod nepareizu informāciju.
Tādu, ka cilvēks ir "slikts"... vai arī cilvēks ir "sērijveida slepkava".
Sērijveida slepkavas ir izveidoti.
Tāpat kā karavīri kļūst par sērijveida slepkavām ar automātu rokā.
Viņi kļūst par nāces mašīnām, bet
uz viņiem neviens neskatās, kā uz slepkavām,
jo tas ir "dabiski".
Tādēļ mēs vainojam cilvēkus.
Mēs sakām, "Viņš bija nacists, viņš mocīja ebrejus".
Nē, viņu uzaudzināja tā, lai viņš mocītu ebrejus.
Kad pieņem to, ka cilvēkiem
ir individuālas izvēles iespējas un viņi ir brīvi
lai tās pieņemtu... brīvība pieņemt lēmumus
nozīmē būt bez ietekmes no ārpasaules,
un to es nekādi nevaru saprast.
Mūs visus ietekmē un mūsu izvēles
rodas no kultūras, kurā dzīvojam, no vecākiem,
un vērtībām, kas ir dominējošās.
Tātad, mēs esam ietekmēti - nav nekādu izvēles "brīvību".
Kura ir labākā valsts pasaulē? - patiesā atbilde:
Neesmu bijis visapkārt pasaulei un nezinu
pietiekami daudz dažādu kultūru, lai atbildētu."
Nezinu nevienu, kas tā teiktu.
Viņi saka "Vecā labā ASV!
Vislabākā valsts pasaulē!"
Nav nekādas aptaujas... "Vai esi bijis Indijā?" - "Nē."
"Esi bijis Anglijā?" - "Nē."
"Esi bijis Francijā?" - "Nē."
"Tad no kā tu spried?"
Viņi nevar atbildēt - viņi paliek dusmīgi uz Tevi.
Viņi saka: "Velns parāvis! Kas tu tāds esi
lai man teiktu, kā domāt?!"
Zini, neaizmirsti: Tev ir darīšana ar tumsonīgiem cilvēkiem.
Viņi nav atbildīgi par atbildēm;
viņi ir kultūras upuri un tas nozīmē
ka viņus tā ietekmē.
[Ceturtā daļa: Celies]
Kad apspriežam uz resursiem balstītu ekonomiku,
parasti ir vairāki argumenti, kas parādās...
[EH!] (Pārtraukts)
[Eh! Hei!]
[Pagaidi mirklīti!]
[Es zinu, kas tas ir. To sauc par Marksismu, draudziņ.]
[Staļins nogalināja 800 miljonus cilvēku tādu ideju vārdā...]
[Mans tēvs mira gulagā!]
[Komunists! Fašists!]
[Ja Tev nepatīk Amerika, Tu vienkārši vari braukt prom!]
Labi, vienkārši nomierinieties visi...
[Nāvi Jaunajai Pasaules Kārtībai!]
[Nāvi Jaunajai Pasaules Kārtībai!]
Un, kamēr klausītāju neracionalitāte
pieauga, pārsteigts un apjucis:
pēkšņi diktors cieta no nāvējošas sirdstriekas."
Un šķietamā komunistu propagandas filma vairs netika rādīta.
[System Error]
[Dublējums ieslēgts- atjaunots]
Bet ziniet, esmu tādas lietas teicis cilvēkiem
prāta vētras situācijās,
jūs jau zināt, tādās, kā Club of Rome u.c...
viņi saka "Marksists!"
Kas? Marksists? No kurienes tas nāk?
Viņiem ir šī ikona, kurai viņi ir pieķērušies-
viņu svētais grāls,
un tas ir tik vienkārši, saprotiet.
Cilvēki man jautā, vai esmu sociālists, vai komunists, vai kapitālists,
un es saku, ka neviens no iepriekš minētajiem. Kādēļ
Tu domā, ka tās ir vienīgās iespējas?
Visus šos politiskos veidojumus
ir radījuši rakstnieki, kas pieņēma,
ka mēs dzīvojam uz planētas ar nebeidzami daudz resursiem.
Neviena no šīm politiskajām filozofijām neapsver iespēju,
ka kaut kas mums varētu pietrūkt.
Es ticu, ka komunisms, sociālisms, brīvā komercdarbība, fašisms,
ir daļa no sociālās evolūcijas.
Tu nevari spert milzīgu soli
no vienas kultūras uz citu-
ir sistēmas, kam jābūt pa vidu.
Pirms pastāv jebkāda veida "isms", pašā sā***ā
ir dzīvības pamats, un tas noteikti ir saistīts
ar visiem aspektiem,
kas nepieciešami, lai Tu varētu ieelpot nākošo elpu,
un tas saistās ar gaisu ko elpo,
ūdeni, kas Tev ir pieejams, drošību, kas Tev ir,
izglītība, kas Tev ir pieejama - visas
šīs lietas, kas mums ir kopīgas, un ko izmantojam,
un bez kurām neviena kultūra nevar iztikt.
Tātad mēs atgiežamies pie dzīvības pamatiem,
un dzīvības pamats nav vairs saistīts ar kādu "ismu".
Runa iet par "dzīves vērtību ***īzi."
[Pārvarot ierobežojumus]
Tas, ka dominējošā intelektuālā kultūra
jebkurā sabiedrībā atspoguļo
dominējošo grupu intereses,
ir vienkāršs vēsturisks fakts.
Vergturu sabiedrībā,
cilvēcisko būtņu uzskatus un tiesības
iespaidos vergturi.
Sabiedrībā, kas ir balstīta
uz dažu cilvēku ietekmi pār pārējiem, viņus
kontrolējot un dzīvojot no miljonu citu cilvēku
nopelnītā, dominējošā intelektuālā kultūra
atspoguļos valdošās grupas intereses.
Tātad, ja palūkosies uz idejām,
kas atrodas psiholoģijā un socioloģijā,
kā arī vēsturē un
politiskajā ekonomikā un zinātnē,
pamatā ir novērojamas noteiktas elites intereses.
Un akadēmiķi, kas apstrīd to pārāk daudz,
ar laiku tiek ***īdīti malā,
vai nodēvēti par "radikāļiem".
Dominējošās vērtības sabiedrībā
parasti atbalsta un pastiprina
to, kas tiek atalgots.
Un sabiedrībā, kurā panākumi tiek
mērīti materiālā bagātībā,
nevis sociālā sevis ieguldīšanā,
ir viegli redzēt, kādēļ pasaule ir tādā stāvoklī, kādā tā ir.
Mums ir darīšana ar vērtību sistēmas novirzēm-
pilnīgi atsvešinātām no davas-
kur personiskās un sociālā veselības svarīgums
ir kļuvis sekundārs blakus
mākslī*** bagātībai un nebeidzamai izaugsmei.
Un, tā kā vīruss, šī novirze
ir ielauzusies jebkurā valdības aspektā
ziņu mediji - izklaide - pat akadēmiskā pasaule.
Un šajā struktūrā jau
iebūvēti ir aizsardzības mehānismi,
pret jebko, kas varētu traucēt.
Naudas tirgus reliģijas mācekļi,
sevis ieceltie status quo sargātāji
nepārtraukti meklē jaunus veidus, kā izvairīties jebkuras domāšanas,
kas varētu traucēt viņu uzskatiem.
Visizplatītākais veids ir: mākslīgi radītas dualitātes.
Ja Tu neesi republikānis, tad noteikti esi demokrāts.
Ja neesi kristietis, Tu varētu būt sātanists,
un ja Tev ir sajūta, ka sabiedrība var nopietni
uzlabot, teiksim - nezinu,
spēju parūpēties par visiem?
Tu vienkārši esi "utopists".
Un viens no viltīgākajiem:
ja neesi par "brīvo tirgu",
tad tu noteikti esi pret brīvību.
Es ticu brīvībai.
Ja kaut kur dzirdi vārdu brīvība,
ko saka valdība,
tas nozīmē:
naudas maksimizēšanas pārtraukšana,
radot naudas plūsmu pie privātajiem īpašniekiem.
Tas ir viss.Viss pārējais, ko viņi teiks:
"mums nepieciešamas vairāk preces priekš cilvēkiem"
"tā ir brīvība no tirānijas un tā tālāk."
katru reizi, kad to redzi, vari to atšifrēt
un domāju, ka redzēsi ciešu saikni ar iepriekš minēto
katru reizi, kad viņi to izmantos.
Un to varētu dēvēt par:
Sintakse. Valdošā izpratnes sintakse par vērtību.
Tātad, tad darbojas zem viņu pašu apziņas,
tādēļ viņi var teikt: "Es tā nemaz nedomāju!"
bet patiesībā, tā tas bija domāts.
Tāpat kā Tu runā izmantojot noteiktus
gramatikas noteikumus,
pats to neapzinoties...
mēs varam novērot, kā es to saucu, "valdošo vērtību sintaksi",
kas ir pamatā visam. Tātad, katru reizi, kad viņi izmanto šos vādus:
"valdības iejaukšanās", "brīvības trūkoms", "brīvība",
"progress" vai "attīstība",
Tu to vari atšifrēt.
Protams, kad dzirdi vārdu "brīvība",
tas nonāk apmēram vienā teikumā
ar kautko, sauktu par "demokrātiju".
Ir fascinējoši noraudzīties, ka cilvēki vēljoprojām tic,
ka viņiem ir patiesa
ietekme tajā, ko dara viņu valdības,
aizmirstot to, ka pati šīs sistēmas
daba ir tāda, ka tā pārdod visu.
Vienīgā balss, kas skaitās, ir naudas balss,
un nav nozīmes, cik daudz
kāds aktīvists kliedz par ētiku un atbildību.
Tirgus sistēmā, katrs politiķis, katra likumdošana
tādējādi, katra valdība ir pērkama.
Pat ar 20 triljonu dolāru banku parādu saistību nolīdzināšanu,
kas aizsākās 2007. gadā,
naudas summa, kas varēja izmainīt,
teiksim, visas pasaules enerģētisko infrastruktūru,
uz pilnīgi atjaunojamām metodēm,
tā vietā lai radītu vairākas institūcijas,
kas nedara pilnīgi neko sabiedrības labā,
institūcijas, kuras varētu apstādināt
rīt, un nebūtu nekādu seku...
un turpinās aklā ticība tam, ka politiķi un
politika pastāv sabiedrības labklājības uzlabošanai.
Faktiski, politika ir bizness-
tas neatšķiras no neviena cita tirgus sistēmā,
un viņi rūpējas par savām interesēm vispirms.
Es patiesi, godīgi, dziļi sirdī neticu politiskām aktivitātēm.
Es domāju, ka sistēma izplešas un saraujas kā vien vēlas.
Tā pielāgojas šīm pārmaiņām.
Es skatos uz pilsoņu tiesību kustību kā pielāgotu
valsts īpašnieku daļu.
Es domāju, ka viņi redz, kur atrodams kārotais;
viņi redz, ka noteikts daudzums brīvības ir labs-
un brīvības ilūzija - dosim šiem cilvēkiem dienu vēlēšanām katru gadu,
lai viņi ticētu, ka viņi kaut ko spēj mainīt.
Bezvērtīga izvēle - ka dodamies, kā vergi un sakām
"Redzi, es nobalsoju." Debašu robežas šajā valstī ir noliktas
jau brīdī, kad tā vēl nav sākusies, un visi
citi kritizēti un paradīti vai nu par
komunistiem vai savādāk neuzticamām personām
"trakajiem" - lūk labs vārds...
un tagad tā ir "sazvērestība". Redzi, viņi to radīja.
Kaut kas, ko nevajadzētu par apsvērt:
Ka ietekmīgi cilvēki sanāk kopā un rada plānu!
Nenotiek! Tu esi "traks"! Tu esi "sazvērestību fanātiķis"!
Un no visiem sistēmas aizsardzības mehānismiem,
ir divi, kas nepārtraukti parādās.
Pirmā ir ideja, ka sistēma ir "cēlonis"
materiālās dabas progresam, ko varam novērot.
Patiesību sakot...nē.
Ir divi pamatiemesli, kas ir radījuši
tā sauktās "bagātības" pieaugumu,
un populācijas pieaugumu, ko redzam šodien.
Pirmais: ražošanas tehnoloģiju milzīgā attīstība,
tātad zinātniskais radošums.
Un otrais: Ogļūdeņraža enerģijas atklāšana-
kas pašlaik ir pamatā visai socio-ekonomiskajai sistēmai.
Brīvais tirgus/kapitālisms/naudas
tirgus sistēma - lai kā Tu to dēvētu -
nav darījusi neko, izņemot peldējusi pa šo atklājumu radīto straumi,
ar visai sagrozītu iniciatīvas sistēmu un bīstami
nevienlīdzīgām produktu izmantošanas un izplatīšanas metodēm.
Otra aizstāvība ir kareivīgs sociāls apmāns,
kas radies no gadiem ilgas propagandas,
kas saredz to, ka visas
citas sociālās sistēmas novedīs pie "tirānijas",
nosaucot vairākus vārdus, kā Staļins, Mao, Hitlers...
un mirušo skaitu.
Lai cik arī despotiski bija šie vīri,
tāpat kā sabiedriskie piegājieni, ko viņi izmantoja...
kad runa iet par nāves spēli-
sistemātisko ikdienišķo
cilvēku masveida nogalināšanu-
Nekas vēstures laikā nav pārspējis pašreizējo stāvokli.
Bads - pēdējā gadsimta gaitā nāvi nav izraisījis
ēdiena trū***.
To ir izraisījusi relatīva nabadzība.
Ekonomiskie resursi bija izdalīti tik nevienlīdzīgi,
ka nabadzīgajiem vienkārši nebija pietiekami naudas,
lai samaksātu par ēdienu, kas būtu pieejams,
ja viņiem būtu iespējams par tiem norēķināties.
To varētu dēvēt par strukturālo vardarbību.
Vēl viens piemērs: Āfrika un citas teritorijas-
vairāk fokusēšos uz Āfriku-
desmitiem miljonu cilvēku mirst no AIDS.
Kādēļ?
Nav tā, ka viņi nezinātu, kā to ārstēt.
Mums bagātajās valstīs ir miljoniem cilvēku,
kas ļoti labi dzīvo,
jo viņiem ir medicīniskās iespējas, kas to var izārstēt.
Āfrikas cilvēki, kas mirst no AIDS,
nemirst *** vīrusa dēļ...
viņi mirst, jo viņiem nav naudas, par ko samaksāt
par zālēm, kas viņus noturētu pie dzīvības.
Gandijs to redzēja. Viņš teica:
"Visnāvējošākā vardarbības forma ir nabadzība."
Tieši tā arī ir.
Bads nogalina daudz vairāk cilvēku, nekā ir miruši visos karos kopā;
vairāk cilvēku, nekā visi pasaules slepkavas;
vairāk, nekā visas pašnāvības...
Strukturālā vardarbība ne tikai nogalina vairāk cilvēku,
nekā visa veida uzvedības vardarbība kopā.
Strukturālā vardarbība ir viens
no galvenajām uzvedības vardarbības iemesliem.
[Pēc izsīkšanas]
Nafta ir pamatā
un ir atrodama viscaur cilvēces uzbūvei.
Katrā ēdiena kalorijā atrodas 10 ogļūdeņraža enerģijas-
naftas un dabas gāzes, ja ēd ēdienu, kas nācis no industriālās pasaules.
Mākslīgais mēslojums ir taisīts no fabas gāzes.
Pesticīdi - no naftas.
Tu brauc ar uz naftu strādājošām mašīnām, lai stādītu, uzartu, apūdeņotu,
savāktu, transportētu un iepakotu. Tu iepako ēdienu plastmasā -
tā ir nafta. Visa plastmasa ir nafta.
Katrā riepā ir 7 galoni naftas.
Nafta ir visur; tā ir visuresoša. Un tas ir tādēļ, ka
pašlaik ir 7 miljardi cilvēku,
vai gandrīz 7 miljardi cilvēku uz šīs planētas.
Šīs lētās un viegli pieejamās enerģijas ierašanās
ir salīdzināma ar, piemēram,
miljoniem vergu strādāšana caurām dienām,
kas pēdējā gadsimta laikā izmainīja pasauli tik ļoti,
un populācijas skaits ir pieaudzis 10 reizes.
Bet, ap 2050. gadu, nafta varēs nodrošināt
tikai mazāk nekā pusi no pašreizējās pasaules
populācijas, ar šādu dzīves veidu.
Tātad, vajadzība pielāgoties dzīvošanai savādāk ir milzīga.
Pasaule pašlaik izmanto sešus barelus naftas, tai pat laikā atrodot vienu.
Pirms četriem gadiem, tā izmantoja četrus
barelus naftas uz vienu atrastu.
Pēc gada pasaule izmantos
astoņus barelus naftas uz vienu atrastu.
Mani visvairāk nomāc
jebkāda veida pūliņi no valdību puses
vai industriju līderu puses darīt kaut ko savādāk.
Mums ir šie mēģinājumi būvēt vairāk vēja ģeneratorus
un varbūt kaut ko darīt ar viļņu enerģiju...
mums ir mēģinājumi mašīnas padarīt mazliet efektīvākas,
bet naizskatās, ka nāktu kaut kas
patiesi revolucionārs - tās ir visai maznozīmīgas lietas,
kas mani patiesi biedē.
Un valdības, kas ir šo ekonimistu vadītas,
patiesi nenovērtē to, ko mēs stāstām
par šo vēlmi stimulēt patēriņu, tā mēģinot atjaunināt
iepriekš piedzīvoto uzplaukumu.
Viņi printē vēl vairāk naudas, kurai nav nekādas vērtības.
Tātad, ja ekonomika uzlabosies un
atveseļosies un slavenais pieaugums
atgriezīsies, tas būs ļoti īss, jo
pāris mēnešu, nevis gadu laikā,
atkal tiks sasniegta piedāvājuma barjera;
un būs vēl viens cenu kāpums-
un vēl dziļāka recesija.
Tādēļ domāju, ka mēs ieslīdam vairākos draudīgos ciklos.
Tātad, notiek ekonomiskais pieaugums, cenas uzskrien debesīs,
viss apstājas. Tagad atrodamies tajā posmā.
Tad tas atkal sāk kāpt, bet mums pašlaik ir šis robs,
kur nav iespējams vairs radīt lētu enerģiju.
Mēs esam virsotnē - uz naftas pārstrādes lejupslīdēšanu.
Nav iespējams to no zemes izsūknēt ātrāk, kas nozīmē,
ka viss apstāsies, naftas cena nokritīs, kā tas notika 2009. gadā,
bet tad, tā kā notika "atveseļošanās",
naftas cena sāks atkal pieaugt.
Nesen tā svārstījās apmēram 80 dolāru robežās
par barelu, un var novērot to, ka pat tādu cenu
daudzi nevar atļauties, sakarā ar
ekonomisko un finansiālo krīzi.
Pasaules saražoto naftas barelu skaits dienā pašlaik ir apmēram 86 miljoni.
Pāri pa 10 gadiem, varēsim novērot
aptuveni 14 miljonus aizstātu barelu dienā.
Nav nekā, kas varētu apmierināt kaut
1% no šāda pieprasījuma.
Ja mēs neko nedarīsim,
būs milzīgs enerģijas deficīts.
Es domāju, ka lielākā kļūda bija pirms 10 gadiem
nesaprast to, ka ir jāveic nopietns darbs
lai izstrādātu
šos atjaunojamās enerģijas projektus.
Es domāju, ka mūsu mazbērni lūkosies uz mums ar
neizpratni. "Jūs zinājāt, ka
runa iet par lietu, kas ir ierobežotā daudzumā...
kā gan jūs varējāt uzbūvēt visu savu ekonomiku,
balstoties uz kaut ko, kas pazudīs?"
Pirmo reizi cilvēces vēsturē
mūsu suga sastopas ar svarīga resursa izsīkšanu,
kas ir svarīgs visai mūsu pašreizējai sistēmai.
Un interesantākais ir tas,
ka, pat naftai izsīkstot,
ekonimiskā sistēma akli vērsīs visu uzmanību
uz šo vēžveidīgo izaugsmes modeli...
Lai cilvēki iegādātos vēl vairāk uz naftu ejošus auto,
tā paaugstinot IKP un pavairojot darba vietas... tā saasinot situāciju.
Vai šie risinājumi var aizstāt
ogļūdeņraža ekonomikas mākslīgo veidojumu?
Protams.
Bet ceļš, kas nepieciešams noiet lai šīs izmaiņas panāktu,
neradīsies ar tirgus sistēmas protokolu starpniecību,
jo jaunos atrisinājumus var ieviest
tikai caur peļņas mehānismu.
Cilvēki pašlaik neiegulda naudu atjaunojamajos enerģijas veidos,
jo tajā nav naudas ilgtermiņā un īstermiņā.
Un lai tas notiktu, ir nepieciešami
nopietni finansiāli zaudējumi.
Tādējādi, tajā nav naudiskas iniciatīvas un šajā
sistēmā, ja nav naudiskas iniciatīvas, nekas nenotiek.
Un visam pa vidu, naftas beigšanās
vienkārši ir viena no daudzajām acīmredzamajām sekām,
ka vides un sociālā rakstura sadursme nāk tuvāk.
Pie citiem norietiem ietilpst svaigs ūdens
mūsu izdzīvošanas pamats,
kas pašlaik pietrūkst
2,8 miljardiem cilvēku,
un šie iztrūkumi sasniegs 4 miljardus līdz 2030. gadam.
Ēdiena ražošana:
Aramzemes iznīcināšana, no kuras nāk
99.7 % visas cilvēku pārtikas,
notiek 40 reižu ātrāk, nekā tā spēj atjaunoties,
un pēdējo 40 gadu laikā, 30% no visas
aramzemes ir kļuvusi neauglīga.
Nerunājot jau par to, ka ogļūdeņraži ir pamatā
visai mūsdienu lauksaimniecībai, un tiem samazinoties...
samazināsies arī ēdiena pieejamība.
Runājot par resursiem kopumā,
ņemot vērā mūsu pašreizējos patērēšanas paternus,
līdz 2030. gadam mums vajadzēs 2 planētas, lai tā turpinātu.
Nerunājot jau par nepārtraukto dzīvību uzturošās
bioloģiskās dažādības iznīcināšanu,
kas izraisa sugu izmiršanu
un vides nestabilitāti visapkārt pasaulei.
Un kopā ar visiem šiem sabrukumiem
mēs varam novērot cilvēku skaitu pieaugumu,
kad līdz 2030. gadam uz planētas
varētu dzīvot 8 miljardi cilvēku.
Enerģijas ražošanai vien būtu jāpieaug
par 44% līdz 2030. gadam, lai nodrošinātu pieprasījumu.
Un atkal, tā kā nauda ir vienīgais darbības iniciators,
vai varam gaidīt ka kāda valsts varētu
atļauties
radīt milzīgas pārmaiņas, pilnībā pārmainot
zemkopību, ūdens apgādi, enerģijas ražošanu utt?
Kamēr milzīgā parādu piramīda
lēnām apstādina visu pasauli...
Nerunājot jau par faktu,
ka bezdarbs, ko redzi, turpinās
būt par normu, jo
nepārtraukti pieaugs tehnoloģiskais bezdarbs.
Darba vietas neatgriezīsies.
Beidzot, skaidrs sociāls skatījums.
No 1970. gada līdz 2010. gadam nabadzība
sistēmas dēļ pieauga divas reizes...
un ņemot vērā pašreizējo situāciju-
vai Tu tiešām tici, ka
mēs varēsim novērot kaut ko citu, kā atkārtotu dublēšanos...
vairāk ciešanu un masveida badu?
[Sā***]
Nebūs nekāda atveseļošanās.
Šī nav kaut kāda lielā depresija,
no kuras kādu dienu izkulsimies.
Nākamā fāze, ko varēsim redzēt pēc nākošā
ekonomiskā sabrukuma, būs plaši nemieri.
Kad bezdarbnieki vairs nesaņems naudu,
jo valsts budžetā trūks līdzekļu.
Un kad kļūs tik slikti, ka cilvēki zaudēs
ticību sevis ievēlētajiem līderiem, viņi pieprasīs izmaiņas,
ja procesā nenogalināsim viens otru,
vai neiznīcināsim vidi.
Mani tikai baida tas, ka varam nonākt punktā, no kura atpakaļ ceļa vairs nav...
un tas mani uztrauc.
Mēs darām visu, lai izvairītos no tādiem apstākļiem.
Ir skaidrs, ka esam uz liela cilvēku dzīves pārmaiņu robežas...
Tas, ar ko mēs tagad saskaramies, ir fundamentālas
izmaiņas dzīvesveidā, kādu esam zinājuši pēdējā gadsimta garumā.
Ir jābūt saiknei starp ekonomiku
un planētas resursiem,
ar resursiem domāju, protams, visu dzīvnieku un augu pasauli;
okeānu veselību un visu citu.
Šī ir monetāra paradigma, kas neliksies mierā,
kamēr nebūs nonāvēts pēdējais cilvēks.
"Iekšējo" grupa darīs visu, lai saglabātu savas varas pozīcijas,
un to Tev ir jāpatur prātā.
Viņi izmantos armiju, jūras spēkus, melus...
visu, kas nepieciešams, lai saglabātu varas grožus.
Viņi tos netaisās atdot,
ko viņi nezin nevienu citu sistēmu, kas varētu turpināt viņu pastāvēšanu.
[Tiešraide no Ņūjorkas]
[Vispasaules protesti apstādina pasaules ekonomiku]
[Londona - Tiešraide]
[Ķīna - Tiešraide]
[Ziemeļ Āfrika - Tiešraide]
[Spānija - Tiešraide]
[Krievija - Tiešraide]
[Kanāda - Tiešraide]
[Saūda Arābija - Tiešraide]
[Rietumnieku noziedzības līmenis aug]
[ANO pasludina vispasaules ārkārtas situāciju]
[Vispasaules bezdarbs sasniedz 65%]
[Bailes no pasaules kara turpinās]
[Parādu sabrukums izraisa ēdiena trūkumu]
[Ņemiet to atpakaļ]
[Kamēr vardarbības gadījumi nav paziņoti,
bezprecedenta protesti turpinās...
izskatās, ka aptuveni triljoniem dolāru
ir sistemātiski izņemti no banku kontiem
visapkārt pasaule un...
acīmredzami, izgāzti
pasaules banku priekšā.]
[ŠĪ IR TAVA PASAULE]
[ŠĪ IR MŪSU PASAULE]
[REVOLŪCIJA IR TAGAD]
[WWW.THEZEITGEISTMOVEMENT.COM]