Tip:
Highlight text to annotate it
X
Translator: Ilze Kalnina Reviewer: Kristaps Kadiķis
Es nekad neaizmirsīšu to dienu
2006. gada pavasarī.
Es biju ķirurģijas rezidents
Džona Hopkinsa slimnīcā,
kurš atbildēja uz ātrās palīdzības izsaukumu.
Ātrās palīdzības dienests mani izsauca ap 2 no rīta
uz apskati pie sievietes ar diabētiskās pēdas čūlu.
Es vēl joprojām atceros pūstošās miesas smaku,
kuru sajutu, atverot aizkaru, lai viņu apskatītu.
Visi piekrita, ka sieviete ir smagā stāvoklī,
un viņa jāhospitalizē.
Par to nebija nekādu šaubu.
Man jautāja ko citu, proti:
„Vai viņai vajadzīga arī amputācija?”
Atceroties to nakti,
man izmisīgi gribas ticēt,
ka par šo sievieti tonakt rūpējos ar tādu pašu iejūtību un līdzjūtību,
kādu sniedzu 27-gadīgajai līgavai,
kas pirms trim naktīm nokļuva ātrajos
ar sāpēm muguras lejasdaļā,
kas izrādījās aizkuņģa dziedzera vēzis vēlīnā stadijā.
Viņas gadījumā es zināju, ka nevaru darīt neko,
kas glābtu viņas dzīvību.
Vēzis bija pārlieku vēlīnā stadijā.
Bet es biju nolēmis darīt visu,
lai viņa justos pēc iespējas ērtāk.
Es atnesu viņai siltu segu un kafiju.
Arī viņas vecākiem.
Taču vēl svarīgāk, es viņu nenosodīju
jo viņa taču nebija vainīga,
ka atrodas tādā situācijā.
Tad kāpēc tikai pāris naktis vēlāk,
kad stāvēju tajā pašā neatliekamās palīdzības nodaļā
un nolēmu, ka manai diabēta pacientei tiešām vajadzīga amputācija,
kāpēc es pret viņu izjutu tik rūgtu nicinājumu?
Redziet, atšķirībā no sievietes iepriekšējā naktī,
šai sievietei bija 2. tipa diabēts.
Viņa bija resna.
Mēs visi zinām,
ka tā notiek, ja par daudz ēd un par maz vingro, vai ne?
Vai tiešām tas ir tik grūti?
Skatoties uz viņu gultā, pie sevis domāju:
„Ja vien tu būtu kaut nedaudz par sevi parūpējusies,
tevis te šobrīd nebūtu
blakus nepazīstamam ārstam,
kurš tūlīt amputēs tev kāju.”
Kāpēc man likās, ka varu viņu nosodīt?
Man gribētos teikt, ka nezinu.
Bet es zinu.
Redziet, savā jaunības augstprātībā,
man likās, ka zinu par viņu visu.
Viņa par daudz ēda. Viņai nepaveicās.
Viņa dabūja diabētu. Lieta slēgta.
Ironiskā kārtā es tolaik
nodarbojos arī ar vēža pētniecību,
precīzāk, imūnterapijām melanomai.
Tur mūs mācīja apšaubīt pilnīgi visu,
apstrīdēt visus pieņēmumus
un piemērot tiem iespējami augstākos zinātniskos standartus.
Taču, kad runa bija par tādu slimību kā diabēts,
kas nogalina amerikāņus 8 reizes biežāk nekā melanoma,
es nekad nemēģināju apstrīdēt vispārpieņemtās zināšanas.
Es vienkārši pieņēmu, ka pataloģisko notikumu secība
bija zinātniski pierādīta.
Trīs gadus vēlāk es sapratu, cik ļoti es maldījos.
Taču šoreiz pacients biju es.
Neskatoties uz to, ka trenējos 3—4 stundas dienā
un stingri ievēroju „uztura piramīdu”,
es ļoti pieņēmos svarā, un man bija izveidojies
tā saucamais metabolais sindroms.
Iespējams, kāds no jums par to ir dzirdējis.
Man bija izveidojusies insulīna pretestība.
Insulīns ir kā hormonu kapteinis,
kurš ir atbildīgs par to, kas notiek ar mūsu apēsto ēdienu,
vai mēs to sadedzinām vai uzkrājam.
Profesionālajā žargonā to sauc par „degvielas sadalīšanu”.
Nepietiekama insulīna izstrādāšanās nav savienojama ar dzīvošanu.
Insulīna pretestība, kā var spriest jau no nosaukuma,
rodas, kad šūnas sāk pretoties insulīna signālam
un insulīns nevar paveikt savu darbu.
Tiklīdz tev ir insulīna pretestība,
tu esi ceļā uz diabētu,
kad aizkuņģa dziedzeris zaudē cīņu
ar insulīna pretestību, jo nevar saražot pietiekoši daudz insulīna.
Tavs cukura līmenis asinīs sāk celties,
un vesels lērums patoloģisku procesu iziet no rāmjiem.
Tas var izraisīt sirds slimības,
vēzi, pat Alcheimera slimību
un novest pie amputācijām, gluži kā tai sievietei pirms pāris gadiem.
Baidoties no tā, es sāku radikāli mainīt savu uzturu,
pievienojot un atņemot lietas,
kas lielāko daļu no jums satriektu.
Es to izdarīju un zaudēju 18 kg, lai gan dīvainā kārtā trenējos mazāk.
Kā redzat, man vairs nav liekā svara.
Vēl svarīgāk — man vairs nav insulīna pretestības.
Taču pats svarīgākais — man palika šie trīs mokošie jautājumi,
kas man nelika mieru.
Kā tas varēja notikt ar mani, ja es it kā visu darīju pareizi?
Ja vispārpieņemtie uzskati par uzturu uz mani neattiecas
vai ir iespējams, ka tie neattiecas uz vēl kādu?
Un abu šo jautājumu pamatā —
es kļuvu gandrīz maniakāli apsēsts
ar vēlmi izprast patieso saikni
starp aptaukošanos un insulīna pretestību.
Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka aptaukošanās
ir insulīna pretestības cēlonis.
Tātad, ja gribam izārstēt insulīna pretestību,
jāliek cilvēkam nomest svaru, vai ne?
Jācīnās pret aptaukošanos.
Taču ja nu ir otrādi?
Ja nu aptaukošanās nav insulīna pretestības cēlonis?
Ja nu aptaukošanās patiesībā ir vien nopietnākas problēmas simptoms,
tā saucamā aisberga redzamā daļa?
Es zinu, tas skan neticami, jo mēs esam
aptaukošanās epidēmijas vidū, bet uzklausiet mani!
Ja nu aptaukošanās ir aizsargmehānisms
pret daudzkārt draudīgāku problēmu
šūnu līmenī?
Es nesaku, ka aptaukošanās ir nekaitīga,
bet, iespējams, tas ir mazākais
no diviem vielmaiņas ļaunumiem.
Par insulīna pretestību var domāt
kā par pavājinātu šūnu spēju „sadalīt degvielu”,
par kuru runāju pirms brīža.
Mēs uzņemam kalorijas:
daļu mēs sadedzinām un daļu noglabājam.
Kad šūnas ignorē insulīna signālus,
homeostāze novirzās no šī līdzsvara.
Tāpēc nu, ja insulīns mudina šūnu
sadedzināt vairāk enerģijas,
nekā šūnai šķiet droši, tā atbild:
„Nē, paldies, es labāk šo enerģiju uzkrāšu.”
Tā kā tauku šūnām trūkst
vairuma sarežģīto šūnu mehānismu, kas ir citām šūnām,
tā, iespējams, ir visdrošākā vieta enerģijas uzglabāšanai.
Tāpēc daudziem no mums, ap 75 miljoniem amerikāņu,
pareizā atbildes reakcija insulīna pretestībai
varbūt ir noglabāt enerģiju taukos, nevis otrādi —
radot insulīna pretestību kā atbildes reakciju uz aptaukošanos.
Atšķirība ir pavisam neliela,
taču tam var būt pamatīgas sekas.
Apdomājiet šādu līdzību:
iedomājieties zilumu, kas rodas,
kad netīšām sasitat kāju pret kafijas galdiņu.
Protams, šis zilums šausmīgi sāp,
un jums noteikti nepatīk tā krāsa, taču mēs visi zinām,
ka zilums pats par sevi nav problēma.
Tieši otrādi. Zilums ir veselīga atbildes reakcija uz traumu,
jo visas imūnšūnas steidzas uz ievainojuma vietu,
lai savāktu ievainotās šūnas
un neļautu infekcijai izplatīties tālāk ķermenī.
Iedomājieties, ja mēs domātu, ka zilumi ir problēma,
un mēs izveidotu milzīgu veselības infrastruktūru
un kultūru ap zilumu ārstēšanu:
maskējoši krēmi, pretsāpju tabletes un tā tālāk,
tajā pašā laikā ignorējot to,
ka cilvēki joprojām atsit kājas pret kafijas galdiņiem.
Būtu taču daudz labāk, ja mēs ārstētu cēloni —
teiktu, lai cilvēki, staigājot pa viesistabu, uzmanās —
nevis ārstētu sekas?
Galvenais ir atpazīt, kas ir cēlonis un kas ir sekas.
Ja mēs kļūdāmies, farmācijas nozare
joprojām pelnīs naudu saviem akcionāriem,
taču pacientiem ar zilumiem nekļūst labāk.
Sekas un cēlonis.
Gribu teikt,
ka varbūt mēs esam sajaukuši cēloni un sekas,
runājot par aptaukošanos un insulīna pretestību.
Varbūt mums vajadzētu jautāt:
„Vai ir iespējams, ka insulīna pretestība izraisa svara pieaugumu
un citas ar to saistītas slimības,
vismaz vairumam cilvēku?”
Ja nu aptaukošanās ir vien vielmaiņas atbildes reakcija
daudz bīstamākai problēmai —
slēptai epidēmijai,
par kuru vajadzētu uztraukties?
Paskatīsimies uz faktiem.
Mēs zinām, ka 30 miljoniem amerikāņu ar lieko svaru
nav insulīna pretestības.
Neizskatās arī, ka viņi būtu pakļauti lielākam saslimšanas riskam
nekā cilvēki bez liekā svara.
Turpretim ASV ir 6 miljoni cilvēku bez liekā svara,
kuriem ir insulīna pretestība,
un viņiem ir pat vēl lielāks risks
saslimt ar manis pieminētajām vielmaiņas slimībām
nekā pirmajai grupai ar lieko svaru.
Es nezinu kāpēc,
bet varbūt viņu gadījumā šūnas nav atradušas
pareizo risinājumu, ko darīt ar lieko enerģiju.
Tātad, ja vienam var būt liekais svars bez insulīna pretestības,
un citam — insulīna prestestība bez liekā svara,
tas rosina domāt, ka varbūt aptaukošanās ir tikai blakne
patiesajai problēmai.
Ja nu mēs cīnāmies ar nepareizo ienaidnieku,
cīnoties ar aptaukošanos, nevis insulīna pretestību?
Vēl ļaunāk — ja nu vainot cilvēkus ar lieko svaru
nozīmē vainot upurus?
Ja nu daļu mūsu uzskatu par aptaukošanos
ir gluži vienkārši nepareizi?
Vismaz es vairs nevaru atļauties būt augstprātīgs,
kur nu vēl pārliecināts.
Man ir savas idejas par to, kas varētu būt tā visa pamatā,
bet esmu atvērts arī citām idejām.
Tā kā visi vienmēr jautā, lūk, mana hipotēze.
Ja jautāsiet, no kā šūna aizsargājas,
pretojoties insulīna signālam,
varbūt atbilde nav vienkārši „pārāk daudz ēdiena”.
Drīzāk tā ir glikoze: cukurs asinīs.
Mēs zinām, ka pārstrādāti graudi un ciete
ātri paaugstina cukura līmeni asinīs,
un ir pat pamats uzskatīt,
ka cukurs var tiešā veidā izraisīt insulīna pretestību.
Ņemot vērā šos fizioloģiskos procesus,
mana hipotēze ir,
ka tieši pārmērīga pārstrādāto graudu, cukura un cietes uzņemšana ar pārtiku,
ir šīs aptaukošanās un diabēta epidēmijas cēlonis,
bet tas notiek caur insulīna pretestību,
nevis vienkārši tāpēc, ka ēdam par daudz un vingrojam par maz.
Kad pirms pāris gadiem zaudēju 18 kg,
es to paveicu, vienkārši izvairoties no šiem produktiem.
Nevaru noliegt, ka mani secinājumi
šīs pieredzes dēļ varētu būt subjektīvi.
Taču tas nenozīmē, ka mani secinājumi ir kļūdaini.
Galvenais, ka to visu var zinātniski pārbaudīt.
Bet pirmais solis ir pieļaut iespēju,
ka mūsu pašreizējie uzskati par aptaukošanos,
diabētu un insulīna pretestību var būt kļūdaini
un tādēļ ir jāpārbauda.
Tā dēļ es lieku uz spēles savu karjeru.
Pašlaik šai problēmai es veltu visu savu laiku,
un es došos turp, kurp zinātne mani aizvedīs.
Esmu nolēmis, ka vairs nevaru izlikties
zinām atbildes, ja es tās nezinu.
Mana nezināšana mani ir padarījusi gana pazemīgu.
Pēdējā gada laikā man ir palaimējies
risināt šo problēmu kopā ar brīnišķīgu komandu —
ar labākajiem diabēta un aptaukošanās speciālistiem valstī.
Labākais ir,
ka gluži kā Abrahams Linkolns ap sevi izveidoja sāncenšu komandu,
mēs esam izdarījuši to pašu.
Esam pieņēmuši darbā pretēji domājošus zinātniekus,
labākos un spožākos, kuriem katram ir sava hipotēze
par to, kas ir šīs epidēmijas pamatā.
Daži domā, ka tās ir liekās kalorijas.
Citi domā, ka pie vainas ir pārāk daudz tauku.
Citi domā, ka tie ir pārstrādāti graudi un ciete.
Taču šī daudzdisciplinārā komanda,
tās ārkārtīgi skeptiskie un talantīgie pētnieki,
ir vienisprātis par divām lietām.
Pirmkārt, šī problēma ir pārāk svarīga,
lai to turpinātu ignorēt tāpēc vien, ka atbilde šķiet zināma.
Otrkārt, ja esam ar mieru pieļaut iespēju, ka kļūdāmies,
ja esam ar mieru apstrīdēt vispārpieņemtās zināšanas,
izmantojot vislabākos zinātniskos eksperimentus,
mēs varam atrisināt šo problēmu.
Es zinu, ka ir vilinoši gribēt tūlītēju atbildi,
— kaut kāda veida rīcības, politikas vai uztura ieteikumus,
ēd šo, bet ne to —
taču, ja gribam atrast pareizo risinājumu,
mums šī problēma jāizpēta daudz rūpīgāk,
pirms izrakstām recepti.
Īsumā mūsu zinātniskā programma
pievēršas trim jautājumiem.
Pirmais: kā dažādi ēdieni
ietekmē vielmaiņu, hormonus, enzīmus,
un kādi molekulārie mehānismi ir tajos iesaistīti?
Otrais: balstoties uz šiem secinājumiem,
vai cilvēki var ieviest vajadzīgās izmaiņas savā uzturā tā,
lai tas būtu droši un praktiski?
Pēdējais: kad būsim apzinājuši drošās un praktiskās izmaiņas,
ko cilvēki varētu ieviest savā uzturā,
kā mēs varam virzīt cilvēku uzvedību tā,
lai tas kļūtu par paradumu,
nevis izņēmumu?
Tas vien, ka zināt, kā vajadzētu darīt,
ne vienmēr nozīmē, ka tā arī izdarīsiet.
Dažreiz cilvēkiem jāpasaka priekšā,
kā to izdarīt vieglāk, un, ticiet vai nē,
to arī var zinātniski pētīt.
Es pagaidām nezinu, kurp šis ceļš mani aizvedīs,
bet viens man ir skaidrs:
mēs nevaram turpināt vainot pacientus ar diabētu un lieko svaru,
kā to darīju es.
Lielākā daļa no viņiem grib rīkoties pareizi,
bet viņiem jāzina, kas ir „pareizi”,
un šim pareizajam ir jādod rezultāts.
Es sapņoju, ka pienāks diena,
kad mūsu pacienti varēs atbrīvoties no liekā svara
un izārstēt insulīna pretestību,
jo mēs, ārsti,
būsim atbrīvojušies no liekā svara mūsu apziņā
un būsim sevi pietiekami izārstējuši no pretestības pret jaunām idejām,
lai atgrieztos pie sākotnējiem ideāliem:
atvērtības, drosmes atteikties no vakardienas idejām,
ja tās vairs nestrādā,
sapratnes, ka zinātnē taisnība nav galīga,
bet ka tā nemitīgi attīstās.
Šis ceļš būs labāks gan mūsu pacientiem,
gan zinātnei.
Ja aptaukošanās ir tikai metabolā sindroma blakne,
kāds labums no tā, ka sodām tos, kam ir šī blakne?
Dažreiz es atceros to nakti neatliekamās palīdzības nodaļā
pirms septiņiem gadiem.
Ja vien es varētu vēlreiz runāt ar šo sievieti!
Es gribētu viņai pateikt, cik ļoti man ir žēl.
Es teiktu:
„Kā ārsts es sniedzu vislabāko medicīnisko palīdzību, ko spēju,
taču kā cilvēks
es Jūs pievīlu.
Jums nevajadzēja manu nosodījumu un nicinājumu,
Jums vajadzēja manu empātiju un līdzjūtību.
Un visvairāk, Jums vajadzēja ārstu,
kas ir gatavs pieļaut iespēju,
ka varbūt Jūs nepievīlāt sistēmu.
Varbūt sistēma, kuras daļa esmu arī es,
pievīla Jūs.”
Ja Jūs šo skatāties,
es ceru, ka varat man piedot.
(Aplausi)