Tip:
Highlight text to annotate it
X
Skolotāj Šrī, kā var atšķirt patiesu
apskaidrotu Meistaru no daudziem tā sauktajiem meistariem,
ja viņu mācības šķiet ļoti līdzīgas?
Uz šo jautājumu
atbildēt ir ļoti grūti.
Taču tas ir brīnišķīgs jautājums.
Apskaidrots meistars
ir liels retums,
taču, virspusēji raugoties,
visi pārējie meistari izskatās pēc viņa.
Varbūt tie valkā līdzīgas
baltas vai oranžas mantijas,
vai sarkanas mantijas,
kā svami.
Taču man jums jāteic,
ka balta, dzeltena vai sarkana mantija
nepadara cilvēku ne par svami, ne par apskaidroto.
Ir ļoti grūti
zināt, vai kāds cilvēks ir Apskaidrotais.
Jo apskaidrots Meistars neteiks, ka viņš ir apskaidrots.
Ja viņš saka, ka ir apskaidrots,
tas nozīmē, ka runā viņa ego.
Ja viņš nesaka, ka ir apskaidrots, tad nesaka patiesību.
Tāpēc cilvēki apjūk,
jo virspusēji raugoties, arī
apskaidrota Meistara mācība un citu meistaru mācības
šķiet līdzīgas.
Viņi visi māca par mīlestību, līdzcietību,
nevardarbību...
Harmoniju, mieru, prieku,
laimi, pārticību.
Taču īsts
apskaidrots Meistars mazliet atšķiras.
Varbūt viņš ir ataudzējis garus matus vai bārdu,
varbūt nē. Runa nav par to.
Tas var būt gaužām vienkāršs vīrs vai dāma,
kam cilvēki staigās garām, pat
nepamanot, ka iet garām apskaidrotam Meistaram.
Jo apskaidrots Meistars
to neizziņo, nedeklarē un
neiet ļaudīs, teikdams: "Hei, es esmu apskaidrots!"
Taču ļaudis, kas apmeklē apskaidroto
Meistaru, sajūt mieru.
Viņi sajūt harmoniju. Ziniet, pat
dzīvnieki, ja to ceļš
krustojas ar apskaidrotu Meistaru,
aizmirst savu
iedzimto naidu pret citām
radībām. Piemēram, čūska
un mangusts. To starpā ir iedzimts naids.
Ja tie sastopas, tad nogalina cits citu,
taču, ja garām iet apskaidrots Meistars, abi var aizmirst savu naidu.
Tā notiek, kad
garām iet apskaidrots Meistars.
Ir dažas lietas, kam jānotiek.
Tās notiks.
Ja pastāv šaubas, tad
kaut kas notiks,
un prāts tiks gandarīts.
Var notikt katastrofas,
taču apskaidrota Meistara klātbūtnē
tās nodarīs minimālu postu,
vai pat vispār nekādu.
Jo apskaidrots Meistars
var apsēsties uz zemes,
laukā, vai zem
koka. Taču koks tad
var pēkšņi uzplaukt,
tas uzziedēs, tai vietā
uzziedēs puķes. Tās ir apskaidrota
Meistara pazīmes.
Tie nevienu nespiež
darīt to vai citu. Tie mācīs
pareizās lietas, un cilvēks uzreiz sajutīs harmoniju.
Sajutīs, ka šeit ir kaut kas īpašs.
Skolotājs nespiedīs cilvēku,
piemēram, meditēt; nespiedīs ar varu.
Visi apskaidrotie Meistari
ir pret grāmatām,
jo pēc grāmatām nav vajadzības,
lai kas senāk būtu ko teicis, vai sarakstījis grāmatas.
Tajās ir tikai vadlīnijas vai vispārīgas idejas.
Tā tas notiek.
Jo apskaidrota
Meistara klātbūtnē viss vajadzīgais
notiek pats no sevis, jo Dvēselei
ir bezgalīgs spēks. Dvēselei nav vajadzības lasīt,
vai labi orientēties svētos rakstos,
vai rakstos, kas par tādiem tiek uzskatīti, kā
kristiešu Bībele, vai hinduistu Gīta vai Vēdas.
Viņi zina, ka kāds ir sarakstījis
šīs grāmatas, ka tās labi derējušas savā laikā,
un dažviet tajās vēl šis tas
var sabiedrībai noderēt,
var noderēt garīgumam: ja grāmata der
garī*** izaugsmei, tad tai joprojām
ir vērtība. Esot ar apskaidrotu Meistaru,
jums ir jāreaģē.
Tas ir pats pirmais.
Jo pārējie, viltus apskaidrotie meistari, jums neļauj reaģēt.
Viņi jūs uzreiz apstādinās.
Viņi dominēs pār jums, jo uzskata sevi par visu karaļu
karaļiem, visu guru guru
un visu meistaru meistariem. Par to viņi sevi uzskata.
Ja pie apskaidrota Meistara atnāks bērns,
viņš var rotaļāties ar to,
rotaļāties ar citām būtnēm –
dzīvniekiem, kokiem, dārzu.
Apskaidrots Meistars nebaidās apsēsties
uz grīdas.
Taču visu guru guru
sēdēs zelta krēslā.
Viņi dod priekšroku paši sev, tik liels ir viņu ego.
Apskaidrotiem Meistariem nav ego.
Tos neaizskar, ja kāds uz tiem kliedz –
nekādu seku.
Pamēģiniet uzkliegt
viltus guru: viņi būs gatavi jūs nosist!
Tas uzreiz ir redzams.
Bērnībā es devos meklēt īstu
apskaidrotu Meistaru, un mēdzu izspēlēt
šādu joku: paskatīsimies, vai šis
svētais, vai tā sauktais svami, vai guru
dusmojas! Es kaut ko pajautāšu
viņam tādiem vārdiem, ka šis svami sadusmosies,
un es pasmiešos, jo tad zināšu, ka viņš nav īsts.
Es teicu viņam: tu atstāji ģimeni, draugus,
atstāji visu – mājas, savas mantas,
taču dusmas joprojām nēsā līdzi?
Tas ir grūti:
visu tā saukto apskaidroto meistaru
mācības ir balstītas grāmatās, un viņi citē grāmatas.
Taču īstam apskaidrotam Meistaram grāmatu nevajag.
Kaut arī, atbilstoši sabiedrībai, viņi varbūt valkā baltas mantijas,
oranžas mantijas, vai sarkanas mantijas. Tas it neko
neizsaka.
Tas nepadara viņus par apskaidrotiem.
Apskaidrotais ir pašrealizējies.
Dvēselei ir bezgalīgas zināšanas,
bezgalīga gudrība. Tā izpaužas.
Jo vairāk viņš saka, jo vairāk tā izpaužas. Tā nekad nebeidzas.
Bezgalīga. Bezgalīga gudrība.
Cilvēki viņa vai viņas sabiedrībā
ārkārtīgi strauji aug.