Tip:
Highlight text to annotate it
X
Smadzenes ir mūsu domu,
sapņu,
emociju
un atmiņu centrs.
Tās mūs padara tādus, kādi esam.
Tomēr joprojām ir daudz kas, ko mēs par smadzenēm nezinām.
Zinātnieki gadiem ilgi ir strādājuši,
cenšoties izprast cilvēka smadzenes,
izmantojot tādus paņēmienus kā EEG un magnētiskā rezonanse,
ar kuriem cilvēka smadzenes skenē no ārpuses.
Bet kā būtu, ja mēs spētu ielūkoties cilvēku smadzenēs
un aplūkot tās darbībā?
Nu mēs to varam,
apskatot to cilvēku smadzenes,
kurus jau operē klīnisku iemeslu dēļ,
piemēram, ārstējot epilepsiju.
Epilepsija ir slimība,
kurā bojāta smadzeņu daļa
pēkšņi, bez jebkāda iemesla sāk strādāt.
Tā ir kā zemestrīce,
tikai notiek jūsu galvā.
Nav iespējams iepriekš zināt,
kad notiks lēkme,
tādēļ pacientiem vienmēr ir risks
negaidīti zaudēt kontroli.
Ir zāles, kas ārstē epilepsiju,
taču tās ne vienmēr darbojas.
Pacientiem, kuri nereaģē uz šīm zālēm,
ir iespēja veikt cita veida ārstēšanu,
kuras ietvaros smadzeņu bojāto daļu,
to daļu, kuru izraisa lēkmes,
ķirurģiski izņem.
Izaicinājums ir saprast, kuru daļu jāizņem.
Kā noskaidrot, kura smadzeņu daļa ir bojāta?
Lai atrastu precīzu lēkmju sākuma atrašanās vietu,
ārsti pievieno elektrodus pacienta smadzenēm
ap iespējamo lēkmju centru.
Tad pacients dažas dienas paliek slimnīcā,
gaidot, kad viņam būs lēkme,
elektrodiem nepārtraukti ierakstot
viņa vai viņas smadzeņu darbību.
Jā, nu mēs vēlamies, lai pacientam uznāktu lēkme,
lai ārsti ar pievienoto elektrodu palīdzību
varētu to izmērīt un noteikt, kur tieši tā sākās.
Pēc tam, kad ārsti ir droši, kur tieši
smadzenēs sākas lēkmes,
viņi var izņemt elektrodus.
Nu viņi zina, kuru smadzeņu daļu jāizņem,
lai izārstētu pacientu.
Šie smadzeņu elektrodi var vairāk
nekā tikai pateikt to, kur sākas lēkmes.
Atkarībā no tā, kur smadzenēs ārsti ievieto elektrodus,
mēs varam uzdot jautājumus par to, ko smadzenes dara.
Dažkārt mēs atklājam, ka viena šūna strauji aktivizējas
ikreiz, kad pacients ierauga konkrētu attēlu,
piemēram, Merilinas Monro attēlu.
Ikreiz, kad pacients ierauga Merilinu Monro,
smadzenēs iegaismojas konkrētas šūnas.
Nu mēs varam zināt, kad pacients domā par Merilinu Monro,
tik vien kā redzot iegaismojamies šīs šūnas.
Atrodot vienu vai vairākas šādas šūnas,
mēs varam paveikt visvisādas glaunas lietas.
Mēs, piemēram, varam savienot ierakstošo elektrodu
ar kursoru ekrānā,
un pacients varēs to kustināt pa labi un pa kreisi
tikai ar savām domām.
Tas var arī palīdzēt cilvēkiem,
kas zaudējuši spēju kustināt savas rokas,
piemēram, cilvēkiem ar muguras smadzeņu traucējumiem vai ievainotiem kareivjiem,
ļaujot viņiem pa tiešo ar smadzenēm
kontrolēt rokas protēzi.
Mūsu smadzenes ir ģeniāla ierīce,
kas spēj izteikt prognozes par nākotni.
Piemēram, mēs jau visi zinām,
kāds vārds parādīsies šī teikuma...
beigās.
Smadzenes spēj risināt sarežģītas problēmas,
iztēloties visu izplatījumu
un aptvert tādus jēdzienus kā bezgalība
vai vienradži.
Smadzenes rada sarežģītas emocijas kā mīlestība vai greizsirdība.
Tās mūs padara radošus un zinātkārus,
un tās var pat likt aizdomāties pašas par sevi.
Smadzenes ir tas orgāns, kuru mēs izmantojam, lai pētītu smadzenes.
Manuprāt, smadzenes ir visskaistākais orgāns mūsu ķermenī,
taču tad es sev pavaicāju:
„Kurš orgāns liek man tā domāt?”