Tip:
Highlight text to annotate it
X
Mans stāsts sākas Zimbabvē
ar drosmīgu parka reindžeru vārdā Orfejs
un ievainotu bifeli.
Orfejs lūkojās uz zemē guļošo bifeli un tad viņš paskatījās uz mani,
mūsu acīm satiekoties, mūsu triju acīs varēja redzēt neizteiktas skumjas.
Viņa bija skaisti mežonīga un nevainīga radība.
Orfejs pacēla savas šautenes stobru pie viņas auss. (Šāviens)
Tajā brīdī viņa sāka dzemdēt.
Izdziestot pāragri dzimušā teļa dzīvībai, mēs nopētījām ievainojumus.
Viņas aizmugures kāja bija sapinusies astoņvijumu dzeloņdrātī.
Viņa cīnījās pēc brīvības tik ļoti un tik ilgi,
ka bija pārplēsusi pušu savu iegurni.
Nu, beidzot viņa bija brīva.
Dāmas un kungi, šodien es, ar jums runājot, jūtu lielu atbildību,
runājot to vārdā, kas nekad to nespētu.
Viņu ciešanas ir manas skumjas, mana motivācija.
Martins Luters Kings vislabāk rezumē manu šodienas aicinājumu rīkoties.
Viņš teica: „Pienāks laiks, kad tev būs jāpieņem nostāja, kas nebūs nedz droša,
nedz prātīga vai populāra.
Taču viņam būs jāpieņem šī nostāja, jo tā liek viņa sirdsapziņa.”
Jo viņa sirdsapziņa saka viņam, ka tā ir pareizi.
Šīs runas beigās es jums visiem uzdošu jautājumu.
Šis jautājums ir vienīgais iemesls, kādēļ es šodien atceļoju no pašas Āfrikas savannas.
Man šis jautājums ir šķīstījis dvēseli.
Tas, kā atbildēsiet uz šo jautājumu, vienmēr paliks jūsu ziņā.
Atceros bērnībā skatoties filmu „Burvis no Oza zemes”.
Es nekad nebaidījos no raganas vai lidojošajiem pērtiķiem.
Manas lielākās bailes bija, ka es izaugtu kā Lauva — bez drosmes.
Augot vienmēr sev jautāju, vai es domāju, ka būšu drosmīgs?
Daudzus gadus pēc tam, kad Dorotija bija nokļuvusi atpakaļ Kanzasā,
un Lauva bija atradis savu drosmi,
es iegāju tetovējumu salonā un sev uz krūtīt
uztetovēju vārdus „Meklēt un iznīcināt”.
Man šķita, ka tam būtu mani jāpadara par lielu un drosmīgu.
Taču, lai es pie šiem vārdiem pierastu, man bija vajadzīgi teju desmit gadi.
20 gadu vecumā es biju kļuvis par flotes zemūdens tilpņu attīrītāju.
25 gadu vecumā kā īpašo uzdevumu snaiperis,
es precīzi zināju, kādam bija jābūt manas šautenes tēmēkļa tēmēšanas leņķim,
lai kustīgam mērķim 700m attālumā trāpītu galvā.
Es precīzi zināju, cik gramus lielas jaudas spridzekļu vajadzēja,
lai izspridzinātos cauri pāris metru attālumā esošām tērauda plākšņu durvīm,
neuzspridzinot sevi vai aiz manis esošo komandu.
Es zināju, ka Bagdāde ir draņķīga vieta, un tad, kad kaut kas sprāgst,
mirst cilvēki.
Tolaik man nebija ne mazākās jausmas, ar ko nodarbojās konservacionists,
atskaitot koku mīļošanu un lielu korporāciju izvešanu no pacietības.
Es zināju, ka viņiem ir dredi. Es zināju, ka viņi smēķē zāli. (Smiekli)
Man bija nospļauties par vidi, kādēļ gan lai man nebūtu?
Es biju tas stulbenis, kurš mēdza ar mašīnu uzgāzēt, cenšoties trāpīt virs ceļa esošajiem putniem.
Mana dzīve bija tālu no dabas aizsargāšanas.
Es tikko biju pavadījis deviņus gadus, dzīvē darot tādas lietas,
ko lielākā daļa nesapņotu pat Playstation spēlēs.
Pēc 12 braucieniem uz Irāku kā tā sauktais algotnis, prasmes, kuras man padevās, bija derīgas tikai vienam:
Es biju ieprogrammēts iznīcināt.
Atskatoties uz visu, ko esmu darījis un visur, kur esmu bijis,
savā sirdī esmu veicis tikai vienu patiesi drosmīgu rīcību.
Tā bija vienkārša izvēle starp „Jā” un „Nē”.
Bet tieši šī rīcība mani pilnībā raksturo
un nodrošina to, ka tas, kas es esmu un ko es daru, nekad vairs nebūs nošķirts.
Kad es beidzot atstāju Irāku, es biju pazudis.
Jā, es jutu, ka, bāc, man vienkārši nav ne mazākās nojausmas kurp mana dzīvē virzās,
vai arī, kur man bija lemts būt, un 2009. gada sā***ā es ierados Āfrikā.
Tobrīd man bija 29 gadi.
Es kaut kā vienmēr zināju, ka haosā atrastu jēgu,
un tieši tas arī notika.
Man gan nebija ne jausmas. ka es to atrastu krūmā, attālā Zimbabves nostūrī.
Mēs patrulējām, un gaisā riņķoja maitu lijas,
mums tuvojoties, gaisā kā biezs un melns plīvurs plīvoja nāves smārds,
kas no mūsu plaušām izsūca visu skābekli.
Mums pietuvojoties, mēs ieraudzījām lielu, uz sāna guļošu
ziloņu tēviņu ar nogrieztu seju.
Pasaule man apkārt sastinga.
Mani pārņēma spēcīgas un nomācošas skumjas.
Redzot šādi nogalinātas nevainīgas radības mani satrieca kā vēl nekas.
Kā pusaudzis es esmu nodarbojies ar malumedniecību, un tās ir atmiņas, ko ņemšu sev līdzi kapā.
Tomēr laiks bija mani mainījis; kaut kas manī vairs nebija kā agrāk.
Un tas nekad arī tāds nebūs.
Es nodomāju: „Vai zilonim savu seju vajag vairāk
kā kādam čalītim Āzijā uz galda vajag ilkni?”
Pie velnam, protams, ka vajag, tas nebija būtiski.
Viss, kam tobrīd bija nozīme, bija tas:
Vai es būtu gana drosmīgs, lai atteiktos no visa savā dzīvē un censtos izbeigt dzīvnieku ciešanas?
Tas bija viens no manas dzīves patiesi ietekmējošajiem mirkļiem:
Jā vai nē?
Nākamajā dienā es sazinājos ar savu ģimeni un sāku pārdot visas savas mājas.
Tas ir kas tāds, ko spējīgs algotnis ātri vien iegūst no karā saņemtajiem ieņēmumiem.
Kopš tās dienas mani mūža ietaupījumi ir izmantoti, lai nodibinātu un attīstītu Starptautisko pretmalumedniecības fondu (IAPF).
IAPF ir tiešas rīcības tiesībsargājoša iestāde.
No bezpilota tehnoloģijām līdz starptautiskai reindžeru kvalifikācijai,
ik dienu mēs cenšamies ieviest militārus risinājumus
tievās, zaļās līnijas saglabāšanai.
Mans stāsts varētu būt diezgan unikāls,
taču šodien es jums nestāstīšu par manis vadīto organizāciju,
jo, patiesībā, šī runa varētu būt labs līdzekļu vākšanas pasā***.
(Smiekli un aplausi)
Atcerieties, šodien runa ir par jautājumu, ko es jums beigās uzdošu.
Jo man ir neiespējami kāpt uz skatuves un runāt tikai par savvaļas dzīvības glābšanu,
zinot, ka dzīvnieku labklājības problēma sabiedrībā ir daudz lielāka.
Pāris gadu pēc tam, kad biju redzējis ziloni, es kādu rītu ļoti agri pamodos.
Es jau zināju atbildi uz jautājumu, ko grasījos sev uzdot,
taču tā bija pirmā reize, kad es to izteicu vārdos:
Vai govij sava dzīvība ir svarīgāka par manu bārbekjū?
Redziet, es visu šo laiku biju grēkojis tādā lietā, ko sauc par „sudzismu”.
Sudzisms ir tikpat kā tas pats, kas rasisms vai seksisms.
Tas ir saistīts ar atšķirīgu vērtību, tiesību un īpašu apsvērumu pielāgošanu indivīdiem,
atkarībā tikai no tā, kas viņi tādi ir.
Apzinoties elastīgās morāles, ko biju piemērojis
savu ikdienas vajadzību apmierināšanai, lika manam kuņģim sagriezties.
Redziet, man patika vainot Āzijas reģionus to neapmierināmajā pieprasījumā pēc ziloņkaula un degunradžu ragiem,
un to, kā šī reģiona plaukstošā ekonomiskā izaugsme
krasi palielināja nelegālo dzīvnieku tirdzniecību.
Torīt, kad es pamodos, es sapratu, ka,
lai arī es domāju, ka biju veltījis savu dzīvnieku glābšanai,
savā prātā es ne par matu nebiju labāks par malumednieku
vai čalīti Āzijā ar ilkni uz galda.
Kā pārpatērējošs gaļēdājs es uz atsevišķiem dzīvniekiem biju attiecinājis vārdu „nezvērs”.
Lai arī īstenībā es biju šis nezvērs: postoši padevīgs
savu ieradumu vergs, robs savā sirdsapziņā.
Mums visiem dzīvē ir bijusi saskarsme ar mājdzīvniekiem vai cita veida dzīvniekiem.
Mēs nevaram noliegt savu sapratni par katram dzīvniekam piemītošajām jūtām.
Spēju izjust sāpes vai vientulību.
Un baidīties.
Tāpat kā mums, arī katram dzīvniekam ir spēja izrādīt apmierinātību,
veidot ģimenes struktūras un vēlēties apmierināt savus pamatinstinktus un pamatvēlmes.
Tomēr daudziem no mums,
tas ir galējais, cik tālu stiepjas mūsu iztēle
pirms patiesība saduras ar mūsu ieradumiem.
Nodalījums, kas pastāv starp produkta patērēšanu
un realitāte, kas vajadzīga šī produkta nogādāšanai tirgū, pati par sevi ir parādība.
Pret dzīvniekiem izturas kā pret precēm un sauc par īpašumu.
Cilvēka nogalināšanu mēs saucam par slepkavību, tomēr mēs radām likumīgas un nelikumīgas nozares
no tā, kas tiktu uzskatīta par spīdzināšanu, ja runa būtu par cilvēkiem.
Mēs maksājam cilvēki, lai viņi dzīvniekiem nodara to, ko neviens no mums personīgi nekad nespētu.
Tādēļ vien, ka mēs to neredzam savām acīm, nenozīmē, ka mēs neesam atbildīgi.
Pīters Singers, cilvēks, kurš popularizēja terminu „sudzisms”, rakstīja:
„Lai arī ir atšķirības starp dzīvniekiem un cilvēkiem,
tiem abiem ir kopēja spēja izjust ciešanas.
Mums jāpievērš līdzvērtīga uzmanība šīm ciešanām.
Jebkāda nostāja, kas ļautu līdzīgos gadījumos rīkoties citādi,
nav pieņemama kā pieļaujama morāles teorija.
Šogad pasaulē rūpnieciskajās audzētavās nogalinās 65 miljardus dzīvnieku.
Cik daudz dzīvnieku dzīvju ir vienas cilvēka dzīves vērtas?
Šajā telpā esošais gaļēdājs sava mūža laikā apēdis vidēji 8000 dzīvnieku.
Okeānu piesārņojums, globālā sasilšana un mežu izciršana
ved mūs pretim mūsu nākamajai masveida izmiršanai.
Gaļas nozare šajā parādībā ir vislielākais negatīvi ietekmējošais faktors.
Nu nelegālā savvaļas dzīvnieku tirdzniecība ir viena no lielākajām pasaules noziedzīgajām nozarēm,
kopā ar narkotikām, ieročiem un cilvēku tirdzniecību.
Spēja pārstāt šo postu
gulstas uz starptautiskās sabiedrības sirdsapziņas,
iesaistīties un saglābt mirstošos pasaules dārgumus.
Eksperimenti ar dzīvniekiem.
Ja dzīvnieki mums ir tik līdzīgi, ka eksperimentos varam cilvēkus aizstāt ar tiem,
tad viņiem noteikti piemīt tādas pat īpašības,
kas nozīmē, ka viņi ir pelnījuši tikt pasargāti no ļaunuma.
Vienalga, vai runa ir par rūpnieciskajām audzētavām, dzīvnieku eksportu, malumedniecību vai ādu tirdzniecību,
saprotams, ka man tas viss ir bāžams vienā maisā.
Ciešanas ir ciešanas,
un slepkavība ir slepkavība.
jo neaizsargātāks ir upuris,
jo briesmīgāks ir noziegums.
Nākamreiz, kad jums šķiet, ka dzīvnieku mīļotājs ir pārlieku emocionāls,
pārāk kaislīgs vai mazliet par traku, lūdzu, atcerieties,
mēs katrs skatāmies caur citu prizmu.
Pēc pāris dienām piedzims mans dēls.
Es sevi pieķeru domājot: „Kādā pasaulē viņš ienāks?”
Vai mūsu paaudze būs tā, kas parādīs mūsu sugu kā neizdevušos?
Es ticu, ka mūsu paaudzi vērtēs
pēc mūsu morāles un drosmes, aizsargāt to, kas ir pareizs.
Un, ka katrai jēgpilnai rīcībai ir vajadzīga zināma uzupurēšanās.
Nu es pilnībā sevi atdodu dzīvniekiem.
Noņemot nost man visas apkārt esošās materiālās lietas,
es redzu, ka arī es esmu dzīvnieks.
Mēs esam ģimene. Kopā uz vienas planētas.
No pieciem miljoniem šīs planētas sugu
tikai vienai ir vara noteikt, kādas ciešanas ir pieņemams
izjust visām pārējām jutīgajām radībām.
Vienalga, vai tā būtu mazāka gaļas ēšana,
palīdzēšana cīņā pret malumedniecībā vai iestāšanās par tiem, kas to nespēj,
mums visiem ir izvēle.
Mazas izmaiņas mūsu dzīvēs nozīmē lielas izmaiņas citu dzīvēs.
Atgriežoties sā***ā.
Iemesls, kāpēc esmu šeit, ir jautājums jums:
nākamreiz, kad jums būs iespēja dzīvniekiem kaut ko mainīt,
vai jūs būsiet gana drosmīgs?
Jā vai nē?
Liels paldies.